Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
1965. gads. Harijs Liepiņš Tota lomā. (Foto: no Dailes teātra arhīva)

Teātra leģenda Harijs Liepiņš - aktieris ar staltu stāju, šerpu raksturu un postošu atkarību

9vīri
16. janvārī 06:36 2022. gada 16. janvārī 06:36
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Harijs Liepiņš bija viens no izcilākajiem aktieriem pēckara Latvijā, apveltīts ar vētrainu dabu un spožu fantāziju. Viņš vienmēr traucās divus soļus priekšā citiem, jo tie šķita par lēnu. Liepiņš bija pietiekami īpašs, lai iezīmētu veselu laikmetu Dailes teātra vēsturē. Viņš bija cilvēks ar staltu stāju, šerpu raksturu un postošu atkarību, kas viņu plosīja līdz pat dzīves beigām. 

Harijs Liepiņš bija Dailes teātra leģendārā režisora Eduarda Smiļģa iemīļotākais aktieris. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Liepiņš uz skatuves spēlēja gandrīz katru vakaru. Savā mākslinieka mūžā viņš nospēlēja gandrīz visu, par ko aktieris var sapņot. Ja citiem aktieriem bija pamats gausties, ka lomu ir par maz, tad Liepiņš varēja sūdzēties, ka lomu ir pārāk daudz. Viņš bija Romeo, Hamlets, Gesta Berlings un barons Minhauzens, viņš spēlēja kņazu Miškinu, Ričardu III, Bolkonski un leitnantu Lukašu. Tomēr visu lomu loma bija Tots Raiņa lugā Spēlēju, dancoju. Šī izrāde tika spēlēta vairāk nekā 20 gadu – tas bija viens no Eduarda Smiļģa radošās realizācijas spilgtākajiem paraugiem. Ar 1956. gada sezonu, kad Harija Liepiņa Tots uznāca uz Dailes teātra skatuves, šis Raiņa varonis kļuva par viņa mūža lomu.

Liepiņš bija mīlēts, cienīts, novērtēts un aprunāts. Aktiera jaunības gados bieži no Dailes teātra reklāmas vitrīnas pazuda viņa fotogrāfijas – tās čiepa meitenes, kuras bija viņā iemīlējušās. Uz skatuves Liepiņš jutās kā zivs ūdenī, šķita, spēle viņam padodas viegli un rotaļīgi. Katrā ziņā viņš bija pārliecinošs un suģestējošs. 

Foto: no Dailes teātra arhīva

“Mūsu darbā ir viens salds narkotikas piliens, kas dod milzu gandarījumu – absolūtais kontakta moments ar zāli,” savulaik atzina aktieris. “Tas ir mans dzenulis un prieks visus šos garos gadus. Ne jau vienmēr, ne bieži to iespējams sasniegt. Tomēr dažreiz. Tā dēļ es strādāju un daudz arī paciešu. Šis ir tikai mans brīdis, manis sasniegts, un šī mijlaime ir mana laime. Lai to sasniegtu, visupirmais bauslis ir caur sevi censties dot vairāk nekā saņemt. Tā tam jābūt visur un vienmēr.”

Liepiņš savu slavu un skatītāju atzinību kala uz skatuves. Viņš nemeklēja aplinkus ceļus, lai taisītu karjeru. Pēc rakstura viņš bija pietiekami neatkarīgs, nebrāļojās ar priekšniekiem, neliekuļoja un nepielīda režisoriem. Viņš arī necentās nocelt kolēģiem lomas – to viņam bija pietiekami. Var teikt, ka Liepiņam daudz tika dots, taču viņa dzīves ceļš nebija rozēm kaisīts. Visu mūžu viņu plosīja alkohola atkarība, likteņa nolemtais ciešanu biķeris viņam bija jāizdzer līdz galam.

Dzīves nogalē par sevi arvien vairāk lika manīt nostrādinātā un slimā sirds. Aktieris aizgāja pēkšņi – laivā makšķerējot. Dzīves loks bija noslēdzies. Tieši tur – Ventas ūdeņos ar makšķerēm un spiningiem – Liepiņš jutās laimīgs.

