Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Grāmatas "Palimpsests" autors Pēteris Bankovskis. (Foto: Rojs Maizītis)

Pēteris Bankovskis par kolekcionārisma azartu un lāstu, īstiem un neīstiem aroda brāļiem

9vīri
20. novembrī 06:02 2021. gada 20. novembrī 06:02
  Egīls Zirnis | 9vīri
Grāmatas "Palimpsests" autors Pēteris Bankovskis par kolekcionārisma azartu un lāstu, īstiem un neīstiem kolekcionāriem un to, kam vajadzīgs Purvītis.

“Privāta reliģija, kas robežojas ar elkdievību”; “cilvēka mūžsenā tieksme saistīt sevi ar nezūdošo un nepārejošo”; “brīvības saliņa haotiskās nepieciešamības okeānā” – šos filozofa Andra Rubeņa dotos kolekcionēšanas fenomena raksturojumus savā grāmatā Palimpsests. Ieskats kolekcionārisma vēsturē Latvijā citē publicists Pēteris Bankovskis. Tik pamatīga grāmata par kolekcionēšu Latvijā iznāk pirmoreiz, lai gan Pēteris pats pieticīgi apgalvo, ka galvenais tajā esot literatūras saraksts, ceļa karte nākamajiem tēmas pētniekiem. Šķiet, tajā apskatīts teju viss, ko vien par Latvijas kolekcionāriem var atrast. Cik liela ir tā krājēju pasaules daļa, ko pārējā sabiedrība neredz? Un – kurš no apokalipses jātniekiem apdraud šobrīd topošās kolekcijas, kā tas Latvijas vēsturē ne reizi vien jau ir bijis?

Slepenais vaļasprieks

Vai, vācot materiālus par kolekcionēšanu, nav sajūtas, ka tu saskaries arī ar tādu kā tumšo matēriju fizikā, par kuru zināms tikai tas, ka tā ir, bet vairāk arī nekas nav zināms? Proti, ka ir kolekcionāri, kuri savu kaislību neafišē, līdz ar to daudzu mākslas darbu atrašanās vieta nav zināma?

Iespējams, tā ir padomju un pēcpadomju laiku specifika, ka ap kolekcionārismu mums valda noslēpumainības gaisotne. Jo, cik varēju redzēt, lasot vecos žurnālus un avīzes, pirmskara Latvijā kolekcionāri tā neslēpās. Bet es varu iedomāties, kas ir šīs noslēpumainības iemesls. Padomju laiku problēma, kas velkas līdzi vēl tagad, ir tā, ka kolekcionēšana, ja tu kolekcionē mākslas priekšmetus, stila mēbeles vai stila porcelānu, ir ārkārtīgi dārga nodarbošanās, tai vajag daudz naudas, un ne padomju laikā, ne tagad liela daļa no tiem, kam piemīt kolekcionāra indeve, nespēj vai negrib uzrādīt savas naudas avotus.

Grāmatas "Palimpsests" autors Pēteris Bankovskis. (Foto: Rojs Maizītis)

Tiešām vienkāršs iemesls...

Ļoti vienkāršs. Padomju laikos bija vēl kas – ķēra cilvēkus, kam bija tā sauktie bezstrādes ienākumi. Kolekcionāra būtība jau ir tāda, ka viņš krāj, krāj, un, ja kolekcija pavēršas tādā virzienā, kas viņu neinteresē, viņš vienu daļu sāk pārdot. Bet, ja tu padomju laikos kaut ko pārdevi “no rokas”, turklāt par tūkstošiem, nevis par rubli, tā skaitījās spekulācija lielos apmēros, par ko vienu brīdi varēja piespriest pat nāvessodu. Piemēram, ja tu biji numismāts un kolekcionēji cara laika zelta desmitniekus, tā bija spekulācija ar dārgmetāliem un valūtu. Cilvēkus tā iebaidīja, ka tās bailes vai vismaz piesardzība velkas līdz pat šodienai.

