Leģendārais rakstnieks Džeks Londons - dzērājs, bagātnieks un sociālists

Džeks Londons bija no tiem cilvēkiem, par kuriem mēdz teikt – self made man. Viņš bija īsts cīnītājs. Rakstnieka bērnība un jaunība – tā bija cīņa par izdzīvošanu, bet vēlāk sekoja cīņa par panākumiem un sava talanta realizēšanu. Kādreiz tik ļoti nabadzīgais puika kļuva bagāts, slavens un ietekmīgs, tomēr viņam trūka īsta dzīves piepildījuma un laimes. Un beigu beigās viņu nobeidza alkohols, jo regulārā žūpošana nevarēja palikt bez sekām. Jo vairāk viņš dzēra, jo vairāk vajadzēja. Dzīves nogalē Džeka Londona saindētais prāts reaģēja un darbojās tikai ar alkohola palīdzību.

Šo likstu Londons pilnībā apzinājās – ne velti savā dzērāja autobiogrāfijā Džons Miežagrauds viņš rakstīja: “Dzīvoju savā jaukajā Mēness ielejas rančo, mēnešiem ilgi esmu piesūcinājis savas smadzenes ar alkoholu, un mani māc pasaules skumjas – cilvēku mūžīgais mantojums. Velti cenšos izprast, kālab man būtu jāskumst. Naktis pavadu siltumā. Jumts virs galvas lietu cauri nelaiž. Pilnam varu baudīt visus gardumus, kādus vien sirds kāro. Man pieejamas visas dzīves ērtības. Esmu vesels – nekas man nesmeldz un nesāp. Vecā labā miesasbūda centīgi darbojas. Nepārpūlēju ne galvu, ne muskuļus. Man pieder zeme, nauda, vara, mani cildina ļaudis visā pasaulē, varu gozēties apziņā, ka dodu arī savu nodevu, kalpodams saviem tuvākajiem, man ir dzīvesbiedre, kuru mīlu, bērni, kas dzimuši no manām asinīm. Visa mana dzīve iekārtojusies tik tiešām lieliski. No miljona cilvēku ne simts neatradīsies tik laimīgu kā es. Un tomēr – laimes applūdināts, es skumstu. Skumstu tālab, ka man biedros ir Džons Miežagrauds.”

Darbs konservu fabrikā

Džeks Londons piedzima 1876. gada 12. janvārī Sanfrancisko. Visu mūžu Džeks turēja sevī dziļu aizvainojumu pret māti Floru, jo viņš bija negribēts un nemīlēts bērns. Džeka tēvs bija ceļojošs astrologs Viljams Čeinijs, kas drīz vien pēc dzemdībām Floru pameta. Dažus mēnešus pēc šķiršanās Flora sastapa un apprecējās ar Pilsoņu kara veterānu Džonu Londonu, kurš nesen bija ieradies no Vidējiem Rietumiem kopā ar savām pieaugušajām meitām Elīzu un Idu. Savu pirmo mājvietu viņi iekārtoja šaurā dzīvoklī Sanfrancisko nomalē, un mātes pienākumus pret mazo Džeku uzņēmās nevis viņa īstā māte, bet pusmāsa Elīza. Pusmāsa arī visu turpmāko Džeka dzīvi rīkojās kā īsta māte un kļuva par vienīgo sievieti, kurai viņš uzticējās un kuru mīlēja vairāk nekā jebkuru citu.

Atceroties piedzīvoto, Londons rakstīja: “Esmu dzimis nabadzībā. Dzīvojis trūcīgi. Ir gadījies arī badoties. Nav man bijis ne paijiņu, ne rotaļlietu kā citiem bērniem. Vispirmās bērnišķīgās atmiņas man saistās ar nabadzības žņaugiem. Un trūkums nekad nebeidzās. Astoņu gadu vecumā es pirmoreiz apvilku krekliņu, kas bija kārtīgi pirkts veikalā pie letes. Tikai vienu pašu apakškrekliņu. Kad tas bija savalkāts, man atkal vajadzēja vilkt mugurā neveiklos, rupjos mājās darinātos kreklus, kamēr pirkto izmazgā. Tik ļoti lepojos ar savu krekliņu, ka atteicos ģērbt tam pāri svārkus. Pirmoreiz sadumpojos pret māmuļu – kritu pilnīgā histērijā, līdz pēdīgi māmuļa atļāva man valkāt pirkto krekliņu tā, lai visiem tas būtu redzams.