Karš un Vorkutas ogļu raktuves

Harijs Liepiņš nāca pasaulē 1927. gada 15. decembrī Ternejas pagastā Rūjienas pusē. Emma Ženija Liepiņa bija vientuļā māte. Tēvu Harijs tā arī netika redzējis, par viņu neko nezināja, jo ģimenē par to netika runāts. Emma Ženija drīz vien atgriezās Rīgā, kur strādāja par dienestmeitu, bet mazais Harijs nonāca vecmāmiņas Grietas Liepiņas aprūpē.

Harijs Liepiņš Hamleta lomā. (Foto: no Dailes teātra arhīva)

Vēlāk aktieris savās atmiņās rakstīja, ka vecmāmiņas rokās izraudājis pirmās sāpju asaras un viņai boksterējis priekšā ābeci, bet svētdienu rītos kopīgi pilnā balsī dziedājuši garīgas dziesmas. “Viņa bija mana pirmā lielā partnere dzīvē un mākslā un, kad 1935. gada rudenī devos pie mātes uz Rīgu, lai sāktu skolas gaitas, ceļa maizē deva man līdzi vēlējumu: “Nedar’ nekad otram to, ko tu negribi, lai otrs tev dar’” un “Tā debess valstība nav ne še, ne tur, tā ir iekš tevim.””

Pārcēlies uz Rīgu pie mātes, Harijs dzīvoja Grīziņkalnā, vēlāk Ģertrūdes ielā, mācījās Rīgas 28. vidusskolā un Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. Interesanti, ka jau pamatskolas laikā zēns izpelnījās piezīmes par izrādīšanos, un šī tieksme viņu jau desmit gadu vecumā aizveda uz Nacionālo operu, kur statista lomiņās viņš pelnīja 20 santīmu par vakaru. Viņu apžilbināja operas krāsu, gaismu un mūzikas pasaule, un, iespējams, tieši tur zēnam radās vēlme pēc skatuves, kas viņu vēlāk aizveda uz Dailes teātri.

Tad Harija liktenī iejaucās karš. Sešpadsmit gados jaunieti iesauca vācu gaisa spēku izpalīgos, kur viņš pieredzēja īstas kara šausmas – asinis, līķus un izmisumu. Vēlāk Liepiņš atcerējās: “Pēc Lielvācijas kapitulācijas nonācu Vorkutas ogļu raktuvēs; izsalkums, insekti, uzraugu patvaļa un aukstums, kas reizēm svilināja pat pāri 50 grādiem. Šahtā gandrīz katru dienu notika nelaimes un pat nāves gadījumi. Liekot stutes, kas bija pats bīstamākais darbs, mūsu septiņpadsmit vīru brigāde piedzīvoja lielu nobrukumu, kas draudēja mūs uz visiem laikiem atstāt pazemē. 1945. gada 15. oktobri, kad mūs pēc divpadsmit stundu ilgas meklēšanas pusdzīvus izvilka no melnā sprosta, uzskatu par savu otro dzimšanas dienu.”

Kad 1946. gada rudenī Hariju atbrīvoja, viņš atgriezās Rīgā. Izgaršojot brīvību, Liepiņš kādu laiku nevarēja pierast ne pie kaklasaites, ne pie gultas. Bija vēlme atgūt nokavēto, viņš tiecās pēc ballītēm un meitenēm. Mācīties vairs negribējās, vilināja darbošanās uz skatuves. Tolaik karš bija ievērojami paretinājis Latvijas iedzīvotāju rindas, un to juta arī Dailes teātris, kuram trūka aktieru. Teātrī ieplūda vesels bars jauniešu bez atbilstošas izglītības – ņēma visus, kas bija kaut cik izskatīgi un spēja parunāt uz skatuves. Izmēģināt laimi nolēma arī Liepiņš, kurš pieteicās teātrī un tika arī pieņemts. 1947. gada 1. aprīlī direktors Jānis Palkavnieks nolika Liepiņam priekšā līgumu, un viņš kļuva par ceturtās kategorijas aktieri.

