Latvijas veiksmes stāsts: kā olimpiskais būvnieks Jānis Jansons cēla vēl vienu Ķīnas mūri

Tikko atgriezies no Somijas – vai sarunāji ar Ziemassvētku vecīti, lai noorganizē mums sniegu?

Jā, jutu, ka bērni būs vīlušies, ja viss nokusīs. Tik skaisti, viegli snieg…

Tas ir tavs būvmateriāls vai strādā ar to, ko saražo sniega lielgabals?

Kādreiz tas bija vienīgais būvmateriāls, to piebraukāja ar sniega moci, un tad cilvēki laida lejā no kalna. Mūsdienās tehnika metru dabisko sniegu sapresētu tik plānā slānī, ka tas neizturētu pat nedēļas nogali. Tāpēc parkos simtprocentīgi paļaujamies uz mākslīgo sniega ražošanu. Augsta līmeņa sacensībām reizēm vajag pat piecu metru biezumu.

Kāda ir sajūta pirms Pekinas?

Ik pa laikam nākas sev iekniebt, lai saprastu, ka tas tiešām notiek. Man ir pirmās olimpisko spēļu atmiņas – ome bērnībā bija ierakstījusi olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, skatījāmies VHS “videomaģī”, tas likās milzīgs un  tiešām nekad neaizsniedzams notikums. Pāris dekādes vēlāk – braucam uz otrām. Neticamā realitāte.

Būvēsiet tādu kā Lielo Ķīnas mūri?

Taisnība, arī to. Kopā trases garums būs ap 600 metriem. Teju 300 no tiem caurvīs Ķīnas mūra motīvs ar dažādām sniega platformām, kas domātas trikiem. Tālāk – lielie tramplīni.  Pozitīvi, ka par trases dizainu varam lemt paši, tā nav ledus halle vai hokeja laukums, kam uz milimetru jāatbilst standartam. Frīstaila sporta veidu trasei jābūt noteiktam garumam, vertikālam kritumam, visu pārējo var risināt radoši. Trasi var sasaistīt ar kultūras elementiem, un nav nekā jaudīgāka par Ķīnas mūri. Būs sešas lielas platformas, uz tām – dažādi tramplīni, kur pasaules labākajiem atlētiem būs jāveic divkāršie un trīskāršie salto, slīdot lejā ar ātrumu 80 – 100 kilometri stundā.  

Pats apmest salto proti?

Jā, dažādos veidos. Pēdējā laikā gan ar to piebremzēju, domājot par veselību, ģimeni, kolēģiem. Jaunībā gan trakojām.

Tagad esi trīsdesmitgadnieks?

Labi, ka kāds to ik pa laikam atgādina (smejas). Tas labi apziņai, jo sirds krietni jaunāka. Esmu pusceļā starp trīsdesmit un četrdesmit.

Tu biznesa poti, ja tā var teikt, dabūji Žagarkalnā no Jura?

Tā var teikt. Mani vecāki salīdzinoši ātri izšķīrās, ģimenē izteiktas tēva lomas nebija. Mūs, trīs līdzīga vecuma dēlus, uzaudzināja mamma, par ko viņai mūžīgs paldies.

Kurš esi tu?

Vidējais. Žagarkalnā “uzsūcu” pirmo pieredzi līderībā, uzņēmējdarbībā, sistēmā, kārtībā un izaugsmē. Juris bija kā piemērs. Mēs viņa kalnā uzaugām, sniega kūrortā Žagarkalns izdzīvojām visas iespējamās pozīcijas – sākām kā brīvprātīgie, lasot akmeņus, tīrot mežus trašu vietās, rokot kabeļus pacēlājiem. Laikā, kad tur uzradāmies kā tīņi, Žagarkalns sāka augt. Man bija trīspadsmit gadi.

Tikāt par velti paslēpot – tāds bija darījums?

Ja vasarā nostrādājām 150 stundas, mums bija sezonas abonements. Tas bija zelta vērtē.

Cēsinieki jau piedzimst ar slēpēm pie kājām – kā norvēģi?

