Divas pasaules: par atšķirību starp Latvijas un padomju armijām

Ja Vilis Plūdonis būtu savām acīm redzējis PSRS un Latvijas armijas kareivju ikdienu, viņš nešaubīgi savu slaveno alegorisko poēmu turpinātu. Arīdzan manām acīm, lai arī ar vairāk nekā trīsdesmit gadu pauzi, kontrasti ir mērāmi teju vai kosmiskos parsekos.

Protams, ka mēs nevaram īsti objektīvi salīdzināt divus padomju armijā pavadītos gadus ar divām dienām, kurās viesojāmies Nacionālo bruņoto spēku Alūksnes kājnieku skolā. Tur redzējām vien kopējo bildi – sporta un ēdināšanas kompleksu, mācību un medicīnas centru, kazarmas un citas armijas infrastruktūras simbiozes puzles. Bet par visu pēc kārtas.

Iesaukums

Es nezinu, vai man ir jālepojas ar padomju armijā nolauztajiem diviem gadiem. Bet es zinu, ka nevarētu vadīt klīninga kompāniju, šūšanas ateljē vai šefpavārot kādā premium klases restorānā. Un vēl es zinu, ka varu paberzt grīdas, šo to gludināt un sašūt, pagatavot samērā baudāmu ķausi, iekurt uguni diezgan ekstrēmos laikapstākļos un vajadzības gadījumā arī pastāvēt par sevi un tuvākajiem. Tas – nelielai liriskai atkāpei.

Viss, kas notika krievu armijas iesaukuma laikā, ir vismaz Upīša, ja ne Viktora Igo spalvas cienīgi. Visi tie kara komisariāti, medicīnas komisijas, pēc tam pulcēšanās kādreizējā kinoteātrī Teika – tur jau klāt bija jābūt Tarantino ar savu operatoru blici (starp citu, viens jaunkareivis bija ieradies ar paštaisītu loku un virsniekam paziņoja, ka esot gatavs jebkādām karadarbībām). Tālāk viņi kopā ar mums varētu doties uz tā saucamo obezjaņņiku vai latviskojot – mērkaķmītni, netālu no Centrāltirgus, kur dzeloņžoga apjoztā teritorijā mēs, kādi piecsimt cilvēku, uz veciem matračiem nevēdināmās telpās teju nedēļu gaidījām nosūtījumus uz pastāvīgajām karadienesta daļām. Toreiz Padomju Savienība bija pārdesmit procentus lielāka par tagadējo Krieviju, un nonākt varēja gan Altajā vai kādā glītā Kalmikijas stepē, vai arī Vorkutā pie nedziestošas polārblāzmas un baltajiem lāčiem. Man sanāca visai veiksmīgi, jo pēc Viļņas desantskolā pavadītās pārnedēļu karantīnas es tiku pārsviests uz Tērvetes seržantskolu jeb učebku. Man līdzi doto sauso pārtikas devu atņēma ierodoties karadaļā, uz jauno šineli uzlika aci viens dembelis (kareivis, kuram pēc pāris dienām bija jādodas atpakaļ  civilajā pasaulē), un pārējo ekspropriāciju veica kaptjorščiks (pat nezinu, kā to tulkot) – virsdienestā esošs praporščiks, kurš daļu nodrošina ar sadzīvē nepieciešamām lietām, no autiem un apakšveļas līdz pat gultas veļai. Pēc normāla, visai pieguļoša un jauna formastērpa konfiskācijas pāris minūtēs es pārvērtos diezgan žēlīgā bomzī.

Salīdzinājumam: Alūksnes kājnieku skolā rezervistus sagaida virsnieks (mūsu gadījumā – kapteinis Mārtiņš Kaparšmits), kurš pavada līdz noliktavai, un tālāk jau pēc visiem NATO standartiem tu tiec nodrošināts ar attiecīga gadalaika pilnu armijas drēbju kārtas komplektu. Mazai atkāpei – formas tērpus (izņemot šņorzābakus un, protams, ieročus) mūsu sargiem piegādā Latvijas ražotāji. Tālāk virsnieks tevi pavada uz kazarmu, kur nodod seržanta rīcībā, kurš ierāda gultasvietu (divstāvu) un tev pienākošos slēdzamu skapīti, kur novietot privātās mantas un higiēnas lietas.

Ikdiena un tualete

Padomju seržantu skolā bija viens pluss – tur nebija dedovščinas (ja vien neskaita saimniecisko daļu jeb hozvzvodu), toties bija īsts, visaugstākā debilisma piesātināts reglamenta kults. Visas politinformācijas (tās notika Ļeņina jeb Sarkanajā istabā, kur reiz samiegojies armēnis savu dzimto vietu pasaules kartē norādīja Ontārio provincē, un poļitruks apmierināts konstatēja, ka ir notverts spiegs!), nepārtrauktas maršēšanas, Kalašņikova  automāta jaukšanas un salikšanas, gultu klāšanas līdz precīziem leņķu mikroniem un citas sasodīti aizraujošas izklaides. Piedevām vēl savstarpējo attiecību krāšņums, jo eiropiešu un kaukāziešu starpā bieži vien izcēlās diezgan asas mutvārdu un ne tikai batālijas. Galvenais, ko vajadzēja saprast krievos (tā latvieši dēvēja toreizējo obligāto dienestu) – jātēlo nepārtraukta norūpētība un aizņemtība. Ja esi piesēdies uz taburetes un dzirdi, ka kazarmā ienāk seržants vai virsnieks – tūlīt meties pie gultas un izliecies, ka pielabo segstūri, vai arī rauj nost frenci un ar nežēlīgu ģīmja koncentrāciju izrādi, ka piešuj apkaklīti utt. Par pīppauzēm pat nerunāsim – kas nesmēķē, tas strādā!