Tikai cilvēks, kas reiz cietis badu, spēj pilnībā saprast, ko nozīmē ēdiens; vienīgi jūrnieki un tuksnešu iemītnieki zina, cik dārgs ir svaigs ūdens. Un tikai bērns ar savu bērnišķo iztēli spēj apjēgt īsto vērtību lietām, kas viņam līdz šim nav bijušas pieejamas. Jau agri iemācījos saprast, ka viss, pēc kā kāroju, jāiegūst pašam. Skopā bērnība attīstīja manī skopulību. Pirmie dārgumi, ko jaudāju pats sev apgādāt, bija cigarešu paciņās ieliekamās bildītes, cigarešu reklāmas un bukletiņi.”

Četrpadsmit gadu vecumā Džeks pabeidza Koula klasisko ģimnāziju Rietumoklendā. Tā kā ģimene nevarēja atļauties apmaksāt viņam augstāko izglītību, zēnu nosūtīja darbā vietējā konservu fabrikā. Kļuvis par rakstnieku, Londons atcerējās: “Man bija tikko apritējuši piecpadsmit gadi, bet es jau garas stundas strādāju konservu fabrikā. Mēnesi pēc mēneša mana visīsākā darbadiena ilga desmit stundu. Ja tiešā darbā pie mašīnas pavadītām desmit stundām pieskaita stundu pusdienas pārtraukuma, kājošanu uz darbu un nākšanu mājup no tā, rītos piecelšanos, apģērbšanos un brokastis, vakaros paēšanu, noģērbšanos un došanos gulēt, tad no divdesmit četrām vairāk arī neatliek kā tieši tās deviņas stundas, kas veselam pusaudzim nepieciešamas miegam. Kad biju jau ielīdis gultā, bet acis vēl neslēdza miegs, no šīm deviņām stundām pamanījos nočiept kādu brītiņu lasīšanai.

Tomēr dažu labu vakaru no darba netiku vaļā agrāk kā pusnaktī. Bija gadījumi, kad strādāju astoņpadsmit un divdesmit stundu bez pārtraukuma. Vienreiz dabūju nostrādāt pie mašīnas trīsdesmit sešas stundas pēc kārtas. Un bija bezgala ilgas nedēļas, kad darbs man beidzās ap vienpadsmitiem, mājās un gultā tiku pusvienos naktī, bet pussešos mani modināja – celties, paēst, steigties uz darbu un jau stāvēt pie mašīnas, kad septiņos pūtīs fabrikas svilpe.”

Pirmie panākumi

Kā vēlāk Londons norādīja savā biogrāfiskajā stāstā Atkritējs, viens no agrīnās jaunības lielākajiem priekiem bijis alkohols, ko viņš lietojis lielos daudzumos. Džeks bieži dirnējis Sanfrancisko ostmalas krogos, kuru apkārtējās ieliņas čumējušas un mudžējušas no bandītiem, matrožiem un ielasmeitām. Reiz kādā kautiņā Džeks sadauzīts teju līdz nāvei un bezsamaņā nogulējis septiņpadsmit stundu. Viņam tomēr laimējies palikt dzīvam šajā vidē, lai gan vairāki viņa biedri ostas rajonā tikuši nogalināti kautiņos, bet citi arestēti un nosūtīti uz bēdīgi slaveno Sakventinas cietumu.