Kā padomju vispārējās nabadzības laikā vispār bija iespējams kolekcionēt dārgus priekšmetus?

Grāmatā man ir piemērs par vijolnieci Lidu Rubeni un viņas vīru, trešās šķiras pianistu Jevgeņiju Krāmeru, kas viņu pavadīja. Viņi, līdzīgi kā vēlākos laikos Prāta vētra un Raimonds Pauls, braukāja pa visu Padomju Savienību, un tur bija citi honorāri, kārtīgas summas. Tie bija laiki, kad uz Baltijas vijolnieces solokoncertu cilvēki kaut kur Magadanā vai Kemerovā stāvēja rindā un ģība. Rubene un Krāmers bija tik ievērojami, ka viņus laida uzstāties pat uz sociālistisko nometni, tostarp uz Ķīnu. Tad nu viņiem bija Austrumu priekšmetu kolekcija, dārgs porcelāns, pulksteņi, mēbeles – viņi to varēja atļauties. Arī Krievijas zinātnieku un kultūras darbinieku aprindās bija cilvēki, kam naudas netrūka. Tajos laikos naudas izkārtojums bija cits, bija profesijas un virzieni, kuros, ja tu trāpīji pareizā vilnī, tad dzīvoji cepuri kuldams. Krievijā joprojām, ja tu esi liels popmūziķis, tev ir villa Dienvidfrancijā. Mūsu valstiņa ir sīka, apgrozījums mazs, te tā īsti tas nesanāk.

Grāmatas "Palimpsests" autors Pēteris Bankovskis. (Foto: Rojs Maizītis)

Kad padomju laikos kolekcionārs sāka savas indeves paplašināšanai nopietnāk pirkt un pārdot, viņš vai nu uzrāvās uz OBHSS (sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļa), tika paņemts ciet, un obēhāešņiki vai čekisti, kas paši bieži vien bija kolekcionāri, tādā veidā bagātināja savas kolekcijas, konfiscēdami kolekcionāra mantu, vai arī viņam izdevās izgrozīties.

Piekrītot stučīt par citiem kolekcionāriem...

Arī tas bija. Dažreiz kolekcionēšana varēja beigties traģiski, kā slavenajam filatēlistam Alfrēdam Jēkabsonam, kuru 1971. gadā aplaupīja un noslepkavoja. Kur palika viņa kolekcijas, nav zināms vēl tagad. Kolekcionēšana vienmēr ir bijusi saistīta ar risku, jo kolekcionāri ir azartiski cilvēki, līdz ar to dažkārt riskus pietiekami nenovērtē.

Tātad bailes no aplaupīšanas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc neafišē kolekciju?

Jā, un vēl viens iemesls ir cilvēki, kurus īstie kolekcionāri nicina, tie, kas kolekcionēšanu uzskata tikai par investīciju. Tādu netrūkst nekur pasaulē. Tāds nopērk gleznu par desmit vai simt miljoniem, noliek Singapūrā bankas bunkurā, un tur tā stāv. Neviens to gleznu neredz, arī īpašnieks pats ne. Kad viņš nospriež, ka gleznas cena varētu būt kļuvusi augstāka, tad izlaiž to tirgū.

Īsti kolekcionāri tomēr savas kolekcijas rāda un stāsta par tām, paši sēž sakrāto priekšmetu gūzmā un kaifo, ja ne dalīdamies ar citiem, tad apmierinādami vismaz savu godkāri, sajūtu gammu un kaut ko tamlīdzīgu. Investētājus viņi augstu nevērtē, pliks bizness nekad neizskatās labi.

Eduards Jansons. (Foto: Attēli no grāmatas "Palimpsests")

Turīgi un ne tik turīgi kolekcionāri

Vai Latvijā ir tādi mākslas priekšmetu krājēji investētāji?

Liekas, ne īpaši. Kad Kargins vai Krasovickis pirka Libertus, viņi jau tos neslēpa, lika bankā pie sienas. Pateicoties viņiem, Ludolfa Liberta gleznu cena arī pieauga.