Godīgi sakot, man bija “baigā škrobe”. Ne tik daudz par vecāku šķiršanos, cik par to, ka mēs no Valmieras pārvācāmies uz Cēsīm. Baiļos bija pirmais kūrorts Baltijā, kas ražoja sniegu, tur sākās slēpošana, snovbords. Tikko biju pamēģinājis uzkāpt uz dēļa, tā nācās pārvākties. Cēsīs tādu kalnu nebija. Pirmajā vasarā braukāju ar riteni riņķī un skatījos, kā Žagarkalnā buldozeri šķūrē pirmās trases. Sapratu – kaut kas tomēr notiek, būs štelle… Ar laiku sākām strādāt par pacēlāja dežurantiem, tad izmācījāmies par instruktoriem, sākām vadīt snovborda skolas, organizēt Latvijas čempionātus, līdz aizrāvāmies ar sniega parku būvniecību. Tolaik nekā tāda nebija.

Par instruktoru mācījies Somijā – tur arī padzirdēji par parkiem?

Jā, tur redzējām, kā tas apmēram izskatās. Protams, mērķis bija nevis vienkārši braukt pa trasi, bet taisīt salto, visādus trikus. Sākām būvēt parkus, drīz vien arī Juris saprata, ka var būt pieprasījums, un sāka mūs algot. Aktīvi nostrādājām septiņus gadus, līdz ekonomiskajai krīzei. 2008. gadā mums samazināja darba stundas, reizēm kalns vispār bija ciet. Taču pirmās prasmes mums bija, enerģija – pilni 100 procenti, sākām savus pakalpojumus piedāvāt arī citiem kalniem Latvijā, nākamajā gadā – Baltijā, bet pēc tam sākām apzināt arī Eiropas kompānijas. Starp citu, pašlaik 3 jaudīgākie Somijas parki ir mūsu būvēti. Prieks, ka varam dot atpakaļ caur uzkrāto pieredzi. 

Tu savu uzņēmumu nodibināji krīzes laikā.

Jā, tā sakrita.  Kādam – piespiedu stagnācija, citam – piespiedu starta lēciens.

Uzreiz saprati, ka tev ir uzņēmēja ķēriens, vai mācījies, kājās stāvot?

Ja godīgi, ar to uzņēmēja būšanu pēc klasiskās definīcijas ir tā, kā ir. Mūsu darbošanās jauda ir tik liela, ka daudz neiznāk par to domāt. Ja savu lietu dari labi, ir gan pieprasījums, gan ienākumi. Ja tolaik būtu domājuši par naudu, tad nebūtu sākuši būvēt parkus, jo instruktora darbs bija trīs četras reizes labāk atalgots. Kā instruktori bijām siltā vietā  ar savam vecumam ļoti labiem ienākumiem, bet izlēmām lēkt nezināmajā – smagā darbā ar lāpstu, traktoriem, milzīgu sniega pārvietošanu naktīs... Taču bija sajūta, ka tā ir jauna, neattīstīta joma un ”tur kaut kam ir jābūt” – kā repo Gustavo.

Sāki kopā ar kādu no kolēģiem?

Jā, ar Jāni Daļecki. Pavērsiens bija pēc krīzes, kad Baltija jau šķita par mazu, gribējās tikt Alpos. Izsūtījām e-pasta vēstules vairākām Eiropas parku kompānijām Austrijas lielajos kalnos.

Piedāvājāt savu darbaspēku?

Jā, palīdzību Alpu parku izbūvēšanā. Mums par pārsteigumu pēc pāris dienām pienāca atbilde no tolaik vidējas vācu kompānijas, ka viņiem pavasarī esot daudz darba, varbūt mēs gribētu pievienoties Alpos, ledājos. Tā sākās mūsu nu jau desmit gadu sadarbība, kas rezultējās lielās lietās.  

Viņi, ņemot jūs savā paspārnē, radīja konkurentus?

