Ivars Kalniņš par aktiera gaitām ārzemēs un skaudību, ko jutis teātrī Latvijā: "Nekad neesmu bijis atkarīgs no kāda"

Pie Ivara Kalniņa sarkasma jāpierod, dažkārt tā malas ir asas kā skārds. Ja izdodas mieru saglabāt, tad dziļāk var ieraudzīt siltu, pat jūtīgu kodolu. Nu, kā gan bez tā, citādi nav iespējams sadzirdēt dzeju, varoņus, kuri mēdz būt vāji un cilvēciski. Kad Latvija svinēja simtgadi, Ivars – savus 70. Un pats sev uzdāvināja dažus albumus: vinila platē Uh… un diskos Kino Teātris un dziesmas ar Čaka dzeju Ejot trotuāram līdz. Tos viņš ir atnesis glīti rozīgi zeltainā dāvanu maisiņā…

Kas dvēselē nostrādā

– Atnācāt ar dāvanām…

– Rūķīši atnesa. Jaunais gads, domāju, jāsāk ar kaut ko labu. Tāds sentenču laiks ir iestājies, visi eglītes grezno…

– Jums izdodas tā mierīgi pie sentencēm pasēdēt? Vai dāvanu gādāšana aizņem vairāk laika?

– Tas jau tāds priecīgs darbs, visu laikus esmu izdarījis. Mums mājās ir tā – ledusskapja saldētavā atstājam vēstules, rūķīši tās savāc un nosūta Ziemassvētku vecītim uz Lapzemi. Parasti nāk tāds, kurš runā latviski, viņš kā pāvests zina daudzas valodas. Pie mums nāk īstais, skolās un bērnudārzos – tie ir kaut kādi… Reiz meita teica – oi, tas taču mūsu elektriķis (smejas)

– Ko jūs pats sev gribētu ievēlēties?

– Man neko materiālu nevajag. Reizēm man kaut ko uzdāvina tuvinieki. Es pats sev dzimšanas dienās dāvinu pa kādam mūzikas instrumentam, man ir gandrīz visi iespējamie. Ja atnāk muzikanti ciemos, varu iedot, būs vesels orķestris. Pūtējs jau vienmēr nēsā savu tauri līdz.

– Klavieres līdzi nepaņemt.

– Tāpēc man ir taustiņinstrumentu kolekcija, cenšos turēt noskaņotus.

– Ja nu draugs Arturs Maskats atnāk.

– Tad viņam ir ko spēlēt. Vienas klavieres, uz kurām viņš ir šo to sacerējis, es neizmetu, restaurēju.

– Jūsu mājās ir bijuši kopīgi radoši vakari, kad, teiksim, strādājāt pie Ojāra Vācieša dzejas?

– Pastāstiet kaut ko, es tos laikus vairs neatceros.

– Kad tapa Si minors.

– Ar to projektiņu bija ļoti interesanti. Toreiz pusgada laikā izlasījām visu, kas latviešu valodā bija, arī Dainu skapi. Tā mums bija pašizglītošanās un pārbaude, kas dvēselē nostrādā, kad satiecies ar augstas kvalitātes dzeju. Šodien skatos X faktoru, tas ir ārzemju projekts, man ļoti patīk angļu valoda, tajā ir daudz vērtīga, ko nekad nevarēsim pārspļaut, bet tā iznīcina mūsējo. Var gadīties, ka manu bērnu bērni domās – ja dzied, tad angliski, arī galda dziesmas. Nav skaidrs, kāpēc vērtējums, tā pļāpāšana notiek latviešu valodā. Tad runājiet angliski, ko muļļājaties! X faktors ir foršs pasākums, jaunieši iedziļinās pasaules populārajā mūzikā, tā ir kvalitatīva, bet domāju, ka tādu konkursu varētu taisīt arī vietējiem autoriem, mums ir pietiekami daudz lielo, lirisko dziesmu – Paulam, Braunam...

Tumsā eņģelis pieskārās

– Jūsu albumos ir daudz mīlestības gan pret tautasdziesmu, gan lielajiem autoriem.

– Tie tapa kādā apgaismības brīdī, tumsā sēdot, laikam kāds eņģelis man pieskārās, sāku šķirstīt vecus papīrus, kaut kas atmiņā uzplaiksnīja. Gribēju tās melodijas fiksēt. Bija ideja par vinila plati – lai tā stilīgi. Lasīju, ka Sony sāk ražot atskaņotājus ar īpašām galviņām.

