Raimonda Bergmaņa sāpīgā krīzes skola

Pandēmija un kara priekšnojautas

Jautājums, kas pēdējās nedēļās noteikti uztrauc daudzus vai Ukrainā būs karš?

(Nopūšas.) Ja es zinātu atbildi… Mana iekšējā pārliecība saka, ka nebūs. Nezinu, kam ir jānotiek tādus lēmumus pieņemošu cilvēku galvās, lai izšķirtos par karošanu. Taču izslēgt to, protams, nevar. Gribētos cerēt, ka šie cilvēki apzinās, kas ir karš un kādu cenu tas prasa… Tie, kuri ir bijuši reālas karadarbības zonā un redzējuši, kā iet bojā cilvēki, pilnīgi noteikti negrib karu.

Taču jāatzīst, ka pēdējā laikā brūk daudzas robežas, kas agrāk tika uzskatītas par stabilām, un tas attiecas ne tikai uz lielo politiku vien, bet arī uz mums apkārt notiekošo. Man šķiet, ka kas lielā mērā ir saistīts ar sociālo tīklu izplatību, kas daudziem rada nesodāmības apziņu – sak, es varu darīt, ko gribu, un man par to nekas nebūs! 

Vēl viena lieta, kas mani ļoti uztrauc – patlaban pamatīgi ir nobīdījies līdzsvars starp cilvēku pienākumiem un tiesībām. Tagad tiesību ir ārkārtīgi daudz, taču pienākumus ļoti labprāt aizmirstam. Šī ir nopietna problēma daudzās pasaules valstīs, to, piemēram, atzīst arī mani draugi Norvēģijā.

Covid-19 laikā valdība ir pieņēmusi daudzus pretrunīgi vērtētus lēmumus. Ja jūs būtu valdībā, ko būtu darījis citādi?

Es labi apzinos, ka citus kritizēt ir visvieglāk, tāpēc tā īsti negribu to darīt. Tomēr dažas, kā man šķiet, kļūdas patiešām ir bijušas. Kaut vai pašā krīzes pārvarēšanas lēmumu pieņemšanas kārtībā. Valdībā ir piecas koalīcijas partijas, kurām ne vienmēr izdevās nonākt pie vienota viedokļa, tāpēc arī lēmumi bija tādi, kādi tie bija. Kaut gan krīzē valdībai ir jāspēj būt vienotai un stiprai, nebaidoties pieņemt nepopulārus lēmumus.

Nepopulārus lēmumus taču valdība pieņēma vienā laidā!
Es to biju domājis citādi – vairāk kā valdības stingras nostājas parādīšanu. Lai nebūtu tā, ka priekšā iznāk vairāki koalīcijas pārstāvji un katrs stāsta kaut ko citu. Ja reiz lēmums ir pieņemts, tad rīkojamies saskaņā ar to, nevis katrs darām kaut ko pa savam. Tad arī iznāk tā, ka valdība vispirms pieņem lēmumu, bet pēc tam sāk stomīties un atzīst, ka tas nav bijis īsti pareizs.

Es tiešām negribu nevienu kritizēt, taču labi atceros, kā savulaik valdība solīja, ka vakcinācija būs brīvprātīga, un es toreizējai veselības ministrei Viņķeles kundzei vēl prasīju – vai ir kāds stratēģisks plāns gadījumam, ja šis brīvprātības princips nedarbosies.

Jā, esot! Pēc tālākajiem notikumiem var spriest, ka laikam jau šis plāns B bija obligātās vakcinācijas ieviešana. Taču grūti gaidīt no cilvēkiem sapratni, ja pirms tam esi teicis, ka viss būs brīvprātīgi. Cita lieta, ja pašā sākumā valdība būtu skaidri pateikusi – ja brīvprātīgās vakcinācijas plāns nedarbosies, tad būsim spiesti domāt par obligātu vakcināciju. Tad varbūt arī cilvēki sāktu vairāk par to domāt. 

Vēl viena nopietna problēma ir tā, ka mums nav operatīvas informācijas aprites krīzes pārvaldīšanai. Proti, vajadzētu būt tā, ka dažādu jomu profesionāļi izsver visus iespējamos variantus un noliek valdībai priekšā trīs vai četrus iespējamos scenārijus, vadoties pēc kuriem tad politiķi pieņem lēmumus.

