Kristians Brekte par to, vai var pierast pie kara: "Mūsdienu cilvēkam ir sajūta, ka viņš ir nemirstīgs"

Dzirdēts viedoklis, ka notikumi Ukrainā ir ietekmējuši daudzu cilvēku psihoemocionālo stāvokli, taču, kas attiecas uz mani, nekādas izmaiņas neesmu novērojis – rokas netrīc un murgi pagaidām nerādās. Svarīgi ir saglabāt vēsu prātu, kritiski izvērtēt pieejamo informāciju, neļauties panikai un saglabāt modrību.

Skaidrs, karš ir rosinājis prātu uz jaunām atziņām. Kas zobenu ceļ, tas no zobena krīt. Bāz zobenu makstī! Tai vietā, kur tu esi radīts, tai zemē, no kurienes tu esi nācis, tur Es tevi tiesāšu, un Es izliešu pār tevi Savas dusmas un iededzināšu Savas bardzības uguni pret tevi, un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku rokās, kas cenšas sagādāt tev postu un iznīcību. Uguns tevi aprīs, tavas asinis izplūdīs tava paša zemē, un tevi vairs nepieminēs.

Piedzīvotā pandēmija mums uzstājīgi atgādināja, ka esam mirstīgi, turklāt – pēkšņi un negaidīti mirstīgi. Tagad – karš un atomieroču pielietošanas draudi. Tas daudziem ir pamatīgs sitiens pa visu ko – maku, nervu sistēmu, veselību, agrāko labklājīgo dzīvi. Ja mēs skatāmies atpakaļ kultūras vēsturē, tad Memento mori vienmēr ir bijis klātesošs. Piemēram, Peru iedzīvotāji 6000 gadu pirms mūsu ēras iebalzamēja savus mirušos priekštečus, bet 1424.–1425. gadā Parīzē tika radīts pirmais zināmais murālis, kas atradās uz sienas Svētās Nevainības kapsētā (The Holy Innocents’ Cemetery). Uz šīs sienas bija attēlota nāves deja – Dance of the Dead.

Jau citās intervijās esmu minējis, ka mūsdienu cilvēkam ir tāda sajūta – viņš ir nemirstīgs. Šajā pasaulē viss ir laicīgs, un tādā globālā laika skalā mēs esam tikai uz mirkli. Cilvēkiem ir jāprot apzināties sevi. Iesaku katram ziemas saulgriežos izlaist kādu danci ar ķekatnieku nāves maskā, lai jaunajā gadā kaulainā neglūn ap stūri. Man ļoti žēl, ka mūsdienu cilvēks, savas pareizības vadīts, ir kļuvis par tumsoņu, kurš neredz pasaules uzbūvi, ko var pielīdzināt barības ķēdei. Nemirstīga ir tikai māksla.

Šis karš ir ietekmējis mūs visus. Es gan neesmu pareģis, bet esmu redzējis, ka taro dāmas sociālajos tīklos izliek taro kārtis par iespējamo kara iznākumu. Domāju, ka pasaules folklorā ieies nu jau leģendārais Čūsku salas teiciens, daudzi cilvēki būs iemācījušies pagatavot Molotova kokteili un citas noderīgas prasmes, kā arī radoši izpausties, piemēram, nomainot ceļa zīmes, lai jauktu Krievijas karavīriem galvu. Mani šis karš mudina nezaudēt modrību, zinātkāri, kritisko domāšanu. Savu loku un bultu noteikti nevērsīšu pret nevainīgiem cilvēkiem.

Daudzi izteikušies, ka piedzīvo lielu stresu, kas aktualizē jautājumu – vai nemitīgas bailes nav briesmīgākas par nāvi? Bailes ir normālas, tā ir cilvēcīguma un veselā saprāta daļa, taču jāprot tās kontrolēt. Kas par daudz, tas par skādi, kā saka. Esam palikuši pārāk jūtīgi, tas nav salīdzināms ar situāciju Ukrainā, bet, piemēram, cilvēki, kuriem ir bail no vientulības, ir gatavi taisīt pašnāvību, kad iecerētā vai iecerētais to atraida. Man liekas, bailes mudina domāt un katram uzdot sev jautājumu – kāpēc es dzīvoju?

Kā jau iepriekš minēju, nāve ir tāds kā modrības uzturētājs. Atgādina, ka neviens nav mūžīgs. Mani tas motivē censties un darīt, meklēt izeju no dažādām situācijām un radīt. Sanāk, ka apziņa par nāvi ir viens no dzinuļiem, kas man liek rosīties un domāt tālāk uz priekšu, ko un kā es varu paveikt pēc iespējas labāk.

Ja man jautā, vai man ir kādi ieteikumi pret paniku un bailēm, tad varu ieteikt joda tabletes, jo reizēm placebo arī palīdz.

Mēdz teikt, ka cilvēks pierod pie visa, un droši vien, ka var pierast arī pie kara. Atskatoties uz pagātni, es domāju, ka atbilde ir – jā, cilvēks var pierast. Cilvēks savā ziņā ir tāds kā tarakāns. Pat mūsdienās šis karš, kas šobrīd norisinās Ukrainā, nav vienīgais. Karo jau vairākus gadu desmitus, un ziņās par karadarbību dažādās vietās pasaulē, piemēram, Tuvajos Austrumos, Palestīnā un citur, stāsta katru nedēļu, pie tā mēs esam pieraduši. Šoreiz šis karš ir tuvāk mums, skar mūs, tāpēc esam pret to jūtīgāki.

Mēģinot prognozēt notikumu tālāko attīstību, jāatzīst, ka neesmu pareģis. Taču es varu izvilkt vienu taro kārti, kas arī būs atbilde. Seši kausi: tīkamās atmiņas par bērnību. Nedraudēja ne zombiju apokalipse, ne mēris. Nebija jāslēpjas pamestās mājās, un vienmēr līdzās bija labākie draugi. Bet viss mainās! Drīz atgriezīsies kāds no tavas pagātnes tevi apciemot. Der atcerēties, ka nevajag dot draudzīgu skūpstu zombijam, kurš vēlas mieloties ar tavu vaidziņu.

Šajās dienās aktualizējas jēdziena tolerance nozīme. Šī īpašība mūs turpmāk varētu paglābt no visiem konfliktiem, kautiņiem, kariem.  Šo vārdu novēlu ne tikai izprast, bet arī pielietot šobrīd un priekšdienās visās jomās.

Neesmu kauslis, bet visam ir savas robežas, arī valstīm. Es rokās neņemu ieroci, labāk izvēlos sagriezt vistas fileju vakariņām. 13. gadsimtā Daugmalē cirvis bija simbols, ko izmantoja kā ieroci, kā darbarīku un kā apzīmējumu dumjiem ļautiņiem.

Pievēršot uzmanību mākslas nozīmei šajā dienās, vietā norādīt, ka tā pati par sevi neiestājas par labu vai ļaunu. Manuprāt, māksla pilda novērotāja – sabiedrības spoguļa – funkciju. Tā veicina domāt, un, protams, tā var patikt un nepatikt. Lai mēs kļūtu labāki, ir jāpiedzīvo daudz un dažādas lietas, tas ir mūsu liktenis, kas ļauj cilvēkiem veidoties, attīstīties un nepakļauties provokācijām, vardarbībai un černuhai.