Radio mājā bija studija, kur mūs ar Maskatu uz vienu vakaru ielaida. Skaņu vīrs Rūtentāls – brālis tam, kurš ar pantomīmu nodarbojās – toreiz pie pogām sēdēja. Maskats bija jauns komponists, viņi domāja – ko tas aktieris, labi ja divas dziesmiņas iedziedās. Es iedziedāju ap divdesmit, biju diezgan labā stāvoklī. Mums paveicās ar Rūtentālu, viņš ar labām ausīm to visu varēja kontrolēt.

– Kas tās bija par dziesmām?

– Nu, Si minora, tas krājums bija aktuāls, nesen izdots. Mēs ar Maskatu kā labi audzināti domājām – aizbrauksim paprasīt atļauju tam projektam (smejas). Varbūt viņam ir vēl kāds dzejolis, ieteikums vai vērtējums. Viņš bija ļoti aizkustināts, ka kādam tik ļoti… ka viņa dzeja izsauc mūziku. Dzejolim Zirgs, kas naktī dzied bija kādi pieci varianti. Rādījām mākslas padomei, bija diezgan daudz koncertu. Mums diviem iznāca ļoti lēti – bez dekorācijām, vienu flīģeli izstumj, bez gaismām, viens mikrofons.

– Tas jums bija eksāmens – kā noturēt uzmanību ar savu personību, dzeju?

– Jā, tā bija pārbaude, ka var stāvēt pie mikrofona viena prožektora gaismā un ar kvalitatīvu dzeju, bez īpašiem jokiem noturēt uzmanību. Zāle ļoti labi klausījās. Koncertu ierakstīja, ja tagad gribu to paklausīties, man jāiet uz Radio arhīvu, jāmaksā nauda. Varbūt rekomendāciju no prezidenta kancelejas vajag. Padomju laiku māksla ir privatizēta vai iekļauta arhīvos, paši autori klāt netiek – tie, kas vēl dzīvi. Arī padomju laika filmas skaitās kāda īpašums, mēs esam sliktie, kas to ražojuši.

– Dalīja kinostudija un valsts…

– Jā, kašķis gāja. Bet autori neko no tā nesaņem – ne režisori, ne lomu izpildītāji. Redzēju, kāda firma bija nodrukājusi filmu un to tirgoja. Teicu – jums taču nav līguma ne ar mani, ne kādiem citiem! Viņi – jūs paši varējāt nodibināt firmu, ņemt un izdot. Saku – bet jūs tajā neko neesat ieguldījuši. Viņi – jūs par darbu saņēmāt jau padomju laikā. Es – bet jūs nodarbojaties ar atkārtotu tiražēšanu. Vajadzētu kaut trīs santīmus goda pēc samaksāt. Viņi bija ļoti pārsteigti par tādu piedāvājumu. Nav intereses sakārtot likumdošanu.

Ceļojumi laikā un telpā

– Jūs pats esat sev saimnieks, menedžeris, producents – teiksim, lai izdotu šos produktus, kurus atnesāt?

– Tie nekur tirdzniecībā nav.

– Tikai dāvināt?

– Jā.

– Tas ir dārgi.

– Man pašam prieks.

– Jums nav biznesa domāšanas?

– Mani tas neinteresē, citādi es ar to nodarbotos. Manī nesēž grāmatvedis, kas visu laiku roku tur uz pulsa vai peles un skatās, kādi laika apstākļi, bilance, kā biržā mainās situācija.

– Gribat teikt, ka visu mūžu esat bijis atkarīgs no piedāvājumiem?

– Tieši otrādi, piedāvājumu vienmēr bijis vairāk, un esmu izvēlējies.

– Līdz pat šim brīdim?

– Šobrīd ir tā – varu rakt, bet varu arī nerakt. Kā kurmītis.

– Jo pensionārs?

– Jo nevienam neko netaisos pierādīt. Sirmgalvis, pietiekami daudz gadu, visu vajadzīgo esmu pierādījis (smejas). Tagad svarīgākais ir bērni, radīt viņos kādu pasaules izjūtu.