Atceros, kādi banku čaļi sāka avīzē Dienas Bizness publicēt rakstus par to, ka māksla ir laba investīcija, bet liekas, ka tas nenostrādāja. Vai tad, piemēram, Ģirta Muižnieka glezna pēc gadiem maksās pieckārt vairāk nekā tagad? Diez vai. Tas pats Purvītis – kam viņš ir vajadzīgs ārpus Latvijas, atklāti runājot? Tādas investīcijas strādā tur, kur ir milzīgi tirgi un starptautisks apgrozījums. Kā, piemēram, radi kopā ar advokātiem lielo dzērāju Marku Rotko pēc nāves uztaisīja par miljoniem pārdodamu ģēniju. Bet tā tas ir daudzās jomās, ne tikai kolekcionēšanā. Kur tu te atvēzēsies? Izplet rokas – viena Rucavā, otra Krāslavā, ar to arī viss ir pateikts.

Tātad latviešu māksla visdārgākā ir Latvijā?

Protams.

Uz tā aplauzās deviņdesmito gadu sākuma pārpircēji?

Jā. Viena daļa domāja, ka nu tik ārzemēs varēs pārdot, veselām čupām pa dažādiem ceļiem aizveda latviešu mākslinieku darbus uz ārzemēm, bet nekāda cenas attīstīšana nesanāca. Divtūkstošajos gados diezgan daudz ir atnācis atpakaļ. Liekas, Jānis Zuzāns ir nopircis diezgan daudz no tā, kas bija aizvests uz ārzemēm un tagad ieklīdis atpakaļ. Pat gleznotājs Jānis jeb Johans Valters, kurš mūža lielāko daļu nodzīvoja Vācijā un tikpat labi var tikt uzskatīts par vācu ekspresionistu, vislabāk kotējas šeit. Ne velti tad, kad liels Valtera darbu krājums Vācijā izgāja pārdošanā, to nopirka Pēteris Šmidre. Viņš var lepoties ar lielisku Valtera darbu kolekciju.

Imants Lancmanis. (Foto: Attēli no grāmatas "Palimpsests")

Vai postpadomju Latvijas mākslas kolekcionāru saraksts nav diezgan līdzīgs Latvijas miljonāru sarakstam?

Domāju, tas tā īsti tomēr nav. Ja aizej uz kādu mākslas darbu izsoli, tad ieraugi tur daudzus jaunus cilvēkus, kuri kaut ko kolekcionē parasti nelielos apmēros. Vai tad, piemēram, Aleksandrs Mirļins kāds miljonārs? Bet viņš ir ļoti pārdomāts un interesants kolekcionārs. Viņam ir lieliski 50.–70. gadu latviešu mākslinieku, tostarp mazpazīstamu, darbi.

Protams, ir mums daži kolekcionāri muzeju līmenī, viņi nav pārāk nabadzīgi cilvēki: Jānis Zuzāns, bijušais Latvijas Kuģniecības šefs Andris Kļaviņš, Aldis Plaudis... Viņi sadarbojas ar muzejiem, labprāt dod savus darbus izstādēm. Vieni grib, lai norāda, ka izstādītās gleznas ir no viņu kolekcijas, citi – ka vienkārši no privātkolekcijas.

Bez naudas tomēr mākslu krāt īsti nevar.

Var jau sākt pieticīgi. Nopērc vienu grafikas lapu par 50 eiro, otru, trešo... Pēc tam to vienu, kas tev mazāk patīk vai kurai ir cēlusies cena, pārdod, un tev jau ir vairāk naudas nākamo kolekcijas objektu iegādei. Pieļauju, ka viens otrs tieši tā ir sācis krāšanu, īstenojot savas krāšanas dziņas, kas piemīt visiem kolekcionāriem – sagrābt sev kaut ko. Ja tu esi apveltīts ar labu jušanu, principā vari izlīst uz augšu, pērkot un pārdodot mākslu. Bet reprezentablu kolekciju bez naudas izveidot nevar.

