Annija Putniņa pozē valdzinošā fotosesijā un stāsta par savām kaislībām - mūziku un okeānu
Annija Putniņa ir viena no tām visnotaļ profesionālajām mūziķēm, kura parasti kaut kā paliek otrajā plānā. Vairākas reizes piedalījusies Eirovīzijas nacionālajā atlasē un uzstājusies neskaitāmos koncertos kopā ar teju visiem zināmajiem Latvijas māksliniekiem, taču viņas lielākā kaislība ir mūzikli, kuros viņa ne tikai pati spēlē, bet arī piedalās izrāžu iestudēšanā. Vairāk nekā gadu pavadījusi jūrā, bet tagad pievērsusies burāšanai – tā ir vēl viena Annijas biogrāfijas šķautne.
Mūziklu konveijers
Ierakstot Google meklētājā tavu vārdu, uzreiz izbirst lērums ziņu, kas veltītas mūzikliem. "Vestsaidas stāsts", "Nožēlojamie", "Kaupēn, mans mīļais", "Zvaigznes bērns" – tiem visiem tu šā vai tā esi pielikusi roku. No kurienes tev tāda mīlestība pret mūziklu, kas Latvijā nemaz nav tas izplatītākais žanrs?
Vispār jau es esmu augusi klasiskā vidē un mācījos Doma kora skolā. Pabeidzu diriģentus un devos uz Mūzikas akadēmiju studēt opermūziku, tomēr nebija sajūtas, ka esmu īstajā vietā. Tolaik Latvijā jau sāka iestudēt mūziklus – viens no tiem bija Nožēlojamie pēc Viktora Igo darbu motīviem, vēl bija arī Vestsaidas stāsts. Man kaut kā izdevās izturēt atlases un tikt tajos pie lomām, kas pilnīgi mainīja manu domāšanu. Es sapratu, ka dziedāšanas un aktiermākslas apvienojums ir tieši tas, kas man patīk. Līdz tam man teātris bija licies pagarlaicīgs, taču tad atvērās acis un es iemīlēju teātri. Līdz tam biju darbojusies kā dziedātāja, piedalījusies septiņās Eirovīzijas atlasēs un bijusi grupai Tumsa bekvokāliste, piedalījusies gan operās, gan rokfestivālos, taču sapratu, ka vislabāk es jūtos teātrī. Taču dramatiskais teātris bez dziedāšanas arī nav interesants. Tāpēc sāku meklēt iespējas, kā varētu šajā virzienā kaut ko pamācīties.
Uz dullo ierakstot interneta meklētājā, uzdūros kaut kādai skolai Londonā, kur pieteicos, neko īsti par to nezinot. Izrādās, tā bija Londonas karaliskā mūzikas akadēmija, kas ir viena no prestižākajām šāda veida skolām. Uz 15 vietām pretendēja 500 meiteņu no visas pasaules. Pat nesaprotu, kā es tur tiku iekšā – laikam ar savu vientiesību ieinteresēju nodaļas vadītāju, jo visu darīju tieši pretēji tam, kā vajadzētu. Droši vien viņa padomāja, ka atbraukusi meitene ar putniem.
Tad jau tevi paņēma tīri ziņkārības pēc – paskatīsimies, kas tā tāda te atbraukusi?
Man taču nebija nekādas pieredzes! Es nezināju, ka tur ir ļoti konkrēti noteikumi, kā jāiet uz konkursiem un atlasēm, un darīju tā, kā pati biju iedomājusies – un tas bija pilnīgs kukū! Turklāt tobrīd mana angļu valoda arī nebija tik ideāla, kā pati biju iedomājusies – jau vēlāk nācās apgūt visas iespējamās angļu izrunas un akcentus, kas patiesībā ir ļoti interesanti. Taču man paveicās un mani uzņēma. Nācās ātri meklēt naudu mācībām. Pārdevu savu BMW un visu pārējo, ko vien varēju.
Mācības bija tā vērtas?