Drīzāk labus partnerus. Tagad pusi olimpiskās komandas veido puiši no Latvijas, otru pusi – no Vācijas. Ja mums būtu atsūtījuši piedāvājumu no Bulgārijas, Slovēnijas, mēs būtu braukuši, un arī tur kaut kas būtu sācies, bet varam pateikties veiksmei, ka atbildēja tieši vācieši no Schneestern firmas. Kopš tā laika esam realizējuši jaudīgākos projektus gan Alpos, gan citur pasaulē – Skandināvijā, Korejā. Mūsdienās censties visu izdarīt vienam pašam... Ne-e. Ja gribi iet tālu – jāsadarbojas.

Vai tik saulains, pozitīvs un smaidīgs esi tāpēc, ka uzskati sevi par veiksminieku?

Man vienkārši tik ļoti patīk tas, ko darām, un komanda, kādu esmu spējis sapulcēt, ka ir prieks iet uz darbu. Jā, esmu pateicīgs veiksmei, bet pārējo devis kārtīgs darbs. Ģimene piecieš, ka divus mēnešus esmu prom, par ko paldies. Taču ceru, ka mūsu darbi tiešām kādu iedvesmo kļūt labākam, tas motivē. Jā, un tas ir mans dzinulis.

Ivars Beitāns aizgāja pasaulē ar saviem vēja tuneļiem, tu ar sniega parkiem, no Laura Liberta draugiem group izauga Printful…

Jā, es par viņiem fanoju.

Jauniem latviešu čaļiem patīk darīt dīvainas lietas, un viņiem veicas – tev ir doma, kāpēc tā?

Tas var būt saistīts ar pirmajiem veiksmes stāstiem. Piemēram, draugiem grupa, kas neapstājās pie pirmā projekta, bet izmantoja to par atspērienu. Man šķiet, jo vairāk par tādiem dzirdētu, jo vairāk jaunieši darītu. Ar to, ko māca mūsu skolu sistēmā, ir krietni par maz. Tu pildi testu, baidīdamies atbildēt nepareizi, taču ir jākļūdās, jāmēģina, jāsadarbojas grupās, nevis jāiet vienam. Reālā dzīves pieredze konfliktē ar to, ko māca. Mana meita mācās 9. klasē, un man nav viegli to, ko viņa apgūst skolā, sasaistīt ar notiekošo īstajā dzīvē. Prieks, ka viņa to apzinās un ir ar kritisko domāšanu.

Daļa sabiedrības, domājot par problēmām mūsu izglītības sistēmā, skatās Somijas virzienā. Vai, strādājot tur, jūti, ka viņi ir citādās skolās gājuši?

Lasīts, ka somi esot laimīgākie cilvēki pasaulē, viņiem esot veiksmīgākā izglītības sistēma, augstākajās valdības pozīcijās ir sievietes. Super! Darba ziņā gan veiksmīgi konkurējam. Kāpēc esam veiksmīgi Somijā un Zviedrijā – nezinu, kas tā par likumsakarību, bet mūsu projekti ir krietni priekšā laikam. Minēšu piemēru – mazajā Latvijā tādu inovatīvu velotrašu, kādas mēs būvējam, ir divreiz vairāk nekā visā Skandināvijā kopā, lai gan tās ir velobraucēju lielvalstis.

Kāpēc? Tamdēļ, ka mūsu komanda spēj panākt, ka pilsētās šādiem parkiem jābūt. Latvijas modeli cenšamies kopēt ziemeļu valstīs, ir pirmie panākumi. Esmu runājis ar dažiem vietējiem – viņiem esot mazliet konservatīvi uzskati par sabiedrībā pieņemamiem sporta veidiem, pārmaiņas notiek salīdzinoši lēni. Pēdējos trīs gadus aktīvi darbojamies Skandināvijā, realizējam jaudīgus projektus, radām modernus sporta parkus.

Mazliet aplipināt viņus?

Man gribētos teikt, ka pat līdojam. Pirms trim gadiem sākām ar tirgus analīzi, jutām, ka varētu būt potenciāls, un sākām darīt. Jau sen bija skaidrs, ka tikai ar sniega parkiem komanda nevar izdzīvot, sākām skatīties, kādi segmenti vēl mūs aizrauj.

