Pieci spoguļi puslokā, melna samta drapērijas un svečturi. Filmas "Teātris" aizkulises

Kā teicis angļu rakstnieks Somersets Moems, visa dzīve ir teātris, un mēs tajā – aktieri. Nospēlēt var visu – arī Angliju, pat ja to nepazīst. Arī filma "Teātris" ir apliecinājums, ka iespējams ir viss. Turklāt latviešu skatuves karalienei Vijai Artmanei Džūlija bija jubilejas loma – dāvana 50. dzimšanas dienā.

Bezmiega nakts atklāsme

Tas bija laiks, kad Rīgas kinostudija regulāri pildīja Maskavas Centrālās televīzijas pasūtījumu un uzņēma četras TV mākslas filmas gadā. Repertuārs tika veidots no kinostudijas priekšlikumiem, kurus saskaņoja Maskavā. Par šo sadarbību atbildīga bija kinostudijas redaktore Irina Čerevičņika. Kad viņa kārtējo reizi lauzīja galvu, meklējot piemērotu tēmu, TV režisore Virdžīnija Lejiņa ieminējās, ka viņas sapnis ir ekranizēt Somerseta Moema romānu "Teātris". Izlasot to, redaktore saprata, ka tas uzrakstīts tieši Vijai Artmanei un Gunāram Cilinskim. Viņš pēc piedzīvotās veiksmes ar "Ezera sonāti" varētu būt gan filmas režisors, gan skaistākais vīrietis Londonā Maikls Goslins. Taču Cilinskis atteicās, jo nejutās īsti drošs, ka spēs uzfilmēt Angliju. Līdz tam padomju filmās ārzemes bija sanākušas pārāk samocītas un pārspīlētas. Turklāt Cilinskis nezināja, kā parādīt Džūliju kā ģeniālu aktrisi. Tad redaktore uzrunāja Jāni Streiču, bet arī viņš… atteicās. Pēc filmas "Mans draugs – nenopietns cilvēks" panākumiem režisors bija apmāts ar ideju par Gunāra Priedes lugas Zilā ekranizēšanu. Virdžīnijas Lejiņas kandidatūra atkrita pati no sevis, jo viņa nestrādāja kinostudijā. Ideja par "Teātri" palika, karājoties gaisā; bija jāpaiet noteiktam laikam, lai situācija nobriestu izšķirīgajam lēmumam.

Lai uzrakstītu scenāriju ar ticamu Melnās jūras piekrastes Gagras vidi, kur notiek Gunāra Priedes lugas darbība, Jānis Streičs bija devies uz Gruziju. Taču ar scenārija rakstīšanu viņam galīgi neveicās. Un tad kādā bezmiega naktī viņš atcerējies studijas piedāvājumu filmēt "Teātri".

“Somersets Moems! Es viņu mīlēja kopš jaunības,” atceras režisors. “Rakstnieka autobiogrāfiskais apcerējums |"Pavelkot svītru", tāpat kā Gunāram Priedem, bija mana galda grāmata. Vēl biju lasījis "Cilvēcisko kaislību jūgā, Mēnesis un penijs", stāstu krājumu "Lietus". Pat viņa portrets karājās virs mana rakstāmgalda.”

Režisoru gan biedēja doma, ka būs jātaisa Anglija, kuru viņš nepārzina, bet tad nāca atklāsme: “Kāpēc man jāzina Anglija? Spēlēsim Angliju! Kāpēc man jārāda, ka Džūlija ir liela aktrise? Viņa ir! Bez pierādījumiem. Tas ir autora dots, un par to nav jāšaubās.” Tajā pašā naktī režisoram dzima vēl kāda izcila ideja, proti, filmā jāpiedalās arī pašam Autoram.

Nožēlojami maz naudas

1976. gada 9. decembris – tā bija liktenīgā nakts, kad radās ideja filmēt "Teātri", taču rakstīt scenāriju Streičs sāka tikai nākamā gada 8. martā. “Divarpus mēnešus nevarēju apsēsties pie rakstāmgalda un katru dienu izjutu sirdsapziņas pārmetumus par minstināšanos. Nemitīgi. Pat naktīs. Līdz sev pašam par brīnumu tieši Sieviešu dienas rītā 8. martā apsēdos un sāku rakstīt. Tas ilga divus mēnešus. Tā ir pārbaudīta lieta – ja neuzrakstīsi divos mēnešos, tad jāatmet ar roku, tas nozīmē, ka nekad vairs neuzrakstīsi. To man teica poļu režisors Kšištofs Zanusi. Tas ir tāpat kā ar valsts apvērsumu – ja divu stundu laikā nespēji pārņemt varu, tad esi izgāzies. Ar "Teātri" man saistās vairāki parapsiholoģiski atgadījumi vai providences zīmes. Piemēram, rakstot scenāriju, uz kinostudijas direktora jautājumu pa telefonu: “Jāni, tu?” es atbildēju: “Jā, Somersets Moems klausās.” Tas man paspruka pavisam dabiski, un es nesapratu, kāpēc viņš par manu atbildi smejas.”

