FOTOREPORTĀŽA: apskatām visbagātīgāko seno šaujamieroču kolekciju Latvijā

Partizāna triecienšautene

Viens no unikālākajiem Kara muzeja eksponātiem – vācu triecienšautene Stg 44, kas piederējusi kādam nacionālajam partizānam, kurš ar šo ieroci pēckara gados cīnījies pret padomju režīmu. Cīņa bija lemta neveiksmei, un nezināmais partizāns tajā zaudēja, bet viņa ierocis nonāca čekistu rokās. Pēc partizānu kustības apspiešanas triecienšautene nonākusi Latvijas PSR Vēstures muzejā, kas 1956. gadā to atdeva Revolūcijas muzejam. Tur tas gadiem ilgi glabājās slēgtajā fondā. Ierocis ievērojams ar to, ka tā laidi rotā uzraksts “Savu dzimteni turu es svētu”, otrā pusē – “Nāve sarkanām ordām”. Acīmredzot to uzrakstījis ieroča pēdējais īpašnieks. Laide bijusi greznota arī vairākiem apbalvojumiem – Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes goda zīmi, II šķiras Dzelzs krustu un Latviešu strēlnieku bataljona karavīru nozīmi –, kas ļauj domāt, ka ieroča īpašnieks bijis kaujas rūdīts karavīrs ar abu pasaules karu pieredzi.

Šis nav vienīgais izgreznotais nacionālo partizānu ierocis, kas nonācis Kara muzeja kolekcijā. Vēl viena triecienšautene Stg 44 ir greznota ar kailas sievietes attēlu un pa pusei iegrebtu uzrakstu “Brīvība”. Pēc pirmajiem četriem burtiem uzraksts apraujas – varam tikai minēt, kādos apstākļos.

Mīklainie koka gabali

Reizēm vēsturniekiem nākas risināt teju neatminamus rēbusus, ko piespēlē dzīve. Vai jūs spētu pateikt, kādām nolūkam domāti šie koka gabali, ko ne pārāk sen atrada Rīgas pils remontdarbu laikā zem izdedžu kaudzes? Diez vai pat ar trešo minējumu kāds pateiks, ka tie ir pildījuši kāpurķēdes lomu 1877. gada parauga 120 pudu sešu collu lielgabalam...

“19. gadsimta beigās cietokšņa lielgabali stāvēja uz koka platformām, un tiem bija koka riteņi. Taču, sākoties karam, tos reizēm nācās izvest ārpus nocietinājumiem, bet tad tie iestiga dubļos. Tāpēc lielgabalu riteņiem sāka likt virsū platas koka ķēdes. Viena no tādām ķēdēm bija saglabājusies Rīgas pilī, kur to atrada, sākot pils restaurācijas darbus. Mums tad piedāvāja – vai nu savāciet tos koka gabalus, vai metīsim ārā! Mēs ilgi domājām, kas tas ir, līdz, ejot cauri daudzām jo daudzām bildēm, uzdūros vienai, kurā bija redzams lielgabals Pirmajā pasaules karā Ikšķiles pozīcijās – un tam bija precīzi tādas ķēdes. Tas man prasīja divus mēnešus. Visticamākais, ka lielgabals, kuram izmantota šī ķēde, bija atvests no Tālajiem Austrumiem 1915. gadā, kad fronte tuvojās Rīgai. Pēc tam šie lielgabali droši vien krita vācu rokās, un tā arī ķēde palika te kaut kur mētājamies. Gan ķēde, gan viena lielgaballode pilī bija gadiem ilgi gulējušas zem izdedžu kaudzes,” stāsta vēsturnieks Dainis Porziņš.

Pistole ar īrisku izcelsmi

Daļa ieroču muzejā nonākuši kā dāvinājums – kā šī senā Īrijā tapusī pistole. Kādus ceļus tā izstaigājusi un kādiem karotājiem piederējusi, to precīzi pateikt vairs nav iespējams, taču Kara muzeja īpašumā tā nonāca vēl pirms Otrā pasaules kara, kad to uzdāvināja kāda privātpersona. Muzeja fondā ir diezgan daudz senlaicīgu pistoļu, tāpēc nav brīnums, ka pastāvīgajā ekspozīcijā tām visām nepietiek vietas.

Lendlīzes šaujamais

Latvijā ļoti eksotisks šaujamais – Otrā pasaules kara britu prettanku ierocis PIAT. Briti to lendlīzes programmā sūtīja arī uz Padomju Savienību. Tiesa, Latvijā gan tas nonāca caur Zviedriju – no turienes armijas muzeja, kura kolekcijā tādi bija vairākos eksemplāros. Ierocis interesants ar to, ka tā darbības princips balstījās uz ļoti stingras atsperes uzvilkšanu un strauju atlaišanu, tā raidot šāviņu pretinieka virzienā. Īpaši tālu gan tā aizšaut nevarēja – uz daudzmaz precīzu trāpījumu varēja cerēt distancē līdz 100 metriem.

