"Dzīve kā bilde!" Ciemos pie foto vecmeistara Gunāra Bindes

Tālas un tuvas atmiņas

Cik gadu ir šai mājai?

Kādi astoņi būs.

Vai tad pats cēlāt?

Sievastēvs no Ukrainas atbrauca, viņš nedaudz palīdzēja.

No kurienes Ukrainā ir jūsu radi?

No Harkivas. Jā, un tad vēl viens attāls kaimiņš nāca talkā. Tā man te viss, kopā ar elektrības un gāzes ievilkšanu, izmaksāja divdesmit tūkstošus. Tas gan vēl bija latos.

Šeit jūs dzīvojiet astoto gadu, bet no kurienes vispār nāk Bindes?

Esmu malēnietis – visīstākais. Mūsu akcents ir aizgūts no igauņiem – Bejas pagastā, kur piedzimu, bija ļoti daudz igauņu, vēl no laikiem, kad tur bija Bejas muiža. Tagad man jau ir 88 gadi, nāk prātā nāk bērnības ainiņas, kuras šķita jau aizmirstas. Un otrādi – vairs nespēju atcerēties, kas notika vakar, aizvakar vai divnedēļas atpakaļ.

Jūsu ģimeni pēckara represijas skāra?

Nē, bet uzvārda dēļ mani vienreiz aiz pogas paņēma Aleksandrs Jansons – bija kādreiz tāds arhitekts. Viņš teica: tu jau neesi Binde, bet Bindenšnūr! Viņš skaidroja, ka 17. gadsimtā esot dzīvojis cilvēks ar tādu uzvārdu, viņam bijuši bērni, bet tas uzvārds mainījies un palicis tikai Binde – jo kurš tad gribētu dzīvot ar uzvārdu Šņorzābaks? Bet mammītei Emmai meitas uzvārds bija Korps, cik saprotu, no muižnieku kārtas. Es te savu asti neceļu, domāju, kāds muižkungs kalponītei uztaisīja bērnu un piedevām arī uzvārdu. Pirmā pasaules kara laikā, dodoties bēgļos, šajā Alūksnes galā arī ieradās mani vecvecāki ar manu tēvu un viņa māsu. Vectēvs bija mūrnieks un būvēja krāsnis.

Bindes ir liela cilts?

Mēs ģimenē bijām trīs bērni, vēl brālis un māsa. Bet man pašam, ja saskaita visus bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus, kopā sanāk 33.

Nu, jums tie cipari tādi zīmīgi – 88 un 33!

Un būs vēl! Kārtīgs zemessargu pulks sanāk.

Jums bērnībā bija kāda īpaša aizraušanās?

Tas man ģenētiski nāk no mammas – viņai pūrā bija tāda lāde, kuru varētu eksponēt jebkurā muzejā: audumi un drēbju kārtas ar smalkiem izšuvumiem; viņa bija liela rokdarbniece un audēja. Pamatskolā es nodarbojos ar zīmēšanu. Gar mājām bija smilšains ceļš, un pēc mašīnu aizbraukšanas palika riepu nospiedumi – tad es esot skrējis uz ceļmalu, apskatījies uz tiem rakstiem, tad atpakaļ uz māju un ķēries zīmēt pēc atmiņas.

Tas jau vairāk velk uz izmeklētāja arodu…

Jā, tāds bildes fiksētājs un dokumentētājs. Man zem gultas esot bijusi šūplāde, pilna ar papīriem.

Bet papīrs taču bija dārgs?

Kāds tur dārgs! Bija taču visādi ietinamie papīri – tie bija diezgan smuki, no vienas puses apdrukāti! Kā mammīte no tirgus mājās, tā man pirmais uzdevums – tikt pie papīra! Skolas laikā es jau sāku zīmēt portretus, drīzāk karikatūras par saviem vienklasniekiem. Un padomju periodā – tad jau sākās visādi lozungi un plakāti. Mūsu tēvs – Staļins, piemēram. Tas man vilkās līdzi arī armijā, jo tur mani daļā noformēja par mākslinieku.

Kur pagāja jūsu dienesta gadi?

Ziemeļu flotē, Severomorskā, trīsdesmit kilometrus no Murmanskas, bet dienesta laikā tā arī ne uz viena kuģa neuzkāpu. Galvenais jau bija uzskatāmās aģitācijas fronte un kilometriem garie lozungi! 

Sanāk, jūs armijā piedzīvojāt Staļina nāvi?

