Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
No Padomju Savienības Komunistiskās Partijas (PSKP) ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva Latvijas PSR darbaļaužu saņemtajai vēstulei veltītais darbaļaužu un dažādu organizāciju pārstāvju mītiņš Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas Politiskās izglītības namā Andreja Upīša ielā (tagad Skolas iela). Zālē redzami plakāti ar uzrakstu "Partijas XXVI kongresa lēmumus dzīvē!". Rīga, 1981. gada 3. decembris, fotogrāfs Jevgeņijs Fadejevs (Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs)

Kā propaganda skaloja smadzenes, veidojot mītu par laimīgo padomju valsti 48

9vīri
18. aprīlī 05:37 2021. gada 18. aprīlī 05:37
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Padomju gados boļševiku propaganda gluži kā pāļu dzinējs dzina ļaudīm smadzenēs komunistisko ideoloģiju un slavēja padomju iekārtu kā vislabāko sistēmu pasaulē. PSRS norieta periodā populārs bija joks, ka padomju cilvēkiem redze neatbilst dzirdei – viņi dzird vienu, bet redz pavisam ko citu. Propaganda stāstīja vienu, bet reālā dzīve rādīja gluži citu ainu.

Totalitārajai padomju varai bija nepieciešama sava propagandas mašinērija, kas reklamētu komunistiskās idejas un padomju dzīvesveidu, un tāda arī tika izveidota – masīva, centralizēta un mērķtiecīga. Padomju propaganda darbojās kā gigantiskas dzirnavas, kas samala ne vienu vien likteni.  

Tagad mums no visām pusēm veļas virsū reklāmas, bet internetā rosās dažnedažādi troļļi, kuru galvenais uzdevums – dezinformēt un dezorientēt. Savukārt padomju laikos cilvēkus vai ik uz soļa uzrunāja un pamācīja politiski plakāti. Padomju gadi – tas bija lozungu laikmets. Aizgājām uz darbu, bet tur pie sienas: Mūsu mērķis ir komunisms! Uz sarunu izsauca priekšnieks, viņam kabinetā: Uz priekšu – uz komunisma uzvaru! Devāmies pusdienlaikā uz ēdnīcu, pie kases: Tauta un partija – vienoti! Braucām mājās, pie autobusa pieturas plakāts: Slava komunistiskajai partijai! Brīvdienās apmeklējām izstādi, pie ieejas: Māksla pieder tautai! Ieslēdzām radio, diktors: Lai dzīvo Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija! Bet televīzijā: Piecgades plānu – četros gados!

To sauca par ideoloģisko darbu, par masu izglītošanu atbilstoši komunisma ideāliem. Padomju propaganda savos mērogos tā arī palika nepārspēta, savulaik ar to konkurēt varēja tikai Jozefa Gēbelsa izveidotais propagandas dienests nacistiskajā Vācijā. Padomju valstī propagandai tika tērētas fantastiskas summas, tā bija cieši saaugusi ar valsts varu un tās represīvajām iestādēm. 

PSRS ideoloģiskie pamati balstījās Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa uzskatos, filozofijā un ekonomikā. Savu roku pamatu veidošanā pielika arī proletāriešu vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Tika uzsvērta šķiru cīņa, kad ekspluatētie strādnieki vēršas pret saviem ekspluatatoriem un uzvar. Galējā izpausmē tas nozīmēja komunistisku attiecību nodibināšanu – vispārēju vienlīdzību. Jāteic gan, ka padomju versijā marksisms zaudēja lielu daļu savu nostādņu un paredzētās proletariāta diktatūras vietā bija valdošās kliķes – komunistiskās partijas – neierobežota vara.

Padomju propagandas pirmsākumi bija ļoti spēcīgi un daudzsološi. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados komunistiskajai ideoloģijai un propagandai pieslēdzās daudzi izcili un talantīgi mākslinieki. Bija sācies jauns laikmets, kurā viņi saskatīja lielas iespējas jaunradei, turklāt liela daļa tiešām ticēja komunistiskajai nākotnei, kur ikviens cilvēks varēs būt brīvs un laimīgs. Šeit varam minēt mūsu pašu Gustavu Kluci, vienu no zināmākajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem pasaulē. Viņš padomju varai darināja propagandas plakātus, projektēja aģitācijas dizaina objektus un veidoja monumentālus noformējumus valsts svētkos. Tas bija trauksmains laiks, kas daudziem šķita ļoti interesants un vilinošs.

