Saruna ar militāru mūziķi un muzikālu militāristu diriģentu Andi Kareli

Svinīgās valsts ceremonijās – vai tā būtu ārvalstu delegācijas sagaidīšana vai parāde – nekad neiztiek bez militārā orķestra. Taču parasti orķestra mūziķi paliek kaut kur otrajā plānā, jo priekšplānā izvirzās vai nu augstās amatpersonas, vai karavīri, kuri parādē stalti maršē. Lai labotu šo netaisnību, Deviņvīri valsts svētku gaisotnē uz sarunu uzaicināja pašu galveno cilvēku mūsu militārajos orķestros – kapteini Andi Kareli, kura pārziņā ir visa Nacionālo bruņoto spēku muzikālā saimniecība.

Ar trim maršiem nepietiek

No malas varētu likties, ka militāra orķestra vadīšana nav nekas īpašs – iemācās trīs maršus, un ar to pilnīgi pietiek!

Nepietiek, nepietiek. Tie trīs marši taču ātri vien visiem apniks, un vajadzēs mācīties jaunus!

Cik tad jūsu, latviski sakot, pleijlistē ir skaņdarbu?

Daudz. Ir repertuārs, ko spēlējam militārās parādēs, ir repertuārs, ko spēlējam ceremonijās, ir repertuārs dažādiem citiem pasākumiem. Vairākas reizes gadā mēs sagatavojam atsevišķas programmas koncertiem, turklāt ne tikai orķestrim, bet arī mūsu bigbendam, ansambļiem, korim. Kopīgais repertuāra apjoms ir liels, jo mums jau nav tikai viens orķestris.

Pirmais, ar ko asociējas armijas orķestris, ir parāde. Kā ir muzicēt soļojot – tas taču nevarētu būt vienkārši?

Pirmajā mirklī nav vienkārši, taču mēs īpaši mācāmies un vingrināmies, lai varētu piedalīties parādēs. Ir mēģinājumu cikls, kurā iekļauti vingrinājumi soļošanā bez mūzikas instrumentiem. Kā pareizi soļot, kā izdarīt pagriezienus. Pēc tam mēs visu to pašu mācāmies darīt, pieliekot klāt muzicēšanu. Ir arī defilē – orķestra heoreogrāfiskie priekšnesumi, atskaņojot skaņdarbus. Kad visu to esi iemācījies, tas vairs nešķiet grūti.

Cik liels ir pilnais orķestra sastāvs?

Tas atkarīgs gan no valsts, gan orķestra pamatfunkcijām un papildfunkcijām. Latvijā ir trīs dažāda izmēra Nacionālo bruņoto spēku orķestri: Liepājā ir Jūras spēku orķestris ar sastāvu līdz 25 cilvēkiem; ir Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestris ar sastāvu līdz 42 cilvēkiem; ir Zemessardzes orķestris, kurā bez 75 mūziķiem ietilpst arī jauktais koris ar 30 dziedātājiem. Tik lielā sastāvā mēs parasti piedalāmies parādēs un gadadienu koncertos. Šo 75 mūziķu skaitā ietilpst arī tie, kuri darbojas tikai bigbendā, proti, ģitāras, basģitāras un klavieres. Viss atkarīgs no tā, kādi uzdevumi jāpilda. Bēru ceremoniju var nodrošināt arī 4–5 mūziķu sastāvs, taču militārai parādei ar to ir krietni par maz.

Ulmaņlaikos aizsargu orķestri laukos parasti spēlēja zaļumballēs. Vai arī tagad militārie mūziķi spēlē ballēs?

Jā, spēlējam. Mums ir diezgan daudz dažādu gadadienu pasākumu, kuros cilvēki grib atpūsties un uzdejot valsti. Piemēram, virsnieku ballei mēs nodrošinām mūziku. Ir mums arī tipisks Latvijas laika zaļumballes sastāvs, esam sameklējuši tā laika notis un spēlējam. Patlaban gan repertuāru atjaunojam, jo daļa dziesmu ir tik senas, ka tās cilvēki vairs neatpazīst.

Ja es kā privātpersona uz savām kāzām vai jubileju gribētu nolīgt armijas orķestri, vai tas būtu iespējams?

Nebūs vis. Spēlēšana privātos pasākumos īsti nav mūsu uzdevums.