Jā, stāvēju ierindā, kad paziņoja, un mēģināju izlikties, ka raudu… Bet tagad jau neviens vairs nevar pat iedomāties, cik liels notikums tas toreiz bija! Vēlāk jau pieteicos uz kinomehāniķu kursiem – demobilizējās kinomehāniķis, un atbrīvojās vieta. Telpā, kur dienā bija ēdnīca, novāca galdus un vakarā rādīja kino.

Droši vien rādījāt arī trofejfilmas. Tarzānu ar Veismilleru?

Protams, Tarzāns bija, Bagdādes zaglis, lērums indiešu filmu, kur zālē daudzi raudāja. Vēlāk es jau kļuvu par bibliotekāru un daļas bibliotēkas vajadzībām varēju izvēlēties, ko pasūtīt… Zampoļits – leitnants Habibuļins, tatārs pēc tautības – pret mani tā čomiski, cilvēciski izturējās, un es pasūtīju izdevumus, kur bija par mākslu vai mākslas reprodukcijas iekšā, Ogoņok, piemēram. Kaut kādas kultūras avīzes vēl… Un tad es uzzināju, ka Veras Muhinas mākslas skolā Ļeņingradā, kuru savulaik būvēja Štiglics, var iestāties neklātienē. Man jau gāja dienesta otrais gads, leitnants atļāva, un es arī aizsūtīju savu pieteikumu.

Kā tas viss notika?

No turienes sūtīja uzdevumu. Vispirms jau bija jāsarūpē materiāli – papīrs, dažādas cietības zīmuļi, ģipša un ģeometriskas figūras – lode, kubs, konuss… Tā es tur iestājos, taču, kad braucu prom no Severomorskas, pametu arī to skolu. Tagad, pirms pieciem gadiem, kad biju Sanktpēterburgā, es beidzot apciemoju to skolu, izstaigāju. Nu, iespaidīgi! Pēc armijas es pabeidzu Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu un ieguvu savu pirmo fotoaparātu.

Mācījāties par traktoristu?

Mans tēvs Jānis Binde bija tāds īsts, strups zemes cilvēks. Viņam bija divi dēli, un viņš jau visu bija izdomājis: Tiltiņu mājās būs divi saimnieki un vienam jābūt elektriķim, bet otram – mehāniķim! Tā nu, armijai pa vidu esot, es četru gadu laikā kļuvu par tehniķi – elektriķi. Turpat Bejas kolhozā, vecajās dzirnavās, bija ierīkota elektrostacija ar ģeneratora jaudu, šķiet, 60 kilovati, un es tur biju par direktoru. Piebraukāju arī uz Alūksni, kur kultūras namā iestājos pašdarbības aktieros. Ha, talants uz visām pusēm! Nu, jā, tātad man jau bija fotoaparāts Fed 2, un 1959. gadā es savas bildes un pieteikumu aizsūtīju uz Maskavas Kinematogrāfijas institūtu. Doma bija  stāties operatoros.

Gaismu dežurants zem čekas lupas

Kur jūs gatavojāt un kopējāt bildes?

Savā elektrostacijā, pārsvarā nakts dežūru laikā.

Interesanti, kādas bildes jūs aizsūtījāt uz Maskavu?

Pašas labākās. Tur bija meitenes, ūdens ainas, līkumains ceļš, skats no mežu uzraudzības torņa – tā bilde man kaut kur vēl ir… Man tās bildes pieņēma, braucu uz Maskavu iesniegt dokumentus, bet tur man saka – diemžēl nekas nesanāks, jo pēc Hruščova laika likumiem savā profesijā vajadzēja nostrādāt vismaz trīs pilnus gadus. Mājās es nometu savus dokumentus priekšsēdētājam uz galda un aizbraucu uz Alūksni, kur kultūras namā elektriķi vajadzēja kā ēst. No Madonas atbrauca režisors Uldis Sedlenieks, izracis kaut kādu fantasmogorisku lugu par Sibīriju, kur Urālu kalnos notiek kaut kādas mistiskas parādības, un man kā skatuves apgaismotājam būs jātaisa visādi skaņu efekti. Dekoratorus viņš sarūpēja no Rīgas – pie mums atbrauca tolaik vēl Mākslas akadēmijas studenti Jurģis Skulme, Jānis Vidušs un Arnolds Plaudis. Visi tādi jauni, dullu ideju pilni, ar vinčuku pudelēm… Un sākās mūsu teātris! Piedevām Jurģis vēl bija atbraucis ar sava tēva volgu – tātad plusā mums vēl bija mašīna! Jautri gāja, bet lugu mēs dabūjām gatavu! Luga aizgāja skatē, un es saņēmu diplomu kā labākais skatuves gaismotājs!

