Pētnieks Arnis Kaktiņš par mūsdienu demokrātiju un oktobrī gaidāmo parlamenta vēlēšanu prognozēm

Žurnāls "Deviņvīri" ar Arni Kaktiņu sarunājās vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas noteikti atstāj milzīgu uz ietekmi ietekmi uz politiskajiem procesiem un uz oktobrī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām.

Ja vērtējam pēc anekdotes, kura vēsta, ka pesimists ir tas, kurš saka: “Ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt!”, bet optimists to apstrīd: “Var, var būt daudz sliktāk!”, tad Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš noteikti ir optimists – viņa centra veiktās aptaujas rāda, ka Latvijas sabiedrība varai uzticas arvien mazāk, un labi tas nevarot beigties. Kaktiņš aptaujas veic nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, kopš 1996. gada, un pirms katrām vēlēšanām cilvēki viņam prasot: “Par ko balsot? Man neviens nav pieņemams!” Kādus rezultātus Kaktiņš paredz oktobrī gaidāmajās 14. Saeimas vēlēšanās? Tos ietekmēšot vairāki faktori, no kuriem pašreizējā sabiedrības daļas neapmierinātība ar kovidierobežojumiem esot tikai ziediņi…

Vai tiešām viss ir slikti?

Pēdējā laikā intervijās esat skarbi izteicies, ka Latvijas valsts nav ilgtspējīga…

Jā, man ir pusotra tēma, ko atkārtoju pēdējos piecus gadus – “viss ir slikti, mēs visi mirsim”, tikai izteikta dažādos vārdos.

Kā jūs pie šīs “vissirslikti” atziņas nonācāt? 

Tas ir pamazām veidojies. Darba specifika ir tāda, ka mēs taisām aptaujas, uzdodam cilvēkiem visādus jautājumus par to, kā viņi redz kādus plašākus vai šaurākus kontekstus, kā vērtē politiķus, varu, valsti, valdību. Uz šiem aptauju cipariem (protams, ne visiem) varam raudzīties kā uz sabiedrības veselības rādītājiem. Ja cilvēks grib saprast, cik vesels viņš ir, viņš taisa visādus izmeklējumus, analīzes. To rezultātus var vērtēt dinamikā – ja kādā brīdī kāds rādītājs krīt, tas varbūt vēl neko briesmīgu nenozīmē, varbūt esi kaut ko nepareizu apēdis un nākamajā dienā viss būs labi, bet rezultātu dinamika jau ļauj prognozēt, kurš indivīds būs, tā sakot, ilgtspējīgāks. Līdzīgi mēs aptaujās jautājam sabiedrībai, kā tā jūtas, kā redz varu un vai sabiedrībai patīk tas, ko viņa redz sev apkārt. Atbilžu kopums savā ziņā ir sabiedrības veselības un ilgtspējas rādītājs.

Tas, ko es tur redzu un kā to interpretēju (tas, protams, ir mans subjektīvais viedoklis, neesmu Dievs tas Kungs, nevaru zināt, kas nākotnē būs), man ļoti bieži izraisa skumjas un pesimismu. Šķiet, tādi, kādi mēs esam šobrīd – ar to domāju vairāk politiski juridiski valstisko formāciju – mēs varētu nebūt ilgtspējīgi.

Bet ilgtspējas ilgumu prognozēt jūs ņematies? Esat izteicies, ka “diez vai mūsu valsts spēs izvilkt vairāk par kādiem divdesmit gadiem”.     

Nu, lai pateiktu precīzas prognozes, ir jābūt Finkam vai Zilākalna Martai. Ja jums būs sliktas analīzes, no tā vēl nevarēs pateikt, kurā dienā jūs mirsiet. Paraugoties jūsu analīžu dinamikā un ieskatoties acīs, ārsts varbūt varēs pateikt: šitas ilgāk par gadu neizvilks.

