Makšķernieka rokasgrāmata: kas jāzina par karūsām un kā tās pagatavot
Īsi pirms Jāņiem viesojos pie sava drauga un cīņubiedra Sandra viņa lauku mājās Ziemeļvidzemē, pie Valkas. Sēdējām uz lieveņa pirtiņas pavēnī, slinki sūcām alu un skatījāmies uz trīsdesmit kvadrātmetru dīķi, kur līksmi plunčājās tādas pussprīža karūsas. Klausies, varbūt uzraksti par karūsām, Sandris man saka. Zinot, ka viņa ihtioloģijas zināšanas ir pielīdzināmas manām Latvijas topogrāfijas zināšanām (citiem vārdiem sakot – tuvu nullei), nobrīnījos. Bet tad padomāju – kāpēc gan ne?
Karūsu vienlīdzības
Latvijā mīt divu sugu karūsas – parastā ("Carassius carassius") un sudrabkarūsa ("Carassius gibelio", citur neprecīzi dēvēta par "Carassius auratus"). Taisnības labad jāpiezīmē, ka parasto karūsu tās spilgti dzelteno zvīņu dēļ makšķernieki bieži sauc par īsto jeb zelta karūsu. Abas karpu dzimtas saldūdens zivis uzturas absolūti identiskās vietās – tās mājo ar veģetāciju bagātīgās un seklās ūdenstilpēs – ezeros, dabiskos vai mākslīgos dīķos, lēni plūstošās upēs un aizaugušās attekās. Lieliski pielāgojas vissarežģītākajiem laikapstākļiem, proti, svelmainām vasarām un smagām ziemām, kad ūdenī ir pats minimālākais skābekļa režīms. Arī dzimumgatavību tās sasniedz aptuveni vienādā laikā – 2–7 gadu vecumā. Seksa trakumā parastā karūsa iznārst līdz pusmiljonam ikru, sudraba – var nedaudz vairāk (mēs te par zivīm runājam!), vēl kādas simt tūkstoš oliņas. Latvijas copes rekordi ir praktiski identiski – karūsai 3,15 kilogrami (Kaņieris), sudraba – 2,99 (Vitrūkšņa ezers).
Un atšķirības
Sāksim ar galveno. Sudrabkarūsa ir kolonizatore un Latvijas ūdeņu okupante! Kopā ar padomju komunāriem pie mums četrdesmito gadu beigās (precīzāk – 1948. gadā) ieradās arī austrumu stepēs uzaugušās sudrabkarūsas. Interesanti, kāpēc mēs ienācējas nesaucam par sarkanajām? Zilo teritoriju apgūšana bija zibenīga un nežēlīga – četrdesmito beigās un piecdesmitajos sudrabkarūsa tika iemitināta teju 200 ezeros un vēl daudzās ūdensšķirtnēs. Varbūt tieši tāpēc daudzi sirmie copes traperi to nicinoši sauc par sārņu zivi? Protams, ka iekšējie ūdeņi ir pielīdzināmi cilvēka asinsritei, un, pateicoties daudzo kapilāru savienojumiem, kā arī ūdensputnu ikru pastam, tagad nezinu nevienu nopietnu Latvijas ūdenstilpi, kurā nevarētu sameklēt sudrabkarūsu. Otrā atšķirība ir abu sugu eksterjerā – mūsu parastā ir kaparzelta nokrāsā un pēc formas atgādina padomju pieckapeiku, kas, protams, ir metafora, bet sudrabene ir izteikti slaidāka, dažos īpašas diētas ievērošanas gadījumos to pirmajā mirklī var sajaukt pat ar dīķa karpu.
Trešais. Parastā karūsa var izdzīvot pat vissūrākajās ziemās, ūdenim aizsalstot līdz pat dūņslānim, turpretī sudrabene, sajūtot smaga lauska tuvošanos, pārvietojas uz upju ietekām, lai izvairītos no nosmakšanas. Bet vienalga abas ir skābekļa trūkumam visvairāk pielāgojušās zivis Latvijas ūdenskrātuvēs.
Makšķernieku prieki I
Kā jau minēju, karūsu copi gandrīz neviens neuzskata par ekskluzīvu izklaidi. Bet ir viena cita lieta. Manam draugam bija (kāpēc bija – par to vēlāk) neliels 0,2 hektārus liels dīķis ar tur ielaistajām karūsām. Laiks gāja, draugam paaugās bērni, viņu draugiem arī, un attiecīgi paaugās arī karūsas. Ja jūs zinātu, kas tā bija par izklaidi! Ģimenes apsēda dīķi un regulāri rīkoja mačus, kurš stundas laikā ar divām makšķerēm izvilks vairāk karūsu! Neatceros labāko rezultātu, bet vairāk par 60 bija noteikti! Un kas var būt lielāks copes prieks, kā ik pa minūtei izvilkt pa 80–150 gramu zivtiņai! Un – galvenais – jaunatne – te es domāju no kādiem sešiem gadiem – noķer kaifu un iemācās pamatlietas – uzlikt ēsmu, iemest auklu, to uztīt, pareizi izvadīt zivi utt. Labākas ābeces par sēdēšanu pie karūsu dīķa vienkārši nav!