Savukārt Valmieras teātrī no avīzes Cīņa bija par mani uzzinājuši un aicināja pie sevis par gaismošanas ceha vadītāju. Mans galvenais priekšnieks tur bija Pēteris Lūcis. Tajos gados atbrauca Arnolds Liniņš, lai uzvestu Valmierā lugu Baltās asinis. No turienes viņš mani pārvilināja uz Rīgas Jaunatnes teātri par gaismas ceha vadītāju. Nu, cīnījos tur es ar saviem padotajiem, dzērājiem vairumā, pats staipīju dzelžus un liku vadus. Bet 1964. gadā, pateicoties Arnolda Plauža ieteikumam, Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas direktors Imants Žūriņš mani uzaicināja pie sevis par fotogrāfijas pasniedzēju.

Jūs bijāt kā pirmais pasniedzējs?

Jā. Amats bija mācību meistars, jo pedagogs es nevarēju būt – man nebija attiecīgās izglītības. Tā es līdz savai galvenajai sirdslietai gāju trīsdesmit gadus un tieši šeit kļuvu par fotomākslinieku. Tur es nostrādāju vienpadsmit gadus un droši vien būtu vēl turpinājis, taču mani sāka vervēt čeka.

Kā fotogrāfu vai ziņotāju?

Kā stukaču. Pirmās vervēšanas bija, kā lai saka – ļoti daudzsološas! Viņi mani sūtīšot uz Angliju – iespējams, es kādā vēstniecībā būtu iesūtīts kā kurinātājs?

Elektriķis!

Jā, jā. Pēc pirmās sarunas es viss vibrēju, jo pret toreizējo varu biju visai, maigi teikt, skeptiski noskaņots. Tad es nedaudz izrunājos, un pēdējā reizē mani vienkārši arestēja. Tolaik es jau biju pazīstams fotogrāfs visā Padomju Savienībā, Žurnālistu savienības biedrs, man jau bija daudzas personālizstādes, arī starptautiskas, filmu projekti.

Kā notika pats arests?

Atnāca uz skolu, uz manu fotoklasi, divi vīri un aizveda uz zināmo ēku, kur noturēja piecas stundas. Plika telpa ar galdu un diviem krēsliem, Dzeržinska portretu pie sienas. Sākās pratināšana. Skujenieka pieredze man bija zināma, bet tāds cīnītājs un viņiem bīstams kā Gunārs Astra arī nebiju. Rokas nepalaida, bet pratināja par visu – arī par to, ko zināja.

Fotodzīve

Ja palūkojamies atpakaļ, vai varat atminēties, kāds republikas nozīmes preses izdevums pirmais publicēja jūsu fotogrāfijas?

Pirmā bija Alūksnes rajona avīze, šķiet, Malienas Ziņas. Bija publikācijas Padomju Jaunatnē – tur man fotokonkursos piešķīra divas veicināšanas prēmijas. Viena bija par bildi Neveiksmīgs brauciens – tur redzama kamanu sliede, sniegs, pazaudēts cimds. Otra – Pirmās bezdelīgas, kur šņore, augšā mākoņi, bet uz striķa veļas knaģi. Man pašam galvenā likās čehu fotožurnālā, kurš iznāca krieviski, publicētā bilde 1964. gadā. Piecdesmito gadu beigās es jau taisīju krāsu fotogrāfijas – tolaik šeit tas skaitījās īsts brīnums. Es no Maskavas atvedu krāsu filmiņas…

Svemu?

Jā, un es pat tagad tās skenēju – tur fotošopā visu var izlīdzināt un krāsas ir ļoti normālas. Vācu Orwo daudz sliktāk skenējas – tur pārsvarā ir zaļgans un ar tādu nedabisku krāsu balansu.

Bet pašu pirmo fotoizstādi atceraties?

Jā, Alūksnes pils telpās 1959. gadā.

Kādi tolaik bija honorāri?

Ļoti normāli tiem laikiem. Kādi 10–15 rubļi par bildi, un, ja tiki uz vāka, tad pat līdz 25 rubļiem varēji dabūt. Tas viss ir salīdzinoši: man vislielākais honorārs ir 1500 eiro par vienu bildi – tā gan ir privātā kolekcijā.

Kāpēc jūs daudziem asociējaties ar aktu fotogrāfu?

Tradicionāla mākslas darba pazīme – tas ir akts. Milosas "Venera", Rembranta "Danaja" – tie ir akti.

Kāda bija jūsu komunikācija ar noskatītajām modelēm?

