Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
ASV prezidents Ronalds Reigans un pirmā lēdija Nensija Reigana Baltajā namā 1981. gada 4. martā. (Foto: White House Photo / Alamy/ Vida Press)

Leģendas: neveiksmīgi atentāti pret pasaules līderiem, kuri uzbrukumos izdzīvoja

9vīri
21. februārī 06:15 2021. gada 21. februārī 06:15
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Nošaut ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, uzspridzināt Lielbritānijas premjerministri Mārgaretu Tečeri, likvidēt pāvestu Jāni Pāvilu II un novākt Francijas prezidentu Šarlu de Gollu – tie bija ieplānoti uzbrukumi, kas tika realizēti, taču ne līdz galam. Personas, pret kurām vērsa uzbrukumus, izdzīvoja. Mūsu stāsts – par neveiksmīgiem atentātiem Eiropā un Amerikā.

Liktenis vai veiksme – tāds, lūk, jautājums. Cik pārredzama ir dzīve un cik daudz mēs varam sagatavoties briesmām. Lai gan šis stāsts ir par pasaules līderiem, jautājums ir aktuāls ikvienam – kas ir tas, kas pasargā mūs brīžos, kad iznākums šķiet tik neizbēgams?

Bumba Lielbritānijas premjerministrei

Kad vēl nebija sabrukusi Padomju Savienība un pasaule dalījās sociālisma un kapitālisma nometnēs, viens no imperiālisma simboliem neapšaubāmi bija Lielbritānijas dzelzs lēdija – premjerministre Mārgareta Tečere. Pēckara laikmeta viņa bija trīs reizes aizvadīja Konservatīvo partiju līdz spīdošām uzvarām parlamenta vēlēšanās. Pēc rakstura Tečere bija ļoti ietiepīga – ne velti viņu necieta ne vien PSRS politbiroja onkuļi, bet arī Īrijas separātisti, kas cīnījās par Īrijas apvienošanu.

Iespējams, daudzi nemaz nezina, ka savulaik īru kaujinieki veica atentātu pret Mārgaretu Tečeri. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ viņa palika dzīva. Īrijas ekstrēmisti cerēja, ka sarīkotais sprādziens radīs pārgrupēšanos Lielbritānijas valdībā un izmainīs valsts politisko kursu.  

Premjerministre Mārgareta Tečere uzstājas partijas kongresā neilgi pēc Īrijas ekstrēmistu organizētā sprādziena. 1984. gada 13. oktobris. (Foto: Mirrorpix / Vida Press)

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā angļu politiķi arvien biežāk kļuva par Īrijas nemiernieku upuriem. 1979. gadā Īrijas republikas armijas (ĪRA) kaujinieki uzbruka Lielbritānijas parlamenta deputātam Eiram Nīvam, kuru uzspridzināja automašīnā.

Īru terorisms sevišķi augstu vilni sita pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, un viens no apjomīgākajiem terora aktiem tika sarīkots 1984. gada oktobrī, kad Konservatīvās partijas pārstāvji pulcējās uz kārtējo kongresu kūrortpilsētā Braitonā. Politiķi un partijas funkcionāri apmetās prestižākajās viesnīcās, bet premjerministre Mārgareta Tečere un vairākums viņas kabineta locekļu iekārtojās luksusa viesnīcā Grand Hotel. Tā bija liela, skaista viktoriānisma stilā celta ēka, kuru Konservatīvā partija nereti izmantoja kā savu štābu. Nekas neliecināja par gaidāmo traģēdiju – vēlā vakarā politiķi vēl pārskatīja kongresam sagatavotos dokumentus un devās gulēt.

Aprakti zem drupām

Dziļā naktī viesnīcā nogranda sprādziens. Tas bija tik spēcīgs, ka daudzus viesnīcas iemītniekus burtiski uzrāva gaisā. Kongresa organizētāju Hārviju Tomasu un viņa sievu sprādziena vilnis no septītā stāva nometa uz piekto. Vēlāk cietušais atcerējās: “Es jau biju aizmidzis, kad sajutu drausmīgu triecienu. Pirmajā mirklī šķita, ka tā ir zemestrīce, bet vēlāk atjēdzos, ka Braitonā taču nemēdz būt zemestrīces. No saplēstajām kanalizācijas caurulēm mums lija virsū ūdens, izsistajos logos pūta vējš.”