Tolaik PSRS Centrālās televīzijas plānveida pasūtījumiem piešķirtās naudas standarts stundu garai televīzijas filmai bija 150 000 rubļu. “Tas bija ļoti maz kostīmu filmai retro stilā,” rēķina Streičs. “Lai dabūtu lielāku naudu, vajadzēja pierādīt, ka nepieciešamas divas sērijas. Tas nebija tik vienkārši, bet palīdzēja demagoģija. Pretstatā daudziem, kas šodien lielās, ka marksismā bijuši nesekmīgi, es ar lepnumu stāstu, ka arī šajā priekšmetā biju teicamnieks. Tas lieti noderēja darbā. Es pārzināju ierēdņu ieročus un vinnēju ne reizi vien. Tā es "izsitu" divas sērijas. Protams, varēja visu saturu sabāzt vienā maisā, bet ar filmēšanu ir tāpat kā ar ēdiena gatavošanu ģimenei – kopā sanāk lētāk. Divām sērijām ir divreiz vairāk naudas, bet kostīmi, dekorācijas un aktieri – tie paši.

Maskava filmai piešķīra 300 000 rubļu. Starp citu, manai nākamajai lielā ekrāna filmai "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" piešķīra lielāku summu – 340 000 rubļu. Bet tā nauda nāca no citas sistēmas, kas finansēja lielā ekrāna filmas. Tolaik lielajām filmām budžets bija elastīgāks, varēja izspiest no Maskavas arī prāvākas summas, bet televīzijas filmām diemžēl valdīja dzelžains standarts.”

Ivars Kalniņš – par vecu?

Tā kā naudas bija maz, daudz kas bija atkarīgs no režisora un viņa tuvāko palīgu – operatora Harija Kukela, mākslinieka Andra Merkmaņa un kostīmu mākslinieces Večellas Varslavānes – izdomas. Streičs neslēpj, ka problēmas radušās jau ar scenārija apstiprināšanu, jo romāna "Teātris" autors Somersets Moems agrāk bijis angļu spiegs un 1918. gadā darbojies Padomju Savienībā. “Lielie priekšnieki ļoti piesardzīgi izturējās pret viņa darbiem, tāpēc bija bažas, ka "Teātri" neatļaus ekranizēt.”

Režisoram izpalīdzējis skolasbiedrs Albīns Valujevs, kurš tolaik bijis PSRS Valsts drošības komitejas kurators PSRS Radio un televīzijas komitejā. Turklāt palīdzēja arī fakts, ka filma tiek veltīta Vijas Artmanes 50 gadu jubilejai. Viņas popularitāte Krievijā un mīlestība pret viņu bijusi pārsteidzoši liela.

Sākumā filmas redkolēģija iebildusi pret Ivara Kalniņa kandidatūru, jo uzskatījusi, ka viņš neatbilst vecuma dēļ. Moema romānā Tomam ir tikai 17 gadu, bet Ivars Kalniņš, protams, bija vecāks. “Apstrīdot Kalniņa kandidatūru, redaktori piemirsa, ka arī Džūlija romānā ir daudz jaunāka – tikai 37 gadus veca. Bet Vijai tā bija jubilejas loma – dāvana 50. dzimšanas dienā.” Streičs bija pārliecināts, ka Vijas vecums nāks varonei tikai par labu. “Romānā sievietes novecošanas traģēdiju var izteikt vārdos, bet uz ekrāna to nevar parādīt. Šodien 37 gadus veca, labi kopta sieviete izskatās kā meitene. Kāda tur traģēdija?! Ja pat viņa domā, ka tā ir traģēdija, uz ekrāna to neviens nepamanīs. Ar Artmani nolēmām neko nedarīt, lai Džūliju padarītu daudz jaunāku. Aizstāvot Ivara Kalniņa kandidatūru, kino provēs uzfilmēju epizodi, kurā 17 gadu vecs puisis maigojās ar Viju Artmani. Tas izskatījās komiski un piedauzīgi. Ja šādu pāri filmētu šodien, piesietu pedofilijas propagandu. Galu galā Mākslas padome vienbalsīgi apstiprināja Ivaru un pat slavēja, ka būšot brīnišķīgs pāris, un tā arī bija.”

