Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: Rojs Maizītis)

Par vistām, olām, bankām ar Juriju Adamoviču: kā Alūksne par "Oluksni" kļuva

9vīri
2021. gada 31. decembrī 08:40 2021. gada 31. decembrī 08:40
  Sandris Metuzāls | 9vīri
Vai zinājāt, ka Latvija ir olu lielvalsts? Tā patiešām ir, jo mūsu valstī darbojas lielākais olu ražotājs Ziemeļeiropā "Balticovo", bet pēdējo pāris gadu laikā konkurenci tam mēģina radīt Alūksnes putnu ferma – ja esat veikalu plauktos manījuši olu iepakojumus ar nosaukumu "Oluksne", tad ziniet, ka tie nākuši no Vidzemes austrumiem. Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna.

Kaut gan Jurijs Adamovičs ir dzimis Jelgavas pusē, tomēr var teikt, ka Latvijas biznesā viņš ir jaunpienācējs. Ilgus gadus ar panākumiem strādājis banku sektorā Maskavā un Londonā, sapelnījis kapitālu un pirms dažiem gadiem atgriezies dzimtenē, lai pievērstos biznesam šeit. Turklāt biznesa sfēru izvēle diezgan īpatnēja: Jurijs ir gan bankas "Industra" padomes priekšsēdētājs, gan vienlaikus putnu fermas īpašnieks. Pats gan atzīst, ka pie vistām un olām nonācis apstākļu sakritības dēļ – sākumā vienkārši investējis vēl no padomju laikiem strādājošajā Alūksnes putnu fermā savus līdzekļus, taču, kad 2016. gadā konstatējis, ka esošā vadība ar uzņēmumu netiek galā un tam draud izputēšana, tad pats pārņēmis vadības grožus. Ražotnei tas nāca tikai par labu – tā piedzīvo modernizāciju un strauji attīstās, bet Alūksnes olas iekaro veikalu plauktus gan Latvijā, gan citās valstīs.

Kā tikt līdz "Rimi"

Pirmo reizi Alūksnes olas ar asprātīgo zīmolu "Olūksne" pamanīju, šķiet, "Rimi" plauktos...

Patiesībā, lai olas nokļūtu "Rimi" veikalu plauktā, ir jāiegulda darbs vairāku gadu garumā. Tā vienkārši uz burvja mājienu tas nenotiek. Mums ceļš līdz "Rimi" veikaliem prasīja divarpus gadus. Tikai pagājušā gada beigās izgājām viņu auditu. Salīdzinājumam varu teikt tā: Pārtikas un veterinārā dienesta audits ir pamatskolas eksāmens, bet "Rimi" auditu jau var pielīdzināt augstskolai. Tur viss ir ļoti nopietni. Kā mums teica "Rimi" pārstāvji, pēdējo triju gadu laikā mēs esam vienīgie visā Baltijā, kas ar pirmo reizi izgājuši viņu auditu, turklāt ar atzīmi "excellent". Parasti visi izejot ar tikai otro piegājienu. Mēs "Rimi" vajadzībām ražojam ne tikai sava zīmola olas, bet arī tā saukto "private label" produkciju – olas, uz kuru iepakojuma ir "Rimi" zīmols.

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: Rojs Maizītis)

Vienmēr biju domājis, ka "Rimi" olas droši vien ir kaut kur Lietuvā vai Polijā ražotas...

Agrāk tā arī bija, taču tad viņi izdomāja, ka vēlas arī Latvijas piegādātājus. Un tur jau nekādas lielās izvēles nav – vai nu mēs, vai "Balticovo". Patiesībā pirms mūsu fabrikas palaišanas Latvijā olu ražošanā valdīja "Balticovo". Ierindas patērētājs to nezina – un tas ir tikai normāli, jo arī es neko nezinu, piemēram, par kartupeļu vai tomātu ražošanu –, taču būtībā gandrīz visu pazīstamāko Latvijas zīmolu olas, piemēram, "Madonas" un "Zemnieku", ražo "Balticovo". Starp citu, "Balticovo" ir lielākais olu ražotājs visā Ziemeļeiropā. Latvijā 80–85 procenti tirgus pieder "Balticovo", 15 procenti mums, atlikušie – mazajām saimniecībām.