– Pirms dažiem gadiem vēl aktīvi strādājāt Krievijā – teātros, filmējāties…

– Tagad vairāk braukāju uz Rietumu zemēm. Pandēmijas laikā esmu bijis Vācijā, divreiz Austrijā, Šveicē, Kiprā.

– Ar krievu teātra trupu?

– Ar ukraiņiem. Man ar viņiem ir sadarbība jau divdesmit gadu, paralēli arī ar maskaviešiem un Pēterburgas cilvēkiem. Nākamajā gadā plānojas atkal būt Vācijā, Čehijā, var gadīties, ka arī Itālijā, Francijā – vietās, kur dzīvo krieviski runājošie. Atnāk ukraiņi, krievi, latvieši, jauktu laulību cilvēki, interesanta sabiedrība. Viņiem tajās zemēs nepietiek ar to kultūru, kas ir uz vietas, gribas arī ko savu.

– Kad braukājat pa citām valstīm, jums ir sajūta kā ceļojošās trupas aktierim?

– To grūti kādam izstāstīt… Visās lielajās valstīs ir tādi teātri, stabilu trupu nav, ja nu tikai karaliskajos teātros. Latvijā joprojām ir akadēmiskā sistēma, kā padomju laikos – repertuāra teātris, katru dienu mainās izrādes. Acīmredzot varam atļauties brigādi, kas maina dekorācijas, ir pietiekami liela trupa, ļoti lēti aktieri, kas ir ar mieru katru dienu spēlēt ko citu. Zinu, kā ir Japānā, es pajautāju… Jauna, liela ēka ar trim zālēm, divās no tām tūkstoš vietu, un kabuki teātris ar kādām 300 vietām. Kad ieraudzīju kādas 20 biļešu noplēsējas, meitenes vienādās formās, prasīju, kā tas tiek apmaksāts. Izrādās, reizi mēnesī no Tokijas atbrauc simfoniskais orķestris, kabuki ir vietējie, viss, ko nopelna ar biļetēm, tiek uzmests uz skatuves – aktieriem, orķestra mūziķiem. Personāla algas, nodokļus par zemi un māju sedz municipalitāte. Ja savācat pilnu zāli, ir vairāk – vienkāršs rēķins. Mums no vienas kabatas liek otrā un atpakaļ. Teātris maksā nodokļus, un tam dod dotāciju…

– Par braukāšanu apkārt – tas ir apgrūtinoši vai var gūt pasaules elpu, prieku, brīvību?

– Lielajās valstīs iespējams noorganizēt mēnesi ilgu tūri, tikai tad katru nakti ir pārbrauciens. Tā esmu bijis ASV, Kanādā – tur 30 pilsētās var savākt krieviski runājošos. Divreiz esmu bijis pie latviešiem – jādzīvo pie viņiem mājās, kaut kādu dienas naudu samaksā. Saprotu, ka deviņdesmitajos gados visi tur brauca, bija ar mieru uzstāties, lai tik džinsus nopērk, un viņiem laikam joprojām ir tāda sajūta. Krievvalodīgajā pusē nav tikai krievi, bet no visām bijušajām 15 republikām, lielākoties ekonomiskie bēgļi, viens otrs labi iekārtojies. Nujā, ir viesnīca, pārbraucieni...

Amerikā labi ceļi, autobusā noliec galvu pret stiklu, nekratās, un vari aizmigt. Vari pa highway visu nakti braukt un būt zināmā mērā izgulējies. Tās, protams, ir mokas. Lielāks tirgus ir arī Kazahstānā – kādas desmit pilsētas var apbraukt vienā reizē. Pat Izraēlā ir desmit vietas, kur uzstāties, kaut pēc teritorijas – puse no Latvijas, ar pieciem miljoniem iedzīvotāju. Arī Holande ir stipri mazāka, viņiem jāceļ vaļņi, jāatņem jūrai zeme – iedomājies, kas par problēmām!

Latvija pašlaik, neņemot vērā visas problēmas, dzīvo vislabāk. Tik labi laiki nav bijuši. Ja salīdzinu ar to, ko vecāki stāstīja... Mana māte nomira 1982. gadā, viņa zināja, ka Latvija būs brīva, jo nevar tā būt, ka šis ļembasts turpinās, skatījās kā uz tādu pagaidu variantu. Es arī skatījos uz Brežņevu un domāju – ja tas ir mans priekšnieks, tad kas esmu es? Var jau būt, ka viņš bija sakarīgs cilvēks, bet no tālienes tā neizskatījās.

