Praktiski, veselīgi un būtiski vaļaspriekiem: "Deviņvīri" sāk meklēt īstu džentlmeņu komplektu
Žurnāls "Deviņvīri" aizsāk jaunu sadaļu Džentlmeņa komplekts. Izklausās aizdomīgi smalki? Patiesībā te runāsim par visai praktiskām lietām, kas ir būtiskas vairumam vīriešu, – sākot ar veselību un ģimeni, beidzot ar atpūtu un hobijiem. Sākot no tā, kādu nazi labāk izvēlēties, un beidzot ar mediķu padomiem. Jo džentlmeņa komplektā taču ietilpst viss, kas vīrietim vajadzīgs – pareizajās devās, īstajā brīdī un pie labākā speciālista. Džentlmeņa komplekts pastāstīs to, ko nezini, atgādinās to, ko aizmirsi, un palīdzēs izdarīt pareizo izvēli.
Sākot Džentlmeņa komplekta projektu, piedāvājam īsu atskatu uz dažiem "Deviņvīru" agrāko publikāciju varoņiem, kuriem ir ko teikt mūsu lasītājiem un kuros ir vērts ieklausīties.
Anri Anaņins
Nažu meistars
Anri darinātie naži ir aizceļojuši pat uz tālo Kanādu.
“Esmu kaislīgs mednieks un makšķernieks, tāpēc nazis visās šajās gaitās vienmēr ir bijis līdzi. Un laika gaitā sapratu, kādam ir jābūt labam nazim. Sāku pastiprināti interesēties par nažiem un beigu beigās aizgāju pie man pazīstamiem meistariem, kuri kaļ nažus, lai izietu apmācību. Sākumā tas vairāk bija hobija līmenī, un es tiešām nedomāju, ka nonāks līdz tādam nažu klāstam, kāds tagad ir man apkārt. Taču kaut kā tas viss iepatikās, un radās idejas, kā vajadzētu taisīt nažus, lai tie būtu atšķirīgi un patiktu cilvēkiem. Tā arī sāku tos taisīt.”
“Bulata tērauds ir cietāks par damasku, savukārt Damaskas tēraudam ir skaists un izteiksmīgs raksts. Tieši izskata un vēstures dēļ cilvēki vairāk izvēlas Damaskas tērauda nažus. Turklāt damasku ir vieglāk uzasināt nekā bulatu. Jo cietāks tērauds, kā, piemēram, bulats, jo ilgāk tas jāasina. Laika gaitā ir mainījušās arī Damaskas tērauda ražošanas tehnoloģijas, jo ar mūsdienu iekārtām šādu tēraudu izgatavot ir vienkāršāk nekā agrāk, kad kalēja ēzē ar oglēm bija grūti panākt tādu temperatūru, kāda bija nepieciešama, un tas prasīja daudz vairāk laika.”
“Naža asināšana un pieasināšana ir divas dažādas lietas. Visas tās palīgierīces, kas nopērkamas virtuves aprīkojuma veikalos, ir domātas pieasināšanai. Ar tām var pieasināt nažus, kas nav pārāk cieti un biezi. Savukārt uzasināšanas laikā nazim ar īpašām galodām tiek atjaunota griežamā plakne. Pie smirģeļa gan nazi nevajag likt, jo tas griežas pārāk ātri un nazi var sabojāt. Laba ir galoda, taču asināšana uz tās prasa daudz laika. Vajag pacietību. Cik ilgi asināsi nazi, tik ilgi tas griezīs. Ar pāris vilcieniem būs par maz, tam vajag veltīt 10–15 minūtes, vakarā sēžot pie televizora..”
Linards Zandovskis
Seno automobiļu restaurētājs
Linards savām rokām ir atjaunojis vairākas retro automašīnas, bet ikdienā ir Rīgas Motormuzeja speciālists zinātniski pētnieciskajā darbā.
“Tā īsti par kolekcionāru es sevi nesauktu, jo kolekcija ir kaut kas liels, bet man ir tikai seši spēkrati. Ir kolekcijas un privātmuzeji, kur ir desmitiem. Taču ne jau kolekcionēšana ir galvenais, bet gan vērtīgas automašīnas meklēšana un restaurēšana.”
