Visdīvainākā mūsdienās izdotā grāmata: noslēpumainā Ziemeļkorejas Bībele

Pēc Ziemeļkorejas represīvā režīma pasūtījuma pirms vairāk nekā 35 gadiem tika veikts Bībeles jeb kristiešu Svēto Rakstu tulkojums korejiešu valodas ziemeļnieku dialektā. Mazsvarīgi nav tas, ka Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR) valdošais staļinistiskais Kimu dinastijas režīms kategoriski noliedz jebkādu reliģijas izpausmi un vajā ticīgos. Kā liecina pārbēdzēji un Korejas pētnieki, kristieši šajā valstī ne tikai tiek sūtīti uz koncentrācijas (darba) nometnēm, bet bieži vien arī sodīti ar nāvi. Augstāko soda mēru var nopelnīt ne tikai par Bībeles lasīšanu, bet pat par tās glabāšanu.

Tādējādi rodas loģisks jautājums – kāpēc KTDR valdība finansē Bībeles jaunu tulkojumu, kas nemaz nav tik lēts prieks, un pie tam to vēl izdod tūkstošiem lielā tirāžā? Kas tas par absurdu?

Phenjanas parādes baznīcas

Protams, pārdesmit tūkstošu lielā Bībeles tirāža uz apmēram 25 miljoniem Ziemeļkorejas iedzīvotāju tikai sīks piliens okeānā ir. Bet miroņa vadītajā (KTDR ir vienīgā valsts pasaulē, kur konstitūcijā par valsts vadītāju atzīts nelaiķis – “mūžīgais prezidents”, republikas dibinātājs Kims Irsens (1912-1994)) čučhes sociālisma (komunistiska ideoloģija Ziemeļkorejas “mērcē”; vārdu “komunisms”, tāpat kā Marksa-Engelsa-Ļeņina lietu KTDR oficiālajā leksikā jau sen kā neizmanto) valstī, kur oficiāli praktiski nav neviena kristieša, šo Bībeles izdevumu var uzskatīt par īstu Dieva brīnumu.

Protestantu baznīca Phenjanā:

Līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidum uz visas plašās zemeslodes bija tikai divas valstis, kurās vispār oficiāli nedrīkstēja pastāvēt nekādas reliģijas izpausmes – abas komunistiskas: Albānija un Ziemeļkoreja (pēdējā gan tikai de facto). Abās šajās valstīs visaugstākajā partijas un valdības līmenī bija paziņots, ka jebkura veida ticība ir izskausta, un valstī nav neviena ticīgā. Tomēr astoņdesmitajos gados KTDR savu pozīciju bija spiesta mainīt, jo tolaik, atšķirībā no Albānijas, tā pasaulei bija plašāk atvērta.

20. gadsimta astoņdesmitajos gados tika nolemts, ka “progresīvais” jeb sociālistiskais XIII Pasaules jaunatnes un studentu festivāls 1989. gadā notiks Phenjanā, un Ziemeļkoreja tam pamatīgi gatavojās: rezultātā Phenjana uzņēma ap 20 tūkstošu festivāla viesu kopumā no 177 valstīm. KTDR nedrīkstēja krist kaunā un festivālu, kura moto bija “Par antiimperiālistisku solidaritāti, mieru draudzību!”, vajadzēja sarīkot ar vērienu.

Šim notikumam par godu tika uzcelts ne tikai joprojām pasaulē lielākās ietilpības 1. maija vārdā nosauktais stadions (tas var uzņemt līdz 150 000 skatītāju), bet arī trīs “parādes” baznīcas – divas protestantu un vienu katoļu. Vajadzēja taču pasaulei parādīt, ka KTDR valda ticības brīvība un ir kur palūgties vēl īsti par progresīvajiem antiimperiālistiem neizaugušajiem studentiem!

Šīs trīs baznīcas, kuras visas “sakritības” dēļ tika atklātas vienā – 1989. gadā, arī joprojām ir vienīgie kristiešu dievnami KTDR pašu “korejiešu vajadzībām”. Tiesa gan, šajā gadsimtā Ziemeļkorejas galvaspilsētā aiz augsta žoga tika uzcelts vēl ceturtais Kristus templis – pareizticīgo dievnams (par ko īpašs stāsts), bet tā draudzes kodolu pārsvarā veido Ziemeļkorejā strādājošo pareizticīgo valstu – Krievijas, Bulgārijas un Rumānijas vēstniecību diplomātiskais korpuss. Starp citu, interesanti ir tas, ka KTDR savas vēstniecības ir vairākām Eiropas Savienības valstīm (bez minētajām arī Polijai, Čehijai un Vācijai). Bet tas ir vēl mantojums no tā laika, kad šīs valstis pārstāvēja “sociālistisko nometni”.