Glīts puisis ar zilām acīm

Apcerot savu nonākšanu teātrī, Liepiņš atmiņu grāmatā "Pēr, tu melo!" raksta: “Es pat nevaru nosaukt, kas bija pamatā. Šaubos, vai tā bija degoša mīlestība uz lielo teātra mākslu. Starp citu, vēl šodien savu amatu neuzskatu par misiju, kuru bieži mēdz saistīt ar apzīmējumiem svēts piepildījums, burvīgs lidojums, dvēseļu inženieris un tamlīdzīgi. Droši vien toreiz tā bija vēlēšanās paspīdēt savu griščenes un Maskavas forštates meiteņu priekšā. Protams, arī pārbaudīt savas iespējas, galvenokārt fiziskās, jo pārējo dabūt klāt jau nav komplicēti.”

Tolaik garderobē vietu trūkuma dēļ Harijam ierādīja stūrīti pie nākamā audzinātāja Emīla Mača galdiņa. Diendienā viņš bija kopā ar Dailes teātra dižgariem Artūru Filipsonu, Luiju Šmitu, Kārli Pabriku. Rudenī viņu uzņēma Dailes teātra studijas otrajā kursā, kur mācījās kopā ar Viju Artmani, Rasmu Rogu, Eduardu Pāvulu, Ventu Vecumnieci, Pēteri Pētersonu, Valentīnu Skulmi un citiem. Viņa pirmais un galvenais aktiermākslas paraugs bija leģendārais Dailes teātra aktieris Luijs Šmits, kurš pret jaunāko kolēģi bija draudzīgos un atklāja viņam dažādus aktiermeistarības knifus. Viņš arī iemācīja Harijam makšķerēt.

Tomēr vislielāko rezonējumu izraisīja saskarsme ar izcilo režisoru Eduardu Smiļģi. Te gan jāteic, ka sākumā Smiļģis pret Liepiņu bija skarbs un nežēlīgs. Aktieru pazemošanu viņš uzskatīja par audzināšanas līdzekli. Arī Harijs to bieži piedzīvoja un smagi pārdzīvoja. Taču, lai vai kā, viņš bija iekritis Smiļģim sirdī. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad gandrīz katrā inscenējuma režisors viņam piešķīra galvenās lomas, arī tās, kuras pats kādreiz bija spēlējis: Hamletu, Gestu Berlingu, Totu, Krustiņu, Edgaru.

Kā stāsta kolēģi, sākumā Harijs ne ar ko īpaši nav izcēlies. Viņš bijis diezgan glīts puisis lielām zilām acīm un pareiziem sejas vaibstiem. Ģērbies diezgan trūcīgi – pāršūtā vējjakā, pavalkātās teniskurpēs, ar tibeteiku galvā. Tas bija laiks, kad sadzīvei bija uzspiests nabadzības zīmogs, pārtikas produkti bija dabūjami tikai ar taloniem.

Kolēģi atceras, ka tolaik jaunais Liepiņš bijis ironisks un pat nedaudz cinisks. Viņš aplidojis gandrīz visas studijas meitenes un guvis panākumus, jo gandrīz vai visas kolēģes bija viņā samīlējušās. Ciešākas attiecības viņam izveidojās ar studiju biedri Birutu Ķiģeli – slaidu, izskatīgu tumšmati, kurai bija brīnišķīga balss. Attiecībām nostiprinoties, Liepiņš pārcēlās dzīvot uz Blaumaņa ielu pie Birutas. Zinātāji stāsta, ka Biruta pēc rakstura bijusi ļoti ugunīga, vētraina un dažādu enerģiju plosīta dāma. Abi apprecējās, tomēr laulība nebija ilga. Vēlāk Biruta apprecējās ar talantīgo operas dziedātāju Jāni Zāberu.