Pēc sprādziena cilvēki panikā centās atstāt telpas, un drīz vien ieradās arī ugunsdzēsēji un policisti. Pirmām kārtām viņi metās pie premjerministres apartamentiem. Tur bija iebrukuši guļamistabas griesti un izbirušas logu rūtis, bet pati numura iemītniece, kā par brīnumu, nebija cietusi. Kad viņu izvadīja no viesnīcas, dzelzs lēdija mierīgi teica: “Labi zināju, ka tādas lietas notiek, bet nekad neticēju, ka tas notiks ar mani.”

Grand Hotel Braitonā pēc ĪRA sarīkotā sprādziena. Konservatīvās partijas kongresa laikā šajā viesnīcā uzturējās Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere un viņas kabineta locekļi. Ievainoto vidū bija arī nodarbinātības ministrs Normans Tebits. (Foto: Mirrorpix / Vida Press)

Jau ierodoties notikuma vietā, glābšanas dienesta darbinieki saprata, ka būs upuri. Vispirms viņi centās glābt tos, kas bija aprakti dzīvi. Ugunsdzēsēji strādāja četras stundas, lai no drupām izvilktu nodarbinātības ministru Normanu Tebitu, kas kopā ar sievu bija iesprostots saspridzinātajā guļamistabā. No viesnīcas viņu iznesa uz nestuvēm un steigšus nogādāja slimnīcā. Politiķis drīz vien atkopās, bet viņa sieva palika invalīde uz visu mūžu.

Nemiernieku neveiksme

Aptuveni desmitos no rīta kāds no ugunsdzēsējiem ziņoja, ka gruvešos redzamas cilvēka rokas. Piesteidzās glābēji, novāca drupas un izvilka konservatīvās partijas funkcionāru Džonu Veikhemu un viņa sievu Robertu. Politiķis bija dzīvs, bet viņa sievu izglābt neizdevās. Dienas laikā upuru skaits arvien palielinājās. Bojāgājušo vidū bija parlamenta deputāts, bijušais laikraksta Sunday Times veidotājs sers Antonijs Berijs, kā arī partijas reģionālās organizācijas vadītājs Ēriks Teilors. Pavisam tika hospitalizēti 32 cilvēki. Neviens Anglijā nešaubījās, ka vainīga ir teroristiskā organizācija ĪRA. Drīz vien īru kaujinieki arī oficiāli apstiprināja, ka sprādzienu organizēja viņi.

Īru nemiernieki paziņoja, ka jaudīgā bumba bijusi paredzēta Lielbritānijas valdības un Konservatīvās partijas pārstāvjiem. ĪRA līderis O’Neips izplatīja rakstisku paziņojumu, kurā pauda, ka Lielbritānija nevarēs ilgstoši okupēt Īriju un iznīcināt īrus viņu pašu ielās. Viņš arī neslēpa, ka mērķis bija likvidēt Mārgaretu Tečeri. “Šoreiz mums vienkārši nepaveicās,” atzina O’Neips.

Pēc sprādziena bija pagājušas tikai septiņas stundas, kad Mārgareta Tečere, skaļu aplausu pavadīta, iegāja kongresa zālē. Viņa vērsās pie auditorijas ar šādiem vārdiem: “Mēs esam liecinieki organizētai vardarbībai, aiz kuras stāv tie, kas vēlas likvidēt valsts likumīgo varu. Bet mēs nekad neļausim terorismam iznīcināt demokrātiju.”

Nogalināt prezidentu un kļūt slavenam

1981. gada 30. martā pasauli pāršalca vēsts, ka veikts atentāts pret ASV prezidentu Ronaldu Reiganu. Atentāta priekšvēsture ir visnotaļ dīvaina. Septiņdesmito gadu beigās vienkāršs amerikāņu puisis Džons Hinklijs noskatījās Holividas grāvēju Taksists un iemīlējās aktrisē Džodijā Fosterē, kas šajā filmā spēlēja nepilngadīgu prostitūtu. Hinklijs daudzkārt centās pievērst sev aktrises uzmanību, bet velti – viņa atteicās tikties ar uzmācīgo puisi.