Parasti šādas ārstu prognozes piesauc, stāstot, ka pacients izvilcis daudz ilgāk, nekā ārsti prognozējuši…

Es nevaru pateikt, cik ilgi izvilksim. Spēju iedomāties, kas varētu būt tie mehānismi. Visdrīzāk tie varētu būt ārēji, nevis iekšēji faktori. Ja atkal runājam līdzībās, skaists nokaltis koks mežā var stāvēt ilgi, ja tas ir aizvējā, un tur lēnām trūdēt, bet var arī vienā brīdī pienākt mazs stirnu buks, viegli tam kokam pieskarties, un koks sabruks, jo ir iekšēji satrunējis. Bet, ja šāds koks nebūs aizvējā, tas noteikti sabruks pirmajā lielākajā vējā.

Lielas vētras gāž arī dzīvus kokus. Kuri varētu būt tie ārējie faktori, kas Latvijas valsti varētu gāzt, atskaitot Krievijas iebrukumu?

Negribu spekulēt. Svarīgi ir saprast, kuras ir tās stutes un cik tās ir stabilas. Mūsu lielās stutes ir vispirms Eiropas Savienība, tad NATO. Kas notiek Eiropas Savienībā? Polijai jau ir nopietni konflikti ar ES, arī Ungārija jau iezīmējas citā trajektorijā, Lielbritānija jau ir izstājusies no šā klubiņa. Redzam, ka Eiropas Savienība kļūst irdenāka, parādās vektors prom no iepriekšējo laiku demokrātijas, vairāk ar autoritārisma iezīmēm, it sevišķi ja runājam par Centrālo un Austrumeiropu. Tad paskatāmies uz austrumiem un redzam, ka Krievija lēnām pārvēršas par kaut ko līdzīgu Ziemeļkorejai, redzam, par ko ir transformējies mūsu kaimiņš Baltkrievija… Klau, man šķiet, ir jābūt abām acīm aklām, lai neredzētu, ka vēsture nav apstājusies un ka vektori iet prom no ļerpanām parlamentārām demokrātijām uz citām formācijām. Tad ir jautājums, vai no tā, ko redzam mūsu iedzīvotāju aptaujās, var secināt, ka mūsu demokrātija var stāvēt kā klints nākamos divtūkstoš gadu neatkarīgi no tā, kas notiek mums visapkārt? Mana atbilde ir: nē, tas nav iespējams.

Kuri ir tie rādītāji, kas jums ļauj spriest, ka mūsu valsts koks ir nokaltis? Dižozoliem ik pa laikam nokrīt lieli zari, bet ozoli turpina zaļot.

Jā, un reizēm parādās jauni dzinumi, par kuriem nevar saprast, ar ko tas viss beigsies… Ir virkne dažādu rādītāju, bet vispirmām kārtām es gribētu teikt – uzticēšanās. Uzticēšanās varai. Tas man šķiet būtisks pamatrādītājs. Gudri runājot, tas ir stāsts par varas politisko leģitimitāti. Ir juridiskā leģitimitāte, kas nosaka, vai te ir bijušas vēlēšanas, atbilstošas starptautiskajām prasībām, vai ir ievērotas visas formālās procedūras. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, un šajā ziņā Latvijai neviens nevar piesieties, teikt, ka te ir falsificēti vēlēšanu rezultāti.  Bet ir otrs aspekts, politiskā leģitimitāte: vai tā vara ir mūsu sirdīs? Tā savā ziņā ir pat svarīgāka nekā juridiskā leģitimitāte. Respektīvi, vai mēs, uz varas vīriem un sievām skatoties, sakām: “Tie ir mūsu cilvēki, mēs viņiem uzticamies un uz viņiem paļaujamies.” No kā izriet tas, kā mēs raugāmies uz visiem viņu pieņemtajiem likumiem, lēmumiem un spriedumiem. Ja viņi mums ir autoritātes, tad mēs nesākam apšaubīt, kad viņi mums saka: mēs te apspriedāmies un nolēmām, ka tagad visiem būs potēties un maskas nēsāt. Mēs to pieņemam par tīru mantu, jo uzticamies viņiem, paļaujamies uz to, ka viņi ir izvēlējušies racionālāko no visiem iespējamajiem variantiem. Bet, ja ir otrādi, ja mēs viņus uzskatām par klauniem vai korumpētiem zagļiem, tad mūsu attieksme pret visiem viņu likumiem un lēmumiem ir pavisam cita. Sākot ar nodokļu morāli, kas ir lielais jautājums, un beidzot ar visiem pārējiem jautājumiem. Kovidsāga ļoti labi parāda, kas notiek, ja varai nav autoritātes – tad tā dabū lielu opozīciju. Līdz kamēr beigās, lai piedabūtu cilvēkus darīt kopēju lietu, varai atliek tikai spēka paņēmieni. Tie, protams, strādā, bet rūgtums paliek.