“Amerikā var nopirkt gandrīz jebkuru Ford T detaļu. Šis auto Amerikā ir saglabājies lielā skaitā, tāpēc daļu vienkāršāko detaļu tam vēl joprojām ražo, bet daļa detaļu ir saglabājušās no vecajiem laikiem. Kad man vajadzēja kardāna krustiņu, dabūju to no vecajiem krājumiem. Taču šīs detaļas ir neadekvāti dārgas, tāpēc es izvēlējos grūtāku, taču lētāku ceļu – trūkstošās detaļas taisīt pašam no nulles. Protams, nācās iet pie virpotāja ar rasējumiem un rādīt, ko man vajag. Par to visu jāmaksā, taču tik un tā tas ir lētāk nekā pirkt Amerikā.”
“Krāsošana ir visdārgākā. Es gan cenšos pats darīt visu to, kas ir manos spēkos, un uz malu dot tikai tos darbus, ko nevaru izdarīt. Krāsoju pats, arī salonu pats varu uzšūt – paldies vecmammai, kura ļāva mācīties darboties ar šujmašīnu. Par auto restauratoru es sevi neuzskatu, drīzāk par auto entuziastu. Ir tādi, kas skatās uz manu auto un saka – redzi, tur tev krāsa ir mazliet nopilējusi, te vēl kāds defektiņš... Tādos gadījumos es saku – es pats to mašīnu krāsoju, bet kā tu ar savējo tiki galā? Devi meistaram? Un cik tas izmaksāja – 4000 eiro? Ja nevari parādīt, ko pats savām rokām esi krāsojis, tad nekritizē manējo!”
Tomass Pētersons
Sacīkšu dronu pilots
Tomass ir viens no pasaules labākajiem sporta dronu pilotiem.
“Ar speciālajām brillēm, kas savienotas ar drona kameru, ir sajūta, ka tu pats tajā sēdi. Pirmo reizi, kad ar tām pacēlos gaisā, sajutu fantastisku brīvības sajūtu – es atrodos tur, kur citādi nevarētu atrasties, un ātri lidoju pa neiespējamām trajektorijām. Sacensībās tā ir neaprakstāma adrenalīna sajūta, jo tur tu esi it kā virtuālajā vidē, bet tajā pašā laikā tev katru sekundes daļu ir viss jākontrolē arī no malas. Man tas ir kaut kas starp spēli un motosportu.”
“Ātrums atkarīgs no trases – parasti tajā pavadām ap divām minūtēm, veicot vairākus apļus. Viss kā rallijkrosā – pirmie iet tālāk, pēdējie krīt ārā. Ir droni, kas divās sekundēs var sasniegt 200 kilometru ātrumu, bet trasē ar tādu, protams, dragāt nevar, jo jāaplido dažādi šķēršļi un jāizlido cauri dažādiem vārtiem. Domāju, ka vidējais ātrums trasē būs nedaudz virs simta.”
“Drona pašizmaksa ir ap tūkstoti eiro, brilles kādi 500 eiro, plus vēl vadības pults, uztvērējs un baterijas – kādi divi tūkstoši eiro kopā sanāk. Ņemot vērā, ka sacensībās, kad trasē vienlaikus ir astoņi droni, parasti līdz galam tiek tikai puse, pasākums ir dārgs. Es pats izmantoju lētā gala pulti, jo esmu pie tās pieradis, citiem tās ir pat 20 reizes dārgākas. Lai būtu līmenī, ir jātrenējas vismaz divas stundas dienā un pirms sacensībām vēl vairāk, tā ka bez kādām 50 baterijām nav ko sākt. Turklāt trenējamies kopā ar brāli, tāpēc viss jāreizina ar divi – viņš, starp citu, arī ir augsta līmeņa pilots un bieži vien ir turpat blakus pjedestālam. Ja tā parēķina, tad četros gados noteikti esmu nobeidzis vismaz vairākus desmitus dronu, bet dažādu remontu skaits ir skaitāms simtos.”
Jānis Ločmelis
Steiku audzētājs un grilēšanas meistars
Valmieras pievārtē esošās zemnieku saimniecības Mazdzērvītes saimnieks pirms vairāk nekā 15 gadiem ASV iepazina steiku pasauli un tagad ar Latvijas Steiku kluba starpniecību ir gatavs ikvienam pavērt durvis uz to.