Cik saprotu, kolekcionāri slikti skatās arī uz tādiem, kuri, bagāti būdami, nopērk veselu kolekciju. Tādi arī Latvijā ir vairāki bijuši.

Kas tur slikts?

Nu kā – tu nopērc veselu kolekciju un tad nelielajā kolekcionāru vidē afišējies, ka krāj to un to, lai gan visi zina, ka tu neko neesi sakrājis. Jo krāšana jau ir kolekcijas audzēšana pamazām. Rakstnieks Andris Kolbergs, pats būdams traks kolekcionārs, savos stāstos ir aprakstījis kolekcionēšanas drudzi, kas cilvēku pārņem. Visforšākais ir mirklis, kad tu kolekcijas priekšmetu meklē, pēti, seko līdzi tā atrašanās vietai, novērtē, vai tas ir īsts vai viltots. Tas ir tāpat kā gatavošanās ballītei – tu gaidi viesus, tie atnāk, piedzeras un pievemj visus kaktus, bet tā gatavošanās un gaidas ir satraucošas un īpašas.

Kolekcionāru var salīdzināt arī ar mednieku. Man mednieki patiesībā riebjas, bet varu iedomāties to satraukuma drudzi, kad tu stāvi aiz krūma un trīci, gaidot, kas parādīsies – briedis, cūka vai nīstais kaimiņš... Līdzīgi ir makšķerniekiem, bet viņi ir filozofiskāk noskaņoti, turklāt var noķerto zivi atlaist.

Vai, vākdams informāciju Palimpsestam, tu uzdūries arī izteikti alkatīgiem kolekcionāriem?

Viens man ir aprakstīts – Kurzemes hercogs alkatīgi atņēma savam padotajam, kurš arī bija kolekcionārs, viņa kolekciju. Man ir sajūta, ka kolekcionāri nav lieli draugi savā starpā, jo iznāk konkurēt. Var jau ar labvēlīgu smaidiņu izsolē sēdēt blakus un sacensties, solot kādu gleznu, bet rūgtums vienalga paliek, ja tu nedabū.

Irina un Māris Vītoli. (Foto: Attēli no grāmatas "Palimpsests")

Kāds ir to mākslas kolekcionāru mērķis, kuri to nedara tikai investīcijas dēļ? Par filatēlistiem tā kā būtu skaidrs, viņiem ir katalogs, un mērķis varētu būt sakrāt visu, kas katalogā par izvēlēto tēmu atrodams...

Bija tāds kolekcionārs Eduards Jansons, viens no vadošajiem Latvijas mākslas kolekcionāriem padomju laikā. Taksometra šoferis. Jansonam bija mērķis sakrāt pa vienai labai (viņa izpratnē) gleznai no katra latviešu gleznotāja. Liekas, viņš to nerealizēja, jo tas nemaz nav iespējams, no dažiem gleznotājiem ir saglabājušās tikai dažas gleznas, un tās pašas atrodas muzejā. Ja viņam gadījās kāds kāda gleznotāja labāks darbs, viņš iepriekšējo pārdeva.

Ir kolekcionāri, kas izvirza mērķi sakrāt, piemēram, kāda slavena gleznotāja visus skolniekus. Bijušais izglītības un zinātnes ministrs Māris Vītols sākumā krāja dažādus māksliniekus, bet tad pievērsās Austrumeiropas tā sauktajai laikmetīgajai mākslai. Viņa mērķis ir izveidot reprezentablāko šāda veida mākslas kolekciju Baltijā, varbūt pat Austrumeiropā, rīkojot izstādes un mēģinot iefiltrēt Austrumeiropas mākslu kā fenomenu kopumā vairāk uz Rietumu pusi, lai tie sāk nopietnāk ņemt to, kas notiek aiz bijušā dzelzs priekškara. Jo Rietumiem visa sava ir diezgan, viņiem īstenībā ir nospļauties par to, kas Austrumeiropā notiek.