Protams, tā ir ļoti laba skola, kas ļauj pavērt daudzas durvis. Jau mācību laikā mūs mudināja doties uz visām iespējamajām atlasēm un nepārdzīvot, ja netiekam izvēlēti. Pati Londonā izturēju daudzas atlases slavenajam mūziklam Operas spoks, taču togad nevienu jaunu mākslinieku tā arī nepaņēma un palika pie iepriekšējā sastāva. Taču es biju palikusi izrādes rīkotāju sarakstā, un pēc gada man atnāca ziņa, ka pēc trim dienām jāierodas uz noklausīšanos. Bet es tajā laikā atrados uz kuģa okeāna vidū! Tā arī netiku.
Jāsaprot, ka tur mūzikli ir pilnīgs konveijers un kandidātu ir ļoti daudz. Netiki – paldies un uz redzēšanos! Tas, ka esi saņēmis atteikumu, nenozīmē, ka tu būtu slikts – nē, ļoti iespējams, ka savu lomu nospēlēja kaut kādi specifiski auguma parametri, varbūt ne tāda matu krāsa vai vēl kas cits. Jo viņiem taču ir iespēja izvēlēties no tūkstošiem meiteņu!
Ja esi nonācis, piemēram, Londonas mūziklu apritē un ticis pie lomas kaut vai tajā pašā Operas spokā, tad to taču nākas spēlēt vairākus gadus no vietas. Tas taču ir ļoti apnicīgi!
Parasti tiešām līgumu slēdz uz gadu vai diviem. Tas ir līdzīgi kā katru dienu iet uz ofisu, tikai te ir jāspēlē izrāde. Protams, dabūt lomu Operas spokā ir ļoti prestiži, taču es tobrīd strādāju uz kruīza kuģa un katru dienu biju citā ostā, tādēļ nospriedu – nē, tas laikam ir interesantāk nekā diendienā spēlēt vienu un to pašu! Taču, ja vari savā CV ierakstīt, ka esi spēlējis Operas spokā, tad tas ir ļoti būtisks ieraksts, kas palīdz tālākajā karjerā.
Brauciens uz Antarktīdu
Pieminēji, ka ziņu par noklausīšanos Operas spokam saņēmi, atrodoties okeānā. Ko tur darīji?
Pēc Londonas skolas beigšanas gāju uz visām noklausīšanām, kādas vien ir izsludinātas – sākot no mūzikliem un reklāmām, beidzot ar kruīza kuģiem. Ir producentu kompānija, kas iestudē šovus, domātus tieši kruīzu kuģiem. Krastā tiek sagatavotas vairākas trupas, kuras tad noslēdz līgumus ar dažādiem kuģiem. Repertuārs tur ir ļoti dažāds, sākot no klasikas un beidzot ar kantri. Atlase ilgst trīs dienas: pirmajā dziedāšana, otrajā dejošana, trešajā jādzied harmonijās. Es uz šo atlasi aizgāju bez kaut kādas nopietnas domas, jo mums vienkārši bija mācīts – ejiet uz visām atlasēm, jo, pat ja jūs neizvēlēsies, uzaudzēsiet biezāku ādu, kas vēlāk noderēs. Pirmās divas kārtas kaut kā izturēju, bet trešajā dienā lieti noderēja mana diriģenta izglītība, jo Anglijā reti kurš dziedātājs prot spēlēt klavieres un pazīst notis. Atlasē, kad meitene no mūsu grupas “noplīsa” un nevarēja savu balsi nodziedāt, es sāku dziedāt arī pārējās balsis, lai viss iet uz priekšu. Pēc tam mani pasauca uz biroju un teica – mēs tevi ņemam, bet būtu jauki, ja tu par papildu samaksu varētu strādāt arī kā vokālais pedagogs, jo redzējām, ka tu to vari. Ja esi ar mieru – tad te ir līgums par astoņiem mēnešiem jūrā!
Izklausās ļoti ilgi...