Bet, ja politiķi paši sāk domāt risinājumus, tad rezultāts ir tāds, kādu mēs tagad redzam. Es arī labi saprotu, ka situācija patlaban ir ļoti mainīga un nepārtraukti parādās jauna informācija, taču nav īsti normāli, ja valdība pieņem lēmumu, ko jau pēc pāris dienām tai nākas mainīt. Tā tam nevajadzētu būt, ja lēmumi tiek pieņemti izsvērti un argumentēti. 

Jums kā Saeimas deputātam jau it kā vajadzētu būt labāk informētam par valdības plāniem nekā ierindas pilsoņiem…

Strādājot ar šiem jautājumiem parlamentā, man patiešām visvairāk pietrūka šo loģisko argumentu. Radās iespaids, ka mums nav pašiem savas izpratnes par lietām, bet tā vietā mēs tikai klausāmies, kas notiek citur. Paskatāmies uz vienu valsti un mēģinām izmantot tās pieredzi, taču, kad tur kaut kas aiziet greizi, tad uzreiz mainām virzienu un skatāmies kaut kur citur.

Te nevaru nepieminēt Zviedriju, kas spēja izvēlēties stratēģiju, kas atšķīrās no visas pārējās pasaules. Vai tā bija pareizākā – to droši vien mēs redzēsim vēl pēc kāda laika. Kad sarunās ar koalīcijas politiķiem vaicāju, kādēļ mēs esam izvēlējušies citu valstu piemērus, nevis šo, tad argumentu īsti nav.

Līdzīgi ir ar Igauniju: kad tur iet slikti, mēs to pieminam, bet, kad tur viss ir labi, tad izliekamies, ka par to neko nezinām. Man patiešām pietrūkst fokusēta izvērtējuma. 

Citiem vārdiem sakot – nav pārdomātas stratēģijas?

Jā. Mēs taču tikai pavisam nesen atzinām, ka arī pašvaldības būtu jāiesaista krīzes risināšanā! Kaut gan tieši pašvaldības taču vislabāk zina, kas notiek uz vietas, un var vislabāk reaģēt.

Taču kā tās kaut ko var darīt, ja tām vienkārši nedod informāciju? Kā pašvaldība var reaģēt, ja tai paziņo, ka pie viņiem ir slimības uzliesmojums, taču nepasaka, kur tieši tas fiksēts? Vadot visaptverošās valsts aizsardzības komisiju parlamentā, esmu saskāries ar vairākiem gadījumiem, kas liek aizdomāties par to, cik vāja mums ir sadarbība starp institūcijām. 

Labā ziņa gan ir tā, ka visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas veidošanā jau ir aizmetņi sadarbības uzlabošanai. Ja mēs šo sistēmu uzbūvēsim, tad noteikti rezultāti neizpaliks.

Šādas visaptverošās valsts sistēmas jau ir izveidojušas Somija, Šveice, Izraēla un Singapūra – un droši vien likumsakarīgi ir tas, ka šajās valstīs pandēmijas krīze tika risināta samērā veiksmīgi.

Citās Skandināvijas valstīs gan vēl arvien pastāv totālās aizsardzības sistēma, kas vairāk fokusēta uz militāra iebrukuma atvairīšanu, taču pamatdoma ir tā pati, kas visaptverošās valsts aizsardzības koncepcijai – proti, valstij jābūt gatavai rīkoties krīzes situācijā.

Tātad ne tikai atstāt visu militāristu ziņā, bet iesaistīt arī, piemēram, pašvaldības?

Protams. Un ne tikai pašvaldības – arī visdažādākos valsts dienestus. Ne velti Somijā, kad tiek ievēlēti jauni pašvaldību vai parlamenta deputāti, viņiem rīko vairāku dienu semināru, kurā izskaidro visus ar krīzes situāciju novēršanu saistītos jautājumus.

Tas ir būtiski arī medicīnas jomā. Paši varējām redzēt, kāda mums patlaban ir sadarbība starp slimnīcām, kā tika domāts par mazo slimnīcu atvēršanu un tā tālāk. Diemžēl tā ir skarba skola. 

Uzskatu, ka viens no pīlāriem, uz kā šo visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu varētu balstīt, ir valsts aizsardzības mācības ieviešana skolās. Ja mums izdosies to jēgpilni realizēt, tad nākamās paaudzes jau uz šiem jautājumiem skatīsies pavisam citādi.

Aizsardzības mācība

Pagaidām valsts aizsardzības mācība ir izvēles priekšmets?