Sākums mums bija grūts, jo nācās nolaist produkcijas cenu, lai vispār varētu tikt veikalu plauktos. Pagāja kādi pieci mēneši, kamēr mūsu cena sasniedza "Balticovo" līmeni. Protams, gan mums, gan Balticovo liela daļa produkcijas tiek eksportēta – "Balticovo" pat divas trešdaļas visa saražotā. Atšķirībā no mums "Balticovo" ir daudz produktu, piemēram, olu pulveris un pat saldējums, un arī mēs domājam iet šajā virzienā.

Alūksne kā putnu fermas atrašanās vieta ir priekšrocība vai trūkums?

Ir savi plusi un savi mīnusi. Protams, "Balticovo" atrašanās vieta netālu no Rīgas ir izdevīgāka, kaut gan es nedomāju, ka mēs daudz zaudējam uz loģistikas rēķina; par laimi, tepat blakus ir Pleskavas šoseja, tāpēc varam nolīgt automašīnas, kas tukšā brauc no Krievijas. Esam iemācījušies strādāt arī ar vietējām kompānijām. Tas, starp citu, ir pluss – ja tu veido uzņēmumu kādā reģionā, tad ap to pamazām sarodas arī citi uzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus.

Iesaistoties šādā biznesā, nebija mazliet bail? Galu galā līdz šim bijāt darbojies banku sfērā, bet te ir darīšana ar ražošanu...

Īsti jau nebija variantu, jo man bija jāglābj gan savas investīcijas, gan sava reputācija. Alūksnes putnu fermas projektā visur figurēja mans uzvārds, un, ja ļautu tam nogrimt, izceltos skandāls, jo ne jau tikai mana nauda vien te bija ieguldīta. Turklāt mana pieredze banku darbā ir diezgan īpatnēja, jo es agrāk nodarbojos ar problemātiskiem kredītiem. Maskavā sešus gadus mana darbības sfēra bija bankrotējošu uzņēmumu pārņemšana ar sekojošu menedžmenta maiņu un diagnostiku, lai saprastu, ko nepieciešams mainīt. Būtībā tas bija antikrīzes menedžments, kura mērķis bija sakārtot uzņēmumu līdz tādam līmenim, lai to varētu pārdot un banka atgūtu savu naudu. Tāpēc to, kā strādā ražošana, es diezgan labi zināju.

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: Rojs Maizītis)

Vēl viens pluss man bija tas, ka pats esmu no laukiem – no Jelgavas puses, un man ģimenē visi ir agronomi. Mans tēvs vēl joprojām, 74 gadu vecumā, ir profesors. Tā mazliet komiski sanācis – visu mūžu es gribēju izrauties no laukiem un izbraukāju puspasauli, bet tagad tik un tā esmu atpakaļ laukos.

Olas no Olūksnas

Kur ņemat vistas? Paši audzējat?

Cāļus vedam no Polijas, taču patlaban Preiļos būvējam paši savu cāļu audzētavu. Kādēļ Preiļos? Šādai izvēlei ir divi iemesli. Pirmais ir biodrošība – ja izceļas kāda sērga, tad 100 kilometru rādiusā visus putnus nākas likvidēt, tāpēc audzētava nevar atrasties blakus fabrikai. Otrais – mums izveidojusies ir laba sadarbība ar Preiļu pašvaldību, kas mums piedāvāja gatavu ēku, tāpēc nevajadzēja ieguldīt līdzekļus infrastruktūrā, pietika tikai ar iekārtu iegādi. Tas ir labs veids, kā piesaistīt ražotājus reģioniem.