Lai neapstātos arī vasarā?

Jā, tik vienkārši – lai noturētu komandu un enerģiju, tiktu līdz nākamajai ziemai. 2012. gadā atklājām, ka tukša niša ir veikborda parki uz ūdens. Agrāk tikai turīgi ļaudis varēja noīrēt motorlaivu un aiz tās braukt uz dēļa vai slēpēm. Radās tāda inovācija kā kabeļveikbords – katrā ezera pusē uzstāda torni, pārvelk trosi, un mazs elektromotors velk pāri no vienas puses uz otru. Līdzīgi tam, kā specializējāmies sniega tramplīnos, sākām ražot arī veikborda tramplīnus. Tie kļuva pieejami katram – īre nokrita no 80 eiro stundā uz 20. Pirmās plastmasas locījām mazā garāžiņā divatā ar Jāni. Tā sākām funkcionēt visu gadu. Nu esam uzbūvējuši aptuveni 20 tādus parkus, saražojuši ap 80 konstrukciju, arī eksportējam. Arī veloindustriju apgriezām kājām gaisā.   

Viena no “foršākajām” vietām Rīgā ir jūsu uzbūvētais Barona ielas veloparks.

Jā, Centra sporta kvartālā ir viena no lielākajām asfaltētajām velotrasēm pasaulē. Daudzi mūsu partneri skatās ar greizsirdību – nekā tamlīdzīga nav pat milzu metropolēs. Tas ir dārgakmens, to ik dienu izmanto tūkstošiem bērnu. Arī tas mums bija liels atspēriena punkts. Ceļojot pa Eiropu, biju redzējis dažādus nelielus paraugus, kas varētu simbolizēt veloparka infrastruktūru.

Atbraucu mājās, ierakstīju Google “veloparks” un neko neatradu. Tad man bija klikšķis – Baltijā ir simtiem tūkstošu velobraucēju, tas nozīmē, ka viņi visi brauc tikai vai nu pa mežu, vai pa celiņu no punkta A uz B. Bet velosipēds ir unikāla prieka mašīna, ja ir infrastruktūra, kur to izmantot. Sākām pētīt, kādus parku veidus Latvijā varētu izbūvēt. Alpos ir Downhill nobraucienu trases pa mežiem, lejā no kalna, mums tas nav iespējams, bija jādomā radoši.

Baiļos brauca…

Tas bija diezgan ekstrēmi. Mūsu mērķis bija ieviest veloparkus pašos pilsētu centros.

Kā pilsētas pieņēma veloparkus?

Parasti pilsētā ir skola, dome, dzelzceļa stacija, bērnu laukumi, bet kaut kas radikāli jauns ienāk reti. Šīs velotrases tagad ievieš daudz kur, pat tik nelielā vietā kā Priekuļi ar pāris tūkstošiem iedzīvotāju. Mums pat zvana no pašvaldībām, kurās ir tikai 300 iedzīvotāju, viņi arī saviem bērniem tādu vēlas. Tā ir liela inovācija. Kad 2016. gadā to ieviesām, tas bija mūsu komandas uzrāviens. No pāris puišiem esam izauguši līdz piecdesmit, pastāvīgi strādājam jau septiņās valstīs. Esam specializējušies šaurā nišā, prieks, ka to uzķērām, nostabilizējām. Saņemam pat arhitektūras gada balvas. Lielākā motivācija ir cilvēku pilni parki.

Tāds Pelnrušķītes stāsts – esi teicis, ka sākāt jumta istabiņā…

Sākām tiešām pilnīgi no nulles – pirmā investīcija bija divas sniega lāpstas, bija “jāpašancē”, lai nopirktu snovborda zābakus, bikses, jo sākām makšķernieku tērpos – tiešām smieklīgi. Kad krīzē pienāca brīdis, ka divus mēnešus uz priekšu nebija paredzami ienākumi, pārdevu savu “moci” un ar dzīvesbiedri Lindu bēniņos pie datora mēnesi pētījām, kas notiek pasaulē, ko varētu adaptēt Latvijā. Apkopojām to, ko bijām sabūvējuši Žagarkalnā un citur, izveidojām firmu Baltic Snowpark Agancy un riskējām.  