Tā kā, ja Latvijas pilsonis Ziemeļkorejā nokļūst kādā problēmsituācijā, viņam ir vismaz piecas Eiropas Savienības diplomātiskās pārstāvniecības, kur vērsties pēc palīdzības (tiesa gan, pašreiz pandēmijas apstākļos daudzi diplomāti no Ziemeļkorejas aizlaidušies).

Dažādās korejiešu valodas

Par Ziemeļkorejas Bībeles jeb “Chosun Bībeles” (Chosun – korejiešu rakstības paveids (dialekts), kas radies no senāk Korejā piecus gadsimtus valdījušas imperatoru dinastijas vārda) pamatu tika ņemts Dienvidkorejā veiktais tulkojums, bet korejiešu valoda pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās pusgadsimta laikā, kopš Koreja tika sadalīta divās – dienvidu un ziemeļu – daļās, katrā Korejas daļā bija kļuvusi jau tik atšķirīga, ka ziemeļkorejietis no Dienvidkorejā izdotā teksta vienkārši neko nesaprata. Ja tā būtu vienkārša avīzes ziņa, tad jau būtu saprotama, bet par filozofisku tekstu, kā Bībele, gan to nevar teikt.

Dienvidkorejas kristiešu delegāciju ielaiduši Phenjanas katoļu baznīcā (2013. gada novembris):

Vienkāršoti izsakoties - mēs to varētu salīdzināt ar situāciju, kad latgalietim, kurš nekad nav bijis Kurzemē un dzirdējis īstu kurzemnieku valodu, tagad liek lasīt un vadīties pēc Svētajiem Rakstiem, kas drukāti ventiņu mēlē. Arī pašlaik ziemeļkorejiešu pārbēdzēji, kuri dzīvo brīvajā pasaulē un kļuvuši par kristiešiem, nespēj lasīt un saprast Bībeli dienvidkorejiešu dialektā.

Ziemeļkorejas režīma veiktais Bībeles tulkojums par apmēram 40% atšķiras no Dienvidkorejas izdevuma.

“Jaunradītie” kristieši

Ziemeļkorejā nez no kurienes pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē parādījušies “kaismīgie kristieši” apvienojās KTDR drošības dienestu paspārnē izveidotajā Korejas Kristiešu federācijā, kura nu pēc Ziemeļkorejas valdības uzstādījuma prasīja “savu Bībeli”. KTDR konstitūcijā uzradās arī 68. pants, kas ziemeļkorejiešiem, tiesa gan – tikai uz papīra, garantēja “sirdsapziņas brīvību”.

Lai Kims-vectētiņš pasaulei parādītu, ka Ziemeļkorejā valda ticības brīvība, KTDR valdības paspārnē tika izveidota ziemeļnieku vajadzībām paredzētās Bībeles tulkojuma komanda. Pie tam visai spēcīga – tajā bija ne tikai valodnieki, bet kā teoloģiskie konsultanti tika pieaicināti arī pirmskara Phenjanas kristiešu misionāri un viņu pēcteči.

Krievijas pareizticīgās baznīcas televīzijas “Spas” stāsts par Phenjanas pareizticīgo dievnamu:

Jāteic, ka šis ziemeļkorejiešu Bībeles tulkojums pēc zinātnieku atzinuma ir daudzkārt labāks un korejiešiem saprotamāks nekā Dienvidkorejas izdevums. To, piemēram, nesen savā grāmatā “Uz ziemeļiem no 38. paralēles: kā dzīvo KTDR” (Maskava, ANF, 2020) atzinis viens no ievērojamākajiem Ziemeļkorejas pētniekiem pasaulē, Seulas (Dienvidkoreja) Kinmun universitātes profesors Andrejs Laņkovs. Un viņš jau zina, ko runā, jo ir bijis korejiešu valodas pasniedzējs gan Sanktpēterburgas (Krievija) Valsts universitātē, gan Austrālijas Nacionālajā universitātē Kanberā. 