Pirmie divi mēneši bija sagatavošanas periods, jo programma bija izveidota pavisam jauna un mēs bijām pirmais sastāvs, kas to iestudēja. Summas bija ļoti pieklājīgas, es tādas pat nebiju redzējusi. Ņemot vērā, ka visi iekrājumi pa studiju laiku bija izsīkuši un ģimene visu jau bija man atdevusi, nolēmu, ka šī ir mana iespēja viņiem atdot parādus. Tā arī piekritu.
Sākām Vidusjūrā, tālāk pa Suecas kanālu uz Indiju un Indonēziju, bet pēc tam atpakaļ. Pēdējie trīs mēneši bija Norvēģijas ziemeļos. Pirmie trīs mēneši bija ļoti grūti, jo īsti pat nezināju, uz ko esmu parakstījusies. Grūti bija arī tādēļ, ka nācās iestudēt jauno šovu, bet to varējām darīt tikai tad, kad pasažieri nav uz kuģa, jo ir devušies krastā. Bet tas nozīmē, ka paši mēs krastā netikām. Jutos kā cietumā. It kā jau viss forši, man pašai bija sava kajīte, un arī slodze nebija pārmērīga, tomēr tik un tā bija grūti. Tad mani ļoti uzmundrināja ukraiņu dejotājs, kurš jau desmit gadus braukā pa jūrām. Viņš teica – vēl tikai drusciņ jāiztur, un tad mēs tiksim krastā un sarīkosim īstu tusiņu! Un tā arī bija.
Tusiņš visu izglāba?
Jā, jo tad, kad šovs bija iestudēts un mēs beidzot sākām dzīvot normālā režīmā, varējām kāpt krastā un iet ekskursijās. Redzēju patiešām ļoti daudz. Pēc šī līguma biju nolēmusi vairs uz kruīza kuģiem nestrādāt, bet tad tomēr gadījās tāds piedāvājums, no kura bija grūti atteikties.
Izklausās ļoti intriģējoši...
Man piedāvāja vietu uz maza kuģa, kas veic ekskluzīvus reisus uz Antarktīdu. Tur bija sešbalsīgs dziedātāju sastāvs, kur viena meitene vairs nespēja izturēt un gribēja mājās. Taču dziedātājiem līgums bija vēl uz trim mēnešiem, tādēļ vajadzēja kādu, kurš ātri var iekļauties kolektīvā un spēj dziedāt sešbalsīgā sastāvā. Viņi zināja, ka es divās dienās spēšu apgūt repertuāru, tādēļ atlika tikai paņemt kleitas un lidot uz Dienvidameriku. Piedāvājums atnāca Ziemassvētkos, un vēl tagad atceros, kā teicu mammai: “Zini, es laikam braukšu uz Antarktīdu...” Piekritu gan tādēļ, ka termiņš bija mazāks – tikai trīs mēneši –, gan arī maršruts bija ļoti vilinošs: Antarktīda, Dienvidamerika, Amazones džungļi, Karību salas.
No tādiem piedāvājumiem nemēdz atteikties...
Jā, tikai es nebiju ņēmusi vērā, ka maršrutā ir Dreika šaurums, kas šķir Antarktīdu un Dienvidameriku. Tā no kuģošanas viedokļa ir viena no bīstamākajām vietām pasaulē. Zinātāji saka, ka tur ir tikai divi varianti: vai nu viss būs ļoti labi, vai arī ļoti slikti. Es uz kuģa ierados tieši pirms iebraukšanas šaurumā – un bija pilnīgs čau! Milzīgi viļņi, kuru dēļ čemodāns lido pa gaisu un lampas gāžas. Pa vidu vēl gadās aisbergi, un uzreiz nāk prātā Titāniks. Labi, kas tas nebija mans pirmais līgums darbam uz kuģa... Tur atliek tikai paļauties, ka viss beigsies labi.
Tad jau tu esi pieredzējis jūras vilks?
Jā, man iedeva jūrnieka pasi. Smieklīgi bija, kad satiku savu nākamo vīru, kurš ir ļoti saistīts ar burāšanu. Pirmā saruna mums izvērsās diezgan lecīga: Kur tu esi bijis? Tur un tur. – Un kur tu? Tur un tur. – Bet vai Antarktīdā tu esi bijis? Es esmu!