– Kultūrtelpā – dzejā, teātrī – jau astoņdesmito gadu sākumā parādījās pirmie vēstneši.

– Astoņdesmito gadu sākums bija trakākais sociālisms. Mani kolēģi, katrs otrais režisors, bija savaņģoti maisos. Vairs jau nevarēja to federi noturēt. Viss bija sapuvis, tam vajadzēja brukt, un tā arī notika.

Par tiem, kas Sibīrijā

– Jūs nācāt no strādniekiem Grīziņkalnā?

– Man bija seši gadi, kad tēvs Teikas māju uzcēla. Atceros bērnību – sēžu ratiņos pie maizes veikala, tur tāda liela caurule pie skatloga, lai neizgāž. Tur piesēja suņus un atstāja bērnus. Es ratiņos, un blakus liels buldogs, man bija apmēram gads… Viena no pirmajām epizodēm, ko tā miglaini atceros. Vārnu ielas republika – nezinu, vai strādnieku rajons. Mums visa Latvija tāda, nekādas monarhijas nav bijis.

– Centrā bija smalkāki dzīvokļi.

– Tur varbūt no rītiem dzēra šampanieti. Tajās vietās, kur izsūtīja, esmu uzstājies – par to ļoti smalki varu izstāstīt. Skatoties Kairiša Melānijas hroniku, man bija jautājums – kāpēc galvenajai lomai vajadzēja aicināt ārzemnieci?

– Šveiciešiem labklājība ir acīs?

– Jā, kur viņiem saprast, kā lāči apēd cilvēkus. Es varu briesmīgākus stāstus kā par cūku uzbrukumu kartupeļu laukam izstāstīt. Ar to viņi zaudēja – troika izsūtīja cilvēkus, stulbeņi tika pie varas, svešā templī ieviesa savu kārtību, nošaujot virsniekus – ne tikai poļus, arī mūsējos Litenē. Viņi paši to zina. Krievijā tiek likvidēts Memorial, jo viņi gribēja apzināt savus represētos. Esošā vara saka – tie bija spiegi, tā viņiem vajag.

– Jūs ar kolēģiem Krievijas teātros esat par šiem jautājumiem diskutējis?

– Protams. Padomju laikā bija kantoris, kas nodarbojās ar koncertdarbības, kino pirmizrāžu organizēšanu, arī Latvijā bija filiāle. Tā kā es varēju savākt zāli, mani sāka sūtīt, ļoti daudz. Pie Murmanskas aizliegtajā zonā, Severomorskā. Teicu – mani radi bija izsūtīti, es gribētu redzēt tās vietas: Vorkutu, Intu, Krasnojarsku. Izbraucu arī Magadanu, Tālos Austrumus, Kazahstānu, Tomsku, Omsku, Karagandu... Vorkutā bija ļoti aizkustinošs moments – gubernators nāca klāt pirms uzstāšanās, ilgi uz mani skatījās, lēni deva roku, saņēma un teica – kak horošo, čto vi prijehaļi. Par Intu ir stāsts – tur kāda sieviete, varētu būt latviete no izsūtītajiem, glābusi cilvēkus, pati gāja bojā, zeki to vietu tā nosauca. Tas nav pa jokam, viņi visu to zina.

– Ceļojot esat ieguvis tādu kā neformālu izglītību.

– Tāpēc skatos uz mūsu nemākulīgo politiku… Nezinu, ar kuru es gribētu pavakarēt, neko kritisku pirms Jaunā gada negribas teikt... Varbūt ar Leonīdu Kalniņu – ne tāpēc ka mums vienādi uzvārdi, vienkārši pasēdēt tādā vīru sarunā… Muļķīgi, šķiet, kāds saka viņiem priekšā, kā darīt, un tas ir kļūdaini.

Varbūt kāds apvainojās

– Dažs labs no jūsu kolēģiem ar savu uzvedību izprovocēja, ka teātra durvis aiz viņa aizveras, bet kāpēc jūs sarāvāt saites?