 Ar Lindu joprojām strādājat kopā?

Jā, gan strādājam, gan audzinām divas supermeitas.

 Ja meita mācās 9. klasē, tad par tēti kļuvi agri.

Jā, mums bija divdesmit viens.

Linda ir cēsiniece?

Jā, turpat kalnā sapazināmies. Cēsis ir maza pilsēta, ziemā kalns bija centrālā vieta, kur jaunieši tikās, gan snovoja, gan ballējās, gan vasarā kopā strādāja, pelnot abonementus. Tur arī satikāmies. Tie bija “forši” laiki.

Vari teikt, ka ģimenes dzīve netraucēja biznesam?

Lindai lielais paldies, ka viņa vairāk ieguldīja Elzas audzināšanā. Pirmos gadus daudz ceļoju apkārt. Tagad, pateicoties lielākai komandai, var braukt retāk, fokusēt uzmanību uz citām lietām, domāt vairāk uz priekšu. Mēs bijām jauni vecāki, sākumā bijām satraukušies. Taču katru gadu maksimāli izbaudījām, un nu Elza ir pāraugusi mammu, mums ir kopīgas intereses.  

Tev vecāki palīdzēja?

Bija moments, kad mamma pirms algas dienas atdeva pēdējos trīs latus, lai aizvestu mani uz kalnu un nopirktu pacēlāja biļeti, ko izdīcu. Saku viņai, ka viņa ir olimpisko sasniegumu pamats. Visu cieņu, ka viņa mūs, trīs dēlus, viena pati izaudzināja. Mēs gan tīņu vecumā mammu daudz neredzējām, viņa visu laiku kaut kur strādāja, bet tas mums iedeva riktīgu…

… krampi?

Jā. Mums bija neliela, trūcīga māja, ko faktiski visu laiku, kamēr uzaugām, lēnām remontēja. Vienu istabu vienā gadā, otru – citā, tad atkal krāsns jāmūrē. Mēs nebijāmies ne no viena darba – lējām pamatus, skaldījām malku, divreiz dienā bija jākurina. Taču tas nelikās grūti. Atceros – abiem ar “bračku” bija divpadsmit gadi… milzīgs ripzāģis, baļķis, zāģējām malku divatā – nevaru iedomāties, ka mūsdienās puikas laistu tādam klāt. Par astoņdesmito gadu bērniem joko – re, izauga bez autosēdeklīšiem un telefoniem, sveiki, veseli un drosmīgi.  

 No formālas izglītības augstskolā esi izvairījies?

Valmieras augstskolā neklātienē nomācījos teju visus piecus gadus – tūrisma organizāciju un vadību. Tolaik daudz ceļojām, bijām iekšā lielā virpulī. Šķita, ka no ikdienas prasmēm iegūstam vairāk nekā no teorijas skolā. Diemžēl nepabeidzu. Kādu laiku vēl par to domāju, tad izlēmu – varbūt vajag arī tādu piemēru, ka var kaut ko sasniegt  bez akadēmiskās izglītības.

Esmu lasījis, ka nākotnē augstskolas izglītība būs ļoti šaurās nišās – ārstiem, juristiem u.tml. Veids, kā cilvēki iegūs zināšanas, mainīsies, zināšanas kļūs visiem vēl pieejamākas. Arī Teslas vadītājs Īlons Masks paziņoja, ka koledža vairs nav svarīga, galvenais ir vēlme darīt un konstanti paš-mācīties.

Linda izmācījās?

Pabeidza angļu valodas pedagoģiju, bet profesijā nav strādājusi. Linda ir viens no kompānijas lielākajiem balstiem, rūpējas, lai visi darbinieki ir happy - apmācīti, apģērbti, izceļojušies. Viņa strādā pilnu slodzi.