Un kā ir Antarktīdā?
Forši! Klusi, mierīgi, meditatīvi. Parastie kuģi jau tur nebrauc, tikai tādi kā mūsējais, kur līdzi ir tāda kā National Geographic komanda ar zinātniekiem, kuri lasa lekcijas. Uz katru pasažieri ir divi apkalpes locekļi. Ļoti interesanti. Antarktīdā ir pabijis ļoti mazs skaits planētas iedzīvotāju, un man pat iedeva diplomu, kas apliecina, ka es tur esmu bijusi. Braucot uz sava rēķina, tas izmaksātu ļoti dārgi. Varēja redzēt, ka pasažieri ir ļoti turīgi cilvēki, daži ieradās ar privātajām lidmašīnām. No sērijas – visu kontinentu zīmodziņi mums pasē ir, bet Antarktīdas nav. Vajag!
Pateicoties vīram, tagad esi apguvusi arī jahtas un burāšanu?
Tā sanāk. Mēs arī apprecējāmies Roņu salā, uz kurieni paši aizburājām. Vīram pieder burāšanas skola, ir arī sava jahta. Atsevišķi viņš ir daudz kur burājis, bet kopā esam izbraukājuši Baltijas jūru. Šogad ir doma iziet no komforta zonas un aizkuģot kaut kur tālāk.
Cik liela jahta jums ir?
Vai, es vienmēr jaucu garumu metros un pēdās... Liela un forša.
Kā Abramovičam?
Nē, tik liela ne! Abramoviča jahtu, starp citu, es Karību jūrā redzēju. Tur ir daudz mazu saliņu, dažās no kurām pat nevar atļauties kafiju iedzert, jo tā maksā 40 dolāru – tajā salā tad arī redzēju to Abramoviča jahtu. Bet, pabraucot mazliet tālāk, viss jau ir normālās cenās.
Mūsu jahta Latvijas mērogiem ir liela – četras kajītes. Izmērs ir tik liels, ka dažās Latvijas ostās mēs nevaram ieiet, jo ir pārāk sekls. Pāvilostā uzsēdāmies uz sēkļa, arī Engurē un Mērsragā regulāri kaut kas notiek. Jahta ir no tās kategorijas, ar ko var braukt okeānā.
Visi jau iedomājas, ka burāšana ir kaut kas romantisks – ar sauļošanos un šampanieša glāzi. Taču Baltijas jūrā tā noteikti nav – tur tu parasti esi ar nosalušu degunu un karstas tējas krūzi rokās. Ir jau arī tur savs kaifs, tikai jāskatās, cik ilgi tā var izturēt...
Kādas tev attiecības ar jūras slimību?
Man tā ir, taču esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Vīram nav, viņš mierīgi var ēst desu, kamēr pārējie ir novēmušies zaļi. Savukārt es zinu, kas ir jādara, ja kļūst slikti: jāguļ kajītē zvaigznītē, jāklausās meditatīva mūzika un jāēd grauzdiņi. Tā ir ļoti individuāla recepte. Un lielos viļņos jācenšas iztikt bez iešanas uz tualeti.
Dziesmuspēles latviešu gaumē
No Londonas un kruīza kuģiem tagad esi projām. Ko dari Latvijā?
Latvijā esmu izveidojusi muzikālā teātra projektu. Būtībā tajā cenšos sagatavot jauniešus tādā līmenī, lai viņi varētu doties tālāk mācīties uz ārzemēm vai arī tepat Latvijā. Nu jau mums ir bijuši vairāki izlaidumi, un es ļoti lepojos, ka daži mūsu audzēkņi tālāk mācās Brodvejā, Londonā, Skotijā, Nīderlandē.
Protams, darbojos arī mūziklu iestudēšanā. Kamēr valsts vēl domā, ka vajadzētu varbūt atjaunot Operetes teātri, mēs kopā ar producentu Aigaru Dinsbergu būsim jau kādas četras izrādes iestudējuši. Latviešiem jau patiesībā patīk žanrs, kurā apvienots teātris ar dziedāšanu!