Platais stobrs

Vai zinājāt, kādēļ senlaiku šautenēm stobra gals ir paplatināts un veido tādu kā piltuvi? Tāpēc, ka tajos laikos šaujamieročus pielādēja no stobra – vispirms pulveri, tad prapi, pašās beigās lodi. Teorijā izklausās vienkārši, taču pamēģini šo operāciju veikt kaujas laukā, kad pār tevi līst ložu krusa! Rokas uztraukumā trīc, pulveris birst garām, lode nejauši nokrīt zemē... Īpaši grūti pielādēšanu bija veikt kavalēristiem zirga mugurā, atrodoties kustībā, vai pasta kariešu sargiem. Tādēļ, lai procesu atvieglotu, jātniekiem domāto ieroču stobra galu paplašināja, tā atvieglojot ieroča pielādēšanu.

Mežabrāļu īsie stobri

Kara muzeja fondā īpaši plaši pārstāvēti šaujamieroči ar apgrieztiem stobriem – tie nāk no Latgales partizānu pulka arsenāla un tika izmantoti Neatkarības kara laikā. Partizāniem bija nepieciešams ierocis, ko varētu viegli paslēpt zem drēbēm, tāpēc parasta šautene nederēja. Taču šautene, kurai nozāģēta lielākā daļa stobra un laide, bija pašā laikā. “Mums ir viena no lielākajām šādu ieroču kolekcijām. Šos ieročus izgatavoja pārsvarā no parastajām Mosina šautenēm. Kad pēc Neatkarības kara Latgales partizānu pulku izformēja, visi šie ieroči nonāca jaunizveidotā Kara muzeja krājumā,” stāsta Porziņš. Viens otrs no Latgales partizānu pašdarinātajiem ieročiem gan izskatās tāds, ka varētu būt bīstamāks pašam lietotājam nekā tam, uz kuru šauj...

Nashi

Uzraksts “Naši” (Mūsējie) uz automāta AKSU aptveres izskatās ļoti mīklains un vedina uz domām par padomju laiku mantojumu. Diemžēl precīzākas informācijas nav arī vēsturnieku rīcībā, bet nav izslēgts, ka tas nāk no bēdīgi slavenās Rīgas OMON vienības krājumiem. Katrā ziņā ar miliciju šis automāts droši vien ir bijis saistīts, jo saīsinātos AKSU automātus lielākoties izmantoja milicijas apakšvienības un desantnieki.

Deviņdesmitie

Atmiņas no deviņdesmitajiem gadiem, kad Latvijas armija vēl tikai atdzima. Uzlīme liecina, ka šis Kalašņikova automāts piederējis konkrētam virsniekam – virsleitnantam Lagzdiņam. Pirmajos gados Latvijas militāro struktūru rīcībā bija galvenokārt padomju un sociālistisko valstu ražojuma ieroči, tāpēc dažādu modifikāciju Kalašņikova automāti bija izplatītākie šaujamie. Situācija mainījās laikā, kad Latvija nopietni uzņēma kursu uz iestāšanos NATO un pārapbruņojās ar NATO standartu ieročiem. Bet vecie kalašņikovi kļuva par muzeja eksponātiem.

Franču brīnums

Diezgan kroplīga izskata mašīnpistole ar interesantu vēsturi. Četrdesmito gadu beigās šo izstrādāja kāda franču firma un nodēvēja par PM9. Ražotājs bija iedomājies, ka tik mazs un viegls ierocis varētu likties interesants dažādām specvienībām, taču gaidītā komerciālā veiksme izpalika, un tika saražots neliels skaits šā tipa ieroču. 1956. gadā PM9 ražošanas licenci iegādājās vācu kompānija Erma, taču arī vācieši pēc neilgām pārdomām no šīs mašīnpistoles sērijveida ražošanas atteicās. Latvijas Kara muzejs šo ieroci saņēmis no zviedru kolēģiem, taču, kādā ceļā franču mašīnpistoles nonāca Zviedrijā, to tagad varam vienīgi minēt. Visticamākais, kāda zviedru specvienība iepirka nelielu PM9 partiju, kas diezgan drīz tika izņemta no bruņojuma un nosūtīta uz muzejiem.

Sveiciens no Vjetnamas

Amerikāņu 40 mm granātmetējs – to izmantoja gan šķembu granātu, gan asaru gāzes granātu un dūmu sveču izšaušanai. Latvijā ļoti rets eksponāts, jo tādus amerikāņi izmantoja Vjetnamas kara laikā.

Mūsdienas

Muzeja krājumos ir arī tādi ieroči, ko vēl tagad izmanto Latvijas un citu valstu karavīri. Varētu likties – kāds gan tik salīdzinoši jauniem ieročiem sakars ar vēsturi? Taču pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit droši vien šie ieroči jau būs izņemti no apgrozības, un tad pie tiem tik vienkārši tikt vairs nevarēs, turklāt tiem ir vistiešākais sakars ar Latvijas armijas vēsturi.