Dabas draugi uzskata, ka vistām kūtī jādzīvo savā vaļā, nevis tās jāsabāž sprostos. Jūsu fermā tiek īstenoti abi audzēšanas veidi – kurš tad īsti ir labāks?

Vecajā kompleksa daļā tiešām vistas turam sprostos, bet jaunajā tās var brīvi staigāt apkārt pa kūti. Protams, no ražošanas viedokļa sprostos vistas turēt ir krietni vienkāršāk – gan tīrības, gan darba organizācijas ziņā. Arī zinātniski nav pierādīts, ka labturības metode kaut kā ietekmētu olu kvalitāti; to nosaka tikai barība, ko saņem vistas.

Vairāk jau pret sprostiem iebilst ētikas, nevis kvalitātes dēļ...

Jā, un arī apgalvo, ka vislabākās esot bioloģiski tīrās olas, kaut gan patiesībā tas ir diezgan apšaubāmi. Ja paņemam veikalā pirktu olu, uz tās ir ciparu un burtu virkne. Burti apzīmē valsts kodu – Latvijas gadījumā LV. Pirmais cipars norāda putnu turēšanas metodi: 3 nozīmē sprostos turētas vistas, 2 – kūtī turētas vistas, kā tas notiek mūsu jaunajā cehā, 1 – kūtī turētas vistas ar iespēju iziet ārā jeb free range, 0 – arī free range, bet bio. Un piezīme bio šajā gadījumā nozīmē to, ka katrs barības indegrients ir bio. Es uzskatu, ka tā ir fikcija, jo praktiski nav iespējams izkontrolēt barības kvalitāti. Labi, uz pirmo piegādi tu varbūt tiešām dabūsi simtprocentīgu bio barību, bet tālāk to izkontrolēt ir neiespējami. Ej nu pārbaudi, vai soja, kas ir pārtikas sastāvā un ražota sazin kur, patiešām ir bio! To nav iespējams izdarīt. Turklāt Latvijas tirgū bio olas aizņem labi ja divus procentus, un industriālā mērogā tur nekāds bizness neiznāk.

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: Rojs Maizītis)

Daudzi lielie uzņēmumi ir paziņojuši, ka tuvāko gadu laikā atteiksies no sprostos dētām olām. Mums šī attieksmes maiņa savā ziņā nāk par labu, jo mums tikai viens cehs ir ar sprostiem, bet visus jaunos jau būvējam tādus, lai vistas varētu brīvi pārvietoties. Īsti gan nevaru iedomāties, kā lielie uzņēmumi šo apņemšanos īstenos, jo, piemēram, Polijā 90 procenti olu tiek dētas sprostos. Kādas būs izmaksas, lai to visu nomainītu?

Fabrikas jaunais cehs diezgan pamatīgi atšķiras no tā, kā biju iedomājies vistu fermu. Te viss ir automatizēts, un cilvēka klātbūtne nav manāma...

Jā, fermā visa vadības sistēma ir maksimāli automatizēta, katrā cehā ar to tiek galā viens vai divi operatori. Piemēram, olas savāc itāļu iekārta ar skanīgu nosaukumu "Niagāra" – olas ieripo transportierī un aiziet līdz šķirošanas ceham. Putni ēkā var brīvi pārvietoties, bet dēšanai ir atsevišķi sprosti – tā sauktās ligzdas, kur apakšā ir plastmasas paklājiņš, lai ola nekristu uz metāla, bet gan nonāktu uz slīdošas lentes.

Kā olas tiek šķirotas – pēc izmēriem?

Jā. Mazumtirdzniecībā nonāk M, L un XL, bet mazās jeb S izmēra olas reti tiek piegādātas veikaliem. Šķirošanas līnija tiek pieregulēta konkrētam izmēram, un, vadoties pēc svara, attiecīgā izmēra olas tiek safasētas. Fasējot mēs jau zinām, kuram klientam tiks sūtīta šī partija. Sākumā mums noliktavā parasti bija olu krājumi, taču tagad tā gandrīz vienmēr ir tukša, jo visa produkcija uzreiz aiziet pasūtītājiem. Tagad, kad darbojas trīs cehi, mūsu jauda būs tuvu pie 120 miljoniem olu gadā.