Jā, patlaban dažās skolās to apgūst brīvprātīgi, taču no 2024. gada tā būs pilnā apjomā. Daudzi iedomājas, ka tā būs tāda pati kā padomju laikos – ar automātu izjaukšanu un soļošanu. Nē, pamatmērķis ir radīt izpratni par aizsardzību un veidot attieksmi pret valsti. Lai katrs cilvēks būtu atbildīgs par drošību.

Zem vārda “drošība”  taču slēpjas ļoti daudz lietu – sākot jau ar to, lai mēs neatstātu mājās ieslēgtu gludekli un automašīnā lietotu drošības jostu. Lai neatkārtotos tādas traģēdijas kā sabrukušajā Maxima veikalā, kur, atskanot trauksmes signālam, cilvēki vienkārši negāja ārā. 

Taču audzināšanā ir jāiesaistās visiem, jo jauniem cilvēkiem izpratni par valsti var salauzt ļoti viegli. Man pašam bija ļoti liels kauns, kad kādas skolas jaunsargi – es pēc tam braucu viņus apbalvot – bija metušies palīgā dzēst netālu degošo māju, taču pēc tam skolas direktore bija saņēmusi aizrādījumu no Izglītības kvalitātes valsts dienesta par to, ka skolēni mācību laikā pametuši klasi.

Jā, es saprotu, ka gadījumā, ja tur kaut kas būtu noticis, kādu pēc tam sodītu. Taču vai mēs tiešām vēlamies, lai kritiskā situācijā cilvēks labāk izvēlas neko nedarīt, nevis iet kādam palīgā? Tas būtu vissliktākais, ja apkārt valdītu tāda vienaldzība. 

Diemžēl bieži vien valsts struktūras cenšas veicināt šo vienaldzību. Atceros gadījumu, kad pandēmijas sākumā intervējām puišus, kuri bija ar lielām grūtībām sagādājuši tobrīd deficītās sejas aizsargmaskas, taču beigās viņus pataisīja teju par noziedzniekiem…

Tā patiešām ir ļoti liela problēma. Pandēmijas sākumā varēja redzēt, ka daudzi cilvēki ar entuziasmu iesaistījās brīvprātīgo kustībā, taču pamazām tas viss kaut kā izplēnēja. Diemžēl ne bez valsts struktūru “palīdzības”. Tas ir ļoti bīstami, ja vēlme kaut ko darīt tiek iznīdēta. Tomēr esmu pārliecināts, ka lielu problēmu gadījumā mēs esam spējīgi vienoties.

Kāds būtu pareizais ceļš krīzes situāciju risināšanai?

Jāsaprot, ka drošības jēdziens ietver ļoti daudzas lietas. Piemēram, nesen nopriecājos, ka Latvijas Banka ar Komercbanku asociāciju ir panākusi vienošanos par to, ka lauku rajonos noteiktā areālā jābūt noteiktam bankomātu skaitam. Daudziem jau liekas – kam vairs vajag skaidru naudu?

Taču, piemēram, zviedri ir sapratuši, ka skaidra nauda droši vien būs mūžīga, jo ko gan tu bez tās iesāksi krīzes situācijā, kad bankas vairs nedarbojas? Tad tev varbūt bankā ir daudz naudas, bet tu tai netiec klāt! Tādēļ arī šis ir drošības jautājums, un man prieks, ka arī bankas to saprot, kaut gan tām šie bankomāti radīs papildu izdevumus.

Vajadzētu tiekties uz to, lai ikviens iedzīvotājs zinātu, ko iesākt krīzes situācijā. Zinu, ka lietuvieši ir pieņēmuši lēmumu veidot valstī krīzes monitoringa centru, kas apkopo informāciju visās jomās – laika apstākļi, finanses, enerģētika un tā tālāk.

Pie mums līdzīgs Krīzes vadības centrs jau ir izveidots Jelgavā – Jelgavas pašvaldības operatīvās informācijas centrs, kur tika pārņemts konkrētas Francijas pilsētas plāns, kas bija atzīts par labāko visā Francijā. Jelgava šajā ziņā ir tikusi ļoti tālu, un no viņiem visi var mācīties. Ja valsts mērogā būtu izveidots šāds centrs, tad ar Covid-19 krīzi mēs būtu tikuši galā daudz vieglāk.

Ko tieši šis Jelgavas pašvaldības operatīvās informācijas centrs dara?

Tajā 24 stundu režīmā ir apvienota septiņu dienestu informācijas apmaiņas sistēma – policija, medicīna, zemessargi, komunālais serviss, gāzes dienests un tā tālāk. Būvējot ielu, jau konkursa nolikumā tiek paredzēts, ka tai jābūt aprīkotai ar sensoriem, kas ziņo, piemēram, par apledojumu.