Dzirdēts, ka pie jums ir īpaša attieksme pret darba vidi, savstarpējām attiecībām un to, ko darāt.

Ja dzird no citiem, tātad tas darbojas. Es to raksturotu kā mijiedarbi komandā. Esam paplašinājušies pa vienam vien darbiniekam, katrs savā ziņā ir īstais, ar kuru ir saderība. Darba vidi cenšamies veidot, lai būtu kā mājās, ģimenes atmosfēra.

Birojā staigājat zeķēs.

Jā, zeķēs, čībās. Ir modernākās tehnoloģijas, dīvāni, elastīgs darba laiks. Mēs neko neveidojām pēc kādas grāmatas, bet attīstījām pakāpeniski – pēc sajūtām. Īstie cilvēki ar lielu prieku lēca iekšā mūsu vilcienā. Prieks par kolēģiem, kuri reiz bijuši profesionāli sportisti vai sporta šovu veidotāji un tagad kļuvuši par profesionāliem speciālistiem jomās, ko nemāca nevienā skolā.

Kā var panākt, lai darbinieks ir happy?

Labs jautājums. Līdz šim diezgan veiksmīgi iztikām ar pašmotivāciju – katrs bija priecīgs pievienoties mūsu misijai. Nemelošu, ka nupat tas kļūst sarežģītāk. Kļūstam vairāk, kā arī daudziem braukāt un būvēt pasaules top parkus jau ir ikdiena. Ir jāpadomā.

Iestājusies rutīna?

Jā. Tagad piedomājam, kā mūsu organizācija varētu pāriet nākamajā līmenī – saistībā ar to pašu piederību. Ir atšķirība, vai esam piecpadsmit kolēģi, kuri ir kopā ikdienā, vai piecdesmit. Man dažreiz fiziski nav laika aizbraukt uz jaunākā projekta atklāšanu, jo tas ir citā valstī vai pārklājas grafiki. Neatliek laika katram klātienē personīgi pateikt paldies, un tas “iezāģē”.

Varbūt izklausās dīvaini, bet es tikai nesen apjēdzu vadītāja uzdevumu – rūpēties, lai citi var veikt savu darbu, lai viņiem nekā netrūkst, netraucē. Uz to iešu, tomēr pakāpeniski, jo ir projekti, kur man jābūt on-ground (varat iztulkot labskanīgi). Ir uzņēmumi, kuri paļaujas uz manu iesaisti. Tādēļ septiņas dienas biju Somijā, tūlīt braukšu uz Ķīnu, jo sniegu parkiem vajadzīgās prasmes nevar apgūt pat četru gadu laikā. Tās ir specifiskas, ir daudz svarīgu elementu: slīdamība, uzmetienu leņķi, lidojums, nosēdieni, gravitācija, spiedieni. Pieredze par to nāk ļoti lēni.  

Vai māki rūpēties, lai arī mājās tavas meitenes ir happy?

Tas jāprasa viņām. Cenšos, cik varu.

Cik veca ir mazā?

Hannai ir pieci, riktīgs spridzeklis. Hannu pirmajos gados palaidām vaļīgāk, lai atraisītu drosmi, un tagad domājam, kā tikt ar to galā, jo viņa ir pārdrošs “bosiks” – kāpj, krīt, ceļas – vienkārši jauda.

Elza ir ļoti gudra, apdomīga. Tīnis – meklē sevi, domā par vidusskolas virzieniem. Ar Elzu mēs augām kopā, ņēmām līdzi uz ballītēm, ceļojumos, darba braucienos. Hanna nāca desmit gadus vēlāk, kad jau ir cits briedums un attieksme.  Katrai savs stāsts.

Viņai ir jau pieauguši vecāki.

Tieši tā (smejas).

Tu esot bijis ballētājs, kurš pēc darba uz kalna skrien uz naktsklubu Cēsīs.