Saorganizētais Bībeles tulkojums

Tā nu valstī, kuras galvaspilsētu līdz 2. pasaules karam dēvēja par “Austrumu Jeruzalemi”, jo tieši Phenjana savulaik bija Austrumāzijas protestantisma centrs, 1989. gadā par godu progresīvās jaunatnes festivālam pēkšņi uzradās kaismīgi ticīgie. Pēc būtības viens no viņiem varētu būt arī toreizējais dzīvais, nu jau mirušais “mūžīgais prezidents” Kims Irsens, jo viņa māte taču bija protestantu mācītāja meita, un Kims Irsens, tāpat kā daudzi citi vēlāko komunistisko diktatūru vadītāji, kaut vai, piemēram, Fidels Kastro vai Staļins, pēc visa spriežot, bija audzināts kristīgā garā.

Ziemeļkorejas vadoņiem izdevās “noorganizēt” perfektu Bībeles tulkojumu, kuru prezentēt ārzemnieku auditorijai. Phenjanas valsts tipogrāfija 1983. gadā iespieda 10 000 Jauno Derību, bet 1984. gadā - 10 000 Veco Derību (tā vismaz vēstīts enciklopēdiskajos izdevumos, kaut gan pēc loģikas un notikumu attīstības hronoloģijas izdošanas gadam vajadzētu būt pāris gadus vēlāk). Paradoksāli, ka šīs Bībeles daļas tika nodrukātas laikā, kad KTDR vēl nedarbojās neviena “parādes” baznīca, un to vienkārši nebija, kur lietot. Pie tam, šie Svētie Raksti tolaik skaitījās nevis zinātnisks, bet gan baznīcas (teoloģisks) izdevums (patiesībā tas nebija ne viens, ne otrs, bet gan propagandas materiāls, kaut arī augstvērtīgs).

Pēc oficiālās leģendas Bībeles bija paredzētas tiem dažiem desmitiem nominālo kristiešu, kuri tolaik sāka apmeklēt abas divas Phenjanas protestantu “parādes” draudzes (Chilgol un Bongsu baznīcas). Vēlākajos gados KTDR atkal izdeva atkārtotu ziemeļkorejiešu Bībeles laidienu – 20. gadsimta deviņdesmitajos gados jau vienā grāmatā apkopojot gan Jauno, gan Veco Derību.

Laikā, kad KTDR attiecības ar Dienvidkoreju mazliet atmaiga, “Chosun Bībeles” eksemplārus kā pierādījumu tam, ka Ziemeļkorejā it kā valda ticības brīvība, nogādāja Dienvidkorejā.

Tad nu šo ziemeļkorejiešu Bībeles tekstu arī izdod brīvajā pasaulē starptautiskā Apvienotā Bībeles biedrība, lai Svētie Raksti būtu pieejami ziemeļkorejiešu pārbēdzējiem un tā būtu kā “nelegālā literatūra”, kuru KTDR nogādāt ar gaisa baloniem no Dienvidkorejas vai ar laivām no Ķīnas, vai arī tā būtu misionāru ierocis, kuri cenšas kristianizēt Ziemeļkorejas viesstrādniekus Krievijā un Ķīnā.

Ziemeļkorejas “Choson Bībeles” izdevumus brīvi var nopirkt internetveikalos visā pasaulē – eksemplārs maksā ap 12 ASV dolāriem (10,6 eiro), bet jārēķinās, ka tā būs tikai kopija, nevis oriģinālais Ziemeļkorejas izdevums.

Dīvainie Ziemeļkorejas ticīgie

Oficiāli izdotās “Chosun Bībeles” kaudzes dzimtenē jau nav daudz kam lasīt. Visas četras Phenjanas kristiešu baznīcas pēc KTDR režīma sniegtajām ziņām apmeklējot tikai daži simti ziemeļkorejiešu kristiešu – svētdienās esot ap 50 pareizticīgo, protestantu baznīcās pulcējoties līdz 100 dievlūdzēju, tāpat arī esot daži simti katoļu (savdabīgi, ka Phenjanas katoļu draudzei nav sava priestera un tā nepakļaujas Romas pāvestam). Tomēr, pēc visa spriežot, vairākums no viņiem ir vienkārši drošībnieku saorganizēta “aktieru trupa”, kurai jāspēlē ticīgie, kad pa Phenjanu tiek izvadītas ārzemju tūristu grupas. Kaut gan nevar izslēgt to, ka kāds “aktieris”, spēlējot teātri, izrādes laikā arī sācis sekot Jēzum Kristum.