Makšķernieku prieki II
Profesionālus copmaņus karūsa interesē galvenokārt kā ēsmas zivtiņa. Tāda neliela – no 4 līdz 8 centimetriem – ir plēsoņas pievilināšanas labākais izmērs. Kā jau minēju, karūsa ir sasodīti izturīga zivs – un pīrsings uz muguras spuras tai ir kā reperim gredzens nāsī. Citas baltās zivis – ausleja, vīķe un rauda – uz gruntsmakšķeres nodejo labākajā gadījumā stundu, taču karūsa tur var šeikot diennakti! Manam jaunības dienu copes biedram bija rekords, kad viņš Kaņierī ar vienu karūsu izmānīja trīs līdakas deviņu kilogramu kopsvarā! Tai karūsai noteikti vajag uzcelt pieminekli, kaut vai no sliekām! Un vēl viena nianse – forši, ja jūs varat saķert ēsmu tajā pašā ūdenskrātuvē, kur ganīsiet lielās zivis. Ja esat atveduši karūsiņas no citas ūdenstilpes, tad pirms to došanās kaujā ieteiktu kādu laiku tās paturēt vietējā ūdenī – līdakas jau nav tik lielas muļķes, pēc kādām izskatās!
Makšķernieku prieki III
Vienmēr esmu cienījis Normundu Grabovski kā sporta makšķernieku un copes apskatnieku. Tikai viens man nekad nav pielēcis – viņa apsēstība ar brekšiem. Manuprāt, Latvijas iekšējos ūdeņos, ja mēs par atskaites punktu ņemam kilogramīgu eksemplāru, vienkārši nav spēcīgākas baltās zivs par karūsu! Te es neizskatu ālanta, sapala vai meža vimbu kandidatūras, jo tās tomēr ir plēsēji!
Jā, breksis interesanti gulda pludiņu, līnis tev vienkārši izspārda pacietību un smadzenes, bet esmu, tiesa, Francijā, nopakots ar Fox kātu, Shimano 10000 spoli, šoklīderiem un visiem dinokarpu pričendāļiem, atsperdamies teju desmit minūtes spēkojies ar nepilnu 3 kilogramu karūsu!
Kad tās ķert, un ko tās ēd
Kā jau visas karpveidīgās, ziemas ledus laikā karūsas ir ļoti neaktīvas. Karpveidīgajām ļoti interesants ir agra pavasara, konkrētāk – aprīļa izskaņas, laiks. Tad karpu asi, kuri paši ar aminoskābēm, olām un vēl visādiem proteīniem ķīmiķo boilas, nereti tām pievieno ķiploku, čili, vēl kaut kādus piparus... Un, ziniet, strādā! Ne tikai uz ģenerālo pasažieri – karpu, bet arī uz karūsu! Nezinu, kādi viņām pa ziemu rādās sapņi, bet tādas pikantākas garšas tām ļoti iet pie dūšas. Bet vasarā, ja jūs konkrēti zināt, ka attiecīgajā vietā mājo glītas karūsas, varat ķert praktiski ar jebkuru tārpu. Miltu un graudu produkti ir mazāk populāri, bet – kā latvieši teiktu – ja ir žors, tad ķeriet kaut vai ar doktordesu!
Karūsu vājums
Vai atceraties, ka iepriekš minēju sava drauga dīķi, kur notika karūsu rodeo? Dīķis, protams, vēl ir, tikai karūsu nav. Lieta tāda, ka karūsa ir ilgspēlētāja situācijā, kad viņa ūdenskrātuvē ir galvenā, taču, tikko parādās citas sugas, it īpaši plēsēji, tās eksistence tiek nopietni apdraudēta. Tad, lūk, tajā dīķī pirms pāris gadiem kārtības labad tika ielaistas pāris simtgramīgas līdaciņas. Un pērn rudenī draugs man saka – klau, nu, karūsas vispār neķeras... Paspiningo, paskaties... Divu stundu laikā mums bija septiņas līdaku copes, no kurām mēs realizējām piecas! Lielākajai bija četri kilo, mazākajai – gandrīz divi. Bet jūs zināt, cik līdakai jāapēd, lai dzīvsvarā pieņemtos par vienu kilogramu? Astoņpadsmit kilogramu!
Vēlāk dīķi nolaida un izzvejoja vēl četrpadsmit līdakas un nevienu karūsu... Tādi ir tie nežēlīgie zemūdens tikumi.
Viena recepte
Karūsa uz pannas
VAJADZĪGS
Pāris karūsas
Rīvmaize
Citrons vai laims
Sāls, pipari, zaļumi
PAGATAVOŠANA
- Zivis nomazgā, atzvīņo, izņem iekšas.
- Izdariet dziļus iegriezumus pa abām pusēm – tiem jābūt līdz pat mugurkaulam – tas ļaus mazajām asakām izcepties un izšķīst.
- Apviļājiet katru karūsu rīvmaizē un cepiet uzkarsētā eļļa uz pannas 6–8 minūtes no katras puses.
- Ja labpatīk, varat pārkaisīt ar zaļajiem lociņiem.
Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
