Sēru diena Ziemassvētku gaismā: diskutablā "latviešu operācijas" piemiņas diena. FOTO

Salīdzinoši maz ļaužu atceras, ka šai dienā būtu jāpiemin latviešu traģēdija Padomju Savienībā, kuru sāka īstenot 1937. gada nogalē. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pašās, pašās beigās oficiālās iestādes pret šo datumu vēl izturējās bijīgi, bieži vien formāli, bet pēc tam šo atceres dienu jau nomāca skaļais “Kaladū, kaladū!”.

7. Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē 1998. gadā politiķi no parlamenta tribīnes sacentās daiļrunībā un, lai iegūtu atpazīstamību, virzīja dažādus likumprojektus, kas par viņiem kā īsteniem patriotiem un tautas aizstāvjiem liktu runāt visplašākajām “tautas masām”. Tā nu 1998. gada 17. jūnijā tika pieņemti grozījumi likumā “Par svētku un atceres dienām”, kas noteica vēl divas “sēru dienas” Latvijas valsts oficiālajā panteonā: 16. martu un decembra pirmo svētdienu.

Saeimas vēlēšanu gaidās pieņemtās sēru dienas

Leģionāru dienu (16. martu) kā “latviešu karavīru atceres dienu” no kalendāra pēc pāris gadiem svītroja kā “kavēkli” Latvijas iestājai NATO un Eiropas Savienībā, jo nebūtu “smuki”, ja Latvijā pieminētu “nacisma aizstāvjus”, bet decembra pirmo svētdienu kā “pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu” atstāja.

Šajā dienā oficiāli piemin 1937. gada nogalē Padomju Savienībā iesākto un 1938. gada sākumā noslēgto tā saukto “latviešu operāciju” jeb latviešu iznīcināšanu, kuras laikā tika apcietināts katrs trešais PSRS dzīvojošais latvietis (tiek lēsts, ka 1937. gadā PSRS dzīvoja 66 843 latvieši, no kuriem tika apcietināti 22 360), no kuriem lielākā daļa tika nošauti. Vairākums no viņiem bija ne tikai Staļina režīma līdzskrējēji, bet arī sarkanā terora īstenotāji. Līdz ar to ik pa laikam izvēršas diskusijas, vai tik tiešām Latvijā valstiskā līmenī nāktos pieminēt terora upurus, kuri paši šo teroru bija uzbūvējuši.

Jāņem arī vērā, ka saskaņā ar Latvijas Sociālās atmiņas monitoringa datiem šo atceres dienu Latvijā vispār nav atzīmējuši 86,6% iedzīvotāju. Nepastāv arī nekādas piemiņas tradīcijas. Savulaik šo piemiņas dienu atzīmējamo dienu sarakstā ierakstīja pēc Austrumu latviešu biedrības (pirms tam – Krievijas latviešu biedrība) ierosmes. Protams, Krievijas latviešiem tā bija liela traģēdija, bet cik tā saistoša Latvijas pašreizējai situācijai.

Sēras egļu mirdzumā

Decembra pirmā svētdiena pēc kristiešu kalendāra iekrīt vai nu Pirmajā vai Otrajā Adventa svētdienā – Ziemassvētku gaidīšanas laikā, un pirmajos “latviešu operācijas” atceres dienas gados tas radīja savā ziņā kuriozas situācijas. Šajā svētdienā parasti iededz centrālās svētku egles gan lielo pilsētu laukumos, gan pie pagastmājām. Un tad nu rodas problēma – kā savienot Ziemassvētku jampadračus un “džinglbellus” ar tautas sērām?

Tā 1999. gadā Rīgas dome pēdējā brīdi atcēla ieplānoto svētku egles iedegšanu, jo tai likās nepieņemami lustēties laikā, kad valstī noteiktas nacionālās sēras un visapkārt plīvo karogi ar melnām lentēm.

Laika gaitā šos pasākumus vairs nesaistīja kopā, drīzāk gan par “latviešu operācijas” piemiņas dienu aizmirsa. Un, atverot pašvaldības kalendārus, redzam, ka šogad 4. decembrī svētku egles iedegs daudzviet Latvijā – Dobelē, Siguldā, Grobiņā un daudzkur citur. Vienlaikus norisināsies arī jestri pasākumi un skaļi koncerti, piemēram, Aizputi pieskandinās Ivo Fomins. It kā sēru dienai visnotaļ nepieņemamas izdarības...

Diskusijas vērta piemiņa

Jauns.lv jautāja vēsturniekiem, kā raudzīties uz šo divdomīgo situāciju?

Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs: “Godīgi sakot, par šo sēru dienu biju piemirsis, līdz par to neatgādinājāt. Un tas vien nozīmē, ka īpaši šis datums kā piemiņas diena nav zināms.

