Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Toms Norde

Laimes rata pavēlniece ar deviņu gadu stāžu: šarmantā Ligita Mieze par vaļaspriekiem un interesantāko Latvijas mūzikā

9vīri
17. oktobrī 06:15 2021. gada 17. oktobrī 06:15
  Sandris Metuzāls | 9vīri
Droši vien maz Latvijā būs cilvēku, kuri kaut reizi mūžā nedēļas nogalē nav skatījušies televīzijas raidījumu "SuperBingo". Un tātad arī maz būs cilvēku, kuri pie lielā laimes rata nav redzējuši Ligitu Miezi – vienu no šā raidījuma vadītājām. Taču "SuperBingo" patiesībā ir tikai neliela Ligitas dzīves daļa...

Deviņi gadi ekrānā

Cik gadu jau vadi "SuperBingo"?

Sāku vadīt 2012. gadā. Tātad sanāk deviņi gadi. Atceros, ka pirmais raidījums bija 18. novembrī. Man tobrīd bija 27 gadi.

Pandēmijas laikā gan "SuperBingo" ievērojami mainījās, jo tagad izpaliek tikšanās ar spēlētājiem klātienē, tagad viss notiek ar telefona starpniecību. Daudzi teiks – tas vairs nav tas...

Toties tagad ir citādāk. Tagad raidījuma vadītāju atbildība sajūtu līmenī, protams, ir lielāka, jo daudz ko darām, vadoties pēc spēlētāju norādījumiem. Taču tāpat jau galveno lomu spēlē veiksme.

Bet tu pildi tādu kā Dieva rokas lomu, iegriežot laimes ratu! Spēlētājs, ja laimests iekrīt niecīgs, var šķendēties – sak, es pats noteikti būtu iegriezis spēcīgāk un vinnējis automašīnu!

Mēs taču visu darām pēc labākās sirdsapziņas un priecājamies, ja spēlētājs iegūst lielu laimestu. Un arī allaž piekodinām, ka visu nosaka veiksme, nekas cits. Tā tas tiešām ir. Ikviens, kurš attālināti vai klātienē nonāk līdz "SuperBingo" studijai un lielajam laimes ratam, ir ļoti veiksmīgs cilvēks.

Pa šiem gadiem nav apnicis griezt laimes ratu?

Nē, "SuperBingo" ir mans hobijs, un man ļoti patīk redzēt cilvēkus smaidām. Tagad gan laikam jāsaka – dzirdēt smaidām... Redzēt pozitīvas emocijas un priecīgus cilvēkus – tas vienmēr ir ļoti patīkami. Vienmuļības sajūta nerodas, jo spēlētāji taču visu laiku mainās, tāpat arī spēles, tāpēc tu pats visā procesā audz un esi spiests domāt, kā darīt labāk. Piemēram, viens ir sarunāties klātienē, bet pavisam kas cits – telefonsarunā, kur tu neredzi cilvēku patiesās emocijas.

Pati esi azartiska?

Laikam jau īsti nē. Man šādās spēlēs neveicas. Paretam esmu mēģinājusi piedalīties momentloterijās, taču ar laimestiem palepoties nevaru. Kaut gan, protams, arī es būtu laimīga, ja kādreiz kaut ko laimētu.

Tu gan arī bez laimestiem izskaties laimīga...

Jā, man nav nekāda pamata būt nelaimīgai. Esmu laimīga par to, ka esmu vesela, par to, ka man ir darbs un fantastiska meita. Grēks sūdzēties par dzīvi.

Lomu spēle fotogrāfijās

"SuperBingo" nav tavs pamatdarbs. Ko vēl tu dari?

"SuperBingo", kā jau teicu, ir mans hobijs. Vēl strādāju "Radio SWH", kur vadu jaunās mūzikas raidījumu "Priekšnams", kas arī būtībā ir hobijs. Visu dzīvi esmu bijusi saistīta ar dažādiem projektiem, arī tagad mans pamatdarbs ir projektu vadība komunikāciju aģentūrā "Deep White". Ir diezgan liels izaicinājums strādāt vienlaikus ar vairākiem klientiem, kuri katrs darbojas citā sfērā. Taču tas ir arī ļoti forši, jo tas liek augt arī tev pašam. Un tas man ir vajadzīgs, bez tā es nevarētu dzīvot. Daudzveidība ir tā, kas man šajā darbā ļoti patīk. Pirms tam esmu strādājusi pie dažādiem mārketinga un pašreklāmas projektiem arī radio un "Latvijas Televīzijā", kas arī, protams, bija ļoti interesanti, tomēr tā ir tikai viena joma, kur izpausties. Komunikāciju aģentūrā šādu jomu ir daudz.