Kā zivs ūdenī

Ja runājam par likteņa iedalītajām kārtīm, Harijs Liepiņš bija dzimis laimes krekliņā. Līdz 1949. gada rudenim, kad jaunais aktieris pabeidza studiju, viņš jau bija nospēlējis 22 lomas uz lielās skatuves – gan mazas, gan lielākas. Viņš bija no tiem, par kuriem saka – dabas dots talants. Liela daļa jauno aktieru baidījās no skatuves, jutās sasaistīti, toties Harijs uz skatuves atdzīvojās. Dzīvē un studijā viņš nereti bija sasprindzis, bet uz skatuves uzreiz atbrīvojās – jutās tur kā zivs ūdenī.

Par pirmajiem gadiem pēckara Dailes teātrī Harijam Liepiņam bija palikušas visgaišākās atmiņas: “Tas bija sajūsmu laiks. Kara šausmas nomainīja romantisma vilnis. Vētraini lauzās ārā nomāktais un nomierinātais. Mēs netiecāmies lauzt jaunus ceļus. Ar cieņu un sajūsmu vērojām savus nākamos kolēģus, lielos talantus – Lilitu Bērziņu, Liliju Žvīguli, Artūru Filipsonu, Luiju Šmitu. Vienīgā vēlēšanās bija kādreiz līdzināties viņiem. Tajos gados Dailes teātris bija spēcīgs un ļoti draudzīgs kolektīvs. Pedagogu mīlestība mūs tajā ievadīja, un talantīgi amata brāļi biedriski uzņēma. Katra saskarsme mēģinājumos ar meistariem bija spoža skola. Mūsu sirdis, kuras jūtīgas bija padarījis skarbais kara laiks ar trūkumu, ar pusbadu un nāvi blakus, to ar bijīgu pateicību ņēma pretim. Bargais laiks mūsos bija kalis izturību.”

Liepiņš teica, ka aktieris piedzimst trīsreiz: kad ierauga pasauli, kad saņem pirmo lomu un kad atrod savu tēmu mākslā. Un trešā piedzimšana esot tā izšķirīgākā. Aktiera Harija Liepiņa īstā piedzimšana sākās 1950. gadā ar Uģa lomu Raiņa lugā Indulis un Ārija.

Lai būtu labs rezultāts, jāiegulda liels darbs. Viņš arī neslēpa, ka uz mēģinājumiem dodas kā uz malkas zāģēšanu ar fuksīti. “Lai kā censtos, zinu, ka pirmā izrāde nekad nebūs ideāla. Ne es pareizi spēlēšu, ne būšu. Ir jāuztver publikas ieelpa un izelpa, pulss. To nevar panākt pēc vienas vai divām tikšanās reizēm.”

Vērtējot Harija Liepiņa devumu skatuves mākslā, tas zināmā mērā jāsaista ar režisoru Eduardu Smiļģi, kura vadībā aktieris nostrādāja astoņpadsmit gadu. Harijs pārstāvēja Smiļģa skolu, kur no svara bija emocionalitāte, teatralitāte, temperaments, pamatīgums un ārējs skaistums. Tas viss Liepiņam piemita pārākajā pakāpē, un lomu viņam netrūka. Ja daudzi aktieri gāja uz teātra mākslas padomi, lai dabūtu lomas, tad Liepiņš – lai tiktu no tām vaļā. Trīsdesmit gadus viņš uz saviem pleciem nesa vai visu teātra repertuāra smagumu, ik nedēļu spēlējot galvenās lomas. Viņa kolēģe Venta Vecumniece atzīmē: “Hariju Liepiņu ar vistīrāko sirdsapziņu var saukt par pēckara paaudzes Smiļģa aktieri, kas savā talanta spilgtumā, artistiskuma virtuozitātē un dziļā emocionalitātē atbalsojās savam dižajam meistaram.

