Varoņiem slava! Ielūkojamies Ukrainas raibajā vēsturē

Lai saprastu, kādēļ Ukraina vēl pavisam nesen bija tik sašķelta, nāksies patīt filmu atpakaļ līdz diezgan tālai senatnei – 8. vai 9. gadsimtam, kad ar skandināvu jeb varjagu palīdzību izveidojās Kijevas kņaziste. Taču, kā jau tajos laikos bieži vien gadījās, laika gaitā tā pamazām sāka sadalīties, izveidojoties virknei jaunu kņazistu, turklāt savu roku šajā sadalīšanās procesā pielika arī mongoļu-tatāru iebrucēji. Stiprākā no jaunajām kņazistēm bija Galīcija-Volīnija, kas gan 14. gadsimtā nonāca Polijas sastāvā, bet daļu teritorijas ieguva arī Lietuva. Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka ukraiņiem Lietuvas sastāvā bijusi piešķirta visai liela brīvība, bet ukraiņu valoda pat bijusi viena no galvenajām valstī.

Zem poļiem un krieviem

Nākamās nopietnās pārmaiņas ukraiņus piemeklēja 1569. gadā, kad ar Ļubļinas ūniju tika izveidota Polijas un Lietuvas savienība, bet daļa ukraiņu apdzīvoto teritoriju nonāca poļu kontrolē. Tajā brīdī tad arī tika iesēta sēkla nākotnes konfliktiem, jo Polijas pakļautībā ukraiņiem dzīve nebūt vairs nebija tik brīva kā Lietuvā. Poļi pamazām pārņēma ukraiņu zemes īpašumus, un beigu beigās ukraiņi nonāca pilnīgā atkarībā no poļu muižniekiem. Vēl viens būtisks pavērsiens – Ukrainas rietumu daļā poļu uzspiestā katoļticība lēnām ņēma virsroku pār līdzšinējo pareizticību. 1596. gadā ar Brestas ūniju Ukrainā izveidojās īpatnēja baznīcas forma: tās galva skaitījās Romas pāvests, taču rituāli saglabājās no pareizticīgajiem, bet dievkalpojumi notika slāvu valodās. Iznākumā Ukrainas teritorija pēc reliģijas sadalījās divās daļās: rietumos izplatīta bija grieķu – katoļu jeb uniātu baznīca, savukārt austrumos saglabājās pareizticība. Kā rādīja vēlākie notikumi, šim sadalījumam bija liela nozīme, jo tas bija viens no būtiskiem traucēkļiem vienotas nācijas veidošanā.

Protams, lielai daļai ukraiņu poļu kundzība nebija pa prātam, tādēļ Bogdana Hmeļņicka vadībā viņiem 17. gadsimtā izdevās daļā (pārsvarā ap Kijevu) Ukrainas izveidot autonomiju, kas gan ilgi nepastāvēja. Taču poļi nebija vienīgie, kuru intereses sniedzās ukraiņu apdzīvotajās zemēs, un pamazām tajās sāka iespiesties arī Krievija. Iznākumā 17. gadsimta beigās tagadējās Ukrainas teritorija bija sadalīta divās daļās: austrumu pusi, ieskaitot Harkivu (jeb Harkovu, ja vēlaties), Sumus un tagadējo Doņeckas apgabalu, kontrolēja Krievija, bet rietumu pusi, ieskaitot Galīciju un Volīniju, Polija.

Taču arī Poliju vēl pēc 100 gadiem piemeklēja pamatīgas problēmas, jo pēc vairākkārtējas tās teritorijas sadalīšanas, ko veica tā laika lielvaras, Polija no kartes pazuda, bet tās zemes nonāca Krievijas, Prūsijas un Austrijas (vēlāk Austroungārijas) sastāvā. Tātad vēl viena reize, kad ukraiņi tika sašķelti, jo daļa kopā ar Galīciju un Ļvivu nonāca pie austriešiem, bet daļa pie krieviem. Labākajā situācijā no visiem bija Galīcijā dzīvojošie, jo Austrija tomēr bija izteikti eiropeiska valsts – tas tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Rietumukraina vēlāk tik jūtami atšķīrās no krievu pārvaldītās Austrumukrainas.

Lielie juku laiki

Tā, vairāk vai mazāk mierīgi, visi nodzīvoja vēl apmēram 100 gadu, līdz sākās Pirmais pasaules karš, kas atkal Eiropas karti pārveidoja līdz nepazīšanai. Tādus juku laikus, kā Pirmā pasaules kara noslēgumā un Krievijas pilsoņu karā piedzīvoja Ukraina, pieredzēja reta tauta. Mēģināsim izstāstīt īso versiju.