Bet klienti mēdz būt dažādi – daļa ir tādi, kuri uzskata, ka paši visu zina labāk. Savukārt tu kā komunikāciju speciāliste zini, ka šoreiz viņiem nav taisnība. Kā tikt galā šādā situācijā?

Tā savā ziņā ir māksla – prast pārliecināt klientu un parādīt, kādi riski ir viņa iecerētajam risinājumam. Taču klients, protams, ir tas, kurš saka galavārdu. Mūsu uzdevums ir brīdināt par riskiem un ieteikt, mūsuprāt, pareizāko risinājumu. Katra situācija jau ir atšķirīga, kaut kādu kompromisu vienmēr var atrast.

Foto: Toms Norde

Klienti nav pārsteigti, darījumu tikšanās laikā sastopot meiteni no "SuperBingo"?

Īsti jau laikam nē. Ir, protams, cilvēki, kuri mani atpazīst pēc balss vai pēc izskata, taču darbošanās "SuperBingo" man dzīvē nekad nav traucējusi. Es patiešām nejūtos atpazīstama, kaut gan tas varbūt ir arī tāpēc, ka es nekad neesmu centusies apzināti veicināt šo atpazīstamību. Man patīk dzīvot savu dzīvi un atļauties aiziet uz veikalu ar nekrāsotām skropstām. Es izbaudu to, ka varu darīt vienkāršas lietas kā vienkāršs cilvēks, un man nav jāuztraucas par to, ka kāds uz ielas mani pēta vai fotografē. Kaut gan noteikti ir arī tādi cilvēki, kuri vēlas slavu un to izbauda.

Fotografēšanās kā process gan man patīk, jo fotogrāfija ir ļoti skaists mākslas veids, kurā tur vari būt pilnīgi atšķirīgs no tā, kāds esi ikdienā. Taču fotosesijas preses izdevumos nekad nav bijis mans pašmērķis.

Tātad fotosesija savā ziņā ir tāda kā lomu spēle?

Jā, tā var teikt, jo ārpus savas istabas durvīm taču ikviens no mums spēlē kaut kādu lomu.

Kad sāki vadīt "SuperBingo" un regulāri parādīties televizoru ekrānos, zvaigžņu slimība nepielavījās?

Domāju, ka nē, jo man patiešām nekad nav bijis aktuāli kļūt slavenai, un "SuperBingo" vadīšanu es vienkārši izbaudu kā aizraujošu piedzīvojumu. Mamma gan teica, ka es jau bērnībā esot stāstījusi, ka noteikti strādāšot televīzijā. Es gribēju būt žurnāliste, un ir jauki, ka man ir izdevies strādāt televīzijā, lai arī ne gluži šajā profesijā. Jāatzīst, ka arī raidījuma vadīšana ir pietiekami liels izaicinājums. Tas pats attiecināms uz radio – man vienkārši patīk šis darbs. Satikt jaunus cilvēkus un parunāties ar viņiem – tas taču ir ļoti interesanti!

Strādājot radio, gribot negribot droši vien nākas interesēties par mūziku?

Tā ir. Ir sanācis arī aizvietot radio kolēģus, kas vienmēr ir diezgan liels izaicinājums – aizvietot, piemēram, Fredi vai rīta programmas vadītāju. Tur tomēr ir uzlikta noteikta latiņa, un cilvēki tevi pēc tās vērtē. Taču tas viss norūda un liek interesēties par mūziku un domāt, kā visu pasniegt tā, lai cilvēkiem būtu interesanti. Tagad vadu jaunās mūzikas raidījumu, un tā ir fantastiska iespēja palīdzēt šai mūzikai sasniegt cilvēkus, jo, ļoti iespējams, ir dziesmas, kas nekur citur tā arī neizskanēs. Mums ir tikai trīs kritēriji: dziesmai jābūt radio atbilstošam garumam, tajā nedrīkst būt lamuvārdi, un neiederēsies arī tīri instrumentāla mūzika. Viss pārējais nav būtiski: vai to izpilda profesionāls mūziķis vai arī cilvēks, kuram mūzika ir vaļasprieks. Visiem mūsu jaunās mūzikas raidījuma "Priekšnams" durvis ir vaļā.

Nu, "Sex Pistols" gan laikam pa tām netiktu ielaisti lamuvārdu dēļ...

Viņi gan jau būtu atraduši ceļu citos radioviļņos. (Smejas.)

Vai, paklausoties jaunos talantus, vari noteikt – iznāks no viņiem zvaigznes vai nē?