Militārais orķestris ir tas, kas spēlē dažādu valstu himnas, sagaidot ārvalstu delegācijas?

Jā, augstās amatpersonas parasti sagaida Štāba orķestris. Tas arī parasti spēlē pie Brīvības pieminekļa, Brāļu kapos, reizēm pie Oskara Kalpaka pieminekļa. Reizēm to dara arī Jūras spēku vai Zemessardzes orķestris, visbiežāk tomēr Štāba orķestris.

Dažu ārzemju orķestru izpildījumā reizēm ir gadījies dzirdēt visai īpatnējus himnu aranžējumus. Kādas valsts himna bijusi viseksotiskākā no tām, ko esat atskaņojuši?

No tām, ko esmu diriģējis, laikam interesantākā bija Indijas himna. Kā mūziķis esmu spēlējis arī Ķīnas himnu.

Un kura ir likusies vishimniskākā?

Ļoti himniskas ir mūsu kaimiņu Lietuvas un Igaunijas himnas. Spēcīga ir Vācijas himna. Bet vishimniskākā ir Latvijas himna. Kaut gan katram jau sava himna liekas vislabākā.

Mūzika un disciplīna

Viens no pirmajiem vēstures avotiem, kur minēts militārais orķestris, ir Homēra apraksts par uzbrukumu Trojai, kas notiek stabuļu un bungu taktī. Tātad senākie militārie mūzikas instrumenti bijuši pūšamie un sitamie, kas saglabājušies arī mūsdienu orķestros?

Tieši tā. Zināms, ka pilnvērtīgs orķestris armijas sastāvā pirmo reizi parādās Napoleona karu laikā. Napoleons savā armijā izmantoja flautu un bungu orķestri – tātad līdzīgu kā Homēra aprakstīto. Droši vien lielākais efekts ir no bungu rīboņas, bet flautas ir reģistra otrā galā. Par Homēra minētajām stabulēm grūti teikt – iespējams, tas ir izplūdis tulkojums un interpretācija, jo reizēm vienādi tiek apzīmētas gan flautas, gan stabules. Galu galā pat baroka flauta jeb blokflauta ir vairāk līdzīga stabulei, nevis mūsdienu flautai.

Atšķirībā no Homēra un Napoleona laikiem tagad orķestris kaujā nedodas, tas vairāk domāts svinīgiem brīžiem...

Taču militārā orķestra uzdevums vēl arvien ir uzmundrināt karavīrus un vairot viņu patriotismu un kaujas garu. Tās nav tikai svinības vien.

Kas jūs esat vairāk – mūziķis vai militārpersona?

Esmu militārs mūziķis. Vai muzikāls militārists! Mana pirmā izglītība gan ir muzikālā – esmu mācījies spēlēt trombonu, eifoniju, mūzikas skolā arī saksofonu. Diriģentam patiesībā ir labi, ja viņš spēj orientēties mūzikas specifikācijās; tad nesanāks muzikantam prasīt izdarīt kaut ko tādu, ko nemaz nav iespējams paveikt.

Vai diriģents var vispār neprast spēlēt nevienu mūzikas instrumentu?

Domāju, ka var. Ir stāsts par vienu kungu – neatminos gan, no kuras valsts, kurš pēc profesijas bijis autobusa šoferis, taču arī liels komponista Kurta Mālera fans, kurš centies apmeklēt visus koncertus, kur atskaņota Mālera mūzika. Un, kad kādā koncertā diriģentam radušās sirds problēmas, šis šoferis stājies viņa vietā un glābis situāciju.

Nezinu, cik šajā stāstā ir patiesības, tomēr uzskatu, ka kaut kādai muzikālai izglītībai diriģentam tomēr ir jābūt. Nevienā bērnu mūzikas skolā pamatizglītība nebūs diriģēšana – būs vai nu mūzikas instrumentu apgūšana, vai vismaz kora klase. Diriģēšana parādās vidējā izglītībā, bet, lai iestātos vidējā mūzikas mācību iestādē, tev kaut kādai muzikālai pamatizglītībai tomēr ir jābūt.

Parasti muzikanti ir diezgan brīvdomīgi ļaudis – "sex, drugs, rock n’roll" Kā gan mūziķis jūtas armijā, kur ir stingra disciplīna?