Ja, teiksim, ir bojājums gāzes vadā, automātiski tiek izveidota shēma, kā šo vietu apbraukt. Ja kaut kur nedarbojas ielas apgaismojums – uzreiz kartē parādās signāls. Tiek pētīts, kuros pilsētas rajonos ir kriminogēnākā situācija, un tad skatās, ko var darīt lietas labā – varbūt vajag labāku apgaismojumu, bet varbūt nepieciešams uzlikt novērošanas kameru. Tiek monitorēta plūdu iespēja un laikus plānoti iespējamie evakuācijas scenāriji. 

Jelgavā visiem dienestiem ir vienādas sakaru sistēmas, kas valsts mērogā mums ir diezgan liela problēma. Ir arī vienotais telefona numurs, uz kuru iedzīvotāji var zvanīt par jebkādu problēmu, bet sistēma savienos ar attiecīgo dienestu. Visi šie risinājumi ievērojami atvieglo krīzes vadību. 

Ja premjerministram ik rītu uz galda būtu ziņojums, kurā būtu apkopota visu dienestu informācija, tad noteikti lēmumu pieņemšana būtu efektīvāka. Pats pabiju krīzes centrā Havaju salās: tā ir darbam pilnībā aprīkota telpa, kurā vajadzības gadījumā var sapulcēties krīzes vadības grupa, ieslēgt datorus un strādāt. Mums diemžēl nav šāda centra, kas apkopotu informāciju.

Runājot par vakcināciju, bieži vien tiek piesaukts Portugāles piemērs, kur vakcinācijas centra vadība tika uzticēta militāristam, kurš ar šo darbu ļoti labi tika galā…

Es jau pašā sākumā teicu, ka tāda operatīvā centra vadībā jābūt cilvēkam ar spēcīgu raksturu, kurš spēj politiķiem vajadzības gadījumā pateikt “nē”. Portugālē liela daļa loģistikas tiešām tika nodota militārajām struktūrām, kas ir pašsaprotami – tām ir gan transports, gan sakaru līdzekļi, gan arī pieredze.

Mums taču ir karavīri, kuri misiju laikā Afganistānā ir vadījuši milzīgu loģistikas sadaļu apstākļos, kas ir ievērojami sarežģītāki par mūsējiem! Tā laikam būtu viena no lietām, ko es būtu darījis citādi – uzticējis vadību šiem pieredzējušajiem cilvēkiem.

Es tiešām nesaprotu, kā var tā būt, ka kādā pilsētā tiek izsludināta vakcinācija, taču pēc trim stundām izrādās, ka vakcīnas ir beigušās un visiem nepietiek. Latvijā taču reti kura pilsēta atrodas vairāk nekā divu stundu braucienā no Rīgas – kādas var būt problēmas operatīvi atvest nepieciešamo vakcīnu daudzumu?

Tad pēc tam nav jābrīnās, ka cilvēks, kurš trīs stundas ir nostāvējis rindā un palicis bez vakcīnas, nospļaujas un atmet šai lietai ar roku… Mums mēģina iestāstīt, ka tie jau tikai sīkumi, taču no šādiem sīkumiem veidojas kopējā attieksme!

To, cik valsts ir spējīga operatīvi uz kaut ko reaģēt, diezgan labi parādīja arī migrantu krīze Baltkrievijas pierobežā – poļi jau bija uzbūvējuši žogu, kamēr mēs vēl tikai par to prātojām…

Problēma ir tā, ka bieži vien mēs par drošību esam tikai vārdos, nevis darbos. Es zinu, ka iekšlietu sistēmai patiešām bija grūti ar tās rīcībā esošajiem resursiem šajā situācijā operatīvi reaģēt.

Jau pērn es prasīju, kas notiek ar plāniem žoga celtniecībai uz Baltkrievijas robežas, taču skaidru atbildi tā arī nesaņēmu. Tagad, kad ūdens smeļas mutē, beidzot sākam pa galvu, pa kaklu kaut ko darīt.

Arī pa galvu, pa kaklu jau mums neko labi nesanāk…

Te vēlreiz varu pieminēt stāstu par ugunsgrēku blakus skolai. Cilvēki jau varbūt grib kaut ko darīt, taču baidās, ka pēc tam saņems sodu par pārlieku centību. Skaidrs, ka par to varēja sākt domāt agrāk – jau pēc pirmajiem konfliktiem uz Lietuvas robežas. 