Pieminēt un atcerēties šo lietu droši vien vajag, jo tas tomēr ir objektīvs datums, kurā Padomju Savienībā sākās represijas pret latviešu tautības iedzīvotājiem tieši pēc nacionālā principa. Protams, liela daļa no viņiem bija jau tā paša režīma kalpi, kurš viņus represēja. Atcerēties to vajag, bet, vai tā ir plaši atzīmējama lieta, ir diskusijas vērts. Manuprāt, droši vien, ka nē.

Un vēl – “latviešu operācijas” diena mums Latvijā ir kaut kur “tālu”: tā arī nenotika mūsu valstī, līdz ar to tai it kā ar valsts piemiņas datumiem īsti sakara nav. Protams, to var “pievilkt klāt”, jo tie bija latvieši. Kāpēc šī diena paturēta kā piemiņas diena, nemāku teikt. Pieļauju, ka līdz tam neviens nav aizdomājies”.

Vēstures portāla historia.lv redaktors, vēsturnieks Valters Grīviņš: “Viennozīmīgi pateikt, vai šī diena atzīmējama, ir pagrūti. Pirmām kārtām padomju Krievijā īstenotā “latviešu operācija” ir latviešu tautas traģēdija. Šie cilvēki, pirmām kārtām, tika zaudēti, viņiem dodoties un paliekot Krievijā, un, otrām kārtām, neatgriezeniski - terora vilnī.

Šī atceres diena ir arī tāds atgādinājums, ko šodien varam sagaidīt no Krievijas, vienalga, vai tur plīvo sarkanais vai baltzilsarkanais karogs. No Krievijas var sagaidīt tikai apdraudējumu, tikai ļaunumu, tikai slepkavības pēc būtības. Neko citu apkārt Krievijai dzīvojošie no tās nevar sagaidīt. Tas, manuprāt, tāds atgādinājums…

Arguments, ka 1937. un 1938. gadā tur bojā gāja daudzi komunisti, tie, kas ar viņiem sadarbojās, ir tāds šaurs skatījums. Viss ir pareizi, bet tas tik šajā “šaurajā redzējumā”. Ja skatām visu lietu kopumā pēc būtības, no šodienas perspektīvas, tad šī atceres diena saistībā ar Krieviju, manuprāt, šobrīd nav vērtējama kā “par daudz”.”

“Latviešu operācijas” vēsture

Decembra pirmo svētdienu par atceres dienu pasludināja, pamatojoties uz Austrumu latviešu biedrības 1997. gada decembrī rīkotās konferences “Genocīds pret latviešu tautu Padomju Savienībā” rezolūciju, kas bija veltīta šīs traģēdijas sešdesmitgadei. 1997. gada 7. decembrī pieņemtajā rezolūcijā “Par piemiņas dienas noteikšanu latviešiem, kas gājuši bojā staļiniskā genocīda laikā Padomju Savienībā 1937.-1938. gadā” “latviešu operācija” tika nosaukta par “pirmajām visbriesmīgākajām un asiņainākām represijām, kādas jebkad pasaulē tikušas vērstas pret latviešu tautu”.

1938. gadā “latviešu operācijas” laikā nošautie Maskavas latviešu teātra “Skatuve” aktieri:

Represijas pret latviešiem Padomju Savienībā sākās līdz ar 1937. gada 23. novembrī PSRS iekšlietu tautas komisāra Nikolaja Ježova nosūtīto rīkojumu visām republiku NKVD (PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts), apgabalu un novadu NKVD pārvaldēm, kurā latvieši tikai pasludināti par “nevēlamu un naidīgu šķiru”:

“Nekavējoties savāciet, pārbaudiet un paziņojiet šādas ziņas par latviešu oficiālajām iestādēm un organizācijām republikas, novada teritorijā: līdz pēdējam laikam pastāvējušām kultūrizglītojošās biedrības “Prometejs” filiālēm; latviešu klubiem; rakstnieku biedrībām; laikrakstiem; teātriem; likvidētās akciju sabiedrības “Produkts” valdi; latviešu kolhoziem; latviešu amatnieku arteļiem un kooperatīvajiem uzņēmumiem pilsētās; kompaktām latviešu masām dažādās iestādēs, uzņēmumos, sovhozos, citos punktos; latviešu strēlnieku biedrībām pie “Osaviahim” (“Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība”); dažādām latviešu mācību iestādēm; novadniecībām; latviešu grupējumiem transporta, aizsardzības un citos svarīgākajos uzņēmumos un būvēs.

Paziņojiet man šo koncentrācijas punktu dislokāciju, par katru veidu norādot šo punktu skaitu atsevišķi. Izpildes termiņš - 48 stundas no telegrammas saņemšanas brīža. Reizē sagatavojiet visu šo latviešu koncentrācijas punktu vadītāju un aktīvistu, kā arī agrāk uzskaitīto latviešu spiegu, pārbēdzēju un pretpadomju aktīva, tajā skaitā visu Latvijas pavalstnieku (izņemot vēstniecību un konsulātu kalpotāju), arestus. Operāciju attiecībā pret visām šīm aktīva kategorijām paredzēts veikt vienlaikus visās republikās un apgabalos”.