Tualetes – tas ir īpašs stāsts. Vistrakākais, ko armijas laikā piedzīvoju, bija jau minētajā Viļņas pulkā. Tur tualete bija iekārtota atvērtā angārā. Domājat, tur bija podi vai vismaz caurumi? Neuzminējāt, viss angārs bija viena milzīga tualete, kur, lai neiekristu sūdos līdz jostasvietai, bija samestas dēļu konstrukcijas. Tērvetē kursantiem bija āra tualete ar sešiem mērķiem, atvainojos, caurumiem. Vasarā vēl nekas, tur sameta kaut kādas briesmīgas ķīmijas, bet 1985. gada ziemā, kad temperatūra noslīdēja zem – 30 grādiem, lielās vajadzības reizē mēs tur devāmies divatā, līdzi ņemot lauzni. Tālākais lai paliek jūsu fantāzijas varā.

Salīdzinājumam: NBS visas apmācības, rīta rosmes, marša skrējieni, spēka un ieroču treniņi gan iekštelpās, gan ārā  notiek virsnieku  vai seržantu uzraudzībā. Kazarmas uzkopj civilais personāls, vienīgi guļvietas saklāšana ir palikusi tikpat standartizētā un laika normatīva formātā. Par tualetēm un dušas telpām – tās tiešām ir no citas pasaules. Pirmajās rodami pat roku susināmie aparāti un papīra virtuves dvieļu griezuļi, bet duštelpās pieejami vairāku veidu šampūni un ziepes.

Medicīna, ēdināšana un citas lietas

Krievos mūsu daļā feldšeris savā ambulancē operēja ar četrām lietām – viņam bija briljantzaļā smēre, jods un spirts, ko viņš pārsvarā lietoja pats vai salēja virsniekiem. Par ceturto uzzināju, kad norāvu plaušu karsoni un nokļuvu feldšera apartamentos. Tur mani piestūķēja ar kaut kādām baltām ripām (iespējams, analgīnu) sausā spirta tabletes lielumā un 40,5 grādu temperatūru nosita pa divām naktīm. Tad feldšeris mani aizsūtīja atpakaļ uz daļu, kur es pēc pāris dienām sasniedzu jaunu personīgo rekordu – 41 grādu.

Krievu armijā bija tikai viena priecīga ēšanas reize – sestdiena, kad brokastīs deva vai nu mannas, vai griķu putru ar divām vārītām olām. Kabatas, skapīši un matraču apakšas mums vienmēr bija piebāztas ar rupjmaizes šķēlēm – tās neskaitīja un varēja ņemt līdzi. Taču bija cita ķeza – ja ierindas pārbaudē tās maizes donas atrada vai uzgāja skapītī, – stabils ārkārtas norīkojums! Putras mēs ēdām kā rukši – visbriesmīgākās bija prosas, lēcu un kaut kādu dzeltenu zirņu. Zupas bija vienādas (ne)garšas, atšķīrās tikai to krāsa un kāpostu lapu skaits.

Ko padomju karavīrs darīja brīvajā laikā? Reizi nedēļā rādīja kino, kura seansā normāli cilvēki gulēja, rakstīja vēstules vai nodarbojās ar sportu. Pēdējam derēja ārā starp diviem kokiem nostiprināts stienis, kur varēja pievilkties, veikt 360 grādu spēka apgriezienu; vēl daļā bija svarcelšanas stienis ar četriem 25 kilogramu atsvariem un pāris  hanteles.

Salīdzinājumam – Alūksnes skolā ir pieejams profesionālas medicīnas iestādes pakalpojumu klāsts, kam atvēlēts vesels korpuss, ar civilajiem un armijas meddarbiniekiem, sākot ar stomatologu un beidzot ar fizioterapeitu. Ēdināšana ir labas kafejnīcas līmenī – mums tika gan vakariņas, gan brokastis, gan pusdienas āra poligonā, kuras tika atvestas vairākos siltumizturīgos konteineros. Bija gan siers, gan desa, gan svaigi salāti un augļi, gan vairāku veidu siltie ēdieni, veģetāro piedāvājumu ieskaitot.

Taču galvenais Alūksnes karaskolas krāšņums ir tās jaunā sporta zāle un otrajā stāvā esošais gan spēka, gan kardio trenažieru komplekss. Šajā sporta zālē varētu rīkot vismaz Latvijas valsts čempionāta spēles gan basketbolā, gan rokasbumbā, gan zāles futbolā, gan volejbolā un florbolā! Visa izskaņā: tas ir tiešām gods – kalpot Latvijai!

Šis raksts un daudz kas cits interesants žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.