Neķer mani, ķer lašus! "Deviņvīri" dodas copēt

Pa vēstures apcirkņiem

Kad pēc Litorīnas jūras atplūdiem mūsdienu Baltijas jūra ieguva savas pašreizējās aprises – tas bija pirms nepilniem 5000 gadiem –, domājams, lašu senči jau bija izvēlējušies mūsu iekšzemes saldūdeņus kā nārstvietu šūpuļus. Arheoloģiskajos izrakumos gan pārsvarā tiek atrasti storu, līdaku un samu relikti, bet iespējams, ka lašveidīgie bija pārāk izveicīgi pirmatnējai copei vai arī tik apetetlīgi, ka tos notiesāja ar visām asakām.

Ir vairākas leģendas par lašu un cilvēku savstarpējo attiecību krāšņumu. It kā Livonijas un vēlāk jau Krievijas impērijas teritorijā, kas atrodas mūsdienu Latvijā, dzimtļaužiem nedrīkstēja dot šīs zivs pavalgu vairāk nekā četrreiz nedēļā! Atēdušies, saproties! Uzreiz nāk prātā muitnieks Vereščagins no filmas "Baltā tuksneša saule", kurš izmisis lūkojas pieclitrīgā bļodā, piestūķētā ar melnajiem ikriem, un lūdzas pēc maizes rikas. Vēl viena leģenda, kas liekas ticamāka, jo balstās uz sirmu copmaņu atmiņām – ka Pirmās republikas laikā tām viensētām, kurām garām plūda lašupes, nārsta laikā tika ļauts nodūlēt (ir speciālas dakšas jeb žebērkļi ar 15–20 asmeņiem) vienu lasi – tēviņu, protams. Tāpat no šīs pašas sērijas atmiņā nāk stāsts par nodurtu 25 kilo lasi, kurš Ventas upē berzējies gar tur atdzesēt iegremdētu piena kannu.

Kā bija kādreiz?

Padomijas laikā privātpersonām lašus ķert bija stingri noliegts – ar to jūrā un līcī nodarbojās zvejnieku kolhozi vai arteļi. Dabiski, ka pirmajos pēckara gados valstī bija diezgan liela patvaļa, un kāds man zināms vīrs, kurš nu copē debesu ūdeņos, pats kā pusaudzis bija piedalījies lašu duršanas akcijā 1947. gadā. Ventas lejtecē tumšā naktī slīd paštaisīts plosts, divi vīri pie airiem, priekšpusē vairākas lāpas un vēl viens vīrs  ar žebērkli, kuram vairākus metrus garas virves galā piesieta tukša un aizdrīvēta koka mučele. Neatceros, cik viņi tur bija sadūruši, bet pēdējais loms esot bijis kā no "Marvel" studijas ražojumiem. Ieseklā bedrē grozījies milzīgs siluets, un jau pēc metiena dūrējs uzreiz sapratis, ka šito dinozvēru nenoturēt, tādēļ atlaidis žebērkli un muciņa aizlidojusi pa gaisu kā zenītraķete. Atradusies nepilnus divus kilometrus tālāk kopā ar mežonīgu trofeju; uz mājām to veduši ar ķerru un svēruši uz tā saucamajiem cūku svariem – 42 kilogrami! Ja godīgi, negribas īsti ticēt (pats esmu redzējis ķeņķi – tā dēvē lašu tēviņu – 34 kilo dzīvsvarā), jo pat zinātniski ihtioloģiskajos avotos Atlantijas lasi (Salmo salar) maksimāli vērtē līdz 40 kilogramiem.

Vēlāk, jau padomijas izskaņas un sabrukuma gados, lašu ķeršana bija visai bīstama nodarbe, jo maluzvejniecība tika pielīdzināta teju dzimumnoziegumiem. Nārsta laikā gar visām nozīmīgajām lašupēm šiverēja dusmīgi un bruņoti zvejas inspektori, kuri trenkāja pat vēdzeļniekus, kuru piedāvātā ēsma lašus vispār neinteresēja. Cita lieta bija pavasaris, kad no lielajām upēm pēcnārstu pārdzīvojušie un novārgušie eksemplāri atgriezās jūrā. Tā es Gaujas lejtecē, netālu no Carnikavas, maija ziedonī spiningodams mežavimbas, tiku pie 8,5 kilo lašmammas. Vilku un domāju – kaut kāda izdzisusi pagale! Pati zivs bija pelēka, gaļa oda pēc trāna, un, būdams pieredzējušāks, es to tūlīt būtu atlaidis, iztiekot pat bez selfija! Domājams, ka tādi gadījumi ir bijuši daudziem spiningotājiem, un viņi man piekritīs, ka krītošo lašu gaļas gastronomiskā vērtība ir absolūta nulle.