Aģitācija ar nebijušu vērienu

Komunistiskās propagandas aizsākumi rodami jau 1900. gadā, kad pēc Vladimira Iļjiča Ļeņina iniciatīvas sāka iznākt nelegāla marksistiska avīze Iskra. Vērā ņemamus apgriezienus komunistiskā ideoloģija uzņēma pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas.

Lai veiksmīgāk izvērstu aģitācijas darbus, proletāriešu vadonis Ļeņins izdomāja kādu vēl nebijušu un unikālu metodi, proti, tika izveidoti speciāli aģitkuģi un aģitvilcieni, kas devās propagandas braucienos pa visu plašo valsti. Aģitkuģiem un aģitvilcieniem bija sazarota struktūra – politiskā nodaļa, informācijas nodaļa, sūdzību pieņemšanas birojs, redakcija un tipogrāfija. Tika drukātas avīzes, informatīvas lapiņas un dažādi uzsaukumi.

Jāatzīst, ģeniāls izgudrojums, un to atzina pat ārvalstu žurnālisti, kas labprāt apmeklēja šos aģitvilcienus un aģitkuģus un vēlāk steidza ziņot saviem lasītājiem, ka kaut kas tāds pasaulē vēl nav redzēts. Aģitkuģi un aģitvilcieni piesaistīja ar savu karnevāliskumu. Lielie plakāti, skaļie lozungi, iedvesmojošās dziesmas un enerģiskie partijas aģitatori – tas viss uz cilvēkiem atstāja lielu ietekmi.

Kā viens no veiksmīgākajiem šā projekta piemēriem tika minēts aģitkuģis Krasnaja zveda, kas pirmajos gados pēc Oktobra revolūcijas kursēja pa Volgu un Kamu. Komandas uzdevums bija nodibināt sakarus starp centru un vietējiem aģitpunktiem, tos nodrošinot ar ideoloģisko literatūru un propagandas materiāliem. Kuģis kursēja tikai naktīs, bet dienās izvērsa aktīvu darbību piestātnēs. Katrā pilsētā un ciemā politnodaļa rīkoja lekcijas un sarunas ar iedzīvotājiem, kā arī deva vadošus norādījumus vietējiem komunistiem. 

Padomju sabiedrības slavināšanai tika izmantots gandrīz viss – mediji, literatūra, kino, teātris, māksla. Tika radīts pat jauns mākslas virziens – sociālistiskais reālisms. Pirmais tam pamatus ielika publicists un mākslas teorētiķis Anatolijs Lunačarskis, kurš jau 1906. gadā sāka lietot terminu proletāriešu reālisms. Divdesmitajos gados viņš paralēli šim terminam ieviesa vēl vienu – jaunais sociālais reālisms. Lunačarskis daudz teoretizēja par kultūras lomu šķiru cīņā un izstrādāja mākslas partejiskuma teoriju.

Par sociālistiskā reālisma pirmajiem praktiķiem mēdz uzskatīt māksliniekus, kas izveidoja Revolūcijas mākslinieku asociāciju. Deklarējot, ka mākslai jāattēlo reālā dzīve, viņi ar molbertiem devās uz fabrikām un kazarmām, gleznoja sarkanarmiešus un strādniekus. Viņi attēloja proletariātu šeit un tagad – kā šie cilvēki strādā pie virpas, ēd pusdienas vai lasa avīzes. Laika gaitā sociālistiskais reālisms izveidojās kā padomju propagandas sastāvdaļa, un faktiski katram māksliniekam un rakstniekam, veidojot savu karjeru, vajadzēja savu daiļradi ierāmēt iepriekšminētajā formā.

  Jauns cilvēks – homo sovieticus

1932. gadā proletāriešu rakstnieks Maksims Gorkijs rakstīja: “Padomju Savienībā veidojas jauns cilvēks, jau nekļūdīgi var noteikt viņa īpašības. Viņš jūt sevi kā jaunās pasaules radītāju, viņa mērķi ir viņa saprāta un gribas rokās, tāpēc viņam nav pamata pesimismam. Viņš ir jauns ne tikai bioloģiski, bet arī vēsturiski. Viņš ir spēks, kas tik tikko apzinājies savu ceļu, savu vēsturisko nozīmi, un viņš dara savu kultūras celtniecības darbu ar visu savu drosmi, kas piemīt jaunajam, vēl sevi nepierādījušajam spēkam, kuru vada vienkārša un skaidra mācība.”