Uz kalpones Īvijas lomu pretendējušas vairākas personas, arī Svetlana Bless, tomēr režisors jutis, ka nepieciešama citas faktūras aktrise. Viņš izmisīgi meklējis, bet nav spējis atrast. Savai asistentei Ilzei Līcei režisors atklājis, ka pēc izskata viņam esot vajadzīga tāda sieviete, kāda ir studijas rekvizitore Ilga Vītola. Asistente ieteikusi ņemt pašu Vītolu, nevis meklēt viņai līdzīgu. Un tiešām – Ilga bija veiksmīgs atradums.

Savukārt Dollijas lomā iecerēta Dzidra Ritenberga, bet viņa tobrīd bijusi aizņemta, jo strādājusi pie savas filmas "Trīs minūšu lidojums". “Aicināju Tīnu Hercbergu, Latvijas leļļu teātra galveno režisori, bet Maskavā viņu diemžēl neapstiprināja. Man teica, ka neesot īstais tipāžs.” Režisors uzskata, ka Maskavas priekšniekiem neesot patikusi Tīnas tautība – viņa bija ebrejiete.

Jāfilmē tikai līdz jotas vietai

1978. gada pavasarī Mākslas padome vairākas reizes skatījās uzņemto materiālu un neslēpti pauda savu gandarījumu. Tiesa, bijuši iebildumi pret Eduarda Pāvula Džimu Longtonu – viņš esot pārāk uzspēlēts un teatrāls. Pēc filmas noskatīšanās kritiķi gan bija pilnīgi pretējās domās, jo uzskatīja, ka filmā Pāvuls atklājies kā liela mēroga traģikomisks aktieris. Pats Pāvuls vēlāk atzinās, ka Longtonu spēlējis kā Smiļģi, arī viņš esot raudājis, skatoties labu izrādi.

Ne visi padomes pārstāvji atbalstīja režisora ideju par Autora darbošanos filmā. Streiču aizstāvēja viņa skolotājs režisors Aleksandrs Leimanis, kas Mākslas padomes sēdē pat ierosināja Autoram kā nereālai personai iznākt caur spoguli. Savukārt mākslinieks Uldis Pauzers šo domu tālāk papildināja ar savu vīziju – Autoram vajag iznirt no tumsas.

Streičs neslēpj, ka darba procesā viņu arvien mazāk interesēja būt filmas kadrā, jo tas traucējis redzēt notiekošo no malas. Tāpēc otrajā sērijā viņš parādījies tikai sākumā un finālā. “Tomēr labi vien bija, ka uzņēmos šo lomu. Tas atraisīja rokas improvizācijai un ļāva būt paškritiskam. Mēs nebijām tik bagāti, lai katru dienu man pie rokas būtu aktieris, kam jāmaksā barga nauda. Pats par filmēšanos neko nesaņēmu.”

Bagātās aktrises Džūlijas vasaras rezidenci bija iecerēts filmēt Mežotnes pilī, bet, kad režisors ar kolēģiem aizbraucis apskatīt pili, viņš sapratis, ka ar tik niecīgu budžetu Džūlija nevar atļauties dzīvot tik greznā vietā.

“Blakus pilij atradās māja, kur agrākajos laikos, šķiet, dzīvoja pils kalpotāji. Mākslinieks Andris Merkmanis izdekorēja ēkas vienu pusi, ielika jaunus logus, uztaisīja terasi, verandu un izgreznoja ar vīteņaugiem. Vērīgāk skatoties filmu, var pamanīt, ka tie vietām ir nokaltuši. Ar tērpu mākslinieci Večellu Varslavāni sarēķinājām, ka Džūlijai nepieciešami 30 kostīmi, bet naudas trūkuma dēļ tie saruka līdz sešiem. Tāpēc Večella radīja kombinētus kostīmus, kuriem varēja mainīt detaļas un radīt ilūziju, ka Džūlijai ir ļoti daudz tērpu. Pāris epizodēs Artmane filmējās sadrapētā audumā, kas uz ekrāna izskatās kā kleita.

Kad Elza Radziņa runāja pa telefonu, viņu tāpat iedrapēja audumā. Daudzus vīriešus filmēja tikai līdz jostas vietai, jo frakai nebija bikšu un atbilstošu kurpju. Varslavāne deva man sarakstu, līdz kurai vietai aktieri drīkst filmēt.”