Bet reakcija pret kovidierobežojumiem tāda ir ne tikai Latvijā…

Taisnība.

Tātad, vai Latvija šajā ziņā ir atšķirīga?

Jā, ir – mēs nepārprotami esam vājāki. Uz iebildi, ka citās valstīs arī tā ir, esmu atbildējis ar analoģiju: jūs guļat palātā ar vēzi pēdējā stadijā un ārstam sakāt: “Kur problēma? Citi taču te ir tādi paši, paskat, tas vēl asinis klepo…”  Ja arī citiem ir dziļas problēmas, tas nenozīmē, ka ar tevi viss kārtībā.

Jā, mēs redzam, ka sabiedrības sašķeltība un atomizācija padziļinās arī citās valstīs. Bet man tas nevienā brīdī nav mierinājums saistībā ar mūsu likteni. Es redzu, ka mēs esam vājāki, vismaz samērā ar attīstītajām Rietumu demokrātijām. Ja būs satricinājums, viņi arī varbūt kritīs, bet mēs kritīsim pirmie.

Kādi tad ir mūsu uzticēšanās rādītāji?

Ir lielie starptautiskie salīdzināmie pētījumi, tas pats Eirobarometrs, kas rāda, kā Latvijas sabiedrība jau ilgstoši izturas pret savu eliti un kā tas izskatās attīstītajās demokrātijās, piemēram, Ziemeļvalstīs, uz kurām mēs tiecamies. Tās ir divas dažādas pasaules! Turklāt ir jau redzamas lielas un progresējošas atšķirības arī ar Igauniju un Lietuvu. Igaunijā sabiedrības uzticēšanās un attieksme pret varu jau ir aizgājusi kvalitatīvi citā trajektorijā nekā Latvijā.   

Lielā varas krīze

Kuri tad ir tie iemesli, kāpēc Latvijā uzticēšanās varai ir zemāka nekā attīstītajās demokrātijās un pat abās pārējās Baltijas valstīs? Kas Latvijā ir citāds? Nu, viena lieta ir zināma – mums ir lielāks okupācijas laikā no PSRS iebraukušo īpatsvars nekā Lietuvā un pat Igaunijā…

Es gribētu oponēt jūsu apgalvojumā ieliktajai tēzei, ka latvieši ir tie apgaismotie eiropieši, bet tie krievi te visu maitā. Es to tā neredzu. Aptaujas rāda, ka absolūtā vairākumā jautājumu pasaules redzējums un vērtīborientācija Latvijā dzīvojošo latviski un krieviski runājošo vairākuma starpā būtiski neatšķiras. Jā, ir daži jautājumi, saistīti ar vēsturi, ārpolitiku, attieksmi pret Krieviju, kur ir atšķirības, un ir saprotami šo atšķirību cēloņi.  

Ja šis nav atšķirību iemesls, kurš tad ir?