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: Rojs Maizītis)

Gribu palielīties, ka mūsu olu "Oluksne Premium" iepakojuma dizains ir izpelnījies 2020. gada balvu "Best Launch of the Year", ko piešķir amerikāņu kompānija "Nielsen IQ", kas analizē mazumtirdzniecības uzņēmumu statistiku. Tā ir ļoti prestiža balva, jo attiecīgajā produktu kategorijā uz to pretendēja 13 600 produktu. It kā jau šis iepakojums ir vienkāršs, taču tajā pašā laikā elegants un veikala plauktā uzreiz izceļas. Tajā mēs pakojam "premium" kategorijas olas.

Kurš izdomāja zīmolu asprātīgo "Oluksne"?

Nuu, laikam jau es izdomāju... Vietējie saka – Olūksna, bet mēs piereģistrējām preču zīmi "Oluksne". Uzņēmuma iekšienē diskutējām, vai tas neizklausās pārāk čangalisks vai krievisks, taču, testējot klientus, sapratām, ka tas labi darbojas.

Kā tiek pie baltām olām?

Jānopērk baltas vistas. Brūnas vistas, vienalga, ar ko tās barosi, dēs brūnas, nevis baltas olas. Somijā un Dānijā dominē baltas olas, bet pie mums vairāk cieņā ir brūnās. Iespējams, ka padomju laikā mums šajā ziņā mainījās domāšana un baltās olas vairāk asociējas ar padomju pārtikas kultūru.

Dažreiz olām ir bieza čaumala, citreiz – ļoti plāna. No kā tas atkarīgs?

No putna vecuma. Jo vecāka vista, jo olai trauslāka čaumala. Jaunputna olai ir citādāka struktūra. Laika gaitā ģenētika ir ļoti attīstījusies, ar to nodarbojas īpašas kompānijas, kas selekcionē jaunas vistu šķirnes. Septiņdesmitajos gados dējējvista deva vienu olu trijās vai četrās dienās, tagad šis rādītājs ir 0,97 olas dienā. Būtībā var teikt, ka viena ola dienā. Taču posms, kurā vista dēj olu dienā, nav garš – mazāk nekā gads.

Un kas notiek ar vecajām vistām?

Pārdodam tās gaļas ražotājiem.

Kas bija pirmais – vista vai ola?

(Aizdomājas.) Man laikam nav atbildes uz šo jautājumu... Kad augu, tēvs man nereti aizrādīja – kopš kura laika ola sākusi vistu mācīt?! Tādēļ laikam jau vista būs bijusi pirmā.

No Maskavas uz Alūksni

Pirms atgriezties Latvijā, vairākus gadus nostrādājāt Maskavā? Ko tur darījāt?

Jā, tā sanāk, ka no saviem 26 profesionālās dzīves gadiem es mazliet vairāk nekā pusi esmu pavadījis ārpus Latvijas – Londonā un Maskavā, kur strādāju banku biznesā. Vadīju lielas un ļoti lielas bankas Krievijā, bet, kad radās tāda iespēja, atgriezos dzimtenē un kopā ar partneru grupu pārņēmām un veiksmīgi transformējām banku "Industra", kur tagad esmu padomes priekšsēdētājs.