Saskaņā ar likumu krīzes un kara gadījumā robežsardze nonāk aizsardzības spēku sastāvā, tāpēc laikā, kad biju aizsardzības ministra amatā, mēs diezgan daudz darījām, lai robežsargus pārapbruņotu. Jo vēl pirms dažiem gadiem viņu ieroču sistēmas negāja kopā ar Nacionālo bruņoto spēku ieroču sistēmām. Šajā ziņā tagad daudz ir sakārtots, taču par iekšlietu sistēmas attīstību nepieciešams domāt krietni nopietnāk.

Bažas par nākotni

Vai tīri cilvēciski nav grūti skatīties, kā valdības cilvēki rīkojas brīžam ne pārāk saprotami, pašam nespējot tur neko ietekmēt?
 

Ir grūti, bet tas ļauj labāk saprast, kā valsts funkcionē, un augt kā politiķim. Kad esi upei otrā pusē, var labāk pavērot procesus un uzdot sev jautājumu – kā es būtu šādā situācijā rīkojies?

Īpaši grūti ir tad, ja esi tendēts uz rezultāta gūšanu, jo, strādājot likumdošanā, taustāmo rezultātu uzreiz nevar sajust, īpaši jau atrodoties opozīcijā.

Tomēr šo to ir izdevies panākt. Piemēram, nesen tika spriests par piemaksām policistiem, karavīriem un zemessargiem, kas iesaistīti krīzes pārvarēšanā, un es uzdevu jautājumu – kādēļ šie koeficienti dažādām institūcijām ir atšķirīgi? Visi taču dara to pašu darbu un vienādi riskē!

Un prieks, ka valdība šajā viedoklī ieklausījās un pieņēma lēmumu par vienādu koeficientu. Cik nu varēju, esmu iesniedzis dažādus priekšlikumus un centies tos realizēt, taču diemžēl daudzas labas lietas netiek pieņemtas tikai tāpēc, ka tās piedāvā opozīcija. Negribas jau kritizēt, taču man šķiet, ka tik traki kā pašreizējā parlamentā nekad nav gājis. Laikam jau skaitlis 13 tomēr kaut kādu iespaidu atstāj, jo šī ir 13. Saeima.

Pēc dažām pēdējām vēlēšanām allaž ir licies, ka sliktāks Saeimas sastāvs jau nu vairs nav iespējams, taču katras nākamās vēlēšanas pierāda, ka var gan. Kāda varētu būt nākamā Saeima?

Baidos, ka vēl sadrumstalotāka. Un tas vēl vairāk apgrūtinās lēmumu pieņemšanu.

Ko iesākt? Paaugstināt procentu barjeru?

Es vairāk sliektos uz mažoritāro un jaukto vēlēšanu sistēmu, kāda ir Lietuvā un Kanādā. Tur daļu deputātu ievēlē no konkrēta apgabala. Piemēram, Kanādas ministrs, ar kuru es savulaik runāju, katru piektdienu lidoja uz savu pilsētu, lai atskaitītos saviem vēlētājiem par paveikto.

Par sportu vēl interesējaties?

Jā, interesējos gan. Lielā mērā gan caur savu atvasi, kas spēlē basketbolu. Te varu tikai pievienoties tiem, kuri ir neizpratnē par pašreizējo politiku – nu kādēļ gan man savs bērns jāsūta uz Igauniju, lai viņš varētu trenēties? Un tā dara tūkstošiem bērnu, kuri brauc uz Igauniju un Lietuvu, jo pašu mājās trenēties nedrīkst!

Patlaban mēs tā īsti pat neapjaušam, cik lielā mērā robs, kas tagad tiek iecirsts izglītībā un sportā, būs jūtams nākotnē. Aizlāpīt to būs ļoti grūti. Ja bērnu vecumā no 13 līdz 15 gadiem neiesaista sportiskajās aktivitātēs, tad vēlāk to būs ļoti grūti izdarīt.

Tas atstās milzīgu ietekmi gan uz sportu, gan uz cilvēku veselību. Ja sportu apgūstam attālināti, tad veselības stāvoklis nevar būt labs. Tas pats attiecas uz mācībām – mācīties bērni iemācās 1. un 2. klasē, bet, ja šis posms klātienē izkrīt, tad atgūt to jau būs grūti.

Bedre būs arī lielajā sportā, jo tieši tas lielā mērā rada to sporta bacili, kas aizrauj jaunos sportistus. Bet, ja vesela paaudze no lielā sporta izkrīt, tad vairs nebūs to, kuri iedvesmos nākamo paaudzi.