Latvijā rekordlielais noķertais taimiņš varētu netikt reģistēts kā rekords

Makšķerēšanā kā jebkurā sporta veidā rekordi neapšaubāmi ir svarīgi, sevišķi tāpēc, ka tos pārsniegt ar katru gadu kļūst arvien grūtāk.

Desmit gados tikai četri jauni rekordi

Ja ieskatās Latvijā noķerto 30 zivju sugu rekordu sarakstā, var redzēt, ka pēdējo desmit gadu laikā pārsniegti tikai četri. Copmaņu vidū populāru zivju – līdakas, sapala, vimbas un alatas – rekordi meklējami aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Rekordlielā līdaka 19,56 kilogramu svarā noķerta 1989. gadā Ungura ezerā, un kopš tā laika neviens šim rekordam nav spējis pietuvoties, kaut gan daži apšaubāmi mēģinājumi ir bijuši. Vismaz divas reizes ziņots par līdakām, kuras it kā pārsniegušas divdesmit kilogramu svaru, taču abās reizēs fotogrāfijas speciālistiem likušas šo izmēru apšaubīt.

Vēl pērn janvārī vides žurnālists Māris Olte informēja par kādā karpu dīķī Skrundas pusē noķertu teju 26 kilogramus smagu līdaku, taču dīvaini, ka tās pieveicējs nav vēlējies šo rekordu reģistrēt. Arī internetā pieejamā visai nekvalitatīvā fotogrāfija šo lielumu tomēr liek apšaubīt. Zivs gan vietējā makšķernieku veikalā esot nosvērta, taču oficiāls rekorda pieteikums tā arī nav iesniegts.

Pieteikšanas kārtība nemainās

Kaut arī pēdējā laikā sevišķi plēsīgo zivju copes cienītāju vidū arvien populārāka kļūst lielo zivju atlaišana, rekorda pieteikšanas veids palicis nemainīgs.

Pēc Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas (LMSF) mājaslapā atrodamās informācijas, lai zivi pieteiktu rekordam, tās svars obligāti jānosaka jebkādā organizācijā, svēršanas rezultātam jābūt apliecinātam ar šīs organizācijas zīmogu un amatpersonas parakstu, apliecinājumā jābūt organizācijas nosaukumam un adresei.

Ar organizāciju saprotama iespēja rekordu fiksēt jebkurā vietā, sākot ar dārzeņu bāzi un beidzot ar būvniecības preču veikalu, taču jābūt svariem.

Apstiprināšana joprojām nav humāna

Tiek prasīts rekorda pieteikums brīva iesnieguma veidā, kurā jāiekļauj ziņas par makšķernieku, zivs noķeršanas veids, vieta un apstākļi ar diviem liecinieku parakstiem, jāpievieno fotoattēls un desmit zvīņas. Pēc rekorda apstiprināšanas tā īpašnieks saņem LMSF izdotu diplomu, un rekorda rezultāts tiek publicēts presē. Viss iepriekš minētais norāda, ka rekorda iegūšanai noķertā zivs neizbēgami ir jānogalina.

Situācijā ar Salacā noķerto taimiņu, kurš ir aptuveni 200 gramu smagāks par līdzšinējo Latvijas rekordu (6,155 kilogrami, pērn Ventā), ir apskatāms neliels tā noķeršanas video un foto, bet, tā kā zivs palaista atpakaļ upē, jaunais sasniegums visticamāk fiksēts netiks. Arī LMSF prezidents Gundars Kurzemnieks "Kas Jauns Avīzei" apstiprina, ka Salacas taimiņš uz Latvijas rekordzivs titulu pretendēt nevarēs.

Pērn maijā portālā Copeslietas.lv bija izlasāms stāsts, par septiņus kilogramus smaga taimiņa noķeršanu Sausajā Daugavā. Tomēr potenciālā rekorda īpašnieks Ainis Murāns noķerto zivi noturējis par Latvijas lasi un, kaut arī atlaidis to nav, rekorda pieteikumu nav iesniedzis.

Šmaukšanās nav nekāds retums

Kaut arī par rekordiem nekādas materiāli taustāmas balvas nav paredzētas, tomēr blēdīšanās ir iespējama.

“Praksē diemžēl ir nācies sastapties ar dažādiem gadījumiem – gan fotošopa, gan fotografēšanas metožu izmantošanu, tāpat ir bijušas situācijas, kad, sverot zivi, uz svariem iestāda angļu mārciņu režīmu (mārciņa ir apmēram 400 gramu). Mums bija plānā pārskatīt rekordu apstiprināšanas noteikumus, jo lielas zivs palaišana brīvībā ir apsveicama rīcība, taču to vēl neesam līdz galam izdarījuši. Tas būtu jāveic pietiekami precīzi, lai izslēgtu jebkādu iespēju krāpties, jo diemžēl blēdīšanās gadījumi notiek arī sacensībās,” atklāts ir Kurzemnieks.

Makšķerēšanas un spiningošanas sacensības Latvijā ir populārs sporta veids, panākumi tajās nodrošina iespējas valsts izlases sastāvā startēt starptautiskās sacensībās, komerciālajās sacensībās ar dalības maksu pirmo vietu ieguvēji saņem arī vērtīgas balvas.

Līdz ar to krāpšanās arī šeit ir ierasta. Sacensībās, kurās vērtē zivju kopsvaru, ir bijuši gadījumi, kad tās padarītas smagākas, caur muti ievietojot metāla gabalus. Dzirdēts arī par to, ka spiningotāji treniņu dienās noķertās zivis atstājuši ūdenskrātuvē tīkliņos dzīvas un pa kluso pievienojuši sacensībās noķertajām.

Šo krāpšanas metodi gan centās izskaust, sēdinot katrā laivā tiesnesi, taču, ņemot vērā, ka populārākajās sacensībās mēdz piedalīties pat vairāk nekā simts copmaņu, vienmēr to nodrošināt ir problemātiski.

Gaida risinājumus

Pēdējos gados, lai dotu iespēju dalībniekiem atlaist plēsīgās zivis atpakaļ ūdenī, visiem bija izdalīti vienādi standarta metramēri un zivs pie tā bija tikai jānofotografē. Uzvarētāju noteica pēc noķerto zivju kopējā garuma, taču ātri atradās meistari, kuri izgatavoja tieši tādus pašus metramērus, tikai centimetru iedaļas uz tiem bija īsākas.

Kurzemnieks saka: “Pēdējā federācijas kongresā mums bija diezgan lielas diskusijas par to, kā šo jautājumu risināt – esam nozīmējuši galveno atbildīgo par sporta makšķerēšanas disciplīnu un gaidīsim, kādus risinājumus viņš piedāvās. Ir skaidrs, ka sacensībām tomēr jābūt ar humānu attieksmi pret zivīm, taču tajā pašā laikā jāizslēdz jebkāda krāpšanās.”