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: Rojs Maizītis)

Kad ķēros pie Alūksnes putnu fabrikas projekta, tad drīz vien sapratu, ka ar ražošanu man vairāk patīk nodarboties nekā ar bankas lietām. Bija kāds brīdis, kad sieva, vakarā mani sagaidot mājās, jau pēc mana garastāvokļa varēja nekļūdīgi pateikt, vai šodien ir bijusi “bankas diena” vai “ražošanas dienas”. Atgriežoties no ražotnes, esmu enerģisks un ar visu apmierināts, savukārt banku bizness nu jau ir kļuvis lielā mērā nepateicīgs – peļņa maza, bet regulējošās normas tik stingras, ka tās ir atrautas no realitātes. Daudz laika un enerģijas nākas patērēt tam, kam ir maza pievienotā vērtība; papīru ražošana tika tādēļ, lai kādam izpatiktu. Tagad banku bizness stipri atšķiras no tā, kāds tas bija pirms pieciem vai septiņiem gadiem.

Tāpēc katru nedēļu cenšos uz pāris dienām atbraukt uz Alūksni, kur varu pārslēgties no banku lietām un uzlādēt sev enerģiju. Te viss ir skaidrs un saprotams: vistas, olas, barošanas process un tā tālāk. Te vienmēr var atrast, ko uzlabot. Man ļoti patīk pašam visu pieskatīt – staigāju pa fabrikas teritoriju gumijas zābakos un varu pastāvēt pie konveijera, lai saprastu, kā te viss darbojas. Varbūt reizēm es pārāk iedziļinos detaļās, taču neprotu citādāk. Tā es daru visos savos biznesos.

Cik daudz laika veltāt vistām un cik – bankai? 50:50?

Īsti jau nē, jo man ir arī citi biznesa projekti, kas saistīti ar metāla apstrādi un siltumapgādi pašvaldībām. Pats sev esmu stingri noteicis tās biznesa jomas, kurās varu darboties, un nekad neizvēlēšos tādu biznesu, kas kaut kādā ziņā var būt toksisks vai pelnīt uz cilvēku atkarību rēķina. Man patīk tāds bizness, kas apmierina cilvēku pamatvajadzības. Šajā ziņā viss ir skaidrs: banka nodrošina uzņēmējdarbības asinsriti, olas ir lētākais proteīna avots un plaša patēriņa produkts, arī bez siltuma cilvēkiem neiztikt. Paralēli putnu fermai mēs esam izveidojuši arī holdingsabiedrību, kas nodarbosies ar biogāzes ieguvi, jo šim nolūkam var izmantot vistu mēslus. Tāpēc var teikt, ka esmu pievērsies arī enerģētikai.

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: Rojs Maizītis)

Kā jums liekas – cik ilgi vēl turpināsies pašreizējais energoresursu cenu kāpums?

Ilgi tas nevar turpināties, citādi tas sagraus ekonomikas pamatus. Domāju, ka tas beigsies jau pārskatāmā nākotnē un tuvāko 3–6 mēnešu laikā situācija mainīsies.

Vai banku sektorā tik stingras prasības, kuru mērķis ir naudas atmazgāšanas apkarošana, ir tikai Latvijā vai arī citās valstīs?

Ir arī citās Eiropas valstīs, taču Latvijā mēs šajā ziņā esam pamatīgi pārcentušies. Ir apsveicami, ka regulatoru vada cilvēks, kurš ir nācis no privātā sektora un tātad saprot biznesu, tāpēc tagad vismaz ir iespējams saprātīgs dialogs. Tomēr likuma prasību dēļ bankas patlaban ir spiestas no klientiem pieprasīt daudz informācijas, bez kuras patiesībā mierīgi varētu iztikt. Iznākumā banku rīcībā tagad ir informācijas masīvi, no kuriem nav jēgas. Manā skatījumā Latvija netīrās naudas apkarošanas karogu ir pacēlusi pārāk vēlu, to vajadzēja darīt pirms 10–15 gadiem, kad tas patiešām bija aktuāli. Tagad, kad mēs beidzot piegriežam skrūves, netīrās naudas vairs nav, tā jau sen uz neatgriešanos ir aizgājusi no Latvijas. Taču, cīnoties pret šo netīro naudu, mēs esam nolikuši uz ceļiem veselu nozari, kā dēļ no Latvijas bankām aizplūda nauda. Daudzi uzņēmēji, kas līdz šim strādāja ar Latvijas bankām, tagad ir atvēruši kontus Lietuvā vai Vācijā, kur noteikumi ir vieglāki.