Bieži vien kolekcionārs sāk kolekcionēt tikai tāpēc, ka viņam ir daudz naudas un ka citi tā dara, bet tad krādams sāk lasīt attiecīgas grāmatas par kolekcionējamo tēmu, iedziļināties būtībā, pamazām sāk atšķirt, kas ir labs, kas slikts, kas ir īsts, kas viltots, un beigās, kā nelaiķis miljonārs Boriss Teterevs, sāk studēt mākslas vēsturi pie privātiem profesoriem.

Vai kolekcionāri biežāk paši cenšas urbties informācijā vai arī algo konsultantus?

Ir dažādi. Vienu brīdi mums liels kolekcionārs bija Ainārs Gulbis (tagad viņš, šķiet, ir zaudējis interesi par to). Kolekcionēšanas periodā viņš sapņoja par sava privātā mākslas muzeja ierīkošanu. Tad katrā daudzmaz cienījamā izstādē ieradās Kārlis Leiškalns un izvēlējās darbus, ko Gulbim pirkt.

Liela problēma arī ārzemēs ir viltojumi. Gadās, ka kolekcionārs sapērkas viltojumus vai atdarinājumus tik daudz, ka beigās izrādās – visa kolekcija sastāv tikai no tiem. Latvijā tik klaji gadījumi nav zināmi, bet tas, ka pēckara gados Latvijā tika aktīvi viltots un tirgots Purvītis, gan ir dzirdēts. Ir mums arī tādi, kas uzskata, ka Nacionālajā mākslas muzejā pie sienām karājoties čupām viltotu gleznu. Varbūt viņi tā runā tikai aiz īgnuma, ka viņiem mājās tās nekarājas... Kolekcionāru vide, līdzīgi jebkurai specifiskai videi, ir visādu baumu, tenku un nostāstu pilna.

Modes vēsmas

Ar ko jārēķinās tam, kurš tagad sāk krāt mākslu? Proti, vai ir tādi mākslinieki, kuru darbus viņš diez vai dabūs, jo tie visi ir kolekcijās?

Protams, to pašu Purvīti nopirkt labu ir faktiski neiespējami. Taču – kāpēc viņš tev vajadzīgs? Krāj kaut ko citu! Ir taču čupām mākslinieku. Piemēram, latviešu padomju akvarelisti vai keramiķi – ķeries klāt un krāj. Tolaik taču bija milzīgas tekstilmākslas, keramikas un stikla mākslas izstādes. Kas tik tur bija! Tagad tās mantas lielākoties ir kaut kādās pažobelēs, izgājušas no modes un aizmirstas. Ja tu sāc krāt, piemēram, sešdesmito gadu Latvijas keramiku, tu to vari atkal pacelt saulītē, ja pareizi profilē un iestāsti citiem, ka tas ir labs. Jo māksla bieži vien balstās uz iestāstīšanu. Jo vairāk borē, ka tas ir labs, jo vairāk cilvēku tam noticēs.

Lida Rubene. (Foto: Attēli no grāmatas "Palimpsests")

Vai kolekcionēšanā ir mode? Piemēram, kā tas deviņdesmitajos gados bija ar Libertu, kad Parex radīja vilkmi uz viņa gleznām...

Viņi jau nebija vienīgie. Tolaik diezgan daudzus Libertus atveda no ārzemēm. Trimdas latviešu ģimenēm labais tonis bija pirkt latviešu mākslinieku darbus. Kad vecie izmira, viņu bērniem, kas bieži vien latviski vairs nerunā, tāds Liberts vai Kalmīte simt gadus nav vajadzīgi. Kad varēja sākt braukt uz ārzemēm, aktīvi personāži pa trimdas latviešu mājām salasīja diezgan daudz ko un saveda šurp. Bet tas, kas deviņdesmitajos gados norisinājās sazobē starp trimdas cilvēkiem un šejieni, ir ļoti grūti izsekojams process.