– Par to īsti negribu runāt. Viss ar tādu skaudību… Man no tā vēmiens nāk. Dīvaini, ka režisori var skaust aktieru popularitāti.

– Tā mēdz būt?

– Jā, lūk, izrādās, ka var. Domāju – viens ir fakti, bet aiz personālijām ir emocionālā puse, kuru es zinu, bet par to nerunā. Faktiski ir tā – “viņš gribēja filmēties, mēs to nevarējām atļauties”.

– Tāds bija oficiālais aizbildinājums?

– Manam kursabiedram, ar kuru biju mācījies Kinoaktieru studijā, acīmredzot, arī bija sapņi par kinozvaigznes sasniegumiem, kas nepiepildījās, bet viņš kļuva par galveno režisoru… Vēlāk sapratu, ka man uzreiz, tiklīdz viņu iecēla, vajadzēja iet prom uz citu teātri.

– Kāda maza sadarbība tomēr bija?

– Jā, viņš paaicināja neveiksmīgā pasākumā ar Arvīdu Krievu, kurš arī gribēja būt baigais teatrālis... Biju apstiprināts Likteņdzirnām, gandrīz katrā kadrā, scenārijs sūdīgs, sapratu – būs nervozs darbs, ar aizkadru tekstiem, par kuriem ar viņiem strīdējos. Turklāt teksts tik lēts, sūdīga filosofija. Režisoram likās – būs kā ar Somersetu Moemu Teātrī. Bet tad nevajag pašam rakstīt, vajag paaicināt Somersetu Moemu. Visa nelaime tajā. Palūdzu teātrī brīvu laiku, bet viņš arī nākamajā sezonā man nevienu lomu nedeva. Es ļoti priecīgs, neatsaku blakus darbus, līdz tam vienmēr atteicu kādu pusi. Paldies dievam, ka aicināja, ja viņš man nedod – lai iet uz poda! Tā bija arī ar kinostudiju – kad divas filmas padomju laikā atteicu, saņēmu attieksmi: ko viņš iedomājas...

– Un vairs neaicināja?

– Nu… tā bija problēma. Bet ne man, jo biju citās studijās. Atteicu Mirāžai, kaut biju jau apstiprināts.

– Mārtiņa Vilsona vietā?

– Jā, Vilsonam tas bija laimīgs gadījums. Mirāžu viņi filmēja Krimā, taisnais reiss nebija katru dienu, parēķināju, ka būs baigās problēmas. Otra filma, kam atteicu, bija Vajadzīga soliste. Negribējās Lapčenoka vai cita balsī plātīties. Jau provēs teicu – paldies, eju prom. Viņi laikam apvainojās, bet tizlums drausmīgs, scenārijs baigs.

– Toreiz tā bija kulta filma.

– Ko tur… Baltiem diegiem, bez dramaturģijas. To atteicu kvalitātes dēļ. Man bija citi darbi, astoņdesmitajos gados man visu laiku bija vairāki līgumi. Par šo nenožēloju, lai gan forši kolēģi, kompānija laba. To man laikam tā ne visai piedeva, jā…

– Dailes teātra durvis aizvērās uz neatgriešanos?

– Gadu nebija nekas, tad iestudēja gabaliņu par cirka māksliniekiem, man iedeva lomu. Izeju sākumā, uzpūšu uguni, un viss, bez teksta. Zināju, kā paveikt – ņem petroleju mutē, ar lūpām uztaisa tādu kā smidzinātāju un uzpūš liesmu. Domāju – velns ar ārā, no Kadagas jebkuru var paņemt, izdarīs... Es atteicos.

– Bet mākslinieciskie vadītāji taču mainījās.

– Mani uzskatīja par neatbilstošu profesijai.

– Nevienu brīdi neaicināja atpakaļ?

– Mihails Gruzdovs nāca runāties, bet man līgumi jau bija saslēgti, ar papīriem un bez. Teicu – labi, bet tad man gadu uz priekšu vajag jūsu plānu zināt.

– Būtu gatavs atgriezties?

– Jā, bet teātrī knapi divus mēnešus zina – esi tādā verga stāvoklī. Nekad neesmu bijis atkarīgs no kāda, pašam bijusi iespēja izvēlēties. Ja neapmierina režisors vai scenārijs, darbs liekas garīgi vārgs… Nu, ja ir daudz naudas, tad arī pārējais sāk interesēt.