Ja skatāmies globāli, vai netīro naudu vispār ir iespējams pilnīgi un galīgi iznīdēt?

Ja grib, tad iespējams ir viss. Taču jautājums ir par to, ko mēs gribam sasniegt un ar kādiem līdzekļiem. Pēdējos gados valsts ļoti būtisku savu funkciju daļu ir vienkārši pārlikusi uz privātā sektora pleciem, tostarp uz kredītiestādēm. Bankai nākas ievākt visu iespējamo informāciju par klientu un viņa partneriem, taču te rodas jautājums – vai tiešām bankai ir jāstrādā kā uzņēmumu iekšējam auditoram un nodokļu inspektoram? Nē taču!

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: No Jurija Adamoviča arhīva)

Iznākumā – un to spiesti atzīt arī valsts ierēdņi –- izsniegto kredītu skaits ir būtiski sarucis. Lietuvā un Polijā uzņēmējs naudu bankā var aizņemties vienkāršāk, turklāt procentu likmes ir zemākas. Tas ir rezultāts kapitālajam remontam, kas Latvijas banku sistēmā noticis pēdējos gados. Visi jauninājumi, ko pieprasa valsts, sadārdzina banku operacionālās izmaksas, turklāt bankas baidās uzņemties riskus, jo tās īsti nezina, kā uz to reaģēs regulators.

Un kā šādā situācijā klājas jūsu bankai?

Mūsu mērķis bija izveidot vietējo banku, kas būtu domāta vietējiem uzņēmējiem. Visiem mūsu bankas akcionāriem pieder kaut kādi biznesi dažādās nozarēs, un tas ir ļoti būtiski – mēs no savas pieredzes zinām uzņēmēju vajadzības un to, ko viņi no bankas grib. Tas palīdz vadīt mūsu iekšējos biznesa procesus. Otrs pluss ir tas, ka mēs varam nodrošināt personisku kontaktu. Ja uzņēmējs atnes biznesa projektu, tad viņš var būt drošs, ka tas nepazudīs kādā atvilktnē kā melnajā caurumā. Mēs esam neliela un kompakta organizācija, kas ļoti ātri var pateikt – jā, šis projekts mums liekas interesants, mēs esam gatavi to atbalstīt! Vai arī – nē, atvainojiet, šis mums neder! Vienu vai otru atbildi viņš saņems ļoti ātri.

Ja "Google" meklētājā ierakstām "Industra" nosaukumu, tad pirmie rezultāti, ko ieraudzīsim, būs saistīti ar Vladimira Putina pili Gelendžikā, jo daļa naudas tā celtniecībai bija gājusi tieši caur "Industra"...

Jā, kad parādījās dokumentālā filma par Putina pili, mūsu komunikāciju direktores telefons bija karsts... Mēs to ziņu uztvērām mierīgi. Vēsturiski kas nu tur ir bijis, tas bijis, bet regulators ļoti labi zina, ka tagad bankai ir jauni akcionāri un no vecā mantojuma nekā vairs nav. Varējām tikai to visu uztvert kā bezmaksas reklāmu mūsu bankai. (Smaida.)

Kādēļ vispār izdomājāt braukt atpakaļ no Maskavas uz Latviju? Tur taču pavisam citi mērogi!

Ja godīgi, tad es nebiju plānojis braukt atpakaļ. Pēdējais projekts, ar ko Maskavā nodarbojos, bija liels pat turienes mērogiem – mani uzaicināja veidot tā saukto “slikto banku” no sešām federālā izmēra kredītiestādēm, ko pārņēma Krievijas Centrālā banka. To vadību uzticēja kādreizējam Krievijas finanšu ministram Mihailam Zadornovam, un viņš palīgā pieaicināja mani. Es tad no visām sešām bankām nodalīju to “toksisko” pusi. Tas manā karjerā bija lielākais projekts, jo aktīvu kopsumma bija krietni lielāka par Latvijas IKP. Puisim no Latvijas laukiem tas bija liels izaicinājums.