Mode var būt arī, piemēram, tāda kā Jāņa Zuzāna gadījumā, kurš aktīvi krāja latviešu mākslu no pirmsākumiem līdz mūsdienām, bet, ja paskatāmies, ko viņš krāj tagad, redzam, ka tā ir tā sauktā laikmetīgā māksla, ar kuru viņš, visticamāk, cer ieiet starptautiskajā moderno kolekcionāru apritē, kur bieži vien krāj nesaprotamas un pat normāli neuzglabājamas lietas. Zuzeumā tagad redzam, ka Zuzāns ir sakrājis arī indiešu mūsdienu mākslu. Iespējams, tāpēc, ka kaut kādā kolekcionāru vidē krāt agrāk par eksotiskām uzskatītu valstu mākslu ir moderni. Daži, kas to var atļauties un spēj iziet ārpus latviešu mākslas aploka, varbūt arī seko kādai internacionālai modei, bet, krājot latviešu mākslu, kāda te īpaši var būt mode? Nu, ir cilvēki, kas uzskata, ka jākrāj tā sauktie latviešu vecmeistari, tad viņi plēšas ap tām dažām Purvīša, Rozentāla vai Valtera gleznām, kas te parādās. Augstā cenā ir Latvijas pirmskara apgleznotais porcelāns, tās cenas lielā mērā uzskrūvēja Pjotrs Avens, sakrādams savu kolekciju.

Ko no mākslas krāj vairāk – gleznas un porcelānu?

Nu, tēlniecību krāt ir grūtāk. Grafikas kolekcionēšana ir viegla un arī smalka lieta. Daži visu mūžu krāj kā grāmatzīmes. Tas kaut kādā ziņā līdzinās pastmarku krāšanai.

Vai tev jau pirms ķeršanās pie Palimpsesta rakstīšanas bija skaidrs, cik liels darbs tas būs?

Nē, es, pat avīzei vai žurnālam rakstot, neapjaušu, cik garš tas raksts būs, un bieži vien neapjaušu arī, par ko tas būs; sāku no viena stūra un rakstu. Palimpsestā man galvenais, tā kā tādu grāmatu Latvijā līdz šim nav bijis, bija literatūras un personu saraksta izveidošana beigās, lai cilvēkam, kurš gribētu kaut ko šajā tēmā darīt, būtu ceļa karte pētījumiem.

Pieņemu, ka dažs labs grāmatā neatradīs to, ko bija iedomājies, cerēdams, ka es būšu uzrakstījis par Latvijas kolekcionāriem un to, “kas viņiem ir mājās” tajās kolekcijās, lai varētu braukt virsū, mēģināt no viņiem atpirkt vai izdiņģēt savai kolekcijai vajadzīgo. Man kaut kā automātiski iznāca historiogrāfisks pārskats, sākot ar akmens laikmetu (smaida). Likās, ka tas ir būtiskāk – ielikt kolekcionēšanu vēsturiskā kontekstā un parādīt, ka kolekcionēšana Latvijā visos laikos saskaras ar vienu ļoti nopietnu problēmu.

Kādu?

Tā problēma ir tāda, ka ik pa brīdim pienāk laikmeta beigas, kas aizrauj nebūtībā visu, kas tam piederas. Tā aizgāja nebūtībā vācbaltiešu kolekcijas, starpkaru Latvijas kolekcijas, tā deviņdesmitajos gados lielā mērā tika iznīcinātas padomju laiku kolekcijas. Tagad atkal tiek krāts no jauna, un to, kādu likteni tam lemts piedzīvot, neviens nezina. Jo kolekcionāriem ir raksturīgs tas pats, kas mums visiem, proti, nāve. Parasti atgadās tā, ka pakaļpalicējiem kolekcionāra sakrātais vākums nav vajadzīgs. Tā ir ne tikai Latvijā. Nāve, šķiršanās vai bankrots iznīcina kolekciju kā sugu. Ārzemēs ir arī tāda problēma, kuras pie mums vēl nav, – miljonos vērtas kolekcijas mantošana iznāk nenormāli dārga, jo mantojuma nodokļi bieži vien ir tik ārprātīgi, ka, neiznīcinot kolekciju, mantiniekiem nav ar ko tos nodokļus samaksāt. Tāpēc lielas kolekcijas kolekcionārs bieži vien jau laikus deponē vai uzdāvina muzejiem, lai mantiniekiem nerastos lielas finanšu nepatikšanas.