Ir daudzu dažādu faktoru kopums. Ja nerunājam par tālo vēsturi, kur “apgaismotos un garīgos latviešus paverdzināja ļaunie austrumnieki, un no viņiem te viss ļaunums, citādi mēs būtu planētas zieds” (kam es nepiekrītu, un arī vēsture ne par ko tādu neliecina), tad jaunāko laiku vēsturē tas varētu būt saistīts ar slikti strādājošiem demokrātijas mehānismiem. Mums ir parlamentārā demokrātija, mēs zinām, kā tā strādā citās valstīs, ka ir pozīcija un opozīcija un vēlēšanās vara var mainīties – tātad ir svārsta princips, kas nosaka sistēmas veselīgumu, dzīvīgumu. Latvijā šis svārsts nekad nav strādājis. Tas saistīts ar mūsu etnisko kompozīciju un etnisko sašķeltību. Ja vienā brīdī krievvalodīgie vai partijas, kas uz viņiem balstās, tiek iebīdītas konstantā opozīcijā, tad visas “latviskās” partijas ir pastāvīgā pozīcijā. Tātad, ja tu esi varā ievēlēts no latviskajām partijām, tad vismaz partiju izpratnē tu sēdēsi varā kā ķipis, neatkarīgi no tā, ko par tavu darbu domā sabiedrība.       

To arī rāda aptaujas: sabiedrība ir neapmierināta, grib pārmaiņas, nāk vēlēšanas, bet sabiedrība pārmaiņas nedabū. Grib kaut ko jaunu un svaigu – dabū tos pašus vecos, mazliet rekombinējušos. Nāk nākamās vēlēšanas, sabiedrība ir vēl neapmierinātāka, bet atkal iznākums tāds pats. Domāju, ka tas noved pie degradācijas, deģenerācijas, un šobrīd mēs jau tādā uzskatāmā veidā varam sākt baudīt augļus. Deģenerācija no politiskajām aprindām iet uz administratīvajām. Pierādījumi? Kaut vai tas, kā mums iet ar kovidsērgas apkarošanu – kad sākas sērga, izrādās, ka vakcīnas nav nopirktas. Vai arī, kad sākas bēgļu krīze uz austrumu robežas, izrādās, ka mums tur nemaz robeža nav izbūvēta – kaut kas ir būvēts, lielie zobrati ir griezušies, iepirkumi ir bijuši, apsūdzības ir celtas, vārdu sakot, process ir bijis, bet robežas nav… Skaties, kurā virzienā gribi, samanīsi vienus un tos pašus elementus.

Par visiem vēlētājiem nevar teikt, ka tie nedabū to, ko grib. Daļa dabū. Kaut vai nodokļu reforma – vienus tā smagi sit, bet citus nemaz!

Protams. Es runāju ļoti lielos vispārinājumos, par vidējo temperatūru palātā – vidējiem rādītājiem. Lūk, grafiks par vēlētāju uzticēšanos Saeimai. Pēc vēlēšanām uzticībai parlamentam vajadzētu kāpt. Taču grafiks rāda ko citu – lielākā daļa parlamentam neuzticas. Uzticības uzrāvieni ir ļoti sīki un pēc pusgada atkrīt atpakaļ.

Varas leģitimitāte Latvijā ir milzīgā krīzē. Vienā atsevišķā posmā raugoties, tas var nešķist nekas briesmīgs, citās valstīs arī ir neapmierinātība, demonstrācijas, un, jā, arī citās valstīs uzticēšanās rādītāji ilgtermiņā iet uz leju. Bet atkārtoju, man tas nav mierinājums, ka arī citiem iet slikti!

Kāpēc tā notiek?

Latvijā, iespējams, šādi manifestējas mūsu etniskā sašķeltība. Man kabatā jābūt vienam Bībeles citātam (meklē kabatā un atrod). Nēsāju to jau desmit gadus. Mateja evaņģēlijs, 12. nodaļa, 25. pants: “Bet Jēzus, viņu domas nomanīdams, tiem sacīja: ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā. Un ikviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, nevar pastāvēt.” Citiem vārdiem, tam, kas ir sašķelts, nav ilgtspējas.

Man izskatās, ka mēs Latvijā esam ļoti sašķelti, ļoti atomizēti. Pirmais lielais šķēlums ir pa nacionālo līniju. Latvija nevar būt ilgtspējīga, ja šīs šķēluma līnijas saglabājas. Jaunas šķēluma līnijas ir ieviesis kovids. Es tās redzu ļoti skaudri, feisbukā jau iet tēmas: “Mums ir jāsāk pašiem biedroties, būvēt savas struktūras, vienam otru atbalstīt.” Kustība veidojas.