Dažas reizes esmu trāpījusi un nešaubīgi noteikusi, ka šie jaunie mākslinieki būs zvaigznes. Atjaunotajam "Priekšnamam" ir jau pieci gadi, un šajā laikā pie mums startēja tobrīd 16 gadus vecā Patrisha, kā arī vairāki citi mākslinieki, kuri tagad jau kļuvuši par atpazīstamiem un iemīļotiem māksliniekiem. Ir patīkami redzēt, kā viņi sāk kā jauni un nevienam nezināmi vai mazzināmi, bet tagad jau noslēguši līgumus ar ierakstu studijām un pasaulslavenām aģentūrām.

Iesaki, kam no jaunajiem ir vērts pasekot līdzi!

Tā uz sitiena? Hmm, jāpadomā... Ir tāda jaunā māksliniece Emīlija, viņa ir ļoti interesanta. Tāpat man patīk Tom Simo – viņam ir ļoti skaista balss. Vēl no jaunajiem māksliniekiem noteikti izceļama būtu repere BDM, kurai nesen klāja nāca albums "Shapeshifter", kā arī Tabita Balode jeb Tipa un Loreta Reide. Par šiem mēs vēl noteikti dzirdēsim!

Foto: Toms Norde

Lādzīgā braucēja

Kaut kur lasīju, ka viens no taviem hobijiem ir braukšana ar motociklu?

Man ir motocikla vadīšanas tiesības, taču motocikla gan nav. Esmu uzaugusi starp draugiem, kuriem vienmēr ir bijuši motocikli, arī manai mammai bija šāda aizraušanās, tāpēc man tie ir ļoti tuvi. Motocikla iegāde gan pagaidām ir palicis nepiepildīts mērķis, jo kaut kā vienmēr priekšplānā parādās citas vajadzības un prioritātes, un motocikls paliek tālākos plānos. Taču cerību es vēl neesmu zaudējusi. Palaikam kopā ar draugiem izbraucu ar motociklu, tātad pavisam bez motobraukšanas palikusi neesmu.

Cik esmu ievērojis, meitenes ir daudz kārtīgākas un prātīgākas motociklistes nekā puiši...

Tā tiešām varētu būt, jo sievietes vispār parasti ir apzinīgākas. (Smaida.) Vīrieši ir pašapzinīgāki un pārgalvīgāki, un viņiem nereti jau ir izveidojies savs braukšanas stils, kas iegūts vēl jaunības gados. Manuprāt, tieši tas viņus reizēm iegāž: kad liku braukšanas eksāmenu, tad vairāki puiši izkrita pilnīgi muļķīgu kļūdu dēļ, jo uzskatīja, ka visu tāpat zina, jo viņi jau sen brauc ar mašīnu. Savukārt meitenes, kuras braukšanu lielākoties apguva tikai mācību procesā un visu mācīto ļoti rūpīgi ievēroja, tiesības nolika lielākoties ar pirmo piegājienu.

Pārlieka pašpārliecinātība reizēm nāk par ļaunu – to zinu pēc savas pieredzes, braucot ar automašīnu. Bija brīdis, kad likās, ka visu jau zinu un protu. Bet tādā brīdī parasti gadās situācija, kas tevi noliek pie vietas. Tiesības ieguvu 18 gados, pie pirmās mašīnas tiku mazliet vēlāk. Apmēram pēc gada es uz ceļa jau jutos tik pašpārliecināta, ka iekļuvu pirmajā nopietnajā autoavārijā. Par laimi, viss beidzās bez būtiskām sekām. Tagad vienmēr piedomāju, vai tās pāris sekundes ir tā vērtas, lai lieki riskētu. Kopumā laikam var teikt, ka esmu diezgan lādzīga autovadītāja.

Tagad jau Rīgā ar mašīnu braukt skaitās teju vai sliktais tonis. Vajag braukt ar velosipēdu!

Esmu par to domājusi, tomēr man ir mazliet bail no tās velobraukšanas kultūras, kāda Latvijā patlaban valda. Man šķiet, ka mēs vēl neprotam būt toleranti viens pret otru. Kā autobraucēja redzu, cik agresīvi brīžam mēdz būt riteņbraucēji, savukārt mani draugi, kuri brauc ar velosipēdu, stāsta šausmu stāstus par autobraucējiem. Domāju, ka vēl ir vajadzīgs laiks, lai mēs iemācītos uzvesties un visi kopā sadzīvot. Pagaidām man ir bail pārvietoties ar riteni pilsētas centrā. Labprātāk eju kājām vai braucu ar tramvaju, tālākos braucienus veicot ar automašīnu.