“Amerikā pie turienes fermera Jura Plēsuma mēs baudījām lielisku steiku un visu vakaru runājām par gaļas sagatavošanu, marmorizāciju un nogatavināšanu. Mēs, trīs vīri no Latvijas, no tā visa neko nesapratām, taču bija ļoti garšīgi. Nākamajā dienā viņš mūs aizveda uz veikalu un parādīja, cik dažādi ir steiki. Pētījām tos steikus, bet tāpat gudri netikām – kāda marmorizācija, kur tā ir redzama? No augšas vai no apakšas? Taču vakarā viesnīcā man sevis sametās tik žēl, ka gandrīz spilvenā jāraud. Nu kā tā var būt, ka mēs gadiem ilgi nodarbojamies ar lauksaimniecību un zinām, kas ir gotiņa un ruksis, taču esam tik stulbi, ka neko nejēdzam par steikiem? Atbraucu mājās, un parādījās apņēmība apgūt steiku.”
“Patiesībā ir tā – ja tev ir laba gaļa, tad uzgrilēt to var uz jebkāda grila. Pat uz vienreizējā, ko veikalā var nopirkt par pāris eiro. Var cept arī uz gāzes grila, uz granulu grila, pat uz ugunskura. Izmēram šajā gadījumā nav izteiktas nozīmes.”
“Kad esi ticis līdz cepšanai, tad gaļas garšā neko daudz mainīt vairs nevari. Ja nav paveikti visi nepieciešamie priekšdarbi gaļas sagatavošanā, tad nekāda baudīšana nesanāks. Veco gotiņu Gauju par vērsi pārtaisīt un tikt pie labas gaļas nekādi vairs neizdosies.”
Valdis Tumovs
Aglonas kara muzeja saimnieks un vēstures pētnieks
Jau vairāk nekā desmit gadus Valdis savā privātajā muzejā visiem interesentiem izrāda savu privātkolekciju un stāsta par vēsturi.
“Pilnīgi precīzi varu pateikt, kad man radās interese par kara tēmu, – noskatoties padomju 1969. gada kino triloģiju Atbrīvošana. Mani kā sešgadīgu puiku tā ļoti ietekmēja. Tā bija tiešām spēcīga filma, kuras veidošanā bija ieguldīta liela nauda. Ja norobežojamies no propagandas, tad filmu ar interesi var skatīties vēl tagad. Gadījās tā, ka drīz pēc filmas noskatīšanās es atradu padomju PPŠ automātu – arī tas ļoti ietekmēja. Skatījos uz to un domāju – vāciešiem tomēr bija krutāki ieroči!”
“Sākumā tās mantas vācu pats savai kolekcijai, taču ar laiku tā kļuva pārāk liela. Tā tikai liekas – nekā daudz taču tur nav! Taču, ja katru mantu iepako atsevišķi, kā to pienāktos darīt, tas ir vesels lielais konteiners. Kur to visu likt? Tāpēc pirms laba laika uzbūvēju māju, kur savu kolekciju glabāt. Sākumā neviens par to nezināja, un priekšā bija metāla durvis. Izņemot pašus tuvākos cilvēkus, neviens nezināja, ka es aizraujos ar šādām lietām. 2008. gada jūnijā nolēmu veikt eksperimentu un atvēru durvis publiskai apskatei. Tā tas muzejs radās.”
“Gadās, ka muzeja apmeklētāji ir lūguši, vai varu kādu konkrētu mantu pārdot. Visiem esmu atteicis, izņemot vienu vienīgu gadījumu. Tas bija vācietis, kurš te nodzīvoja veselu nedēļu, jo dikti gribēja vienu mantu – krievu prettanku šauteni. Pirmajā dienā es viņu neņēmu galvā, taču viņš nāca un nāca, līdz piektajā dienā es beidzot piekāpos. Taču samaksāja viņš reizes piecas virs tās mantas tirgus cenas. Nospriedu, gan jau pats atradīšu tādu pašu vietā, kaut vai par divkāršu cenu. Taču ir sanācis tāds kā lāsts – vēl šobaltdien man nav izdevies tādu mantu atrast.”