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: No Jurija Adamoviča arhīva)

Skaidrs, ka mērķis bija tur palikt, jo Maskava tomēr ir milzīga biznesa citadele, taču apstākļi tomēr piespieda plānus mainīt. Proti, Krievijā sākās valsts uzņēmumu un korporāciju attīrīšana no NATO valstu pilsoņiem, un arī man lika manīt, ka laiks būtu doties mājup.

Vajadzēja ātri pieņemt Krievijas pilsonību!

Bija arī tāds priekšlikums – nokārto pilsonību, un varēsi palikt. Es uz to atteicu, ka dzimteni nepārdodu. Bet droši vien jau viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ģimene, īpaši meitas, Latvijā jūtas krietni labāk nekā Maskavā. Protams, Maskava ir fenomenāla pasaules mēroga pilsēta, kas man ir ļoti daudz devusi, taču tā ir ļoti agresīva un konkurējoša vide. Tur atslābināties nevar! Dinamika ir pavisam cita, un, kā mēs ar draugiem smējāmies, viens Maskavā pavadīts gads jārēķina kā trīs.

Adaptācija Latvijā man nebija viegla. Maskavā es astoņos no rīta devos uz darbu, bet atpakaļ mājās biju pusnaktī. Un tā bieži vien sešas dienas nedēļā. Visu laiku tikšanās ar klientiem, biznesa brokastis un vakariņas, darījumi... Kad atbraucu uz Latviju, likās, ka dzīve te ir apstājusies! Man vajadzēja četrus mēnešus, lai pierastu pie šejienes ritma. Tu zvani un vēlies pasūtīt kādu pakalpojumu, bet otrā galā tev saka – nu, varbūt pēc trim vai četrām dienām… Saku – man vajag tūlīt, es taču esmu gatavs maksāt! Nē, mēs tā nevaram... Bija tiešām grūti apstāties un samazināt tempu.

Taču nervu sistēmai tas droši vien nāca tikai par labu?

Jā, tagad es ļoti labi izguļos, daudz sportoju, pastaigājos gar jūru. Dzīves kvalitāte te ir pavisam cita. Patiesībā jau sen es biju sapratis, ka Maskava nav tā pilsēta, kurā es gribētu izaudzināt savus bērnus. Tur valda pārāk agresīvs un kareivīgs noskaņojums. Protams, ir arī daudz iespēju izklaidei: visi pasaules līmeņa mākslinieki, teātri, izstādes. Taču visu mūžu tur nodzīvot es nebiju plānojis. Profesionāli augt un nopelnīt naudu – to jā! Bet novecot Maskavā – to gan nē. Tagad dzīvoju Jūrmalā, un tik labs miegs kā tur man nekad nav bijis. Turklāt tagad varu daudz vairāk laika pavadīt ar bērniem.

Maksās bērni un mazbērni

Kas gaida Latvijas un pasaules ekonomiku tuvākā gada laikā? Tālāk jau laikam prognozēt nav vērts...