Tas bija vidusskolas laiks, kad pa dienu nostrādāju kalnā, bet nakti pavadīju vietējā naktsklubā – to laiku atceros kā bezrūpīgāko dzīves posmu. Mēs nebijām tikai ballētāji, visu dienu tomēr strādājām, un pēc balles – atpakaļ ierindā. Žagars visu gadu laikā mūs atlaida tikai vienreiz, tikai uz īsu brīdi. Neticami.

Kad tad guļ?

Neguļ!

Vai ļausi arī Elzai ballēties – tūlīt vidusskola…?

Noteikti. Žēl, ka viņai divi pēdējie kovida gadi pagājuši bez komunikācijas. Ja godīgi, es viņu visādi musinu uz ballēšanos, iešanu ārā ar draugiem, sazvanīšanos. Lai sadara kādas muļķības, izmēģina dažādas lietas... Tas veido dzīves pieredzi, tu komunicē, nokļūsti negaidītās situācijās un tad tās risini. Ceru, ka jauniešiem tās durvis drīz atvērsies. Divdesmit pieci bērni Zoom ekrānā, nevis skolas stadionā vai starpbrīdī gaiteņos – tas ir sāpīgi.  

Virzīsi meitas uz augstskolu vai ļausi pašām izvēlēties?

Esam ar Elzu runājuši, es viņu atbalstītu uz jebko – teiksim, vidusskola Dānijā. Ja ies augstskolā, tad pēc tam momentā jātiek praksē kādā aizraujošā kompānijā pie laba līdera. Jaunajiem nav nekā svarīgāka par līderību un ievešanu real life. Elza prāto nākamos soļus…

…ka tētis grib tikt no viņas vaļā?

Ne tā, cenšos viņu iedrošināt un teikt, ka atbalstīšu arī trakas idejas. Manā laikā vidusskola likās stilīgi. Ak dievs, kā es tagad gribētu iet arodskolā! Papildus “videnei” paķert arī reālas prasmes galdniecībā vai tehnoloģijās. Paskaties, ko dara visi, un ej uz otru pusi.  

Liekas, jaunieši citādāk skatās pat uz sabiedrisko iekārtu, viņi kā labi ķirmji sāk irdināt ierasto kapitālisma būvi.

Ja man agrāk likās, ka nekad nekas nemainīsies, jo visi tiecas pēc dārgāka, skaistāka, spīdīgāka, tomēr mainās. Mans piemērs ir Elza, kurai notikums ir aiziet uz second hand, jo izmantot drēbes otrreiz ir stilīgi. Priecē, ka nāk atpakaļ vienkāršība, tas ir jaunais trends. Ja tas ieviesīsies arī citās nišās – caur šķirošanu, caur to, ka mašīnu nevajag pirkt, bet dalīt – efekts neizpaliks. Zaļā domāšana, jaunais modernais ir vecais aizmirstais. Mums priekšā ir interesants posms. Liekas, mēs tuvākajās desmitgadēs dzīvosim kā filmā – kā pasaule spēs saņemties uz nulles emisijām, kā jaunā paaudze to veidos.

Varbūt kādā brīdī mēs viņus nesapratīsim?

Jāskatās. Man mērķis –  darīt tādas lietas, lai mani nesauc par old school. Risks gan pastāv, jāgatavojas laikus. Ja mēs to apzināmies, varam sadarboties. Varbūt pēc gadiem būs stilīgi darboties kopā ar vecāku paaudzi. Internets un samērīga sociālo tīklu lietošana notur labu kontaktu ar jauniešiem. Vari redzēt, kas viņus interesē, no kā viņi iedvesmojas.  

Kad būvējāt olimpisko trasi Dienvidkorejā, tev nācās apgūt īpašus žestus, lai saprastos ar vietējiem. Vai ķīniešu žestus jau mācies?

Ceļš uz Ķīnu sākās uzreiz pēc Korejas. Tur visu paveicām tiešām spoži un kopā ar vācu partneriem ieguvām tiesības tikt uz Ķīnas spēlēm bez konkursa.