Viņš rakstīja neskaitāmas vēstules, zvanīja Fosterei uz mājām un pat izsekoja, bet bez rezultātiem. Kad Hinklijs kādā žurnālā izlasīja, ka Fostere mācās Jeila Universitātē, arī viņš tur iestājās. Saņēmis pavisam skaidrus atteikumus, viņš tomēr nelikās mierā un turpināja meklēt tikšanos. Hinklijs nosprieda, ka viņam noteikti jākļūst slavenam, tikai tad aktrise pievērsīs uzmanību.

ASV prezidents Ronalds Reigans un pirmā lēdija Nensija Reigana Baltajā namā 1981. gada 4. martā. (Foto: White House Photo / Alamy/ Vida Press)

1981. gada 29. martā Hinklijs ieradās Vašingtonā un noīrēja numuru viesnīcā Park Central Hotel. Nākamajā dienā viņš pabrokastoja ātrās ēdināšanas iestādē Makdonald’s un, šķirstot laikrakstu Washington Post, ieraudzīja tur publicētu prezidenta Ronalda Reigana darba dienas grafiku. Hinklijs saprata, ka pienācis pēdējais laiks rīkoties. Divas stundas pirms atentāta viņš uzrakstīja Džodijai Fosterei vēstuli, kurā atklāja, ka ar savu ievērojamo rīcību pievērsīs viņas uzmanību.

Sešas lodes prezidentam

1981. gada 30. marta pēcpusdienā prezidents Ronalds Reigans uzstājās ar runu Arodbiedrību federācijas kongresā, kas notika Vašingtonā, viesnīcas Hilton konferenču zālē. Pēc tam prezidents iznāca no viesnīcas un devās uz savu limuzīnu, kas atradās kādus divdesmit metrus no viesnīcas ieejas. Viņš smaidīja un sveicināja ļaudis, bet tad kāds iesaucās: “Prezidenta kungs!” Reigans pagriezās, un tajā mirklī atskanēja seši šāvieni. Pirmā lode trāpīja Baltā nama preses sekretāram Džeimsam Breidijam galvā, otrā – policijas virsniekam Tomasam Delahantijam mugurā, trešā aizlidoja garām prezidentam un trāpīja pretējās mājas logā.

Ceturtā ķēra apsardzes dienesta darbinieku Timotiju Makartiju krūtīs, bet piektā atsitās pret prezidenta automašīnas stiklu. Sestā lode trāpīja pa automašīnu, rikošetā skāra Ronalda Reigana ribu un iestrēga plaušās pāris centimetru no sirds. Apsardzes darbinieki metās pie šāvēja un nogāza viņu zemē. Tūlīt pēc aizturēšanas Hinklijs painteresējās, vai atentāta dēļ neatcels ASV Kinoakadēmijas rīkoto Oskara ceremoniju. Un tiešām – pasākumu pārcēla uz nākamo dienu.

1981. gada 31. martā pret ASV 40. prezidentu tika veikts atentāts. Uzbrukumā ievainojumus guva Baltā nama preses sekretārs Džeimss Breidijs, policijas virsnieks Tomass Delahantijs, apsardzes dienesta darbinieks Timotijs Makartnijs un pats prezidents. Reigans veiksmīgi pārcieta operāciju un kļuva par pirmo ASV prezidentu, kurš izdzīvojis pēc atentāta. (Foto: CAMERA PRESS/Michael Evans / White House / Vida Press)

Pēc uzbrukuma prezidentu steidzami aizveda uz Džordža Vašingtona Universitātes slimnīcu. Piebraucot pie slimnīcas, Reigans pats izkāpa no automašīnas un bez citu palīdzības aizgāja līdz uzņemšanas nodaļai. Tur viņš pasūdzējās par apgrūtinātu elpošanu un saļima.

Kad prezidentu noguldīja uz ratiem, lai nogādātu operāciju zālē, viņš ar smaidu teica sievai: “Dārgā, es vienkārši nepaspēju izvairīties no lodes.” Tad pagriezās pret dakteriem un pajokoja: “Es ceru, puiši, ka esat republikāņi.”

Labākie galvaspilsētas ķirurgi stundu operēja Reiganu, lai izvilktu blakus sirdij iestrēgušo lodi. Neraugoties uz savu pieklājīgo vecumu, ASV prezidents veiksmīgi pārcieta operāciju un izdzīvoja. Arī ievainotie Tomass Delahantijs un Timotijs Makartijs pilnībā izveseļojās, bet preses sekretārs Džeimss Breidijs kļuva par invalīdu. Viņš gan spēja pildīt savus pienākumus un vēlāk kļuva par politisku aktīvistu, iestājoties par ieroču turēšanas tiesību stingrāku kontroli. Savukārt uzbrucējs Džons Hinklijs tika apsūdzēts par mēģinājumu nogalināt ASV prezidentu. Medicīnas eksperti Hinkliju atzina par nepieskaitāmu, un viņu ievietoja Svētās Elizabetes klīnikā. Tur viņš atrodas vēl tagad.