Tātad, atsakoties no troņa Krievijas caram un varai nonākot Pagaidu valdības rokās, arī ukraiņi Kijevā izveidoja savu parlamentu jeb Radu. Tā nebija īpaši radikāli noskaņota un neuzstāja uz pilnīgu Ukrainas neatkarību, vairāk sliecoties uz autonomiju Krievijas sastāvā. Taču, pirms vēl šie jautājumi tika nopietni apspriesti, vara atkal mainījās, jo Petrogradā pie stūres nonāca boļševiki. To ietekme bija jūtama arī Austrumukrainā, kur arī tika pasludināta padomju vara, bet par galvaspilsētu izvēlēta Harkiva. Taču Kijevā tikmēr vēl arvien pastāvēja Rada, kas neplānoja pieņemt boļševiku varu. Galīcija, atgādināsim, vēl arvien bija Austroungārijas sastāvā, kas karoja pret Krieviju. Lai būtu vēl interesantāk, Ukrainas dienvidos aktivizējās Nestora Mahno vadītā anarhistu kustība, kas uzskatīja, ka boļševiki ir nelietīgi sabojājuši cēlo sociālisma ideju. Tātad var teikt, ka tagadējās Ukrainas teritorijā vienlaikus pastāvēja četri varas centri.

Notikumi attīstījās strauji. 1918. gadā boļševiki bija spiesti noslēgt Brestas miera līgumu, atdodot plašas teritorijas Vācijai. Šī vienošanās skāra arī Ukrainu, jo vienlaikus arī Rada bija noslēgusi mieru ar vāciešiem un austriešiem, kam ārkārtīgi bija nepieciešama ukraiņu pārtikas piegādes. Tā kā atbalsts Radai bija diezgan zems un pārtikas piegādes bija apdraudētas, ar lielo zemnieku un Vācijas atbalstu parlaments tika padzīts, bet tā vietā iecelts hetmanis Skoropadskis, kurš gan arī drīz vien strauji sāka zaudēt popularitāti, pateicoties uz Vāciju vedamo produktu rekvizīcijām. Viņa valdīšana beidzās līdz ar Vācijas zaudējumu Pirmajā pasaules karā. Hetmanis kopā ar vāciešiem aizbrauca uz Vāciju, bet varu Kijevā pārņēma nacionāli  un pie viena arī diezgan antisemītiski noskaņotais Simons Petļura. Viņa laiks lielā mērā atmiņā palicis ar ebreju grautiņiem, kaut tas ne tuvu nebija vienīgais, ar ko Petļuras atbalstītāji nodarbojās – mērķis bija izveidot nacionālu Ukrainas valsti.

Taču to nebija lemts izdarīt, jo pārāk daudz ārējo spēku bija ieinteresēti Ukrainu pārņemt savā kontrolē. No dienvidiem nāca Deņikina balto armija, kas gan drīz vien bija spiesta atkāpties, taču vienas briesmas nomainīja citas sarkano izskatā. Kad boļševiki ar Mahno palīdzību (kurš ārkārtīgi neieredzēja baltos) bija padzinuši Deņikinu, drīz vien kārta pienāca arī mahnoviešiem, kurus sarkanie ne bez pūlēm, taču beigu beigās iznīcināja.

Interesanti notikumi risinājās arī rietumos, kur atdzimusī Polija nolēma atjaunot savas senās robežas un devās karagājienā uz neseno Krievijas impērijas teritoriju. Pirmais mērķis bija Ukraina, un drīz vien poļi bija ieņēmuši lielāko tās daļu. Cīņā pret sarkanajiem Petļura formāli skaitījās poļu sabiedrotais, taču bija diezgan skaidrs, ka sevišķi nopietni poļi viņu neuztver. Par Ļvivu, kurā dzīvoja daudz poļu, pat izcēlās nopietna kauja starp poļiem un ukraiņiem. Polijas ambiciozajiem plāniem tomēr nebija lemts piepildīties, jo vēl ambiciozāki tie bija boļševikiem, kuri Tuhačevska vadībā sāka vērienīgu uzbrukumu un ne tikai padzina poļus no Ukrainas, bet arī aizgāja līdz Varšavai, kur dabūja pamatīgi pa kaklu un bija spiesti bēgt.