Nikolajs fon Himzels. (Foto: Attēli no grāmatas "Palimpsests")

Pie mums pēc kolekcionāra nāves viņa kolekcijas bieži vien izputina. Kolekcionāra Jansona meita man stāstīja, ka viņa un viņas māte atviegloti nopūtušās, kad kolekcionārs bija beidzis kolekcionēt, jo nu viņām vairs nebija jāpiedzīvo posts tikai tāpēc, ka despotiskais ģimenes galva visus brīvos līdzekļus izlieto mākslas darbu iegādei un viņām neatļauj pat jaunu kleitu nopirkt.

Laikmeta beigas

Kas Latvijā varētu būt nākamais drauds kolekcijām, nākamās laikmeta beigas? Rietumos vērojamā pieminekļu gāšana?

Mēs nezinām, kas notiks. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka neko labu mani mazbērni nepiedzīvos. Tam var būt dažādi aspekti. Ja tiešām mainīsies sausuma un ūdens režīmi, tie miljoni no Āfrikas nevaldāmi gāzīsies šurp. Neviens nevar paredzēt, vai tādā gadījumā būs pilsoņu karš starp baltajiem un melnajiem. Lai cik vārga un nožēlojama attiecībā pret izmaiņām pasaulē izskatītos Eiropas Savienības un ASV politiskā elite, ir gana daudz cilvēku, kas nav ne vārgi, ne nožēlojami. Viņi nesēdēs mierā. Paskaties, Latvijā uzrodas jampampiņi, kas ir gatavi iet ielās un ar nūjām sist tos, kas ir vakcinējušies. Tātad cīņas gars latviešos nav zudis, un talants vienmēr cīnīties nepareizajā pusē arī ne (smaida). Kas tad 1918. gadā bija Latvijas galvenā politiskā vienība? Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika! Lielākais iedzīvotāju skaits atbalstīja tos, nevis 18. novembra brašuļus.

Tas, ko mēs piedzīvojam tagad, ir traģikomisma kalngals no visām pusēm. Par to lielā mērā varam pateikties sociālajiem tīkliem un informācijas aprites atšķirībai no agrākiem laikiem. Katrs idiots var publiski nosaukt sevi par nezin ko, un līdz zināmam brīdim viņu nemaz nevar atšifrēt. Tehnoloģijas ļauj izveidot videoierakstā pilnīgi neatšķiramu jebkuras personas seju un ielikt tās mutē jebkādu tekstu. Dzīvojam un dzīvosim arvien dīvainākā pasaulē, greizo spoguļu un neskaitāmu atstarojumu fantasmagorijā. Pa vidu vēl ir transhumānisti, cilvēki, kas uzskata, ka strauji tuvojas mākslīgā intelekta laikmets, kad bioloģiskais cilvēks vairs nebūs vajadzīgs un nākamajā evolūcijas pakāpē izzudīs pats no sevis. Tad kolekcionēšana vairs nebūs aktuāla. Tagad jau ir programmas, kas spēj nevis tikai nokopēt, teiksim, impresionistu gleznu, bet uzgleznot jaunu gleznu impresionisma stilā; ir programmas, kas raksta dzeju, mūziku...

Ko tas mums nozīmē?

Lielas bažas. Īlons Masks jau pirms laba laika izteica bažas, ka nākotnē viena no lielākajām problēmām var izrādīties cilvēku nodarbinātība: tehnoloģiju attīstības dēļ arvien lielāks skaits darbu notiks bez cilvēka piedalīšanās, un arvien vairāk būs cilvēku, kuriem burtiski nebūs ko darīt.