Kristaps Blušs
Latvijas labākais drifta braucējs
Kristaps ar panākumiem ir svilinājis riepas gan Amerikā, gan Krievijā, turklāt pats arī būvē drifta mašīnas
“Labas sacensībās nosvilinu ap 40 riepām. Tie ir 20 komplekti, jo mainām tikai aizmugurējās riepas. Ar vienu komplektu var nobraukt divus braucienus. Labā ziņa ir tā, ka man tās riepas neko nemaksā, jo saņemu tās no rūpnīcas par velti. Taču, ja būtu jāpērk, tad viena tāda riepa maksā ap 200 dolāru.”
“Mašīnu kontakts trasē notiek bieži. Treniņos parasti necenšas braukt īpaši tuvu, lai nesabojātu mašīnu, taču, ja priekšā braucošajam gadās kļūdīties un sagriezt mašīnu šķērsām trasei, tad ir diezgan reāla iespēja, ka otrs braucējs dūmos tev uztriecas virsū, jo pieņem, ka tu jau esi aizbraucis tālāk. Man arī ir gadījies tā sagriezties, un tad atliek tikai sēdēt un gaidīt – kad būs “bums”! Un parasti ir arī.”
“Vienu mūsu būvēto mašīnu esam nosūtījuši pat uz Jaunkaledoniju – tā ir bijusī franču kolonija pie Austrālijas. Čalis, kurš to pasūtīja, bija atbraucis pie mums, pabrauca ar mūsu tehniku un pasūtīja sev auto. Tas laikam ir tālākais punkts, uz kuru devies kāds no mūsu būvētajiem spēkratiem. Sākumā es kartē pat nemācēju atrast, kur atrodas Jaunkaledonija, nācās ņemt talkā Google...”
Reinis Āķis
Motociklu būvētājs
Ņemot par pamatu 2007. gada Harley Davidson Softail, Reinis uzbūvējis motociklu, kāda otra nav visā plašajā pasaulē.
“Es nevadījos pēc kaut kādiem priekšrakstiem, bet gan būvēju moci tādu, kā man pašam patīk.”
“Es jau zinu, kādas idejas varētu realizēt nākamajā mocī. Process šajā gadījumā patiesībā ir interesantāks par rezultātu. Turklāt viens ir izdomāt ideju, bet pavisam kas cits – to realizēt. Izfantazēt tu vari jebkādus murgus, jo dators jau visu pacieš. Bet, kad aizej pie meistariem, tad izrādās, ka praktiski šo ideju realizēt nav iespējams. Tāpēc jādomā līdzi, kā to var tehniski izdarīt. Un arī tad, kad esi izdomājis, daudzos gadījumos pareizu detaļu izdodas izgatavot tikai ar trešo mēģinājumu.”
“Uzrakstus uz bākas un sāniem sākumā uzzīmēju datorā, pēc tam meistars izgrieza metālā. Taču uzreiz radās nākamā problēma – bāka nav taisna, bet gan sfēriska, tāpēc uzrakstam jāpiešķir forma. Un tad tu vari lēnā garā to visu locīt... Ņemšanās liela, bet patīkama.”
Krišjānis Ratiniks jeb Velomens
Velobraukšanas entuziasts
Krišjānis ir cilvēks, kurš ar velosipēdu apbraukājis visu Latviju un tagad var šajā jomā dot padomus citiem.
“Manuprāt, maksimums vienas dienas braucienam būtu 100 kilometru, bet tāda reālistiska distance ir 50–70 kilometri. Jārespektē arī maršruta reljefs, segums, kas var ietekmēt vidējo braukšanas ātrumu, taču galu galā svarīgākais ir izbaudīt procesu – kur nav nepieciešams, neskriet; ja paveras iespēja, ļauties straujākam tempam.”
“Ja esam vienojušies palikt ārpus apdzīvotām vietām un ārpus kempingiem, vislabākā nakšņošana ir mežā, un, ja tas vēl piedevām ir ezera vai upes krastā, vienkārši lieliski! Latvijas teritorijā ir ļoti daudz valsts mežu, kur oficiāli drīkst celt teltis, turklāt apsaimniekotājs, Latvijas Valsts meži, ir izveidojis labiekārtotas vietas, kur drīkst kurināt ugunskuru. No pieredzes varu teikt – ja vien tā nav Pierīga, šīs vietas visbiežāk nav aizņemtas, un citi braucēji jūs netraucēs.”