“It visur man bijis jāsaskaras ar dzērāju kāri biedroties,” rakstīja Londons. “Piemēram, es mierīgi soļoju pa dzelzceļa stigu uz lokomotīvju ūdenstvertni, lai tur pagaidītu kādu garām ejošu preču vilcienu, un nejauši uzduros bariņam drogistu. Drogists ir klaidonis, kas dzer aptiekas spirtu. Tūdaļ es, svešinieks, tieku jūsmīgi apsveikts un aicināts viņu pulciņā. Man pasniedz spirtu, ļoti skopi atšķaidītu ar ūdeni, drīz vien es sēžu dzīrotāju lokā, un galvā man žvingst reibulis, un Džons Miežagrauds čukst ausī, cik dzīve ir plaša, cik mēs visi te dūšīgi un jauki zēni – mēs esam brīvi cilvēki, varam vāļāties zemē bezrūpīgi kā dievi, tērzēt par visu, kas vien krīt prātā, bet visa sīkmanīgā, sačākstējusī pasaule lai iet pie velna.”

Džeks alka piedzīvojumu un bija arī zinātkārs, tāpēc nereti iegriezās Oklendas brīvbibliotēkā un lasīja grāmatas. Reiz kādā krogā 17 gadus vecais Džeks sastapa roņu mednieku Pītu Holtu, un, mazliet iedzēruši, abi vienojās, ka viņš pastrādās par matrozi uz zvejas kuģīša. Tur jaunajam Londonam vajadzēja kauties ar pieredzējušiem jūras vilkiem, lai tie viņu neuzskatītu par zaļknābi un neapceltu. Atgriezies krastā, viņš nolēma piedalīties vietējās avīzes San Francisko Morning Call izsludinātajā aprakstu konkursā un naktī uzrakstīja stāstu Taifūns pie Japānas krastiem. Džekam tika piešķirta 25 dolāru prēmija, bet otro un trešo vietu ieguva studenti no Kalifornijas un Stenforda universitātēm. Sajūsmināts par panākumiem, Džeks nolēma kļūt par rakstnieku.  

1896. gadā viņš veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus Bērklijas Valsts universitātē. Londona studiju biedrs, vēlāk talantīgais īso stāstu rakstnieks Džeimss Hopers atcerējās: “”Apģērbs Džekam bija nokāries un nekārtīgs, viņa platie pleci bija mazliet sagumuši. Viņš bija dīvaina skandināvu jūrnieka un grieķu dieva kombinācija, ko pavisam puicisku un pievilcīgu padarīja kautiņā pazaudētu priekšzobu trūkums. Viņš gatavojās noklausīties visus kursus dabaszinātnēs, daudzus vēsturē un nokost pamatīgu gabalu no filozofijām.” Lai neiekultos parādos, Džeks mācījās un strādāja dažādus gadījuma darbus. Sapratis, ka mācības nespēj apvienot ar darbu, Londons pēc četru mēnešu studijām universitāti pameta. 

Nauda un sociālisms

Stingri apņēmies kļūt par rakstnieku, Džeks nomāja rakstāmmašīnu un rakstīja 15 stundu dienā. Vēlāk viņš atcerējās: “Ak kungs, kādā aizrautībā es rakstīju! Tādu radīšanas drudzi vēl neviens nav pazinis, un man pašam jābrīnās, kā nesajuku prātā. Mans strādāšanas veids bija pietiekami negudrs, lai es dabūtu smadzeņu atmiekšķēšanos un nonāktu trako namā.”

Kaut arī Džeks rāvās uz pusēm, cenzdamies izpelnīties jebkādu atzīšanu, viņa stāstiņus avīžu un žurnālu redakcijas nepublicēja un sūtīja atpakaļ. Vīlies par neveiksmi, Londons nolēma doties uz Klondaiku zelta meklējumos. No turienes viņš atgriezās jau pavisam cits cilvēks. Skarbajā ziemeļzemē viņš bija nobriedis, apņēmība kļūt par rakstnieku bija vēl stiprāka. No Klondaikas viņš atveda zelta smiltis četrarpus dolāru vērtībā, smagu ādas kaiti un dienasgrāmatu ar piedzīvojumu aprakstiem. Londons atkal sēdās pie rakstāmmašīnas un kā traks drukāja vienu stāstu pēc otra, līdz beidzot viņu pamanīja un stāstus sāka publicēt ietekmīgākie ASV literārie žurnāli. Londonam paveicās – viņš parādījās uz literārās skatuves laikā, kad bija milzīgs pieprasījums pēc dēku stāstiem. Viņa stāstos naturālisms bija pasniegts romantisma mērcē, tajos atklājās gribas un vitālisma cildinājums. Londona stāsti, kuros klaji izpaudās vulgaritāte un spēks, atjautība un zinātkāre, dzīvesprieks un brīvība, kļuva par pieprasītu preci Amerikā.