Man liekas, jau tagad tādu netrūkst, citādi tik daudzi nedirnētu sociālajos tīklos un necīnītos ar pseidoproblēmām visādās nevalstiskajās organizācijās.

Labā ziņa ir tāda, ka nākotni paredzēt mums nav lemts.

Par Latvijas absolūto čempionu profesionālās kolekcionēšanas ziņā tu intervijās esi nosaucis Imantu Lancmani.

Lancmanis neapšaubāmi ir visgodājamākais kolekcionārs – viņš taču neko nav krājis priekš sevis. Viņa vīzija bija uztaisīt visiem pili, un viņš to ir izdarījis – izveidojis Rundāles pils muzeju par autentisku pili ar autentiskiem interjeriem un mākslas priekšmetiem, no agras jaunības zinādams, kādām mēbelēm, kādām vāzēm un kādas ievirzes gleznām kurā telpā jāatrodas, un metodiski to vākdams. Jaunā direktore Laura Lūse būtībā strādā tāpat, bet viņai ir uzticētas smalkas lietas, piemēram, uztaisīt oranžēriju, ārzemju izsolēs atrast nepieciešamos mākslas priekšmetus, kādu iegūšanas iespējas vēl pirms gadiem desmit ne sapņos nerādījās. Lancmanis ir uztaisījis pašu galveno kolekciju Latvijā.

Valentīns Kokalis. (Foto: Attēli no grāmatas "Palimpsests")

Nesen viņš stipri kritiski izteicās par Rietumu mūsdienu mākslas kvalitāti.

Viņš pret tā sauktās laikmetīgās mākslas izdarībām piesardzīgs, maigi sakot, ir bijis vienmēr. Tas arī saprotams, viņa paša mākslinieciskie centieni ir krasi atšķirīgi, viņš glezno 17.–18. gadsimta manierē, turas pie saviem uzskatiem, un paldies Dievam, ka tā. Man aizvien vairāk gribas viņam piekrist. Senāk, strādādams laikrakstos, mēdzu sekot līdzi Latvijas tā brīža aktuālās mākslas izdarībām, citreiz šķietami stulbām, un tagad, skaidru aci paskatoties atpakaļ, redzu, ka tās patiešām bija stulbas.

Tu jau uzreiz nolēmi, ka rakstīsi tikai par mākslas kolekcionāriem?

Patiesībā mani vairāk interesē pat ne tik daudz tās kolekcijas, ko viņi ir sakrājuši, cik kolekcionēšana kā tāda. Tāpēc viena nodaļa grāmatā ir par kolekcionēšanas saistību ar psihiatriju. Amerikas psihiatrijas grāmatās slimīga vākšana tiek šķirta no kolekcionēšanas. Ar slimīgu vākšanu tiek saprasta pilna māja savāktu atkritumu. Tie veči, kas staigā pa parku ar daudziem maisiņiem un vāc visu, ko ierauga, ir šādi patoloģiski vācēji. Brīžiem jau viņu darbība no kolekcionēšanas neatšķiras. Tā robeža, kurā brīdī tu esi kolekcionārs, kurā – alkatīgs vācējs, ir netverama.

Citi šobrīd lasa

Dome biedē ar bargiem sodiem par sniega netīrīšanu, bet pati uz notīrītām ietvēm šķūrē sniegu. Ko darīt? 9
"Man bija jāmācās nedusmoties uz mammu" - psihoterapeite Aina Poiša par vecāku un pieaugušo bērnu attiecībām
Aivars Lembergs cietumā saslimis ar Covid-19 4
Pievienot komentāru

ФОТО: Брежнева с декольте, Собчак с косой, Литвинова с проволокой на лице и другие звезды на гала-ужине Vogue

"Это же страх, а не балет!": Анастасию Волочкову подняли на смех за "деревянного кузнечика"