Drīz vien par pret latviešiem īstenotām vajāšanām sāka rakstīt arī Latvijas prese (pārsvarā gan atreferējot tikai lielo Vakareiropas laikrakstu rakstus). Piemēram, 1938. gada 17. janvārī Rīgas lielākais dienas laikraksts “Jaunākās Ziņas” rakstīja:

“Pēdējā laika apcietināšanās Krievijā sevišķi daudz nācies ciest latviešiem. Tā vien liekoties, ka latvieši Krievijā esot zaudējuši iespaidu, kāds tiem bijis pirmos revolūcijas gados, un kļuvuši par elementu, no kura cenšoties pēc iespējas atbrīvoties. To liecinot nevien sevišķi svarīgo komisāru Mežlauka, Rudzutaka un Alkšņa atcelšana, bet arī latviešu svītrošana no Augstākās Padomes (vēlēšanu) kandidātu sarakstiem. Pavisam svītrots 41 kandidāts, bet no šī skaita deviņi latvieši. Nežēlastībā krituši arī ļoti daudzi mazāk svarīgos posteņos esoši latvieši. Izņēmums esot tikai zemkopības komisārs Eiche, bet tas turoties savrup no pārējiem latviešiem. Acīs dūries tas, ka arī Eiche nemaz nebijis redzams jaunievēlētā Padomju Savienības Augstākajā Padomē (te gan jāteic, ka drīz vien arī Roberts Eihe tika arestēts un nogalināts – red.)”.

Bet Rīgas presē bija arī viedokļraksti, kas nesaudzīgi kritizēja Ježova pavēli. Piemēram, akadēmiskais žurnāls “Universitas”, kura redakcija bija Rīgas Latviešu biedrībā, 1938. gada pirmajā numurā raksta: “Tagadējās čekas vadītājs Ježovs pat pārspējis čekas nodibinātāju Dzeržinski, kā nenogurdināms mazdēls pārtrumpo savu vectētiņu. Dzeržinskis priekš 20 gadiem mēdzis izteikties: “Nošaut vienu nozīmē iebaidīt simtu.” Ježovs saka: “Iebaidāmos nav jāskaita ar simtiem, bet miljoniem." Tā arī vairs nav jāskaita ar vieniniekiem un desmitniekiem sarkanā mērķa labā upurējamie vīri un vīriņi.”

Latviešu tautas “draugs” - Ježovs

Jāteic, ka arī niknais latviešu ienaidnieks – boļševiku komisārs Nikolajs Ježovs (1895-1940) nepaglābās no sarkanā terora. 1939. gada aprīlī viņš Maskavā tika arestēts “par valsts apvērsuma organizēšanu” un nākamā gada februārī jau pielikts pie sienas, proti – nošauts.

Likteņa ironijas dēļ nedēļu pēc “slavenās” Ježova telegrammas par latviešu iznīcināšanu – 1937. gada 29. novembrī PSRS latviešu laikraksts “Krievijas Cīņa” iznāca ar lielu iekšlietu komisāra bildi pirmajā lapā un celsmīgu rakstu “Ar lielāko prieku un lepnumu mēs balsosim par biedru Nikolaju Ivanoviču Ježovu” kā Augstākās Padomes deputātu. 

1937./38. gadā Ježova vadībā tika rīkotas vairākas “nacionālās kampaņas”, lai Padomju Savienībā likvidētu iedomāto Staļinam naidīgo “piekto kolonnu”. Tādas pašas represijas kā padomijas latvieši tolaik piedzīvoja arī PSRS dzīvojošie poļi, vācieši, igauņi, somi, grieķi, rumāņi, bulgāri, ķīnieši, irāņi, afgāņi un citi, bet salīdzinoši pret latviešiem vērstais terors bija daudz nežēlīgāks.

“Latviešu operācijas” ierosinātājs nebija vis Ježovs, bet gan Smoļenskas apgabala čekas vadītājs Aleksejs Nasedkins, kuru, starp citu, arī PSRS īstenotā Lielā terora laikā nošāva 1938. gada decembrī. Gadu un vienu mēnesi pirms savas nāves Nasedkins Ježovam uz galda uzlika “krimināllietu” par kaut kādu mistisku latviešu kontrrevolucionāro “Latviešu nacionālo centru”. Lai to likvidētu, Nasedkins Ježovam prasīja atļauju arestēt 500 no toreiz Smoļenskas apgabalā 5000 dzīvojošajiem latviešiem. Savukārt Ježovs “atļāva” apcietināt četras reizes vairāk latviešu, jo viņi visi esot “nacionālisti”. 

Par savu “kontrrevolucionāru atmaskojumu” Nasedkins tika paaugstināts amatā un kļuva par Baltkrievijas PSR NKVD vadītāju. Bet ne uz ilgu laiku, viņš par Baltkrievijas komisāru pat nepabija gadu, jo arī kļuva par Lielā terora upuri.