Kad Londons uzrakstīja vienu no saviem labākajiem romāniem Senču asiņu balss, prese rakstīja, ka 27 gadus vecais Džeks sasniedzis amerikāņu literatūras virsotnes. Drīz vien Londons ar saviem darbiem pelnīja milzīgas summas. Viņš arī iekļāvās politiskajā dzīvē un kļuva Sociālistu partijas biedru. Rakstnieks pat kandidēja uz Oklendas mēra amatu, bet nesavāca vajadzīgās balsis.

Kļūstot par sociālistu, viņš bija nolēmis glābt pasauli. Viņa prātā rosījās dažnedažādas idejas un ideāli, kurus viņš steidza pavēstīt citiem. Londons bija atzīts, ietekmīgs rakstnieks, viņu aicināja uz dažādiem pasākumiem, kur viņš uzstājās kā orators. 

Ģimene un ārlaulības sakari

Rakstnieks apprecēja Besiju Madernu, 20 gadus vecu, godīgu, juteklisku īrieti, kas bija vēlējusies kļūt aktrises karjeru, bet, ģimenes piespiesta, kļuvusi par matemātikas privātskolotāju. 1900. gada 7. aprīlī abi salaulājās un devās trīs dienu medusmēneša ceļojumā ar velosipēdiem pa Ziemeļkaliforniju. Laulībā piedzima divas meitas – Džoana un Besija.

Biogrāfi uzskata, ka Džeks nebija apprecējis īsto sievieti, jo patiesībā mīlēja citu – Annu Strunsku, jaunu Krievijas ebrejieti ar gariem, spožiem, melniem matiem. Džeks apprecējās ar Besu tikai pēc tam, kad Anna viņa uzmanības apliecinājumus bija atstājusi bez ievērības. Šo platonisko mīlestību Džeks saglabāja vēl daudzus gadus un bieži rakstīja Annai vēstules.  

Londonu būtu grūti nosaukt par ideālu vīru un ģimenes tēvu – viņš nereti pazuda no mājām, gāja uz boksa mačiem, staigāja pa krogiem un viesnīcas numuros izklaidējās ar garkājainām dejotājām. Reiz draugu kompānijā Džeks iepazinās ar stenogrāfisti Čārmianu, kas bija gatava pieņemt jebkuru izaicinājumu – viņa paukojās, spēlēja kārtis un boksējās. Turklāt Džeks sajūsminājās, ka Čārmianai bija pieņemami ārlaulības sakari un nebija nekādu aizspriedumu seksā. Kaut arī rakstnieks vēlējās atteikties no tukšās laulības dzīves, viņš vilcinājās ar šķiršanos, jo nevēlējās pamest meitas.

1905. gadā Londona sieva Besija iesniedza tiesā laulības šķiršanas pieteikumu. Viņa apsūdzēja vīru laulības pārkāpšanā un iesniegumā arī pieminēja, ka Džeks viņu aplaidis ar gonoreju. Jāteic gan, ka šo apsūdzību viņa nespēja pierādīt. Londons piekrita šķiršanās nosacījumiem un apsolīja nopirkt sievai māju Pjedmontā, kā arī uzturēt viņu un meitas, kamēr Besija nebūs no jauna apprecējusies.

Drīz vien pēc šķiršanās Džeks apprecējās ar Čārmianu. Atšķirībā no Besas viņai vajadzēja būt draiskulei, sekretārei, namamātei, boksa treniņpartnerei un ēteriskai mūzai. 1905. gada beigās viņa bija iemācījusies labi burāt, boksēties, atšifrēt Džeka rokrakstu, lasīt korektūras un izprast viņa noskaņojumu. Džeks gan nebija īpaši smalkjūtīgs pret Čārmianu un boksa treniņos varēja nodauzīt viņu līdz asinīm vai nokautēt. 