Valsts var būt ilgtspējīga, ja stiprs ir vārds “mēs”. Latvijā tā “mēs” paliek arvien mazāk. Vakcinācijas sakarā liela daļa cilvēku atsvešinās no valsts, var redzēt, ka ierobežojumus viņi pieņem gariem zobiem. “Mēs” vairs neiekļauj visus iedzīvotājus, bet tikai kādas grupas, kas kļūst arvien mazākas. Jo vairāk izplatās tādi noskaņojumi kā “lai tie nevakcinētie brauc prom” vai “lai tie krievi brauc prom”, jo mazāk ilgtspējīga ir tāda sabiedrība. Mums paliek arvien mazāk kopīgā un pieaug atšķirības, kas liek vienam uz otru raudzīties kā uz ienaidnieku. Tad jānāk tikai ārējam faktoram, un viss te tiks nopūsts nost, jo iekšienē mēs jau esam pietiekami sastrīdējušies.

Ja tiek apgalvots, ka pienākums vakcinēties ierobežo cilvēku brīvību, tad jāatgādina, ka brīvību ierobežo arī tādi faktori kā gramatika vai gravitācija, kur nu vēl aizliegums vadīt auto stiprā reibumā.

Taisnība. Intelektuāli varam visādas konstrukcijas būvēt un teikt, ka antivakseri ir idioti. Bet vienā brīdī tu vairs nevarēsi ar viņiem vienā valstī dzīvot, jo jums vairs nav nekā kopīga, jūs viens otru uzskatāt par idiotiem. 

Kas tad notiks? Sāksies pilsoņu karš?

Nē. Latvijā būtisks faktors neuzticēšanās sakarā ir emigrācija. Galvenais emigrācijas dzinulis ir tas, ka citur var nopelnīt vairāk, bet tam ļoti tuvu stāv cits faktors – kā tu šeit jūties. Aptaujas rāda, ka liela daļa aizbraukušo šeit nav jutušies pārāk labi.

Tā kā no šejienes vienmēr var aizbraukt projām, aizbrauc galvenokārt jauni, spēcīgi un talantīgi. Jā, viņi bieži brauc ciemos uz dzimteni, tērē te savu sapelnīto naudu, daži pat atgriežas uz dzīvi. Bet tik un tā pat tagad, kad valstis kovidierobežojumu dēļ slēdz robežas un kad pakalpojumu sektorā darbarokas ir vajadzīgas mazāk, Latvijas iedzīvotāji ir turpinājuši bēgt no dievzemītes.   

Vai vēlēšanām vairs nav nekādas nozīmes kā sabiedrības pašregulācijas mehānismam?

Ir nozīme. Nevar teikt, ka piedalījušos procents visu laiku kristu, tas šūpojas. Rekordzems tas bija pēdējās pašvaldību vēlēšanās, tikai katrs trešais balsstiesīgais aizgāja. Intelektuāli spriedelējot, arī man bija licies, ka piedalījušos varētu būt vairāk, jo ir jaunas teritorijas, būs cīņa starp vietējām elitēm, cilvēki sapratīs, ka ir svarīgi ievēlēt sava pagasta cilvēkus, lai citi nepiežmiedz. Bet dalība izrādījās zemāka, nevis augstāka, un pētījumi rādīja, ka viens no nepiedalīšanās argumentiem ir: “Kāda jēga? No manis tik un tā nekas nav atkarīgs, neiešu tērēt laiku.” Lielā mērā tā ir attieksme pret pašvaldību reformu.

Bet varbūt ir otrādi – cilvēki ir apmierināti ar pašreizējo situāciju un paļaujas, ka būs labi arī bez viņu balss?

Aptauju dati ko tādu diemžēl neliecina.

Vēlēšanu prognozes

Cik augsta būs vēlētāju aktivitāte šārudens Saeimas vēlēšanās?

