Pionieru kazino: padomju laiku populārākās azartspēles

Atkāpes vietā

Protams, daudzi padomju bērni savā starpā un ģimenes pulkā ripināja ričuraču, "Cirkā" jāja uz kazas, kāva dambretes un šaha figūras. Taču tas bija visai nenopietni, kā teiktu īsti azartmaņi – bez intereses. Vecākiem jau bija nopietnākas spēles – proletariāts pagalmos uz šķībiem galdiem sita domino, bet naudīgāki inteliģenti bieži vakaros sanāca, lai uzspēlētu zoli, preferansu vai tolaik ļoti modīgo pokeru. Uz naudu, protams. Bija arī ekstrēmāki gadījumi – it sevišķi tad, ja nācās saskarties ar zināmās vietās norūdītiem blēžiem; cik nav dzirdēts par vilcienos aptīrītiem naftiniekiem, zeltračiem un citiem Tālajos Ziemeļos lielā rubļa pelnītājiem. Bet mēs šoreiz atcerēsimies pāris padomju tīņu azartspēles – īstās, uz naudu!

Pārmest otrādi

Nosaukums: Čika jeb pļentaki

Noteikumi: Te bija vajadzīgs zemes strēķis vismaz desmit metru garumā – septiņdesmitajos tādu pagalmu ne Teikā, ne Čierītī, nedz Āgenskalnā netrūka. Spēlēt varēja divi vai kaut desmit! Uzvilka apli, kur katrs spēlētājs novietoja pa divām vai četrām monētām kaudzītē ar ģerboņiem uz augšu. Protams, ka iepriekš vienojās par nominālu – populārākās bija trīskapeikas un pieckapeikas, bet spēlēja arī uz 10 un pat 20 kapeikām – tā jau bija profesionālā līga! Tad no apļa atskaitīja kādus 8–10 soļus, novilka līniju un sāka spēli. Katrs izdarīja metienu ar savu pļentaku – no svina izlietu, 100–150 gramus smagu, diskveidīgu lidojošu objektu. Tikko kādam izdevās apgriezt kādu no čupiņās sakrautajām monētām uz kapeikas pusi, viņš tās automātiski vinnēja un ieguva papildu metienu jau pašā aplī ar tādu pašu mērķi – apgriezt monētu uz kapeikas pusi! Īstiem meistariem ar vienu piegājienu bieži vien sanāca iztīrīt pusi bankas. Tikko metiens izrādījās nerezultatīvs, savu pļentaku iedarbināja nākamais spēlētājs. Starp citu, padomju monētu apritē bieži nācās sastapties ar šajā spēlē svinu pagaršot noprovējušām kapeikām, kas par savu sūro likteni atspēlējās, iesprūstot gāzētā minerālūdens automātā, kad kāds godprātīgs pilsonis vēlējās atveldzēties ar sīrupūdeni. 

Uzvarēšu tev papīrīti

Nosaukums: Faņtiki

Noteikumi: Sāksim ar to, ka šī vairāk bija oktobrēnu – tāda 3.–5. klases skolnieku izklaide. Un te azarts slēpās nevis naudā, bet košļājamās gumijas ietinamā papīra izcīnīšanā. Nenoliedzams fakts, ka košļene bija visu padomju jaunāko mācību iestāžu savstarpējo norēķinu galvenā valūta – apmēram kā bebru ādas Ziemeļamerikas indiāņiem. To papīrīšus kolekcionēja, bet stundu starpbrīžos uz skolu palodzēm noritēja īstas batālijas jeb faņtikkaujas. Spēle bija gaužām vienkārša – tajā piedalījās divi, retāk – trīs vai četri kaujinieki. Papīrīšus novietoja uz plaukstas un pirmajā metienā mēģināja pieslidināt tuvāk logam – tā, lai pretiniekam ar otru, uzmešanas tehniku tos būtu grūtāk aizsniegt. Kombinācijas bija divas – ja tavs papīrītis uzgūlās uz pretinieka, nereti – pat vairākiem, tie nokļūst tavā armijā. Taču galvenais meistarstiķis bija paslidināt papīrīti zem jebkura cita – tad viss galds, atvainojos, palodze, automātiski kļūst par tavējo! Te daži meistari izcēlās, mājās dažus papīrīšus gludinot un padarot tos superplānus, kas šo pagrīdes metienu stipri atviegloja. Parasti gan tādus tipiņus ātri vien atmaskoja un Starptautiskā palodžu federācija viņiem piesprieda bargas, pārsvarā tualetēs realizētas diskvalifikācijas. Atvainojamies lasītājiem, jo, gatavojot šo materiālu, nekādi nevarējām tikt pie tāfelīšu papīrīšiem – visi paziņas jau sen savas kolekcijas bija likvidējuši, bet šobrīd nopērkami ir vien spilventiņu iepakojumi...