Arī pēc otrajām laulībām Londons turpināja vairumā lietot alkoholu. Viņa paziņa rakstnieks Eptons Sinklers vēlāk atcerējās kādu tikšanos restorānā: “Džeka plakstiņi bija iekaisuši, un viņa sejā un valodā bija visas alkoholisma pazīmes, kuras biju mācījies pazīt.” Tam, ka Džeks pastiprināti lietoja alkoholu, bija daļējs attaisnojums. Viņš pastāvīgi atradās stresā, jo laikraksti regulāri ziņoja par slavenā Londona gaitām. Pēc šķiršanās prese rakstīja, ka sociālistu netikumības apustulis pametis sievu un bērnus kaut kāda neglīta Kalifornijas skuķa dēļ. Kādu laiku Džeka Londona uzvedība bija galvenais amerikāņu sabiedrības pārrunu temats. Sieviešu biedrības, koledžu futbola komandas un citas organizācijas viņu publiski nosodīja par maitājošo ietekmi uz nācijas jauno paaudzi, bet daudzas bibliotēkas izņēma no plauktiem viņa grāmatas.

Reiz sarunā ar kāda laikraksta redaktoru Džeks ironizēja: “Slava ir vairāk atkarīga no iespiedkrāsas, ko jūs iztērējat virsrakstos, nekā no tā, ko ieliekat savās publikācijās.”

Visskaistākā māja Rietumos

1909. gadā Londons nopirka vairākus bankrotējušus rančo Kalifornijā un iekārtoja tur saimniecību, ko nosauca par Skaistuma rančo. Tur tika uzbūvēta milzīga savrupmāja burta U veidā. Tajā bija ducis istabu viesiem, vesels spārns, ko sieva Čārmiana varēja saukt par savu, milzīga bibliotēka ar 50 000 sējumu, kalpu dzīvokļi un atpūtas telpas vīriešiem, kurās Džeks ar draugiem dzēra viskiju, kūpināja Havanas cigārus un spēlēja biljardu. Kā toreiz izteicās ASV arhitekti, Londona māja esot viskaistākā Rietumos.

Netālu no mājas Džeks uzbūvēja dīvainu cūku fermu, kam vietējās avīzes iedeva palamu Cūku pils. Daudzi smējās par rakstnieka smalkjūtīgo attieksmi pret cūkām, jo pirms ieiešanas fermā Londons saviem viesiem lika dezinficēt kājas. 

Londons bija nomājams rakstnieks, daudzi viņa darbi tapa pēc pasūtījuma. Kādā intervijā viņš atklāti sacīja: “Es sapņoju par skaistiem zirgiem un tīru zemi. Es rakstu grāmatu tikai tādēļ, lai pievienotu savam lieliskajam īpašumam trīs vai četrus tūkstošus akru. Es rakstu stāstu tikai ar vienu nolūku – nopirkt ērzeli. Man ir naudas kā spaļu, man ir rakstnieka slava, man ir skaists rančo. Mūsu dienās vissvarīgākais ir naudas taisīšana. Tas ir tikai labi, ka literatūra ir ietverta naudas izteiksmē.”

Amerikas sociālisti pārmeta savam biedram Londonam pārāk izšķērdīgo un buržuāzisko dzīvesveidu, bet Džeks asi atbildēja, ka bagātība nav padarījusi viņu par kapitālistu – viņš ticis pie naudas, neekspluatējot nevienu biedru. Nu, varbūt vienīgi sievu Čārmianu. Bet arī viņa nevarēja sūdzēties par nabadzību – Londona sievas drēbju skapī netrūka ar volāniem apšūtu kleitu un mežģīņu tērpu, dārglietu lādīte bija pilna ar Austrālijas opāliem un citiem dārgakmeņiem. 