To, ka KTDR “ticīgos atrod”, apliecinājis pašreizējā Ziemeļkorejas vadītāja Kima Čenuna priekštecis, viņa tēvs Kims Čenirs. Kad viņš 2002. gadā savā bruņotajā vilcienā braukāja pa Krievijas Tālajiem Austrumiem, lai tiktos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, viņu apbūra Krievijas pareizticīgo dievnamu dižā arhitektūra. Tad arī radās viena no Kima Čenira kaprīzēm – pareizticīgo dievnams jāuzceļ arī Phenjanā! To arī četru gadu laikā izdarīja. Atradās arī pāris ziemeļkorejiešu puiši, kurus aizsūtīt mācīties par priesteriem uz Krievijas garīgajiem semināriem.

2002. gadā, kad Kims Čenirs savā bruņotajā ešelonā ar Krievijas vēstnieku KTDR runāja par pareizticīgo tempļa būvniecību Phenjanā, vēstnieks Kimam Otrajam iebilda: “Bet jūsu valstī taču nav pareizticīgo?!”, uz ko Kims Čenirs atbildēja: “Par to nevajag uztraukties – atradīsim!”, tā savā grāmatā notikušo sarunu ar Kimu bruņotajā vilcienā apraksta Korejas pētnieks, profesors Andrejs Laņkovs. Tā nu no zila gaisa, 60 gadu pēc tam, kad Ziemeļkorejā vispār nebija dzirdēts vārds “pareizticība”, pēkšņi uzradās KTDR Pareizticīgo komiteja un atradās divi kaismīgi jaunekļi, kuri sagribēja doties studēt Maskavas Garīgajā akadēmijā un kļūt par priesteriem vienīgajā Phenjanas pareizticīgajā baznīcā. Tagad Krievijas Tālajos Austrumos - Habarovskas Garīgajā seminārā mācoties vēl pieci ziemeļkorejieši, liecina internetā pieejamā informācija.

Oficiāli Ziemeļkorejā labākajā gadījumā varētu būt ne vairāk kā 2000 kristiešu, kuri pārsvarā, pēc visa spriežot, ir “drošībnieku” aktieri. Piemēram, ir visnotaļ dīvaini klausīties ne tai perfektākajā krievu valodā (bet pareizticīgo priesteriem taču jālieto senslāvu valoda) tās pāris intervijas ar Phenjanas pareizticīgās baznīcas “tēviem” Krievijas televīzijas propagandas ziņu raidījumos, kur viņi vispirms par ticību pateicas Kimam Čeniram, pēc tam viņa dēlam Kimam Čenunam un tikai pēc tam Dievam.

Savukārt pēc starptautisko novērotāju un cilvēktiesību aktīvistu domām Ziemeļkorejā varētu būt vairāk nekā 375 000 pagrīdes jeb katakombu kristiešu, kuri pārsvarā ir pirmskara Korejas kristiešu pēcteči – bērni, mazbērni un mazmazbērni, kurus vecāki un vecvecāki, neskatoties uz režīma represijām, audzinājuši kristīgajā garā. 

Interesanti ir tas, ka Ziemeļkoreju pagājušā gadsimta beigās ir apmeklējis visā pasaulē pazīstamais leģendārais evaņģēlists Billijs Grehems (1918-2018) kopā ar savu sievu Rutu (1920-2007). Grehema sieva ir nākusi no pirmskara Phenjanas misionāru ģimenes, un viņas vēlmi apmeklēt savas bērnības vietas izmantoja KTDR režīms, kas atļāva Grehemam uzstāties Bongsu dievnamā, un pēc tam viena no savulaik visietekmīgākā pasaules reliģiskā līdera vizīti izmantoja propagandas izdevumos, stāstot, cik brīvi var justies kristieši Ziemeļkorejā.

Seulas universitātes profesora Andreja Laņkova stāsts par Ziemeļkorejas kristiešiem (krievu val.):