Tas, kas notiek tagad, ir anomālija. Kovids, pārrāvumi piegāžu ķēdēs un tā tālāk. Nekas tāds nekad agrāk nav noticis. Tāpēc kaut ko prognozēt ir neiespējami. Mana iekšējā sajūta saka, ka piezemēšanās būs smaga, jo tik masveidīga naudas drukāšana un atbalsta instrumentu izmantošana nevar palikt bez sekām. Par to dārgi nāksies maksāt mūsu bērniem un, visticamākais, arī mazbērniem. Latvijā šajā krīzes vilnī varbūt iegāja labāk sagatavota nekā daudzas citas valstis, par ko paldies fiskālās politikas īstenotājiem, taču mani kā uzņēmēju uztrauc tas, ka mēs diemžēl vēl arvien neesam iemācījušies domāt ilgtermiņā. Ja domāsim tikai no vienām Saeimas vēlēšanām līdz otrām, tad nekas labs nevar sanākt. Ja jau mēs vēlamies mācīties no vecās demokrātijas valstīm, tad prasītos arī mazāks partiju skaits. Piecu procentu barjera vēlēšanās, manuprāt, ir nonsenss, tai jābūt daudz augstākai. Tad arī mēs nonāktu pie mazāka partiju skaita. Ja salīdzinām ar uzņēmumu, tad skaidrs, ka visos jautājumos vieglāk ir vienoties ar vienu vai diviem partneriem, nevis ar pieciem vai septiņiem. Tas jau ir kolhozs, kur ne par ko nevar vienoties.

Alūksnes fermas īpašniekam Jurijam Adamovičam gan olas ir tikai viens no biznesa virzieniem, jo viņš mazliet atgādina cilvēku orķestri, paralēli vadot arī banku "Industra" un vēl pāris uzņēmumus. Tā teikt, visas olas nav salicis vienā grozā. Par olām, naudu un ekonomiku tad arī šī saruna. (Foto: No Jurija Adamoviča arhīva)

Valsts vadīšanā ir daudz analoģiju ar liela uzņēmuma vadīšanu: ja tev ir veicamo pasākumu plāns četriem gadiem, tad nevar pēc gada sākt mētāties, jo kādam, lūk, kaut kas nepatīk. Ja mēs ik pēc pāris gadiem mainām valdību, tad nekas labs tur nevar sanākt, ir jābūt ilgtermiņa plānam.

Tad kādēļ uzņēmēji neiet politikā, ja jau ir skaidrs, ko vajadzētu darīt?

Labs jautājums. Droši vien katram ir savi apsvērumi. Neslēpšu, ka man pašam brīžam ir šādas pārdomas, taču kādu brīdi es noteikti nogaidīšu, jo patlaban man ir daudz darāmā savos uzņēmumos. Taču man ļoti gribētos redzēt tādu valdību, kas būtu veidota no cilvēkiem, kuri dzīvē jau ir kaut ko sasnieguši uzņēmējdarbībā. Uzskatu, ka par veiksmīgu politiķi – un vēl jo vairāk ministru – nevar kļūt cilvēks, kurš nekad savā dzīvē neko nav vadījis. Kā tu bez šādas pieredzes vari uzņemties veselas nozares vadību? Man nav nekas pret skolotājiem, taču diez vai skolotājs vienā rāvienā var kļūt par visas izglītības sistēmas vadītāju. Skolas direktors vai universitātes rektors – tas ir citādi. Ja pretendē uz finanšu ministra amatu, tad būtu labi, ja kādu laiku būtu pastrādājis kāda finanšu sektora uzņēmuma vadībā.

Protams, es saprotu, ja cilvēkam privātajā sektorā ir bijusi padsmit tūkstošus eiro liela alga, tad grūti cerēt, ka viņš gribēs nolaisties uz vairākkārt zemāku atalgojumu, kāds ir ministram. Tā varētu būt viena no atbildēm, kādēļ uzņēmēji neraujas politikā. Taču agri vai vēlu šo problēmu nāksies risināt. Tas ir tāpat kā biznesā: ja tu gribi savam uzņēmumam kompetentu vadītāju, tas maksā naudu. Ja gribi kompetentu ministru – arī tas maksā naudu. Tādi cilvēki nestrādās par diviem vai trim tūkstošiem mēnesī.

Citi šobrīd lasa

Gribēja bērnu pulciņu, bet nebija neviena... Kāda patiesībā bija leģendārā Anna Brigadere
Šokējošs video: Krievijā letāli beigusies kristīšanās ledus aukstā ūdenī 10
VIDEO: pasaules rallija čempionātā piedzīvota smaga autoavārija
Pievienot komentāru