"Mans tēvs spridzināja Uzvaras pieminekli..."
Dzīve ir pārsteigumu pilna – cilvēkus, kuri pirms ceturtdaļgadsimta mēģināja uzspridzināt Uzvaras pieminekli, tolaik dēvēja par teroristiem, taču šovasar šis pats piemineklis tika sagrauts ar valsts svētību un tiešu līdzdalību. Lai parunātos par šo paradoksālo pavērsienu, "Deviņvīri" uzmeklēja Kristu Raupu – viņa tēvs Valdis Raups bija viens no diviem spridzinātājiem, kas 1997. gadā gāja bojā pieminekļa pakājē...
Ziņa par to, ka noticis mēģinājums uzspridzināt tā dēvēto Uzvaras pieminekli, 1997. gada vasarā satricināja visu Latviju un izraisīja atskaņas arī aiz tās robežām. Spridzināšana nebija veiksmīga, jo eksplozija tikai sabojāja pieminekļa konstrukciju, un drīz vien kļuva skaidrs, ka sprādzienā bojā gājuši divi cilvēki. Vēl pēc laiciņa policija noskaidroja viņu personības – viens no bojāgājušajiem bija Valdis Raups, kurš bija saistīts ar nelegālo un izteikti labējo nacionālistu kustību "Pērkonkrusts". Spridzināšanas dēļ izcēlās starptautisks skandāls, jo asi reaģēja Krievija, vainojot Latviju karā kritušo karavīru piemiņas apgānīšanā, un nodēvēja sprādzienu par politisku aktu. Oficiālajām amatpersonām nācās reaģēt, piemēram, Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieminekļa spridzināšanu nodēvēja par vandalisma aktu un mēģinājumu sēt naidu starp tautām. Par saistību ar spridzināšanu tika apcietināti vairāki "Pērkonkrusta" biedri, kuriem piesprieda dažāda ilguma cietumsodus. Pavīdēja arī versija par kādu trešo spēku, kas varētu būt iedarbinājis detonatoru no attāluma, spridzinātajiem to negaidot, taču apstiprinājumu tā nav guvusi. Jau izmeklēšanas laikā noskaidrojās, ka tas nebija pirmais mēģinājums spridzināt pieminekli, turklāt pērkonkrustieši iepriekš spridzinājuši "Rīgas siltuma" siltumtrases.
Pagāja ceturtdaļgadsimts, un piemineklis tomēr tika sagrauts – šoreiz ar valsts svētību. Dīvaina situācija: ja skatāmies ar šodienas acīm, tad pērkonkrustiešus pieklātos reabilitēt un varbūt pat piešķirt kādu apbalvojumu, jo iznāk, ka viņi vienkārši apsteidza laiku... Protams, diez vai kāds pieņems šādu lēmumu, jo vairāk tādēļ, ka spridzinātāji, lai arī viņiem pašu izpratnē bija cēls mērķis, tomēr pārkāpa virkni likumu, taču šis gadījums ir iemesls lieku reizi padomāt par vēstures paradoksiem.
Kas bijis, tas bijis...
Dodoties uz sarunu ar bojā gājušā Valda Raupa dēlu, biju iedomājies satikt izteikti patriotiski noskaņotu puisi, kurš līksmo par beidzot sagrauto okupekli. Taču patiesībā Krists Raups, kurš ikdienā strādā par pavāru, ir kluss un diezgan kautrīgs puisis, kura dzīvē pieminekļa sagraušana ne tuvu nav prioritāšu saraksta augšgalā.
"Godīgi sakot, es tam pat nepievērsu īpašu uzmanību. Garām esmu braucis, taču īpaši skatīties neesmu gājis," saka Krists, vaicāts, kādas emocijas viņam izraisījusi pieminekļa sagraušana. "Kas bijis, tas bijis, ko tur vairs cilāt vecas lietas. Visam ir sava vieta un savs laiks. Tas, ko darīja tēvs, bija neīstajā laikā. Jā, var jau spriest – tagad viņam vajadzētu dot ordeni! Taču tajā laikā nekas tāds nebija iespējams. "
Brīdī, kad tēvs gāja bojā, Krists vēl bija mazs, tikko sācis iet skolā. Tādēļ arī atmiņu par tēvu nav daudz: "Pēdējās epizodes, kur tēvu atminos, ir saistītas ar skolu, jo tad mācījos pirmajā klasē. Atminos, ka esmu bijis pie viņa darbā – viņš bija kamīnu meistars. Droši viens labs meistars, jo vēl ilgi pēc bojāejas cilvēki zvanīja un viņu meklēja, lai piedāvātu darbu. Biju arī trenažieru zālē, kur viņš trenējās – nezinu, vai tā skaitījās "Pērkonkrusta" zāle vai kaut kāda parasta. Atceros, ka "Pērkonkrustam" bija regulāri kopīgie treniņi, uz kuriem tēvs gāja."