Neizslēdzu, ka tā varētu būt zemāka nekā iepriekš. Tieši tādēļ, ka ir vilšanās un bezcerības sajūta. Pagājušā gada augustā tikai 14 procenti teica, ka ir apmierināti ar esošo valdības kursu. Tā bilde nav jauna, 2018. gada augustā  aptaujā 68 procenti teica “dodiet kaut ko jaunu”, un 11 procenti – “lai paliek vecā vara”.

Tad jau tagad ir labāk? 

Tie pāris procentpunkti nav būtiski lielajā bildē.

Cik aptverošas ir tādas aptaujas? Aptaujājot cilvēkus Bolderājā un Mežaparkā, var iegūt dažādus rezultātus. 

Nacionāli reprezentatīva nejaušā izlase, tiešās intervijas ar 1015 respondentiem vecumā no 18 līdz 75 gadiem.

Vai politkorektums neietekmē aptaujas? Proti, vai neprasa, lai tur būtu pārstāvēti abi dzimumi, visas seksuālās orientācijas, krievvalodīgie pietiekamā skaitā? 

Tajās jābūt pārstāvētām visām grupām! Nejaušā izlase nozīmē, ka visiem, kas pieder pie lielās cilvēku kopas, jābūt vienādai varbūtībai tikt aptaujātiem. Ja es nejauši izvēlos tūkstoš cilvēku, tad varbūtība, ka tie visi būs vīrieši vai, teiksim, Nacionālās apvienības atbalstītāji, nav nulle, bet ir stipri tuvu nullei. Tā ir matemātiskā statistika, nevis ezoterika!

Kādi varētu būt 14. Saeimas vēlēšanu rezultāti? Ir dzirdēta šķietami paradoksāla prognoze, ka diezgan labi varētu klāties Jaunajai Vienotībai, jo cilvēki, kas aizgāja vakcinēties, sevi identificē ar valdību.

Nepiekrītu tam, ka starp vakcinētajiem un Jauno Vienotību varētu likt vienādības zīmi. Aptaujas rāda, ka daudzi nav vakcinējušies no brīvas gribas, bet piespiesti. Bet taisnība, aptaujas patlaban pie varas esošajām partijām rāda diezgan labu pozīciju. Kāpēc? Tāpēc, ka nosacītā opozīcija, jaunās partijas nav varējušas parādīt labu sniegumu. No tā, ka sabiedrība, kā liecina aptaujas, grib pārmaiņas, vēl neizriet, ka tā būtu gatava nobalsot par katru, kurš grib tikt pie varas. Sabiedrībai jāredz, ka tie, kas šobrīd nav pie varas, ir spējīgāki par tiem pie varas esošajiem. Ja alternatīva izskatās vēl bēdīgāka, tu nobalso par mazāko ļaunumu vai vispār neej uz vēlēšanām. Līdz ar to pašreizējā bilde rāda labu pozīciju Jaunajai Vienotībai, Nacionālajai apvienībai, arī Attīstībai/Par! ir neslikts sniegums.

Neraugoties uz Attīstībai/Par! darbību Rīgas domē un ielās?

Relatīvi neslikts. Ja viņus atbalsta astoņi procenti, tas nozīmē, ka 92 procenti viņus nav izvēlējušies!

Kas spīd Jaunajai konservatīvajai partijai?

Šobrīd tās rezultāti izskatās švakāki. Tas nepārsteidz, jo kopā ar KPV LV viņi bija iepriekšējo vēlēšanu lielie uzvarētāji un acīmredzot lielākā daļa viņu vēlētāju nav ieraudzījuši viņos jauno sniegumu.  

Vai Šlesers kaut ko dabūs?

