Jānis Lejiņš nepatīkami pārsteigts par latviešu pazemību: "Latvieši gatavi piekāpties krieviem, lai tikai viņi būtu apmierināti"

Ir tāds teiciens: “Dzīvot lielu pārmaiņu laikā – daudz goda un maz prieka.” Katrā ziņā nav garlaicīgi. Latviju vienmēr skāruši lielo pārmaiņu vēji, jo mēs dzīvojam tilta pozīcijā. Sākot ar Latvijas valsts veidošanos, šeit bijušas kādas astoņas naudas maiņas. 1919. gadā Latvijā apgrozībā, ja nemaldos, bija pat kādas sešpadsmit naudas, teju katrā pilsētā sava. 20. gadsimtā abos pasaules karos latvieši zaudēja ceturto daļu savas tautas pārstāvju, vēl tagad latviešu nācija nav sasniegusi 1913. gada līmeni. 

Agrākajos gadsimtos parastā formula bija šāda: karš, bads, mēris. Es gan nezinu, vai šoreiz pēc kara sekos bads un mēris, tagad šī virkne ir nedaudz pamainīta, mēs vēl pirms kara piedzīvojām pandēmiju. Tomēr ir skaidrs, ka būs problēmas ar pārtiku. Ukraina, kas tagad tiek izpostīta, ir viena no lielākajām labības eksportētājām pasaulē.

Agrāk Krievija bija viena no pasaules lielvarām, kas tagad nevēlas samierināties ar šīs pozīcijas zaudēšanu. Pasaule piedzīvo globālas pārmaiņas, kurām būs noteikta cena. Ukraiņi jau tagad maksā ar savām asinīm, bet mēs maksāsim ar saviem maciņiem un ērtībām. Tas ir pilnīgi skaidrs, no tā nevarēs izvairīties. Protams, daudziem tas nepatiks, būs burkšķēšana.

Latvija vienmēr bijusi spiesta izvēlēties vienu no lielvarām. Jau no kristīgās ticības ieviešanas laikiem mēs vienmēr esam bijuši atkarīgi no lielvarām. Šobrīd esam Rietumu vai, precīzāk sakot, Amerikas pusē. Citas izvēles jau nemaz nav, ja vien nevēlamies nokļūt atpakaļ Krievijā. Viens no iespējamajiem scenārijiem – Krievija sabruks, bet pasaule paliks tikpat merkantila kā agrāk, turklāt globalizācija būs vēl totālāka.

Krievijas piekoptā gāzes politika skaidri norāda, ka mums jāmācās būt pašpietiekamiem, jo uz ārējiem resursiem ne vienmēr var paļauties. Ja pievienosimies kādam citam krānam, arī to kādā brīdī var aizgriezt ciet. Mums jāparūpējas, lai mēs pēc iespējas mazāk būtu atkarīgi no ārējiem faktoriem. Divas svarīgākās lietas – siltums un pārtika. Un to, esmu pārliecināts, Latvija spēj sev nodrošināt. Turklāt mums vajag iemācīties elementāru lietu – tērēt tik, cik vajag, un ne vairāk. Mums jānošķir vajadzības no iespējām. Cilvēkam vajadzību nemaz nav tik daudz, viss pārējais  ir iespējas. Iegādāties luksusa lietas nav nekāda vajadzība, tā ir tikai iespēja. 

Ar sievu Džinu (režisori Virdžīniju Lejiņu – red.)  jau agrāk esam runājuši, ka esam paaudze, kura piedzīvojusi daudzas pārmaiņas – varas un naudas maiņas, barikādes, dažādus politiskus paisumus un bēgumus. Tagad piedzīvojam karu. Kad sākās karadarbība, mēs abi jutāmies gluži kā uz barikādēm. Arī tagad uzmanīgi sekojam līdzi notikumiem Ukrainā.

Ja karu iekonservēs, tas turpinās gruzdēt un pēc kāda laika sāksies atkal. Vienīgais veids, kā tam pielikt punktu, – sagraut Krieviju. Ja šo monstru nesagrauj, miera nebūs nekad. Ar Putina nāvi nekas nebeigsies. Kas tad nāks viņa vietā? Arī viņa līdzgaitnieki ir tādi paši. Šī ir klasiska kautiņa situācija – jāsit, kamēr neceļas. Vai arī tu dabūsi pretī. Nav cita varianta.

Daudziem krieviem piemīt lielummānija, atceros kādu konkrētu situāciju. Pirms vairākiem gadiem braucu ar automašīnu un pa ceļam paņēmu kādu sēņotāju, kura bija iznākusi no meža. Tā bija krievu kundze. Viņa runāja krieviski, es  latviski. Sarunas gaitā noskaidrojām, ka abi esam literāti – es rakstnieks, bet viņa dzejniece. Parunājām par literatūru – riņķī un apkārt. Viņa pavēstīja, kādās interneta vietnēs var atrast viņas dzeju. Izrunājāmies diezgan draudzīgi un sirsnīgi. Kāpjot ārā no automašīnas, viņa piebilda: “Jūs taču zināt, ka visas valodas cēlušās no krievu valodas.” Tā nebija poza vai aicinājums uz diskusiju – viņas vēstījums bija tik pašsaprotams, ka nekas nebija piebilstams. Viņa bija dzelžaini pārliecināta, ka krievi visās jomās ir galvenie. Te nāk atmiņā Krievijas cars Ivans III, kurš reiz esot teicis: “Nav taisnīgi, ka upes, kas sākas Krievijā, ietek jūrā zem svešu valstu karogiem.” Šī formula bija par pamatu turpmākajai Krievijas ekspansijai.