Divus gadus vēlāk PSRS rakstnieku 1. kongresā jau tika pavisam skaidri noformulēts, kas ir sociālistiskais reālisms: “Tā ir padomju rakstniecības un kritikas pamatmetode, kas prasa no mākslinieka patiesu, vēsturiski konkrētu īstenības attēlojumu revolucionārā attīstībā. Pie tam patiesumam un vēsturiski konkrētam īstenības attēlojumam jāsaskan ar idejisko pārveidi un audzināšanu sociālisma garā.”

Šī definīcija tad arī kļuva par pamatu visām citām interpretācijām līdz pat PSRS sabrukumam. 1947. gadā izdotajā Lielajā padomju enciklopēdijā rakstīts: “Sociālistiskais reālisms ir dziļi patiesa, zinātniska un pati progresīvākā mākslinieciskā metode, kas attīstījusies sociālistiskās celtniecības sasniegumu rezultātā, nodrošinot padomju cilvēku audzināšanu komunisma garā. Sociālistiskais reālisms ir ļeņinisma mācības tālākā attīstība.”

Viens no propagandas galvenajiem virzieniem bija sociālistiskās sistēmas un padomju kultūras glorifikācija. Padomju pilsoņiem nepārtraukti atgādināja, ka padomju iekārta ir vislabākā, vishumānākā, vistaisnīgākā valsts sistēma visā cilvēces vēsturē, bet padomju kultūra ir visaugstākā kultūra, kāda vien bijusi uz šīs pasaules. Tāpēc visu rakstnieku un mākslinieku pamatpienākums bija slavēt sociālistisko sistēmu, padomju valsti, komunistisko partiju un tās vadītājus.

Ne velti Staļins reiz atzīmēja, ka rakstnieks ir dvēseles inženieris, kuram gluži kā propagandistam ar savu talantu jāietekmē lasītāji. Rakstniekiem jāaudzina lasītāji komunisma ideoloģijas garā.  

Tieši tāpēc pret reliģiskajām mācībām boļševikiem bija īpaša attieksme, jo tajās viņi saskatīja konkurenci savai ideoloģijai. Nākot pie varas, viņi izvērsa plašu antireliģisku propagandu, saistot reliģiju ar tumsonību un neizglītotību, izdeva grāmatas un brošūras, kritizējot baznīcu un apsūdzot garīdzniekus sadarbībā ar imperiālismu un apspiedējiem, kā arī publicēja zinātniskus traktātus, norādot, ka reliģija – tā ir vakardiena un neizglītota cilvēka pasaules skatījums. No jauna tika tiražēti 18. gadsimta franču ateistu darbi – par to publicēšanu PSKP pat izdeva īpašu rīkojumu. Reliģijas praktizēšana tika uzskatīta par bēgšanu no realitātes, atteikšanos no atbildības un vājuma pazīmi.

Padomju Savienībā pat nodibināja organizāciju ar visnotaļ eksotisku nosaukumu PSRS Karojošo bezdievju savienība, kas izdeva biļetenu Bezdievis. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados populārs bija apgalvojums – mūsu kosmonauti bija debesīs, bet nekādu Dievu neredzēja. Pat astoņdesmitajos gados, kad padomju režīms un tās propagandas tvēriens kļuva ievērojami vaļīgāks, skolās vēl aizvien kaunināja skolēnus, ka tie kopā ar vecākiem vai vecvecākiem Ziemassvētkos apmeklē baznīcu.

Propagandas dzirnas it sevišķi aktīvi mala skolās, jo tieši tur veidojās nākamā padomju paaudze. Īpašu uzmanību pievērsa padomju patriotisma ieaudzināšanai, tāpēc skolēnus teju vai obligātā kārtā iesaistīja politizētās organizācijās – oktobrēnos, pionieros, komjauniešos. Vidusskolas programmā bija iekļautas militārās apmācības stundas – gan zēni, gan meitenes mācījās šaut un soļot ierindā. Augstskolās visiem bija jāapgūst PSKP vēsture un komunistiskā filozofija.