Korejā bija ap četrdesmit brīvprātīgo. Reizēm kādas sekcijas izbūvei piešķir veselu armiju, bet prasmju līmenis ir atšķirīgs. Kamēr visus apmāci, vakars jau klāt, ātrāk ir izdarīt pašam. Tomēr cenšamies vietējos iesaistīt, viņiem tas ir milzīgs notikums – piedalīties. Ķīniešu žestus gan neesmu mācījies. Man bija klusa cerība tikt uz Lielo Ķīnas mūri vai atklāšanas ceremoniju, bet droši vien būs  dzīvošana “burbulī” – viesnīca, autobuss, policijas eskorts uz kalnu un atpakaļ. Daļa komandas bija Ķīnā Olimpisko spēļu pārbaudes pasākumā pirms gada, viņi guva nojausmu, uz ko ejam.

Lai kādi būtu apstākļi, esam droši, ka tiksim galā. Tur nevienu nekādi attaisnojumi neinteresē. Ja Olimpiskajai raidkomitejai pārraide sākas astoņos, viņiem vienalga –  bijis putenis vai atkusnis – visam jābūt gatavam. Arī mēs taču negribam pievilt miljoniem skatītāju. Procesā izmantojam labākās tehnoloģiskās iespējas – sniega traktorus, ekskavatorus, sniega ražošanu, ir savākta superjaudīga komanda, rūpēsimies, lai miljoni ekrānos ierauga skaistas trases un pasaules labākie atlēti var parādīt savu sniegumu. Ja viņi paši nokļūdās, tā nav mūsu vaina, bet, ja būs nelīdzens uzmetiens, ledus kukuržņi – to mums nepiedos. Nebūs!

Tu vai kāds cits trases  projektu zīmē ar roku vai datorā…?

Bijušas vairākas brainstorm sesijas, uzņēmums Vācijā vada projektēšanas daļu, mēs sniedzam ieteikumus, ik pa laikam izskatām dizainu, kamēr tas lēnām nostabilizējas, tad tiek saskaņots ar Starptautisko Slēpošanas federāciju, pēc tam – ar vietējo Olimpisko komiteju un tad apstiprināts augstākajos līmeņos. Beigās viss rezultējas tehnisko rasējumu grāmatā, kas mums ir kabatā un pēc kuras vadāmies. Izbūvi veiksim četras nedēļas, bet divas nedēļas būs sacensības.

Kā vēl baudi dzīvi?

Ikdiena ir tik dinamiska, ka ļoti svarīgs ir miers. Esmu izlasījis daudzus iedvesmojošākos dzīvesstāstus – Ričardu Brensonu, Stīvu Džobsu… Ulda Pīlēna grāmata man likās fantastiska uzņēmējdarbības ābece, to pārlasu otrreiz un iesaku ikvienam vidusskolēnam, studentam, start-up cilvēkam – Pīlēns kā labs mentors visu saliek pa plauktiem. Džeja Šetija Domā kā mūks lasu pašlaik. Daiļliteratūru, godīgi sakot, esmu atstājis vēlākam.

Un tomēr – kas sagādā prieku tavai dvēselei?

Mani fascinē vēsture, skolā bija mīļākais priekšmets. Šķiet, kāpēc jāizgudro filmu scenāriji, ja ir bijis tik daudz notikumu – kari, migrācija… Tikpat stipri mani fascinē arī nākotne, ko virza Īlons Masks, NASA, SpaceX. Iedvesmojoties no vēstures un gaidot nākotni, mēs šeit pa vidu mēģinām radīt savu aktīvas atpūtas parku šūnu, kas, manuprāt, sabiedrībai sniedz lielu pienesumu. Kolēģiem nav jāskaidro, kāpēc to darām, visi redz, saprot. Redz’, atkal aizpeldēju pie darbiem…  

Tev kādreiz ir miers?

Vakar nevarēju ilgi aizmigt. Jocīgi, mieru noķert ir grūti...

Varbūt tava komforta zona ir ritenis?

Jā, bet, kad ir miers, sajūtu to momentā. Kaut vai tagad – esam klusumā, neviens nezvana, nekur nav jāskrien. Patiesībā arī piecas minūtes dod ļoti daudz.