Ar nacionālu ievirzi

Harijs Liepiņš nebija no tiem, kas centās iegūt sev kādu labumu ar pieglaimošanos padomju varai, drīzāk otrādi – viņam nācās ciest par savu brīvdomību. Piemēram, kādas viesizrāžu turnejas laikā, Dailes teātra aktieriem braukājot pa Latviju, Liepiņš autobusā pēkšņi sāka raut vaļā leģionāru dziesmas. Autobusā sēdēja arī viņa kolēģe Lilita Bērziņa, kura bija ne tikai izcila aktrise, bet arī LKP CK locekle, PSRS skatuves māksliniece, Ļeņina ordeņa kavaliere un Sociālistiskā darba varone. Viņas statuss uzlika par pienākumu reaģēt uz Liepiņa pretpadomisko izlēcienu. Bērziņa aizrādīja, ka tādas dziesmas nedrīkst dziedāt, turklāt, atgriežoties Rīgā, nosūdzēja Liepiņu čekai. Sekoja smaga reakcija – Liepiņu atlaida no darba. Toreizējais Dailes teātra direktors Jānis Palkavnieks uzaicināja Hariju uz kafejnīcu un atzinās, ka šoreiz nepatikšanas ir pietiekami lielas un viņš ir spiests Liepiņu atlaist. Turklāt aktierim bija jāsniedz paskaidrojumi Stūra mājā. Te gan jāteic, ka Liepiņš labi sagatavojās un sadabūja dažādas fotogrāfijas, kurās padomju varas aktīviste Lilita Bērziņa bija redzama pavisam citos politiskos rakursos. Viena fotogrāfija atklāja, kā Bērziņa, saņemot Tēvzemes balvu, apkampjas ar Kārli Ulmani, cita – kā ar ziediem sagaida vācu kareivjus. Protams, čekistiem aktrises pagātne bija labi zināma, bet ne jau par to bija runa. Runa bija par Harija Liepiņa nākotni. Pēc trim mēnešiem viņu pieņēma atpakaļ teātrī.

Dēmonu varā

Liktenīgs pavērsiens Liepiņa dzīvē bija laiks, kad Dailes teātrī sāka strādāt jaunā aktrise Mudīte Šneidere. Viņa, protams, jau pirms abu iepazīšanās labi zināja, kas Liepiņš tāds ir. Vēl kā vidusskolniece viņa bieži sēdēja Dailes teātra tumšajā zālē un kā apburta lūkojās Liepiņā, kurš publiku bija pārņēmis savā varā. Tolaik aktieris bija daudzu meiteņu sapnis, un Mudītei pat prātā neienāca, ka Liepiņš kļūs par viņas vīru. 1955. gadā Šneidere pabeidza Veras Baļunas kursu Teātra fakultātē un sāka strādāt Dailes teātrī. Abu pazīšanās sākās ar uzmanīgu atturību. Viņai bija 21, Harijam – 27 gadi. Mudīte Šneidere un Harijs Liepiņš savas attiecības oficiāli reģistrēja tikai 1962. gadā, kad kopā bija nodzīvojuši septiņus gadus. Tas notika kādu mēnesi pirms tam, kad pasaulē nāca viņu dēls Āris.  

Pēc kolēģu domām, Liepiņa ģimenes dzīve būtu varējusi izvērsties diezgan harmoniska, ja vien aktieri savā varā nebūtu pārņēmis alkohols. Protams, šai problēmai bija nevis pastāvīgs, bet gan periodisks raksturs. Kad Liepiņš sāka dzert, viņš uz vairākām dienām pazuda gan no ģimenes, gan teātra.

Kā zināms, vislabākais relaksants ir alkohols, kas bieži kļūst par klupšanas akmeni tieši teātra ļaudīm. Un tas ir saprotami. Vakarā beidzas izrāde, aktieris novelk kostīmu, noņem grimu, bet saviļņojums paliek. Un visvieglāko veidu, kā no tā atbrīvoties, piedāvā alkohols. Turklāt Harijs Liepiņš bija galējību cilvēks, holeriķis pēc temperamenta, ar ārkārtīgi ugunīgu dabu. Viņam relaksācija bija vajadzīga vairāk nekā citiem.