“Viens no maniem favorītiem ir nogrieznis Kolka–Ventspils. Te ir divas iespējas – braukt pa ļoti labu šoseju vai pa vecā bānīša dzelzceļu, kas ved starp šoseju uz jūru. Uz šosejas ir ļoti labs asfalts, pat tūrisma sezonas laikā ir maz mašīnu, un ja pūš pavējš... Braucot pa veco dzelzceļu, iespējams izbaudīt absolūtu klusumu un mieru, un jebkurā brīdī var nopeldēties jūrā.”
Meinards Mētelis
Ļeņinu kolekcionārs
Ir ļaudis, kuri kolekcionē pastmarkas vai automašīnu modelīšus, bet Meinards vāc Ļeņina pieminekļus, ko izstāda savā īpašumā Kuldīgas pusē.
“Vēsturi nedrīkst aprakt un iznīcināt! Vēsture jāzina visiem, un no tās jāmācās. Turklāt pieminekļi ir ne tikai vēstures liecība, bet arī mākslas vērtība.”
“Vissmagāk gāja ar Bauskas ļeņinekli, kas sver ap 36 tonnām. Ar vienu ceļamkrānu netikām galā, nācās no Ventspils vest vēl vienu. Ap pusnakti beidzot uzcēlām pieminekli uz transportiera un vedām, taču drīz vien šoferis zvana un saka – mašīna no milzu svara grīļojas. Pamācīju, lai laiku pa laikam pamaina ceļa puses, tad piemineklis līdzsvarosies. Bet četros naktī šoferis zvana vēlreiz – policija esot viņu arestējusi ar visu Ļeņinu. Kamēr pārbaudīja visus dokumentus, pagāja vēl četras stundas.”
“Visinteresantākais manā kolekcijā ir Saldus Ļeņins – elegantā mētelī, tāds kā dzejnieks vai komponists. Vajadzētu tikai nedaudz parestaurēt...”
Valdis, Jurģis un Uģis
Džina speciālisti
Valdis Madernieks, Jurģis Zvirgzdiņš un Uģis Trofimovs Cesvainē brūvē džinu.
“Eksperimenti bija ilgi. Šķiet, tikai ar devīto piegājienu džins sanāca tāds, kāds ir tagad. Sākumā bijām iedomājušies: ja būs vairāk garšvielu, tad arī garša būs labāka. Pirmais brūvējums pēc garšas atgādināja ledeni, nevis džinu. Taču, kad, pirmo reizi tecinot, telpā varēja sajust džina smaržu, tad sapratām, ka esam uz īstā ceļa, un teju vai laimes asariņa nobira.”
“Izrādās, ka pilnīgi pareizi spirtometrs rāda tikai tīrā destilātā. Bet, tikko ir klāt arī no ogām iegūtais cukurs, spirtometrs sāk rādīt pilnīgas muļķības. Lai tiktu ar šo problēmu skaidrībā, aicināju palīgā savu ķīmijas skolotāju. Skolotāja mums bija ļoti spēcīga, viņa ir sarakstījusi mācību grāmatas, bet viņas audzēkņi ņēmuši pirmās vietas ķīmijas olimpiādēs. Atvedu viņu uz brūzi, parādīju situāciju un prasīju – kā mums tagad noteikt grādus? Bet skolotāja atzina, ka neko no tā nesaprot. Beigās pašiem nācās tikt skaidrībā.”
“Sākumā daudz lasījām speciālo literatūru, bet iegūtās zināšanas mēģinājām pielietot praksē. Izmēģinājām dažādas receptes. Dažas atmetām, dažas paturējām. Braukājot pa dažādiem pasākumiem, var labi saprast, kas cilvēkiem patīk un kas ne pārāk. Tāpēc arī atteicāmies no 25 grādīgajiem dzērieniem, ko vairāk lieto omes – izdzer vienu glāzi un noliek plauktā uz pusgadu. Šā iemesla beigu beigās nolēmām orientēties uz stiprajiem dzērieniem.”