Pie klavierēm – Pauls

Režisors atceras, ka naudas trūkums ārkārtīgi mobilizējis un trenējis radošas grupas atjautību. “Andris Merkmanis uzbūvēja sfērisku laukumu, kas bija sadalīts segmentos. Mainījās tapetes, drapērijas, mēbeles. Visi brīnījās, kur esam atraduši tik greznu restorānu. Mūsu risinājums bija ļoti vienkāršs – pieci spoguļi puslokā, ar melnu samtu drapētas sienas, sarkanas portjeras un svečturi. Viss. Attapība, izdoma un pārgalvība.”

Filmā pie klavierēm redzams arī maestro Raimonds Pauls, kurš sākumā gan esot atteicies filmēties. “Scenārijā līdzās Autora tēlam vēlējos filmēt arī maestro ar mazu orķestrīti, kuru vadītu pats Raimonds Pauls, taču komponists kategoriski atteicās un nosauca to par māžošanos. Tikai tad, kad ieraudzīja jau puslīdz gatavu darbu, negaidot ierosināja, ka būtu ar mieru iekļauties mūsu kompānijā,” atceras režisors. “Epizodi ar Paulu nācās piefilmēt studijas kinozālē pie klavierēm, pieliekot aizmugurē sarkanas drapērijas. Tā bija vieglāk, nekā stiept klavieres uz paviljonu.”

Jāatzīmē, ka vēlāk filmas mūzika kļuva ļoti populāra visā Padomju Savienībā, tā skanēja gan televīzijas, gan radio raidījumos. PSRS izlases daiļslidotāji pat lūdza atļauju, lai iekļautu to savā programmā.

Streičs stāsta, ka Rīgā filmas pirmizrāde notikusi VEF kultūras pilī, kur gan viņš, gan Vija Artmane aizgūtnēm stāstījuši par grupas izdomu un attapību, pārvarot nabadzību. “Nākamajā dienā Latvijas kompartijas centrālkomitejā pienāca sūdzība par mums abiem, jo mēs nomelnojot padomju īstenību. Tur par sūdzību tikai pasmējās, jo filma patika visiem. Kad filmu rādīja ēkā, kur mitinājās Latvijas komunistu vadonis biedrs Augusts Voss, viņš noskrēja uz kinozāli mājas čībās.”

Aicināja uz Maskavu

Atzīmējot filmas" Teātris" panākumus, nevar nepieminēt, ka 2004. gadā Holivudā ungāru režisors Ištvāns Sabo uzņēma savu romāna "Teātris" versiju ar nosaukumu "Būt Džūlijai". Streičs norāda, ka Sabo darījis visu ačgārni, lai tikai viņa filma nebūtu līdzīga Rīgas kinostudijas filmai.

“Sabo nodod pārliekā centība visu taisīt otrādi, nekā tas ir oriģinālā. Es biju uzticīgs romānam, bet viņš – ne. Izņemot Dollijas traktējumu. Man neatļāva filmēt ebrejieti, bet Sabo šī loma ir vienīgā, kas atbilst romānam.

Daži brīnās, kā amerikāņu režisors varēja redzēt manu filmu?! Pirmkārt, viņš nav Holivudas inventārs. Ištvāns Sabo ir slavens ungārs, kam savulaik bija dziļas simpātijas pret Padomju Savienību. Tas redzams gan no viņa darbiem, gan sabiedriskajām aktivitātēm Maskavā. Vēlāk mūs iepazīstināja, kad viņš viesojās Rīgā. Ne vārda nepārmijām par "Teātri", arī mūsu publika viņam par to nejautāja.”

Kad Londonā pie Vaterlo tilta Nacionālo filmu kinoteātrī demonstrēta Rīgas kinostudijas filma "Teātris", skatītājiem nav bijis ne mazāko šaubu, ka tā ir filma par Angliju. Viņi pat brīnījušies, kā cilvēks, kurš ne reizi nav bijis viņu zemē, uzņēmis filmu, kas nerada ne mazākās šaubas par ticamu Anglijas vidi un sadzīvi.

“Kad "Teātri" parādīja televīzijas ekrānos, vienā mirklī kļuvu populārs visā Padomju Savienībā,” atceras režisors. “Radās daudz draugu gan Krievijas, gan citās Savienības kinostudijās. Maskavā mani sveicināja populārākie kinoaktieri un piedāvāja ekranizēt daudzus romānus. Tā izpaudās viņu slēptā cerība tikt pie galvenās lomas.”

1981. gadā Streiču aicināja darbā uz "Mosfiļm", kinostudijas direktors gaidīja režisora piekrišanu. Taču Streičs nolēma, ka nekur nebrauks, – viņš palika Latvijā.

Ja vēlies uzzināt par sievietēm Latvijas cietumos pirmās brīvvalsts laikā, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.