1987. gads. Harijs Liepiņš - Mintauts izrādē "Indulis un Ārija". (Foto: no Dailes teātra arhīva)

Liepiņš labi apzinājās savas problēmas un vēlējās no tām atbrīvoties. Viņš pacietīgi gāja pie ārstiem, dzēra zāles, ļāvās hipnozes seansiem un lasīja atbilstošu literatūru. Aktieris ļoti centās un cerēja, ka izdosies atsvabināties no zaļā pūķa tvēriena. Viņam mēģināja palīdzēt teju visi Latvijas narkologi, Liepiņš pat brauca pie Zilākalna Martas un devās uz Maskavu, uz Serbska institūtu.

Kādu laiku tas līdzēja, bet ne pavisam. Pēc ilgāka atturības perioda vienmēr sekoja iekritieni, kad slavenais aktieris atkal pazuda uz vairākām dienām. Viņa dzīvesbiedre Mudīte Šneidere savā atmiņu grāmatā "Dzīves sadedzinātie" raksta: “Ar Hari gandrīz vienmēr tā. Haris iet postā. Haris nav atrodams. Kaut kur esot manīts drausmīgā izskatā – cilvēki nobijušies. (..) Tas cilvēks vienmēr kaut kur filmējas, kaut ko ieskaņo, piedalās kādā TV uzvedumā… Līdz piepeši: nefilmējas, neieskaņo, neierodas. Nevar filmēties. Pazudis. Nav. Zvana no Maskavas, Kijevas, Tallinas: “Kur Harijs Janovičs?” Es: “Kā, vai tad…?” – “Jā. Bija. Pazuda. Kur viņš ir?” Vai arī: “Neatbrauca. Kur ir?” (Ārprāts! Ja viņš ir Latvijā, tad atradīs. Ja Krievijas plašumos? Tur pazūd veselas tautas!)”

Šneidere raksta, ka viņa tā arī nav uzzinājusi, tieši kur Haris pazušanas reizēs bijis. “Četrus gadu desmitus: no rīta redzēts te Pārdaugavā, te pie Grīziņkalna, te Siguldā. “Tīri smuks, svaigs, teica, ka jāiet uz teātri…” “Smuks, svaigs…”, bet vajadzīgas tikai 15 minūtes… Reizēm liekas, ka visa Rīga, visa Latvija grib palīdzēt. Zvana sveši cilvēki: “Mēs redzējām Liepiņu, viņš ir…” Es skrienu, braucu; sirds trako kaut kur kaklā, mute sausa, trūkst elpas. Liekas, es sastāvu nevis no kauliem un muskuļiem, bet no kādas želejas, kas visa trīc. – “Nav. Bija. Nav…”– “Uz kuru pusi aizgāja?” – “Liekas, uz to…” Es klaiņoju uz to pusi, uz pretējo. Pienāk svešs cilvēks: “Es zinu, ko jūs meklējat, man liekas, viņš varētu būt tur…” Nav. “Mīļais Dievs, palīdzi! Palīdzi, ak, Kungs!””

Arī uz sava dēla izlaidumu Harijs neieradās, jo bija pazudis. Pēdējos eksāmenus Āris kārtojis ļoti nelāgā garastāvoklī, jo bija uztraucies par tēvu. Mudīte stāsta, ka četrus gadus desmitus viņa nav zinājusi, kā tas ir – dzīvot bez bailēm, ka tūlīt viss aizies postā. Nav bijis iespējams plānot savu dzīvi, jo jebkurā mirklī Liepiņam varēja paslīdēt kāja, un tad vienā mirklī izjuka visas skaistās ieceres un plāni. 

Parasti pēc tādiem plostiem Liepiņš ar lielu dedzību metās darbā, lai izpirktu grēkus, ar savu spožo spēli centās kompensēt norautās izrādes. Dzīves nogalē viņš atzina: “Esmu daudz strāpēts, un daudz man ir piedots. Par mani tumšajās rindās ir raudājuši un smējušies. Vai tas nāk atpakaļ kā bagātība? Jā, nāk. Ne tik daudz aplausi un tulpes kā kopējā elpa. Vienota pauze ar publiku pirms izelpas ir mans augstākais gandarījums, tās dēļ es strādāju.”