Tāpat regulāri tika praktizētas politinformācijas nodarbības. Tas bija politiski ideoloģisks darbs, kas izpaudās kā obligātas lekcijas vai sarunas darba uzņēmumos, mācību iestādēs, armijas daļās, pionieru, komjauniešu un partijas organizācijās. Ja kāds neslēpa, ka viņš, piemēram, ir Latvijas patriots, viņu sunīja kā buržuāzisko nacionālistu, tumsoni un atpakaļrāpuli. Padomju cilvēkam vajadzēja būt padomju dzimtenes patriotam, viņam bija jāiemīl visa lielā dzimtene, kur tika veidoti jauna formējuma cilvēki – homo sovieticus.

Nejēdzīgi meli

Protams, padomju propagandas raksturs mainījās līdzi laikam un PSRS attīstībai. Kā atsevišķs un spilgts posms iezīmējās Otrā pasaules kara laiks, kad attīstījās arī agrāk neizmantotas propagandas tehnoloģijas.

Tajos gados izmantoja ne tikai plakātus un lapiņas, bet arī audioierakstus un tiešās radiotranslācijas ienaidnieku ierakumos. Tagad daudzi šie materiāli šķiet pompozi un smieklīgi, tomēr jāņem vērā tā laika specifika un radikālie apstākļi, kad darbojās princips – jo primitīvāk, jo labāk.

Viens no propagandas uzdevumiem bija samazināt stresu un paaugstināt kaujas garu gan frontē, gan aizmugurē. Gandrīz visi propagandas materiāli iedalījās divās kategorijās, attēlojot savējos un ienaidniekus. Savējie tika rādīti stipri un pašpārliecināti, bet ienaidnieki – zemiski un gļēvi. Plaši izmantoja arī valsts simbolus un politisko līderu attēlus. Karš tika attēlots kā taisnīga cīņa pret vācu okupantiem, aizstāvot sociālistisko dzimteni. Padomju tauta – neuzvarams spēks. Tika izcelti dzimtenes mīlestības motīvi, nepieciešamību aizsargāt savu māju un ģimeni.

Zīmīgi, ka propagandas materiālos kareivju atrašanās frontē netika saistīta ar briesmām. Intensīvi izmantoja lokālas uzvaras, daudz ko piemeloja un piepušķoja. Pieminot sarkanās armijas panākumus, uzskaitīja ne tikai lielās pilsētas un ciemus, bet pat katru zirgu stalli, kas tika atņemts ienaidniekam. Ar tikpat lielu centību uzsvēra ienaidnieku zaudējumus, uzskaitot bojāgājušos un gūstekņus. Stāstīja par paniku viņu rindās un zemo kaujas līmeni.

Plaši tika tiražēti materiāli par padomju cilvēku varoņdarbiem gan frontē, gan aizmugurē. Ienaidnieku attēloja kā necilvēcīgu monstru, kas tajā pašā laikā ir stulbs un vārgs. Tādu atliek tikai nospiest kā indīgu insektu. Skaidrs, ka šādai propagandai bija konkrēts mērķis – mazināt kareivju bailes no ienaidnieka. Ja ienaidnieks ir nožēlojams un vājš, no tāda nav jābaidās. Propaganda bieži vien robežojās ar klaju nejēdzību. Piemēram, 1943. gadā veidotajā padomju mākslas filmā Divi kareivji galvenie varoņi divatā mierīgi un bez īpašām pūlēm apšauj uzbrūkošas vācu karavīru kolonnas.

Kara laikā propaganda bieži vien balstījās uz klaju dezinformāciju un bezkaunīgiem meliem. Un tas bija saprotams – kara sākumā taču nebija prātīgi atzīt, ka sarkanā armija panikā bēg un stāvoklis frontē ir katastrofāls. Tieši otrādi – tika stāstīts par padomju kareivju varonīgu pretošanos. Savukārt par to, ka vācieši ieņēmuši Kijevu, vispār netika pieminēts ne ar pušplēstu vārdu. 1941. gada 22. augustā Padomju informācijas dienests braši ziņoja, ka tikai pēdējās trijās nedēļās sarkanā armija sagrāvusi entās vācu tanku divīzijas. Ja ņem vērā, ka 1941. gadā karadarbībā bija iesaistītas 19 vācu tanku divīzijas, un arī citās nedēļās, kā ziņoja padomju informācijas dienests, tās cita pēc citas tika iznīcinātas, tad vācieši jau 1941. gada augustā bija palikuši pilnīgi bez tankiem.