Es nevienu nepierunāju, viņas mani pierunāja! Vai tad tas nav zināms, ka sievietei gribas visiem sevi rādīt? Neviena mamma vēl man nav acis skrāpējusi, kad ir uzzinājusi, ka esmu fotografējis viņas meitu. Bijis ir otrādi: mani satiekot, viņas saka – ui, kāds paldies tev, ka tu manu meitu esi tik smuki sabildējis!

Kāpēc man melnbaltā bilde šķiet patiesāka par krāsu foto? Tie ir kaut kādi žurnālista stereotipi?

Jocīgi, es to nesaprotu. Tā nevar būt – vispilnīgākā fotogrāfija ir krāsaina dabas kopija. Tas ir vispilnīgākais variants, jo tikai tā tu vari uzzināt, kura puķe zied ar kādu ziedu. Redzi, melnbaltā fotogrāfija – skalā no melna uz baltu – ir vadāma, bet krāsa nav. Dabā nevar kā gleznā paņemt, kaut ko piejaukt un dabūt no zilā  violetu.

Copes atkarības

Jūs savu jaunību pavadījāt pie vienas no Latvijas lielākajām ūdenstilpēm – Alūksnes ezera. Kad radās pirmā kaisle uz makšķerēšanu?

Kādu sešu septiņu gadu vecumā. Dzīvoju pie Alūksnes upes, kura tek blakus Tiltiņu mājām – un sākumā ķēru grunduļus, strauta mailes, kuras ļoti viegli var sajaukt ar mazām forelēm.

Jūs dienējāt copmaņu Mekā – Kolas pussalā. Tur pa trīs gadiem nesanāca iemērkt kādu badakātu?

Tur es tikai sapņoju. Netālu no mūsu kazarmām bija ieleja – sopkas, pundurbērzi, īsta tundra, un tur tecēja tāda kārtīga, strauja upe. Bet tālāk par sapņošanu arī netiku.

Bez Salacas kaut kur citur lašos esat gājis?

Uz ārzemēm nekad makšķerēt neesmu braucis. Rīki, pa izstādēm ceļojot, līdzi ir bijuši, bet nekur nav sanācis nopietni pacopēt.

Jūs esat spiningotājs?

Pārsvarā jā, kaut gan esmu ķēris gan ar grunteni, gan pludiņu – vienīgais izņēmums laikam ir mušiņmakšķerēšana. Astoņdesmitajos gados, kad man bija pirmais žigulis, mēs tik to vien darījām kā braukājām pa Latviju spiningodami. Tur mums bija sava kompānija. Jānis Gūts, izbijis leģionārs no Piebalgas puses, sapazinos ar ministra palīgu Putekli, kultūras ministru Kaupužu, ar Raimondu Paulu Vaidavā iepazināmies, māksliniekiem Terpilovski, Kirki, Lūsi, Buti. Ar ko varu lepoties? Esmu noķēris strauta foreli tuvu diviem kilogramiem…

Oho! Zinu daudzus forelistus, kuri savā garajā mūžā nav tikuši pat pie kilo vērtas trofejas!

Jā, tepat, savā Vidzemes upē. Vienus Salmo kluba mačus vinnēju ar diezgan pieticīgu taimiņu – ap divi kilo. Vienkārši citiem toreiz lielāku nebija! Jā, par to teju divi kilo foreli stāsts nebeidzās – pirms dažām dienām bija pamatīgi nolijis, upē kārtīgs duļķis, viņai āķis bija aizķēries aiz muguras spuras, gāja kā kuģis, kad dabūju stāvajā krastā ārā, priecīgs aizskrēju mājās, mēs ar mammīti vēl kopā nofotografējāmies… Viņa saka – nu, tādu tu vairs nedabūsi. Es eju vēl, nedaudz no tās bedres, kur paņēma, drusku uz augšu. Un man pieķeras vēl viena – 1,6 kilo! Tā man vēl pāris reižu ir bijis – pēc pirmā nopietnā loma uzgaidu kādu strēķi, tad atgriežos, un atkal  ir!

Zivis arī ēdat?

Jā, garšo, nav tādas zivs sugas, kura šķebina dūšu.

Arī rudulis?

Manuprāt, tas ir garšīgāks par raudu. Sapals ir asakains, to es ar asu nazīti iegriežu, līdzīgi kā vimbu.

Jums ir kāda sapņu zivs, kuru vēl gribētos pieveikt?

Es jau, šķiet, visas esmu noķēris. Alata man ir 42 centimetri no Amatas – tas ir tuvu pie kilograma. Piedevām man vēl ir bijusi tāāāāda forele – nu, ko vēl vairāk?

Pēdējais jautājums. Vai jūs jau esat uzņēmis savu ideālo fotogrāfiju?

Ideāla fotogrāfija vienmēr ir cerība.