Ar ko tēvs brīvajā laikā nodarbojās, ģimenē neviens nav zinājis. Tas, ka viņš ir nacionāli noskaņots un darbojas "Pērkonkrustā", noslēpums nebija, taču par pērkonkrustiešu plāniem viņš mājās nevienam nestāstīja. Protams, visi zināja, ka viņš kopā ar domubiedriem trenējas, Krists atminas, ka mājās bija steks un deviņdesmitajos gados visai populārie nunčaki, taču tas tad arī viss. To, vai vēlāk brīvībā palikušie pērkonkrustieši vēlāk viņa ģimenei kaut kā palīdzējuši, Krists nezina teikt – tikai viens no tēva draugiem diezgan bieži viņus apciemojis.
Protams, tēva bojāeja bērniem bija liela morāla trauma, taču mātei vismaz izdevās viņus pasargāt no ārēja spiediena un nevalodām. Cik nu tas bija iespējams, jo izmeklēšanas laikā Raupu mājās notika kratīšana, bet automašīnai uzlika arestu, jo tika uzskatīts, ka tā varētu būt izmantota nozieguma izdarīšanai. Tobrīd ģimene dzīvojusi visai spiedīgos apstākļos, tādēļ mamma atradusi risinājumu, kā tikt pie kaut kādas naudas – tā kā mašīnu pārdot nedrīkstēja, pārdeva tās detaļas, piemēram, lukturus. Mātei vēl ilgi nācies rauties vairākās darba vietās vienlaikus, lai sagādātu iztiku bērniem. Krists, atminoties tos laikus, saka – labi, ka tolaik nepastāvēja sociālie tīkli, to tad bērniem droši vien nāktos pārdzīvot pamatīgu negāciju vilni. Deviņdesmitie šajā ziņā bija saudzīgāki, un no skolas gaitām Krists pat īsti neatminas, ka kāds viņam būtu ko teicis vai pārmetis par tēvu.
"Laiku pa laikam esmu domājis, kādēļ tēvs toreiz tā rīkojās un iznākumā atstāja mūs vienus. Skaidrs, ka viņš jau nebija domājis sprādzienā iet bojā, tā vienkārši iznāca. Kādu laiku domāju, ka viņam kā nacionāli noskaņotam cilvēkam nepatika krievvalodīgie, taču tā laikam īsti tomēr nebija, jo mums kaimiņos dzīvoja krievi un mūsu ģimenes bija labos draugos. Tātad laikam tas naids vairāk bija tieši pret okupāciju un to pieminekli. Mamma vēlāk stāstīja, ka tajā dienā, kad viņš devās savā misijā, sauksim to tā, tēvs bija teicis, lai šajā datumā mums ar māsu iedod konfektes. Un mamma arī vairākus gadus mums deva konfektes tieši tajā dienā – es gan toreiz nesapratu, ar ko tas bija saistīts...
Esmu arī domājis par to, kādēļ viņš izdarīja tādu izvēli, jo bija taču skaidrs, ka tas, ko viņi bija iecerējuši, skaitās noziegums. Cerēja, ka viņu nenoķers? Vai arī rēķinājās, ka nonāks cietumā? Ģimene taču arī tad paliktu bez apgādnieka... Un vēl es tagad iedomājos, kā būtu, ja tēvs toreiz nebūtu gājis bojā. Tagad viņš iznāktu no cietuma – un redzētu, kā tiek nogāzts piemineklis. Interesanti, ko viņš par to teiktu..." prāto Krists.
Kad nu beidzot piemineklis ir pazudis, tad rodas jautājums – ko likt vietā. Krists uzskata, ka tur varētu būt atpūtas parks un skeitparks: "Es pats gan neesmu skeiteris, taču, manuprāt, skeitparks ļoti labi iederētos blakus pastaigu celiņiem un pārējām atpūtas vietām, kas tur ir. Tikai vajag to visu izdarīt tagad, uzreiz. Citādi, ziniet, kā sanāk: es tagad soliņu pagaidām nokrāsošu baltu, bet drusciņ vēlāk pārkrāsošu zilu, kā ir paredzēts plānā. Taču paiet divi gadi vai trīs, bet soliņš vēl arvien ir balts..."
Kas bija "Pērkonkrusts"?
Izteikti nacionālās organizācijas pirmsākumi meklējami trīsdesmitajos gados, taču Kārlis Ulmanis pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma to slēdza, jo pērkonkrustieši nebija sajūsmā par pašpasludināto vadoni. Deviņdesmito gadu sākumā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vairāki nacionāli noskaņoti cilvēki "Pērkonkrustu" atjaunoja, un viens no šīs nereģistrētās organizācijas līderiem bija Valdis Raups. Sākotnēji vairāki pērkonkrustieši bija darbojušies atjaunotajā Aizsargu organizācijā, taču drīz vien iekšēju nesaskaņu dēļ to pameta, lai rīkotos uz savu roku. Par vienu no pērkonkrustiešu mērķiem kļuva Uzvaras piemineklis, ko viņi mēģināja spridzināt trīs reizes. Pirmajā reizē sprādziena jauda bija tik niecīga, ka piemineklim nenodarīja nekādu kaitējumu un komunālie dienesti pat nepamanīja tās sekas. Otrais sprādziens bija spēcīgāks, taču arī lielu skādi nenodarīja. Trešais izrādījās liktenīgs pašiem spridzinātājiem...
Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