Zem Ļeņina karoga

Kad 1940. gadā Latvija tika okupēta, arī šeit ar pilniem apgriezieniem sāka malt propagandas dzirnavas. Latvijas komunistiskās partijas sekretārs Jānis Kalnbērziņš bramanīgi ziņoja, ka Latvijas strādnieku sapnis beidzot ir piepildījies – viņi vienmēr ilgojušies pēc visciešākās un brālīgākās sadarbības ar vareno krievu tautu un citām PSRS tautām. Latvieši jau sen tiekušies pēc īsteni brīvas un laimīgas dzīves zem neuzvaramā Ļeņina karoga un Staļina konstitūcijas saules.

Notika lielas pārmaiņas arī literatūras un mākslas jomā, ko pieskaņoja padomju propagandai. Reizēm tas robežojās ar pārsteidzošu muļķību. Piemēram, daži entuziasti ieteica aizmirst visu agrāk sarakstīto un uzskatīt, ka latviešu literatūra sākas tikai ar 1940. gadu, kad latviešu proletariāts beidzot aizmēzis ienīsto un nicināto budžu diktatūru. 

Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas sekretārs Arvīds Pelše rakstniekiem deva šādu norādījumu: “Mūsu Partija sagaida no latviešu rakstniekiem, lai viņi vēl stingrāk nostātos uz padomju platformas, lai viņi nodibinātu vēl ciešākas saites ar boļševiku saimi, lai viņi vēl dziļāk izprastu šāsdienas uzdevumus un cēlos komunisma mērķus. Latviešu padomju rakstniekam jārada tādi literāri darbi, kas ceļ lielu varenā sociālistiskā darba sajūsmu, audzina cilvēkos ciešu politisko modrību un dziļu padomju patriotismu.” 

Izmantojot sociālistiskā reālisma teorijas interpretēšanas mehānismus, padomju propagandas speciālisti metās pārveidot arī latviešu rakstniecības vēsturi. Pēc tādas pārveides, kā izrādījās, Veidenbaums bijis revolucionārs romantiķis, brāļi Kaudzītes – kritizētāji reālisti, Rainis – romantiskā stila sociālistiskais reālists, Blaumanis – kritizētājs reālists, bet Aspazija – progresīvā romantiķe.

Pēc 1940. gada okupācijas daudzi latviešu rakstnieki un dzejnieki sāka pūst padomju propagandas stabulēs, arī dzejnieks Valdis Lukss:

Tevi tad, Staļin, kā krāšņākos dzīparus sārtus 

ieaudām sirdīs, un brālis un tēvs kļuvi mums. 

Tu biji tas, kas mums atvēra varavīksnes vārtus, 

tas, kas nākotni atdeva mums. 

Steidzāmies darbā un dziedājām dziesmas par tevi,

Padomju Latviju solījām saulītē celt. – 

Dzīve lai plauktu, mēs solījām nežēlot sevi, 

visam kā dārzam būs ziedēt un zelt!

Boļševikiem īpaši svarīgi bija pakļaut rakstniekus, kas tika uzlūkoti kā vieni no vērtīgākajiem ideoloģiskā darba veicējiem. Tika ieviesta rakstnieku iebarošanas, apbalvošanas un iebiedēšanas sistēma – izšķērdīgi bira goda nosaukumi, prēmijas, vienkāršajiem pilsoņiem nepieejamas privilēģijas un pasakaini honorāri par grāmatu izdevumiem Padomju Savienības tautu valodās. Vilis Lācis kļuva par iekšlietu ministru un vēlāk par Ministru padomes priekšsēdētāju,  Andrejs Upīts – par Augstākās padomes deputātu, Arvīds Grigulis – par augsta ranga ierēdni.

Viens no padomju propagandas galvenajiem uzdevumiem bija izveidot mītu par laimi padomju valstī. Daļēji tas arī izdevās. Daudzi tik tiešām bija pārliecināti, ka patiesa laime iespējama tikai Padomju Savienībā. Ja arī vēl nejutās gluži laimīgi, tad ticēja, ka pavisam drīz tādi kļūs.