– Vai uzskatāt, ka par savu neatkarību esat ar kaut ko samaksājis, zaudējis varbūt?

– Esmu tikai ieguvis, jo ar dundukiem neesmu strādājis. Varbūt viņiem ir galvā sakāpis, ja saka, ka man ir sakāpis. Kā viņi vispār spēj vērtēt? Nu, katrs no sava tornīša, cik tālu redz.

– Kā domājat, mākslinieciskā ziņā esat ieguvis?

– Protams. Satiekos ar dažādiem cilvēkiem, lielāka informācija apmaiņa, straujāka kustība, cita ģeogrāfija. Te pēc desmit gadiem ieeju teātra bufetē, un par to pašu vēl runā. Reiz spēlējām lugu, kur no emigrācijas atgriežas sieviete un par savu kaimiņieni saka: ko lai es viņai palīdzu – joprojām tā pati copīte, tajā pašā halātā… Tāda stāvēšana uz vietas, nekādas kultūru difūzijas (atskan zvans, un Ivars ilgi runā pa telefonu). Zvanīja no Kazahstānas vēstniecības, man piedāvā braukt, viņiem kaut kāda jubileja.

Māja no vectēva meža

– Jums laimējies, ka ir dzīvesbiedre gatava samierināties ar vīra biežo braukāšanu.

– Reizēm Laura brauc līdzi, ar viesizrādēm esam bijuši Amerikā, Izraēlā, Eiropā. Viņa nebija redzējusi Urālu kalnus. Teicu – tie nav tādi kā Kaukāzā, veci, tikai uz kartes var redzēt. Varbūt pie Magņitogorskas ir kaut kas līdzīgs kalniem. Viņa gribēja paskatīties, kā tas ir.

– Esat sevī jutis lībiešu saknes, sieva ir pieņēmusi jūsu mammas lībiešu uzvārdu…

– Nav pieņēmusi, vienkārši patīk – Teibe. Droši vien mana vectēva vectēvs bija lībietis. Mans brālēns, kurš bija Popes ciema vecis, ir pētījis radurakstus baznīcas arhīvos.

– Jūs kādu lībiešu dziesmu esat dziedājis?

– Laid iekšā’i, sievas māte,/es pie jūsu meitām nāku – uh! – tā ir lībiešu tautasdziesma. Bet es nejūtos kā lībietis, lai gan mana māte nāk no Popes, viņa bija mežsarga meita, dzīvoja mežā, astoņu bērnu ģimenē, man ir daudz brālēnu un māsīcu. Kad māte pārcēlās uz Rīgu, satika manu tēvu, kurš ir no Mārupes.

Es to vietu pie Popes redzēju – māja bija jau sabrukusi, gucuļi padomju laikā brauca strādāt mežos, nokurināja. Pēdējo reizi tur biju pirms divdesmit gadiem, kad cēlu savu māju. Man likās, ka vajag no koka, baļķus atradu vectēva mežā. Kādam bija nobrukuši plāni, visa guļbūve, pareizi sazāģēta, stāvēja, kaudzē salikta, mēs vienkārši atvedām. Tas ir tāds emocionāls stāsts – mana māja ir no tā meža.

– Laurā ir arī radošā daļa, ja reiz viņa jums dziesmas raksta?

– Tas zināmā mērā ir mans veltījums viņai. Mēs tā jautri darām visu ko.

– Vēl esat jauns tētis, ja bērni vēstules liek saldētavā…

– Nujā. Es jau arī tādā bērna prātā. Man bija bērnība un uzreiz marasms, bērna prāts. Vidējo gadu man nebija.

– Šķiet, ka bija gan.

– Es nepamanīju (smejas).

Kam par sauli jāmaksā

– Kādreiz Miervaldis Birze man teica, ka ar gadiem cilvēks kļūstot pieņemošāks. Varat tā teikt arī par sevi?

– Varbūt no padomju laikiem līdzi nāk tas, ka gribas kritizēt varu, tad tā izraisīja riebumu. Arī tagad notiek trakas lietas. Uz mājas jumta gribēju uzlikt saules baterijas, vācu informāciju, naivi iedomājos – nopērc, uzliec, un tad lampiņa deg par brīvu. Ja mašīnu ar iekšdedzes dzinēju nomaini uz elektrisko, vari to uzpildīt ar savu elektrību. Ja neesi mājās, baterija ražo, pa tīklu enerģija tiek novadīta uz Purvciemu.