Kapeika vai ģerbonis

Nosaukums: Kratīklis

Noteikumi: Reizēm to dēvēja arī par čiku – bet tas nebūs pareizi, jo, kā jau minējām, tas bija otrs nosaukums pļentaku spēlei. Šī jau bija īsta pionieru rotaļa! Tātad, vienās rokās divi spēlētāji ievieto vienādu ciparu summas – piemēram, katrs pa trīs pieckapeikām, tālāk viens krata, bet otrs saka stop un min – kapeika vai ģerbonis? Pirms tam vienojoties, uz kuru pusi – labo vai kreiso  – plauksta tiks atvērta! Te galvenais bija startēt ar vienādiem nomināliem. Kāpēc tā? Tūlīt paskaidrošu – iedomājieties, ka jums ir divdesmit kapeikas, bet pretiniekam – četras pieckapeikas. It kā viss okei? Ne vella! Sākas kratīklis, jūs sakāt – stop,  krīt ģerbonis, un izrādās, trīs pieckapeikas ir ģerbonī, bet divdesmitkapeika un viena pieckapeika – otrādi. Teorētiski – jūs esat vinnējis 3:2, bet praktiski – zaudējis piecas kapeikas. Bet, ja nomināli ir vienādi, nereti ir bijis, ka uz starpbrīdi tu izej ar piecām 10 kapeikām un pēc visas pauzes laika kratīšanas klasē atgriezies ar tām pašām 50 kapeikām.

Trīs cipari

Nosaukums: Rubčiki

Noteikumi: Tas viss, arī nosaukums, nāca no mūsu skolas farcovščikiem jeb spekulantiem, kuri no skolas brīvajā laikā ganījās no Centrālās dzelzceļa stacijas līdz viesnīcai "Latvija" un "Laimas" pulkstenim. Tā bija spēle, kuru vidusskolas gados atļāvos uzspēlēt vien pāris reižu. Kā noprotat, spēle bija uz naudaszīmēm. Mazākais nomināls – 1 rublis, tālāk  trīnītis, piečuks, čiriks un pat kvarts! Tieši tā – biju liecinieks spēlei arī uz 25 rubļiem! Tagad eiro banknotēm pēc sērijas numura seko desmit ciparu kombinācija. Neatceros, kā bija Padomju Savienībā, bet kādi astoņi cipari noteikti bija! Tātad, man rokā piecītis un Žanim – piecītis. Es saku pirmais, sestais un septītais, bet Žanis – otrais, trešais, astotais. Tad rādām savas naudaszīmes un attiecīgos ciparus pēc kārtas saskaitām. Mani nosauktie izrādās – 7, 5 un 4, kas kopsummā ir 16, bet Žaņa – 3, 8 un 2, kas kopsummā ir 13. Spēlē otrais cipars, kas Žaņa banknotē ir 6, bet manā 3. Nav svarīgi, kurš ko sauca, svarīgs ir banknotes īpašnieks. Iznākums –  man piecītis pa pakaļu! Un nedomājiet, ka jūs glābs naudaszīme ar teju visiem devītniekiem. Lūk, piemērs: 2, 3 un 4 = 9, kamēr 9, 9 un 8 = 26. Reizēm spēlēja arī uz vienu ciparu, kas bija kā krievu ruletē! Arī šajā materiālā mēs pieminam Ukrainas brīvības cīņas, tāpēc ilustratīvā piemērā redzat, ka es nosaucu kolēģim 3, 8 un 0, kas summā 11, bet viņš – 8, 5 un 9, kas summā 22, tāpēc esmu kļuvis par 5 grivnām bagātāks! Krāšu vēl!

Vienreiz spēlējama

Nosaukums: Bangladeša

Noteikumi: Šī ir spēle, ar kuru es iepazinos jau pēc augstskolas, ierādīju to savas labas draudzenes meitai, un mammu jau pēc pāris nedēļām izsauca uz skolu, jo skuķis uz naudu apspēlējot visus pēc kārtas. Tas droši vien bija pārspīlējums, jo, kā jau minēju – šī ir vienreiz spēlējama rotaļa. Noteikumi? Uztaisiet svarīgu seju un uzprasiet – esi spēlējis Bangladešu? Neesi? Tad es tev parādīšu. Tev piecdesmit centi ir? O, man arī ir! Liekam blakus. Tā, sakārtojam glīti... Tagad nosauc skaitli! Vienalga kādu. Cilvēks domā, domā – divciparu var? Bet protams! Nu, tad – 77! Tu ieturi Džūlijas Lambertas pauzi un saki – 78! Man vairāk! Un savāc abas monētas! Lūdzu, nespēlējiet šo spēli ar iereibušiem cilvēkiem bez humora izjūtas!

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.