Mūsdienu realitātes

Šobrīd laša un taimiņa (Salmo trutta) ķeršanai ir embargo. Precīzāk – ķert nav aizliegts, bet paturēt gan! No 1. janvāra, ja dabas prieki atļauj, varat spiningot uz nebēdu – tikai, kā jau minēju, abas augšminētās zivis lomā nest mājup ir aizliegts. Labi, ka ir izņēmumi, proti, trīs Latvijā esošas ūdenstilpes, kur jūs varat iegādāties lašu un taimiņu ķeršanas licences.

Upes adrenalīnam

Tātad – kur jūs bez bažām un slapstīšanās varat ķert lašus un taimiņus? Pirmā licencētā vieta ir Gaujas upe, kura sadalīta sešos posmos. Ceturtais posms ietver arī tās lielāko labā krasta pieteku Braslu (no ietekas līdz Braslas zivjaudzētavai). Labā ziņa ir tā, ka kopumā tiek izsniegtas gandrīz 6500 licences – uz katru posmu pa 60 dienā, izņemot Braslu, kur ir uz pusi mazāk. Dienas licences maksa visos posmos identiska – 10 eiro.

Otrā un hronoloģiski pirmā, kura licencēti legalizēja lašveidīgo copi, ir Salacas upe. Te piedāvājums ir mazliet trūcīgāks, jo sezonā tiek pārdotas vien 1500 dienas licences. Ir vēl pārsimt gada licences, katra 250 eiro vērtē, bet tās nokļūst pārsvarā pie vietējiem copmaņiem ar pamatojumu –  sak, mēs te upi kopjam, labiekārtojam utt. Intertīklā, ja vēlaties, varat strīdus un matu skaldīšanu par šo tēmu sameklēt. Salaca ir sadalīta trijās – A, B un C – zonās, un, manuprāt, pati perspektīvākā ir pēdējā – īpaši Sarkano klinšu rajonā.

Trešā vieta ir Venta, kur licencētais posms ietver zonu no senā ķieģeļu tilta līdz Abavas ietekai Padures un Rumbas pagastu teritorijā.

Ko mums dod licences? Mēs varam ne tikai bildēt, bet arī paturēt pa vienai lašveidīgai zivij. Izņēmums ir Gaujas baseins, kur paturēt drīkst tikai tās lašveidīgās, kurām ir apgrieztas taukspuras (lašveidīgo dzimtu apvieno tieši tās – ķermeņa augšpusē, nedaudz pirms astes) – tas nozīmē, ka šīs zivis attiecīgajā ūdenskrātuvē ir mākslīgi introducētas un mēs nenodarām skādi dabiskajai populācijai. Kā jau minēju, varam copēt arī Lielupē, Irbē vai Vitrupē, bet tur loms būs jāatsvabina.

Postskriptuma vietā gribētu piebilst: ja būtu mana izvēle, es iegādātos licenci uz martu – aprīļa sākumu. Pat ja šī izrādīsies pēdējo desmitgažu aukstākā ziema, iespējamība tikt pie svaigas, nule kā no jūras (runa ir par taimiņu, protams) iepeldējušas trofejas ir visai augsta!