Patiesībā mīts par mūziķu nebeidzamo bohēmu ir diezgan viegli atspēkojams – lai varētu spēlēt, dziedāt vai diriģēt, apakšā jābūt smagam un sistemātiskam darbam. Tāpēc mūzika un militārā sfēra visos laikos ir ļoti labi sadzīvojusi. Bohēma jau vairāk tiek saistīta tikai ar atsevišķiem vieglās mūzikas žanriem, un arī tad bieži vien šie stāsti ir stipri pārspīlēti.

Mocartam un Bēthovenam gan tīri labi patika uzdzīvot...

Bet tur apakšā tik un tā bija daudz smaga darba, lai varētu tikt līdz uzdzīvei. Jo vairāk uzdzīves, jo grūtāk nodrošināt sev iztiku.

Kā vispār nonācāt armijas orķestrī?

2003. gadā sēdēju Mūzikas akadēmijas vestibilā un gaidīju lekciju, kad garām skrēja tā laika Štāba orķestra diriģents kapteinis Pēteris Rudzītis. Ieraudzīja mani un izmeta: “Kareli, mums vajadzētu parunāt par eifonista vietu, atnāc rīt pie priekšnieka!” Aizgāju – un tā nonācu armijā!

Sākumā dienēju Štāba orķestrī, kur spēlēju trombonu un eifoniju. Vēlāk parādījās iespēja tur izveidot un vadīt bigbendu. Paralēli dienestam Bruņotajos spēkos sāku Tallinā mācīties diriģēšanu, jo ar Mūzikas akadēmijas maģistra izglītību likās par maz. Un, kad 2011. gadā radās ideja atjaunot orķestri Zemessardzē, labprāt ķēros pie tās realizēšanas. Sākumā bija doma, kas tas varētu būt neliels, apmēram 25 cilvēku orķestrītis, taču kaut kā izaugām līdz milzīgam pūtēju orķestrim un korim. Patlaban Zemessardzē esam sākuši veidot arī deju kopu. Pēc orķestra izveidošanas prasījās papildināt arī militārās zinības, un 2013. gadā pabeidzu virsnieka kursu Aizsardzības akadēmijā.

Tad jau jūs varētu būt, piemēram, rotas komandieris?

Ja saskaitām kopā visus trīs orķestrus un vēl kori, tad skaita ziņā tas jau tuvotos bataljonam – vairāk nekā 200 cilvēku.

Ņemot vērā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku ne pārāk lielos izmērus, vai 200 mūziķi tiem nav mazliet par daudz?

Te jāņem vērā, ka lielāko daļu jau veido Zemessardzes orķestris, kurā cilvēki nāk muzicēt savā brīvajā laikā, tas viņiem ir hobijs. Pateicoties salīdzinoši lielajam skaitam, es vienmēr varu būt drošs, ka jebkādā situācijā vismaz minimālo orķestra sastāvu nokomplektēšu. Jo ir cilvēki, kuri gatavi piedalīties visos mēģinājumos un pasākumos, bet ir arī tādi, kas gadā atnāk 20–30 dienas. Protams, ir kodols, uz kuru var vairāk paļauties. Taču visi pūtēji dienu dienā nav nepieciešami, jo maksimāli pilnā sastāvā mēs sapulcējamies diezgan reti.

Uz 18. novembra parādi...

Jā, tad gan esam pilnā sastāvā, jo ikvienam mūziķim tas ir liels gods – piedalīties parādē. Šajā ziņā orķestranti ir diezgan privileģēti, jo parasti visi arī tiek uz parādi, atšķirībā no parastajiem karavīriem – no viņiem komandieri pēc kaut kādiem kritērijiem atlasa tos laimīgos, kuri varēs piedalīties parādē. Taču arī mūziķiem, lai parādē viss būtu skaisti un tekoši, pirms tam ir jāiegulda ļoti daudz darba – tā ir šā pasākuma neredzamā puse.

Ekstrēmā muzicēšana

Mums gan valsts dibināšanas diena un parāde iekrīt ne pārāk siltā laikā - novembrī. Aukstā laikā vispār var paspēlēt?