Ar atzīšanos mīlestībā

Vēlāk kādā intervijā aktiera dēls Āris atzina, ka viņam liktenis bija lēmis nākt pasaulē kā alkoholiķa līdzatkarīgajam. Vissāpīgākie bijuši brīži, kad tēvs pazudis uz vairākām dienām. Āris sprieda, ka tādās reizēs, iespējams, viņu pie sevis pieturējusi kāda sieviete. Viņš arī neslēpa, ka viņam ir pusmāsa un pusbrālis. To zinājusi arī mamma, kura ar savu dzīves gudrību un cēlsirdību spējusi šo faktu pieņemt.

Veidojoties par jaunieti, Āris jutis, ka ar viņu notiek kas neparasts un nelabs, bet tad vēl nav apzinājies, ka tā ir stresa radīta depresija. Deviņpadsmit gadu vecumā, kad vairākumam jauniešu sākusies patstāvīga dzīve ar sava nākotnes ceļa izvēli, viņa dzīve aizlūzusi un strauji sabrukusi. Viss norisinājies neticami ātri. Āris bija kļuvis par psihiatra pacientu un slimnīcas regulāru iemītnieku. Slimība ļoti strauji progresējusi – no spēcīga jauna cilvēka viņš kļuvis par depresīvu, cerības zaudējušu būtni, atzīts par invalīdu. Ilgu gadu garumā ne diena nav bijusi iedomājama bez zāļu devas – vairāku spēcīgu līdzekļu kombinācijas. Viss liecināja, ka slimība ir hroniska un, visticamāk, viņu pavadīs visu atlikušo mūžu. Tomēr Ārim izdevās izrāpties no depresijas bedres un sajusties veselam. Pēdējos sava mūža gadus viņš dzīvoja un strādāja Skotijā.

Arī viņa tēvam Harijam Liepiņam sevi plosošais dzīvesveids atstāja ietekmi uz veselību. Dzīves pēdējos gadus Liepiņš lietoja medikamentus, kas uzturēja daudz cietušo sirdi. Pēdējos piecus gadus tuvinieki bija gatavi, ka tik slima sirds var apstāties jebkurā mirklī. Tā arī pēkšņi apstājās, kad aktieris īrās Ventā pret straumi uz savām lauku mājām pusdienās. Laiva peldēja atpakaļ pa straumei un apmēram divus kilometrus zemāk no notikuma vietas ieslīdēja rokās vietējiem makšķerniekiem. Tas notika 1998. gada 3. augustā, kad Harijs Liepiņš šajā pasaulē bija nodzīvojis 70 gadu.

Harija Liepiņa atdusas vieta Raiņa kapos. (Foto: Juris Rozenbergs)

Kādā intervijā aktiera sieva Mudīte Šneidere sacīja, ka dzīves nogalē, kad Harijam saasinājušās problēmas ar sirdi, viņa lūgusi Dievu, lai ļauj viņiem vēl būt kopā. Tad viņa atskārtusi, cik stipri mīl savu vīru. Tas noticis pēc kopā nodzīvotiem četrdesmit trīs gadiem, kad cilvēki vairs nemēdz otram atzīties mīlestībā, bet liktenis bija lēmis Mudītei to pateikt.

Saistītās ziņas

FOTO: ļaudis atvadās no Dailes teātra leģendas Harija Liepiņa dēla Āra
Izcilais aktieris Eduards Pāvuls par savu talantu maksāja dārgi 2
"Viņu nevarēja nemīlēt..." - Astrīdas Kairišas tuvie atminas pēdējās sarunas ar spožo aktrisi

 

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; Baidens apstiprina 40 miljardu dolāru palīdzību Ukrainai 32
FOTOGALERIJA. Labāk ģērbtās slavenības Kannu kinofestivālā 2022. gadā
Pavērsiens Krievijā ieslodzītās basketbola zvaigznes Britnijas Graineres lietā
Pievienot komentāru