Vai tev ir vēl kādi vaļasprieki bez motocikliem un "Superbingo"?

Man ir četrus gadus veca meita, un, ja mājās ir mazs bērns, tad vaļasprieku saraksts strauji mainās: tajā parādās rotaļlaukumi, bērnu teātra izrādes, peldēšanas treniņi un tā tālāk. Taču tajā visā ir arī kaut kas foršs, jo varu kopā ar meitu atgriezties savā bērnībā.

Tam visam pa vidu vienam vaļaspriekam gan laiku es cenšos atrast – un tas ir sports. Es ilgi mēģināju atrast sev vispiemērotāko sporta veidu: biju uz dažādām dejošanām, grupu un privātiem treniņiem, līdz atklāju krosfitu pirms gadiem sešiem. Man ļoti patika, ka krosfita treniņi bija daudzveidīgi un ļoti disciplinējoši. Es nevaru kaut ko tā vienkārši plivināties, man vajag stingru treneri un skaidrus noteikumus. To visu es atradu krosfitā. Protams, grūtniecība un vēlāk arī pandēmija manā dzīvesveidā ieviesa pārmaiņas – pandēmijas laikā es trenējos, izmantojot interneta sniegtās iespējas; "YouTube" atradu ļoti labus treniņu padomus. Atliek tikai dienā atrast 15–20 minūtes treniņam. Sākumā tas prasa zināmu piespiešanos, taču, kad ieej azartā, treniņi kļūst par zināmu atkarību. Protams, vienmēr rezultātus gribas ātrāk, taču jāsaprot: ja piecus gadus esi tikai ēdis un neko neesi darījis, tad vienā dienā to visu nost dabūt nav iespējams. Nāksies piecus gadus arī trenēties. Kad rezultāti beidzot parādās, tad arī motivācija turpināt kļūst arvien lielāka.

Foto: Toms Norde

Kādu tu sevi redzi pēc 20 gadiem?

Mans lielākais izaicinājums dzīvē ir iemācīties dzīvot te un tagad un novērtēt to, kas man ir patlaban. Pēc 20 gadiem es gribētu būt laimīga un apmierināta ar to, kas man ir. Protams, man ir savi mērķi, ko gribu sasniegt gan darbā, gan privāti, taču laikam jau jāmācās saprast, ka ne visu ir iespējams iegūt. Bet šī apziņa nedrīkst traucēt censties to panākt – iespējams, jārod kāds kompromiss, kas nepavisam nav viegli. Bieži vien tieši ilūzijas mums neļauj pa īstam novērtēt to, kas mums jau ir, tādējādi radot arī nevajadzīgus pārdzīvojumus. Ceru, ka pēc 20 gadiem es būšu iemācījusies dzīvot pa īstam tajos apstākļos, kas man tad būs.

Un nedēļas nogalē vēl arvien griezīsi televizorā lielo laimes ratu!

Es tā ceru! Nesen ar kolēģiem tieši par to runājām – nez cik ilgi mēs vēl būsim "SuperBingo"? Manuprāt, vīriešiem tas tomēr ir nedaudz citādāk, jo viņi arī cienījamos gados šovbiznesā ir ļoti pieprasīti. Piemēram, Artūrs Skrastiņš ir fantastisks aktieris un raidījumu vadītājs, un viņš vēl daudzus gadus noteikti vadīs raidījumus. Lai gan ... tas pats patiesībā ir arī ar Baibu Sipenieci-Gavari – tātad laikam jau tomēr stāsts ir par spēju būt atraktīvam, pievilcīgam un tādam, kurš spēj iedvesmot. Ja man to izdosies noturēt vēl 20 gadus un arī es pati tad vēl gribēšu būt televīzijā, un mani tur ņems – tad kāpēc gan ne?! Tas arī būtu liels izaicinājums.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecīvas vietās visā Latvijā.

 

Citi šobrīd lasa

Mūsdienu vecvecāki negrib pieskatīt mazbērnus. Iemesli - pārāk prasīgi jaunie vecāki, gribas padzīvot sev 2
Kas ietekmē elektrības cenu straujo kāpumu, un ar ko jārēķinās tās lietotājiem? 4
Alpīnists, kurš 2013. gadā Francijas Alpos atrada dārgakmeņus, beidzot tiek pie atlīdzības 1
Pievienot komentāru

С волосами – хорошо, а без них – лучше: как выглядели актеры до того, как облысели

"Мне уже 60, а я все еще Шурик": Александр Демьяненко ненавидел роль, сделавшую его звездой