Londonam bija daudz naudas, bet nebija dzīves piepildījuma. Viņš bija zaudējis visus ideālus un pat apsvēra domu par pašnāvību. “Ilgstoši pesimisma uzplūdi daudziem no mums pazīstami pārāk labi – nav vērts tos šeit sīkāk izklāstīt. Pietiks, ja pateikšu, ka es to pārdzīvoju ļoti smagi. Es pat aukstasinīgi apsvēru pašnāvības iespēju – tā, kā to būtu varējis darīt kāds grieķu filozofs. Vienīgi fakts, ka no manis ir atkarīgi pārāk daudzi cilvēki, kuriem es gādāju maizi un pajumti, liedza man noslēgt rēķinus ar dzīvi. Tomēr tas bija tīri morālas dabas jautājums. Īstenībā mani paglāba viena vienīgā neizzudusī ilūzija – ticība cilvēcei.

Viss, par ko kādreiz cīnījos, kā labad pāri pusnaktīm dedzināju spuldzi savā istabā, bija mani pievīlis. Panākumi – es tos nicināju. Slava un atzīšana – izdeguši pelni. Sabiedrība – vīrieši un sievietes, kas stāvēja augstāk par ostmalas un matrožu kubrika iemītniekiem; ar šausmām atskārtu, cik savā garā viņi pliekani viduvēji. Sievietes mīlestība – ne labāka, ne sliktāka kā viss pārējais. Nauda – vienā reizē taču var gulēt tikai vienā gultā; un kāda gan jēga, ja tavu ienākumu pietiek simt bifštekiem, bet apēst tu vari tikai vienu? Māksla, kultūra – no bioloģijas dzelžaino faktu viedokļa tās man šķita vienkārši smieklīgas, šo kategoriju pārstāvji – vēl jo vairāk smieklīgi.”

Nelaimīgs un ārprātīgs

Rakstniekam bija kāds stingrs radošā darba princips – katru rītu uzrakstīt tūkstoš vārdu. Turklāt viņš centās to izdarīt skaidrā prātā un tikai tad atļāvās iemalkot ko stiprāku. Tomēr viņa alkoholisms laika gaitā progresēja, un ievērot šo principu kļuva arvien grūtāk. Gadījās, ka viņš sev piešķīra brīvdienu un nerakstīja nemaz. Un tādās dienās bija gluži vienalga, cik agri tika izsūkts pirmais kokteilis. “Bez dzeršanas darbs vairs nevedās,” atzina Londons. “Vienkārši nejaudāju neko uzrakstīt. Nācās vien iedzert, citādi galā netiku. Sāku pats ar sevi cīnīties. Tātad pēdīgi mani būtu pievārējusi iekāre, kādu agrāk nepazinu! Apņēmīgi sēdos pie galda, grozīju spalvaskātu, stumdīju lapas, bet vārdi kā neritēja, tā neritēja. Smadzenes atteicās darboties ar kārtējām problēmām, jo tās nemitīgi aizņēma viena doma, proti, ka turpat pāri istabai bāra galdiņā stāv Džons Miežagrauds. Kad pēdīgi, izmisuma dzīts, iztukšoju savu glāzīti, smadzenes tūdaļ atslāba un paklausīgi sāka risināt nepieciešamos tūkstoš vārdus.”

Jo vairāk viņš dzēra, jo vairāk vajadzēja dabūt iekšā, lai sasniegtu vēlamo efektu. Devas kļuva arvien lielākas, un alkohols piebeidza rakstnieku. 1916. gada jūlija rītā Čarmiana atrada viņu, sarāvušos čokurā aiz sāpēm. Pēc steidzamas operācijas rakstniekam darīja zināmu, ka viņam ir stipri slimas nieres, ieteica pārtraukt dzert un izrakstīja zāles. Lai naktīs varētu mierīgi gulēt, Londons lietoja dažādus sāpes remdinošus līdzekļus: strihnīnu, stroncija sulfātu, akonītu, morfiju, heroīnu un vispatīkamāko no visiem glābšanas līdzekļiem – opiju. Dzīves nogalē viņam uzpūtās vēders un seja, jo nieres vairs nespēja pārstrādāt uzņemtās indes. Džeks nereti uzvedās kā ārprātīgs un pusdienās ar sažņaugtu dūri mēdza zvelt pa galdu. Viņš arī varēja pēkšņi aizmigt pie galda vai apklust uz ilgu laiku. 1916. gada 21. novembra vakarā pēc kārtējās morfija devas ievērojamais rakstnieks Džeks Londons nomira savā Skaistuma rančo.