Igauņiem ir vēl smagāk – viņiem neatkarības svētki ir februārī. Protams, viegli nav. Atceros pats savu pirmo militāro parādi, kad gaisa temperatūra bija mīnus 23 grādi. Tādos apstākļos pūšaminstrumentiem izmanto plastmasas piemuti, jo metāla piesaltu pie lūpām. Taču ir vēl viena problēma – pūšot instrumentā, veidojas kondensāts, kas aukstumā var sasalt.

Tātad būtībā instruments aizsalst. Ar to mēģina cīnīties dažādām metodēm, piemēram, kapu muzikanti lej instrumentos spirtu. Taču spirtam reaģējot ar misiņu veidojas kaitīgi izgarojumi, kas var atstāt iespaidu uz plaušām, tāpēc šī metode īsti laba nav. Ir nopērkamas dažādas eļļas pret aizsalšanu, taču mīnus 23 grādos jebkurā gadījumā mūziķim ir ļoti grūti. Mīnus desmit vēl var mēģināt spēlēt, bet mīnus 23 ir par traku.

Gadās gan arī tā, ka mīnusi nav lieli, taču ir spēcīgs vējš. Īpaši to var just lidostā, sagaidot ārvalstu delegācijas; to zinu no savas pieredzes. Bija gadījumi, kad pie mīnus viena vai diviem grādiem ziemeļu vējš var aizsaldēt instrumentus.

Vai orķestris ar parādes mūzikas repertuāru laikus iepazīstina vienības, kas soļos parādē?

Bruņotajos spēkos ir apstiprināts dienesta repertuārs, un, ja vienības vēlas, tās var saņemt ierakstu, lai pie tā vingrinātos soļošanā. Galvenajos vilcienos jau marša temps ir vienāds, un te būtiski, lai labi un skaidri dzirdams būtu bungu ritms.

Amerikāņu karavīri skrienot mēdz kliedzot skaitīt tādus kā pantus. No kurienes nāk tāda tradīcija?

Domāju, ka tai saknes meklējamas antīkajā kultūrā. Tādi ritmiski skaitāmi panti vai dziesmas palīdz īsināt laiku un vienlaikus arī ceļ kaujas sparu un motivāciju. Un arī palīdz ieturēt noteiktu skrējiena ritmu. Tas nav raksturīgs tikai amerikāņiem vien, mūsu pašu Aizsardzības akadēmijā pirms vairākiem gadiem tika radīta līdzīga dziesma. To parasti dzied, dodoties uz vienu no pēdējiem un grūtākajiem pārbaudījumiem, lai iegūtu virsnieka pakāpi; ar dziesmas palīdzību ceļ motivāciju un enerģiju.

Armijas mūziķim ir jākārto arī karavīra normatīvi – šaušana, skriešana un tā tālāk?

Protams, ikvienam karavīram, kurš nēsā formas tērpu, ir nepieciešama pamatapmācība un regulāri treniņi. Mūsu pamatuzdevums ir kultūras dāvāšana cilvēkiem, taču netiek aizmirstas arī militārās prasmes.

Ārzemju kaujas misijās mūziķus sūta?

Pēdējos gados tas nav darīts, taču agrāk mūsu mūziķi ir bijuši uzstāties Afganistānā. Mēs labprāt to darītu, jo tas ļauj šajos “karstajos punktos” pastāvīgā spriedzē dienošajiem karavīriem sagādāt vismaz kaut kādu kultūras pienesumu. Vēl pirms Bruņoto spēku reorganizācijas Afganistānā paviesojās saksofonu kvartets, vairākas reizes ir braukuši arī populārās mūzikas mākslinieki.

Vai jaunus mūziķus orķestrim viegli atrast?

Pēdējā laikā ir instrumentu kategorijas, kurām mūziķus būs grūti atrast, un tas attiecas ne tikai uz militārajiem orķestriem vien. Mūziķa profesija neizprotamu iemeslu dēļ arvien vairāk zaudē prestižu, droši vien savu lomu spēlē arī pašreizējie ierobežojumi, kas daļai muzikantu laupa motivāciju kaut ko darīt.

Par deficītu kļūst klarnetes, tubas, arī tromboni un trompetes. Savukārt flautām un saksofoniem ir pārprodukcija, tāpēc daļai Mūzikas akadēmijas absolventu nākas mainīt specializāciju.

Šī intervija un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.