Kad pirms gadiem desmit devos uz Uzbekistānu, kādā no pārlidojumiem sēdēju blakus francūzietei, un abi nedaudz parunājām. Kad izkāpu no lidmašīnas, pie manis pienāca kāds krievs un nikni aizrādīja: “Kā jums nav kauna Latvijā svinēt Hitlera dzimšanas dienu!” Es jutos pārsteigts un jautāju, no kurienes viņam tāda informācija. “Vajag lasīt avīzes!” viņš atcirta un aizgāja. Nebija šaubu, vīrs tiešām bija pārliecināts, ka Latvijā svin Hitlera dzimšana dienu. Ja par to raksta Krievijas avīzes, tā ir taisnība.

Tagad Krievijā ir ieviesta strikta cenzūra, diemžēl pie mums arī. Latvijā ir nobloķēti daudzi Krievijas TV kanāli un interneta ziņu vietnes. Man tomēr būtu vēlams un nepieciešams zināt, ko tur raksta. Ar kādiem tekstiem nāk klajā Krievijas amatpersonas. Šādu bloķēšanu es neatzīstu, tā ne pie kā laba nenoved.

Kā redzu, pienācis pēdējais laiks nojaukt okupācijas pieminekli Pārdaugavā. Vispār tas nav nekāds Uzvaras piemineklis, bet piemineklis padomju otrreizējai okupācijai jeb, kā tur rakstīts – “Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Padomju laikā to pieminekli uzcēla par iedzīvotāju saziedotu naudu, ko piespiedu kārtā atvilka no darba algas. Tātad Latvijas iedzīvotāji to var arī nojaukt. 

Atceros, agrāk bija liela raustīšanās. Kad bija runa par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, nebija lielas iespējas tirgoties. Tas uzstādījums no Krievijas puses bija gandrīz vai tāds: “Pieņemiet visus militāros pensionārus un padomju pieminekļus, vai arī mēs neiesim projām.” Rietumu pasaule tolaik netaisījās mūsu dēļ konfliktēt ar Krieviju, mēs bijām spiesti piekāpties. Toties vēlāk vajadzēja rīkoties stingri. Te ir runa par mūsu principiem un attieksmi. Vai tiešām mēs arī turpmāk ļausim šos pieminekļus izmantot krievu militārās agresijas slavināšanai?

Otra lieta – valoda. Pie tā, ka Latvijā un Rīgā ir tik daudz krievu valodas, vainīgi ir paši latvieši. Kā esmu novērojis, kompānijā, kur četri latvieši un viens krievs, visi runā krieviski. Es nesaprotu, kāpēc mums savā zemē jārunā svešā valodā. Pilnīgs absurds! Runāt savā zemē savā valodā man šķiet pilnīgi dabiski – gluži kā elpot.

Reiz piedzīvoju zīmīgu situāciju kafejnīcā, kur aiz letes bija latviešu pārdevēja. Kāds jauns krievu puisis pasūtīja kafiju – skaidrā latviešu valodā, bet ar nelielu akcentu. Saklausot šo akcentu, pārdevēja momentā pārgāja uz krievu valodu. Mani tas nepatīkami pārsteidza. Šāda pazemība ir raksturīga daudziem latviešiem. Līdzīga nostāja vērojama arī attieksmē pret okupācijas pieminekli Pārdaugavā. Latvieši gatavi piekāpties krieviem, lai tikai viņi būtu apmierināti.

Diemžēl šāda pazemība rada katastrofālas sekas. Krievi paši ir labi parādījuši, kas notiek, ja viņiem piekāpjas. Tad notiek vēl sliktāk. Pašlaik norisinās karš Ukrainā, jo pirms tam civilizētā pasaule pievēra acis un atļāva Krievijai iebrukt Gruzijā, okupēt Krimu un daļu Donbasa. Piekāpties krieviem ir vēl sliktāk nekā nepiekāpties. Mēs Ukrainai varam palīdzēt ar savu stingro attieksmi gan valodas, gan padomju pieminekļu jautājumā.

Krievi sevi uzskata par Otrā pasaules kara galvenajiem uzvarētājiem. Plašās Krievijas nomalēs viņi dzīvo kā pēdējie nabagi, taču – ar uzvaras sajūtu. Un šo pašapziņu visu laiku vajag barot, citādi tā nosprāgs. Tāpēc visu laiku nepieciešamas jaunas uzvaras, vajadzīgi jauni kari. Turklāt vēl trešās Romas jeb pasaules glābējas nācijas sindroms.  

Es tomēr ceru, ka karš Ukrainā drīz beigsies. Es lieku cerības uz smagā bruņojuma un gaisa aizsardzības sistēmu piegādi Ukrainas armijai. Ja ukraiņu nācija vēl līdz galam nebija izveidojusies, Putins izdarīja visu, lai tā notiktu. Tagad ukraiņu tauta ir stipra kā nekad agrāk, turklāt viņi ir lieliski karotāji.