Pēc visām šīm kaleidoskopiskajām pārmaiņām, kas notika nieka triju gadu laikā, Ukraina palika sadalīta: austrumu un centrālā daļa ar Kijevu tika boļševikiem un drīz vien kļuva par Ukrainas PSR, savukārt Rietumukraina nonāca Polijas sastāvā. Īsu brīdi gan pavīdēja ideja par neatkarīgu Galīciju, kurai bija pat piemeklēts līderis – pēdējā Austrijas imperatora radinieks Vilhelms Habsburgs, kurš ļoti simpatizēja ukraiņiem un pat pieņēma ukrainisku vārdu, kļūstot par Vasiļu Višivanniju. Kaut gan ASV prezidents Vudro Vilsons bija par pašnoteikšanās tiesību piešķiršanu Galīcijai, tomēr virsroku ņēma franču un poļu viedoklis par to, ka Galīcijai jābūt Polijas sastāvā. Kā vēlāk izrādījās, poļi paši sev tā bija noorganizējuši bumbu ar laika degli.

Starp Poliju un PSRS

Rietumukrainā poļus nemīlēja. Tik ļoti nemīlēja, ka tieši tur ir meklējamas saknes ukraiņu nacionālistu kustībai, ar kuru jau gadiem ilgi tik ļoti savus pilsoņus biedē Kremlis. Taču sākotnēji Rietumukrainas nacionālisti, kuru slavenākais līderis ir Stepans Bandera, cīnījās ne jau pret krieviem, bet gan pret poļiem, turklāt divdesmitajos gados viņus finansiāli atbalstīja tieši Maskava, tā cerot ieriebt Polijai. Cēloņi ukraiņu nepatikai pret poļiem bija vienkārši – Varšavas mēģinājumi īstenot pārpoļošanas politiku un ieviest dažādus ierobežojumus ukraiņu izcelsmes iedzīvotājiem. Ukraiņi atbildēja ar terora aktiem. Kad 1939. gadā Hitlers iebruka Polijā, vairums Galīcijas iedzīvotāju par to nebūt nebēdājās, drīzāk jau gluži pretēji. Taču priekiem nebija pamata, jo saskaņā ar Molotova – Ribentropa paktu Rietumukraina nonāca Padomju Savienības sastāvā un tika pievienota Ukrainas PSR, bet nacionālisti tika pie jauna ienaidnieka – krieviem.

Taču, lai cik grūta dzīve būtu bijusi Rietumukrainā, turienes iedzīvotājiem pamatīgi paveicās, ja salīdzinām ar viņu tautiešiem, kas palika Austrumukrainā zem Staļina varas. Trīsdesmito gadu sākumā, uzsākot kolektivizāciju, tieši Ukraina bija tas reģions, kas no komunistu represijām cieta vissmagāk. Staļinam bija nepieciešami valūtas līdzekļi, lai veiktu valsts industrializāciju, gatavojoties karagājienam pret kapitālistisko pasauli, bet šo valūtu PSRS varēja iegūt, tikai pārdodot uz Rietumiem labību. Jo vairāk labības, jo vairāk valūtas. Vēsturnieki vēl šobaltdien nav vienisprātis, vai Staļinu vadīja tikai vēlme iegūt maksimāli daudz līdzekļu, nerēķinoties ar sekām, vai arī pie viena viņš bija apzināti nolēmis iznīcināt ukraiņu zemniecību. Rezultāts jebkurā gadījumā bija baiss – pēc labības un citu pārtikas preču rekvizīcijām Ukrainā sākās bads, kas aiznesa vismaz trīs miljonus cilvēku dzīvību. Bojāgājušo vietā vēlāk ieplūdināja migrantus no Krievijas, un tas kļuva par vēl vienu iemeslu, kādēļ Ukrainas tauta bija tik sašķelta – iebraucējiem nebija gandrīz nekā kopīga ar Rietumukrainā dzīvojošajiem. Ne vēstures, ne valodas, ne ticības, ne sakņu. Tāpēc arī vēl nesenā pagātnē tik radikāli atšķīrās vēlēšanu rezultāti Ukrainā – prokrieviskie austrumi balsoja par Kremlim tīkamiem kandidātiem, bet eiropeiskie rietumi par tiem, kuri iestājās par integrāciju Eiropā.

Karš pret visiem

Ļoti spilgti Ukrainas sašķeltība kļuva redzama jau pavisam drīz pēc tam, kad Rietumukraina “atgriezās brālīgajā padomju tautu saimē”. Sākoties Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā, vairums Rietumukrainā dzīvojošo vāciešus sagaidīja kā atbrīvotājus. Tiek lēsts – ja vien vācieši būtu ar mieru, viņu pusē jau 1941. gada vasarā ar ieročiem rokās nostātos ap 200 tūkstošiem ukraiņu. Taču Hitlers bija pārliecināts, ka arī vienatnē gluži labi tiks galā ar Staļinu, savukārt ukraiņus uzskatīja tikai par lētu darbaspēku. Bandera, kurš līdz tam bija atbalstījis vāciešus, 1940. gada jūlija sākumā pasludināja Ukrainas neatkarību, taču Hitlers nekavējoties lika viņam manīt, ka tā darīt nevajag – vairāki vadošie nacionālisti tika arestēti, bet ap pusotru tūkstoti zemāka līmeņa aktīvistu nošāva. Iznākumā Bandera labu laiku pavadīja ieslodzījumā, bet nacionālisti uzsāka pagrīdes cīņu pret visiem – gan pret vāciešiem, gan pret krieviem, gan arī pret poļu Armia Krajowa kaujiniekiem. Cīņa nebeidzās arī pēc Otrā pasaules kara un turpinājās vēl vairāk nekā desmit gadu.