Apģērbs

Dodoties lašu spiningā, nevajadzētu sabozties drānās kā ziemas zvirbulim. Spiningotājs nav žibulētājs – viņš ir dinamisks copmanis! Izdari 5–10 metienus vienā vietā un dodies tālāk, jo atgriezties vienmēr varēsi. Zinu, ka tas ir dārgi, bet ieteiktu plānu neoprēnu. Var izmantot arī veiderus jeb brienambikses, bet – ja nu gadās kāda mīļa bebra ierakums? Ļoti svarīgi ir apavi – tiem jābūt viegliem un ērtiem. Arī tas nebūs lēti. Un obligāti – veste! To var aizlienēt no mušiņmakšķerniekiem – jo vairāk kabatu, jo labāk! Vienās – dažādas mānekļu  šķirnes, citās – sakabītes, pavadiņas, šķēres utt. Bet rokas brīvas! Par uztveramo tīkliņu neizteikšos gari – manuprāt, pieredzējušam spiningotājam zivs jāizvada krastā bez tā palīdzības. Un vēl – kā mani bērnībā skoloja –, lai cik nebūtu perspektīva vieta, nemet tur, ja neesi pārliecināts, kādā vīzē tu lomu dabūsi krastā! Tieši šo noteikumu ignorējot, es reiz Irbē izpurgāju sava mūža lielāko taimiņu, aptuveni 4,5–5 kilo vērtē.

Spinings

Bieži esmu redzējis zvērinātus forelistus, kuri uz lašiem ierodas ar 2,10 metrus garu kātu. Ar to ir par maz. Es jau vairāk nekā 20 gadus lietoju Shakespeare Ugly Stik – robežās no 2,50 līdz 2,70, un, man šķiet, ir okei. Kāts tiek labi galā gan ar 8, gan 40 gramu mānekli. Tas ir universāls variants. Labāk jau lašu copei būtu garāki: 2,90–3,10 kāti. Un ar cietāku akciju – vismaz līdz 60 gramiem. Jā, un vēl es ieteiktu izvēlēties kompozītu, nevis karbonu (tīru ogļšķiedrinieku), jo mēs jau nezinām, kur tas zibens spers vai, lēkšojot pa perimetru, neviļus ciets pieskāriens pārvērtīs jūsu darbarīku par raudošu smilšu skulptūru.

Mānekļi

Es savā dzīvē esmu ķēris lašveidīgos tikai ar šūpiņiem jeb, kā latvieši saka, bleķiem. Sen, sen ar kaut kādiem Ļeņingradas pašvalcētiem, kur iekšpusē iekausēta svina pika utt. Lašu cope ir tā, kur spiningotājam jārēķinās ar ierindnieku zaudējumiem, kuri diemžēl ir neizbēgami. Baigi žēl zaudēt, piemēram, rotiņus – tādus kā Mepps, Blue Fox, Berkley vai Kuusamo, kur viens vizulis ir teju desmit bleķu vērtē. Manā jaunībā šūpiņi bija vien sudraba vai kaparkrāsā, bet tagad makšķerniekpiederumu veikalos jūs varat nopirkt kaut vai varavīksni! Kā jau minēju – šūpiņu efektivitātei lašu copē īsti nav pievienotās vērtības, kaut gan ar 4 vai 5 lapas Aglia izmēru pamēģināt var. Protams, ka jaunais tops ir vobleri. Uz katra iepakojuma ir norāde – ne tikai svars, bet arī dziļums, kur tas organiski jūtas. Te viss atkarīgs no paša spiningotāja profesionalitātes, ūdenstilpes pazīšanas un pārējās (kāts, aukla)  simbiozes. Jārēķinās, ka katrs vobleris ir gandrīz divreiz dārgāks par pontīgāko rotiņu – tie paši Zip Baits, Orbit, Rapalla, Rigge, Jackall, Timon, Akara, ir arī lētāki Vivingra ražojumi. Man tomēr šķiet, ka vobleris ir citu zemūdens plēsēju galvenais mednieks.

Spole un aukla

Par spolēm gari neizrunāšos, domāju, lieliski derēs jebkura bezinercene 3500–5000 diapazonā. Vienīgais, ko ieteiktu, uz lašiem ejot, uztīt uz seklās kasetes ap 120 metriem pītās, bet uz dziļās – ap 200 metriem monofilās auklas. Jā, un atgriežoties pie auklām – tā ir katra individuāla izvēle, bet, manuprāt, oļainās un akmeņainās vietās, kā Salacas A zona, labāk ir strādāt ar monofilo, savukārt Gaujā, kur pārsvarā smilts, labāk derēs pītene. Arī par diametriem īpaši neizteikšos, bet īsumā – lai pieveiktu trofeju, jums pietiks ar kvalitatīvu 0,15 pīto un 0,28 monofilo šņori. Ķeriet lasi un nesiet savai Anitai!