Grūti pateikt. Skaidrs, ka gan Latvija pirmajā vietā, gan Likums un kārtība kaut ko dabūs, bet pašreizējie cipari ne vienam, ne otram nekādu uzrāvienu un potenciālu uzvaru vēlēšanās nerāda, pie piecu procentu barjeras viņi turas. Arī Progresīvie iet pāri procentu barjerai. Jo zemāka vēlētāju aktivitāte, jo lielāka pārsteigumu iespēja, ja izdodas samobilizēt atbalstītāju pulciņu. Turklāt līdz vēlēšanām atlikušais laiks jau nebūs statiska šodienas projekcija, darba kārtībā ir strauji ienākušas būtiskas eksistenciālas tēmas – inflācija, gāzes un elektrības cenas kāpums, kas liks lielākajai daļai plaši atvērt makus. Tie ir daudz būtiskāki faktori par tādām neērtībām kā maskas valkāšana vai kovidsertifikāta rādīšana. Nedomāju, ka te situācija var uzsprāgt kā Kazahstānā, līdz šim te sociālo stabilitāti ir noturējusi lielas naudas grūšana sistēmā. Bet tad vēl nebija inflācijas un energoresursu cenu kāpuma! Katrā ziņā būs interesanti.

Nezināmās pārmaiņas

Vai nav tā, ka Latvijā 20 procenti vēlētāju vienmēr balso par laimes lāci?

Nav taisnība. Tā ir tikai jūsu līnija, citi vilks citas līnijas starp tiem, kas ir un kas nav varas cienīgi. Bet jautājumā ir vārdos nepateikts pieņēmums, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju ir stabilas politiskās simpātijas, tāpēc politiķi domā, ka viņu partijām ir stabils elektorāts. Kopš 1996. gada, kad sāku taisīt aptaujas, es šādus fenomenus īsti novērojis neesmu. Jā, varam runāt par iezīmēm atsevišķu partiju sakarā, piemēram, Nacionālajai apvienībai ir stabils kodols, lai gan tas nebūt nav viss viņu popularitātes procents. Bet kopumā absolūti lielākā daļa vēlētāju katrās vēlēšanās savu izvēli izdara no jauna.

Vispār man nepatīk jauno partiju aplamāšana. Ja pie varas esošā elite pret tām agresīvi un izsmējīgi vēršas, izveidojas tā sauktā klusēšanas spirāle – tas vēlētājs, kuram jaunais politiskais spēks patīk, nevis sāks domāt citādi, bet pārstās citiem teikt, kas viņam patiesībā patīk. Tad mēs aptaujās nevaram iegūt patiesu ainu. Tagad sociālajos burbuļos gan vērojams pretējs efekts, cilvēkam burbulī liekas, ka visi pārējie arī domā tāpat kā viņš.

Vai vēlēšanu sistēma Latvijā būtu jāmaina?

Man nav atbildes.

Preses un tradicionālo elektronisko mediju ietekme uz vēlēšanu iznākumu kļūst arvien mazāka?

Jā, mazāka ar katru gadu, mēnesi, nedēļu, dienu. 

Un sociālo mediju nozīme pieaug?

Jā.

Kur katrs pats sev žurnālists, gandrīz kā pats sev zobārsts? Vai tas nav pakāpenisks sabiedrības debilizācijas process?

Domāju, ka ir. Finālā dabūjam progresējošu atomizāciju, kad cilvēki arvien vairāk norobežojas, katrs ir kādās savās grupās un lielā “mēs” vairs nav, ir tikai daudzi mazie “mēs”. Tam procesam neizbēgami jānoved pie tā, ka lielās kopējās struktūras, nācijvalstis, vairs nespēs turēties kopā, jo, lai tās spētu turēties kopā, cilvēkiem ir jābūt vairāk kopīgā nekā atšķirīgā.   

Kas tad nāks nācijvalstu vietā?

Nezinu, bet no tā, ko redzam austrumos no mums un arī Centrālajā un Austrumeiropā, izskatās, ka lielā kustība ir prom no mūsu pašreizējām demokrātijas formām.

Autoritārisma virzienā?

Manas acis to rāda. Jā, tas process varbūt ir lēns un liegs, bet paskatīsimies, ar ko tas beigsies. Katrā ziņā mani tas neiepriecina, jo mani, tāpat kā lielāko daļu cilvēku, viss neskaidrais un neizzināmais biedē.