Jau vecos laikos taču latviešiem ir bijušas dziesmuspēles...
Jā, kabarē taču būtībā ir tā pati dziesmuspēle! Kādu laiku šo žanru bija stilīgi saukt par rokoperu, taču tas nav īsti precīzi. Ja izrādē ir dziesma, deja un teātris, tad tas būtībā ir mūzikls. Mums gan mazliet ir bail no šī žanra, jo tas liekas pārāk viegls un virspusējs. Varbūt lai to kompensētu, latvieši bieži vien mūzikliem izvēlas padrūmus sižetus. Taču gan jau kādreiz nonāksim pie kādas priecīgas izrādes! Kad veidojām mūziklu Zvaigznes bērns pēc Oskara Vailda darbu motīviem, tad arī sākumā bija doma to taisīt pozitīvu, taču ar katru komatu tas sižets kļuva arvien drūmāks. Tas pats ar tērpiem – sākumā bijām apņēmušies taisīt košus tērpus, taču beigās kaut kā nonācām pie haki krāsas... Patīk latviešiem kaut kā šis tumšais drūmums! Man pašai gan tuvāks ir amerikāņu golden age periods no trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem – tā laika mūzikli.
Kas tu vairāk esi – dziedātāja, vokālā pedagoģe vai organizatore?
Grūti pat pateikt. Pedagoģija prasa ļoti daudz laika. Biju domājusi pedagoģijas darba apjomu samazināt, tomēr kaut kā neizdodas. Man jau ļoti patīk strādāt ar jauniešiem, kuri ir ļoti darbīgi un zinātkāri. Daudzas aktualitātes es uzzinu no viņiem, jo pati visam izsekot nespēju.
Skaitos es profesionāla dziedātāja, kas, no vienas puses, man ļoti patīk, bet no otras – kaitina. Kur mani pasauc, tur es dziedu. Piemēram, vakar man bija jādzied roka balādes, kaut gan vispār pēc izglītības esmu operdziedātāja. Taču man patīk pastrādāt dažādos žanros. Reti saku “nē”, kaut gan pareizi jau tas nav – varbūt visu nevajag censties pagrābt. Un tas mani mazliet kaitina, jo gribētos tomēr sasniegt to līmeni, kad skaidri visiem būšu noformulējusi, kas tad īsti ir Annija Putniņa. Jo tāds īsts dziedātājs tu esi tad, kad tev ir sava mūzika – tā, ko pats esi rakstījis vai arī speciāli tev rakstījis kāds komponists. Mūzika, ko dziedu tikai es. Uz to eju un esmu šajā virzienā kaut ko sākusi darīt. Gribu savu pirmo albumu.
Kaut gan bieži vien lietas notiek pašas par sevi. Piemēram, kovida laikā radās iespēja filmēties bērnu raidījumā, un es kļuvu par tā seju. Tas arī ir tāds mazliet mūziklīgs projekts. Par producenti sevi saukt negribu, taču ideju ģenerators gan esmu – patlaban jau strādāju pie nākamā mūzikla, ko vajadzētu iestudēt.
Kurš ir visu laiku labākais mūzikls?
Man šis saraksts mainās. Patlaban man ļoti patīk pāris Leonarda Bernsteina mūziklu, taču slavenais Vestsaidas stāsts nav starp tiem – divi citi, On The Town un Wonderful Town. Abi par pilsētām. Vēl man patīk komponists Stīvens Sondheims, kurš gan Latvijā ir mazzināms. Viņa slavenākais mūzikls ir Svīnijs Tods, kas iemūžināts arī filmā ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Mūzika tur ir diezgan sarežģīta un ar pirmo reizi nepielīp, taču pēc vairākkārtējas noklausīšanās tā pamatīgi aizķeras atmiņā. Man pašai daudz ir devis mūzikls Nožēlojamie, par dalību kurā pilnīgi nejauši Spēlmaņu naktī nopelnīju nomināciju kā labākais jaunais skatuves mākslinieks. Par to biju patiešām pārsteigta!