Nē, izrādās – kad esi atgriezies, ieslēdz pletīzeri un tējkannu, un tev pēkšņi pietrūkst, tu gribētu dabūt atpakaļ, bet tad jāmaksā milzīga nauda, jo viņi tavu elektrību ir tādā kā plauktiņā ielikuši. Neliela grupiņa pelna ar OIK – viņi gandrīz ir privatizējuši saules starus. Sanāk, ka es baigo naudu maksāju par savu paša enerģiju, lai gan faktiski esmu izsniedzis bezprocentu aizdevumu. Mans sievastēvs uzlika saules bateriju un iekūlās tādā ķezā, ka visus tos hlamus aizvāca prom.

Ja valdība kaut ko nedarīs šajā sakarā, nekāda zaļā domāšana neiznāks. Lai ko tādu darītu, cilvēkam jānodibina firma, ka esi baigais enerģijas ražotājs, nevis savu lampiņu un plīti apgādā. Speciāli tādas neērtības radītas. Elektrum par brīvu vajadzētu privātmājām likt uz jumtiem saules baterijas, bet tagad, tiklīdz uzliec, uzreiz ir bars liekēžu, apsaimniekotāju, visi grib nopelnīt. Tā ir tāda parāda sajūta. Ja mēs ar sievu vasarā uz savas terasītes sauļojamies, nezinu, kuram par tiem stariem samaksāt. Savā teritorijā esmu iestādījis kokus, skujeņus un lapu, tie ražo skābekli. Ja vējiņš nejauši papūš kaimiņam, viņš to ieelpo, sanāk, ka esmu neoficiāls skābekļa ražotājs; kam par to maksāt? Muļķīgas, lētas iedzīvošanās iespējas onkuļiem, kuri veikli izmanto apjukumu.

– Imants Kalniņš nesen teica, ka esot sapratis, kas ir dzīve… Jūs arī?

– Diez vai. Nevar būt viennozīmīgas atbildes. Esam sabiedriski dzīvnieki, ir instinktu līmenis un tas, kas saistās ar prātu un emocijām. Par to var filosofēt, Imants Kalniņš varbūt ir sapratis. 

– Vai jūs būtu dzīvojis gudrāk ar šīsdienas smadzenēm, kad jums bija divdesmit, trīsdesmit gadu?

– Bet tad nebūtu tik forši, kā bija tad. Katrs laiks nāk ar savu piedāvājumu, ne tikai ar modi un testosterona līmeni asinīs, arī garīgi – iekšēji apaudz ar informāciju un ārēji nonāc citā telpā. Sākas citi laiki, cita domāšana.

– Gribat teikt, ka būtu bēdīgi, ja divdesmitgadīgs cilvēks dzīvotu ar septiņdesmitgadīga smadzenēm?

– Tieši tā, tas būtu ļoti bēdīgi. Pamatos mums ir instinkti, jāturpina dzīvība uz šīs zemes...

– Ziemassvētkos būsiet mājās?

– Nē, brauksim prom.

– Uz siltajām zemēm?

– Ar kundzi skatījāmies, kur vismierīgāk, simtprocentīgi vakcinēti cilvēki – tie ir Emirāti, taisnais reiss. Pirms gada man bija vecā vīza, Šeremetjevā no Ženēvas ielidoju, tur nelaida tālāk. Teica, es varot par brīvu uz Ženēvu atpakaļ lidot, bet man vajag uz Rīgu. Tad es caur Londonu, trīcošām rokām braucu no Hītrovas un Getviku, domāju – ka neieliek tuptūzī karantīnā. Lai šādu situāciju nebūtu, ar bērniem braucot, izvēlējāmies Emirātus.

– Tad pie jums Ziemassvētku vecītis nāks pirms laika?

– Jā, reizēm atnāk agrāk. Viņam ir tādas ragutiņas, ar kurām var atbraukt arī tad, ja sniega nav. Viņam taču ir tie lidojošie brieži.

– Kādu brīnumu jūs gribētu pieredzēt?

– Viss ir brīnums.

– Katra diena?

– Nu jā, jā.