Stutējot padomju ideoloģiju, rakstnieks Vilis Lācis deklarēja: “Literārā darbā, kas radīts pēc sociālistiskā reālisma metodes, jābūt varonim, kas nes sevī sociālistisko patiesību un īstenību. Nevar taču mietpilsonis, neģēlis vai zaglis nest sociālisma ideju; šim nolūkam vajadzīgs progresīvs cilvēks, pozitīvs varonis, cīnītājs par sociālisma ideju, bet mūsdienu padomju literatūrā  – cīnītājs par komunisma ideju.”

Mākslīgās dzīves beigas

Savulaik padomju propaganda pielika lielas pūles, lai glorificētu PSRS vadītāju Josifu Staļinu, kurš jau dzīves laikā ieguva dievcilvēka iezīmes. Staļins nenovecoja, nekļūdījās un prata pareģot nākotni. Teju vai bija jātic, ka viņš spēj atmodināt mirušos. Kādā trīsdesmito gadu propagandas filmā ir epizode, kad Staļins tikai viegli pieskaras bojātam traktoram, un tas momentā ierūcas.

 Tomēr vislielākā ikona padomju propagandā bija proletāriešu vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Visās Padomju Savienības lielpilsētās un gandrīz katrā mazpilsētās bija uzstādīti viņa pieminekļi.  Populārs bija sauklis Ļeņins bija dzīvs, Ļeņins ir dzīvs, Ļeņins būs dzīvs! Vai arī – Ļeņins – pats cilvēciskākais cilvēks!

Ilgus gadus padomju propaganda valdīja ar ciešu tvērienu, taču ar laiku tās apgriezieni kļuva lēnāki, sistēma sāka buksēt. Ir tāda asprātīga atziņa, ka var melot ilgi daudziem cilvēkiem, bet nav iespējams melot visu laiku visiem cilvēkiem. Tas ļoti konkrēti attiecās uz padomju propagandu. Laikam ejot, propagandas dzirnavas vairs nemala tik labi kā agrāk, tām bija beidzies derīguma termiņš.

Šo sistēmu no iekšpuses saēda meli, garlaicība  un totāls beztalantīgums. Padomju propagandā vairs nebija nekādas jaunrades, tā atgremoja vecas lietas un strādāja pēc klišejām. Boļševiku sistēmas ideoloģiskās eņģes sāka rūsēt un čīkstēt. Arī tā saucamā padomju māksla bija kļuvusi garlaicīga, tā zaudēja ietekmi. 

Jau vēlāk, analizējot sociālistisko reālismu, kritiķi pauda uzskatu, ka šim stilam ar patiesu realitāti nebija nekāda sakara. Tas drīzāk bija savdabīgs padomju klasicisms ar romantisma piedevu. Sociālistiskais reālisms bija totalitāras valsts kultūras ideoloģija, kurā tika attēlota ne jau realitāte, bet gan fiktīva, idealizēta pasaule. Padomju varai jau nemaz nevajadzēja īstenību, bet gan utopiju, tāpēc sociālistiskais reālisms tika radīts, lai noslēptu reālo dzīvi. Taču cilvēki gribēja īstu, nevis mākslīgu dzīvi, un ar laiku visa padomju ideoloģiskā konstrukcija sabruka. 

Saistītās ziņas

Latvijas noslēpumi: zīmīga bilde ar padomju lielveikalu "Minska"
Padomju psihiatrija. Kā PSRS cīnījās ar citādi domājošajiem 5
Padomju laika dzīve: kāpēc slavenajām "hruščovkām" pirmajos stāvos nav balkonu? 2

Citi šobrīd lasa

Bankas vadītājs par finansiālo dzīvi: "Pašlaik izskatās, ka 2021. beigu beigās būs ļoti labs gads"
Pavisam detalizēti: visas blaknes, par kurām Latvijā ziņojuši Covid-19 vakcīnu saņēmēji 5
Skaudrs stāsts: suns ilgstoši cieš sāpes, bet tam liedz palīdzību 2
Tēmas: PSRS
Skatīt visus komentārus

Еле говорит: перенесшая операцию Ольга Бузова выложила первое видео из больницы

55 лет спустя: как сложились судьбы актеров из польского сериала "Четыре танкиста и собака"