Rietumukraina vēl piecdesmitajos gados bija pats nemierīgākais PSRS reģions, kurā laiku pa laikam nacionālistu partizāni likvidēja pa kādam partijas sekretāram vai nodevējam. Arī vēlāk nepatika pret komunistu varu un pārkrievošanu tur saglabājās – Ļviva visā Padomju Savienībā bija slavena kā pilsēta, kur pārdevējas demonstratīvi runā tikai ukrainiski un atsakās komunicēt krieviski. Tikmēr pārējā Ukraina bija pamatīgi pārkrievota, un ukraiņu valoda no lietvedības gandrīz pilnīgi pazuda.

Zinot visu šo sarežģīto vēsturi, ir skaidrs, ka starp abām Ukrainas daļām arī pēc PSRS sabrukuma saglabājās ļoti daudz pretrunu, kuras, sākoties Putina valdīšanai, Kremlis centīgi uzkurināja, tiražējot propagandas mītus par briesmīgajiem banderiešiem, kuri alkst iznīcināt visus krievus. To, ka nekaunīgie meli un Krimas, kā arī daļas Donbasa sagrābšana varētu izraisīt pilnīgi pretēju efektu, Putins nebija gaidījis. Izrādījās, ka tieši agresīvs ārējais ienaidnieks Krievijas izskatā kļuva par to faktoru, kas apvienoja tik dažādo Ukrainas tautu. Rezultātā pat Ukrainas krieviskākā pilsēta Harkiva vienoti stājās pretī iebrucējam, neganti lamājoties tajā pašā valodā kā agresori.

Nelaimīgā Harkiva

Reti kura Eiropas pilsēta pēdējo 100 gadu laikā ir piedzīvojusi tādus pārbaudījumus kā Harkiva.

Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara gados Harkiva tika cauri samērā viegli, bet Otrais pasaules karš pilsētu nežēloja. Par to divu gadu laikā notika četras lielas kaujas starp vāciešiem un padomju karaspēku, kurās pilsēta tika gandrīz pilnībā nopostīta.

Pirmā no tām norisinājās 1941. gada oktobrī, kad vācieši mēģināja ieņemt Harkivas rūpniecisko rajonu. No rūpniecības gan tobrīd tur gandrīz nekas vairs nebija palicis pāri, jo Staļins visu bija evakuējis vai uzspridzinājis. Kaujas par Harkivu turpinājās vairākas dienas, bojā gāja vai ievainojumus guva vairāki desmiti tūkstošu cilvēku (precīzi skaitļi nav zināmi), bet iznākumā krievi bija spiesti atkāpties.

Pusgadu vēlāk Staļins bija apņēmības pilns revanšēties un 1942. gada maijā uzsāka uzbrukumu Harkivas virzienā. Nekas prātīgs gan no tā neiznāca, jo vācieši ne tikai apturēja pretinieku, bet arī pamanījās aplenkt un iznīcināt ievērojamus krievu spēkus un pēc tam paši attīstīja uzbrukumu Staļingradas virzienā. Ap 200 000 padomju karavīru krita gūstā. Pēc tam gandrīz gadu Harkivas apkaimē valdīja nosacīts miers, līdz 1943. gada pavasarī Staļingradas uzvaras iedvesmotā Sarkanā armija vēlreiz mēģināja atkarot Harkivu. Rezultāts bija apmēram tāds pat kā iepriekšējā reizē: kaut gan vācu spēki bija mazāki, viņiem tomēr izdevās apturēt krievus. Uz īsu brīdi gan sarkanarmieši ieņēma Harkivu, taču drīz vien tika no turienes izsisti un kopumā zaudēja apmēram 100 000 cilvēku – kritušos, ievainotos un sagūstītos.

Pēdējais cēliens Harkivas drāmā norisinājās 1943. gada augustā, kad pēc nedēļu ilgām asiņainām kaujām krieviem beidzot izdevās atkarot pilsētu. Maksāja tas viņiem vēl 40 000 dzīvību, vācieši zaudēja apmēram 10 000 karavīru. Bet no pilsētas pēc visām šīm cīņām nekas daudz pāri nebija palicis.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.