Džons Hinklijs, kurš pirms vairāk nekā 30 gadiem mēģināja nogalināt ASV prezidentu. 2016. gadā viņu atbrīvoja no psihiatriskās slimnīcas, un tagad viņš vada savas dienas Viljamsburgā Virdžīnijas štatā. (Foto: MEG)

Kremļa pēdas Vatikānā

Daudzi kristieši šausmās vai sastinga, kad kļuva zināms par uzbrukumu pāvestam Jānim Pāvilam II. Pāvests mēdza tikties ar ļaudīm bez apsardzes, un tas padarīju viņu par vieglu mērķi. 1981. gada 13. maijā katoliskās baznīcas vadītājs savā kabrioletā lēni pārvietojās cauri ļaužu koridoram Svētā Pētera laukumā. Tā bija iknedēļas tikšanās ar ticīgajiem, kuras laikā viņš visus klātesošos svētīja. Negaidīti atskanēja vairāki šāvieni, un pāvests iekrita sava sekretāra rokās.

Pāvests Jānis Pāvils II tikai dažas sekundes pirms atentāta mēģinājuma 1981. gada 13. maijā Svētā Pētera laukumā Romā. (Foto: CAMERA PRESS/Christopher Hume / Vida Press)

Ievainoto pāvestu steigšus nogādāja slimnīcā, kur viņu četras stundas operēja. Kaut gan šauts bija tiešā tēmējumā un no tuva attāluma, dzīvībai svarīgie orgāni nebija skarti. Šāvējs turpat uz vietas tika aizturēts un atbruņots. Tas bija 23 gadus vecais turks Mehmeds Ali Agdža, teroristiskās organizācijas Pelēkie vilki loceklis.

Jānis Pāvils II pēc šāviena saļimst sava sekretāra rokās. (Foto: Sipa/Shutterstock/ Vida Press)

Neilgi pirms ierašanās Romā viņš bija izbēdzis no Turcijas cietuma, kur izcieta sodu par kādas Stambulas avīzes redaktora noslepkavošanu un bankas aplaupīšanu. Terorists paziņoja, ka pāvests pelnījis nāvi, jo ir viens no Rietumu imperiālisma simboliem, turklāt iecerējis vizīti Turcijā. 

Personīgais ienaidnieks

Drīz vien 62 gadus vecais Jānis Pāvils II atkopās no ievainojumiem un atsāka pildīt savus pienākumus, bet uzbrucējam piesprieda mūža ieslodzījumu. Pēc diviem gadiem pāvests viņu apmeklēja Romas cietumā. Kā stāsta aculiecinieki, Agdža nokritis uz ceļiem un lūdzis piedošanu. Viņu saruna ilga stundu, un vēlāk pāvests presei atzina: “Es ar viņu runāju kā ar brāli, kuram piedevu un kurš bauda manu uzticību. Par ko mēs runājām, tas lai paliek starp mums.”

Mehmets Ali Agdža – cilvēks, kurš šāva uz pāvestu. (Foto: ©NBC/Courtesy Everett Collection/ Vida Press)

Toreiz bija pamatotas aizdomas, ka terora aktu organizējuši padomju specdienesti, un šo versiju, starp citu, izvirzīja arī ASV prezidents Ronalds Reigans. Toreizējais VDK šefs Jurijs Andropovs uzskatīja pāvestu teju vai par personīgo ienaidnieku. Jānim Pāvilam II bija milzu autoritāte un cieņa dzimtenē Polijā, kur viņu pielīdzināja garīgās atmodas simbolam. Turklāt PSRS vadītājiem ļoti nepatika, ka par pāvestu kļuvis polis, kas pirms tam dzīvojis padomju varas kontrolētajā Polijā.

VDK uzskatīja, ka viņš savulaik palīdzējis un atbalstījis poļu pretošanās kustību Solidaritāte, kas nemaz neslēpa savu mērķi gāzt komunistisko režīmu. Saskaņā ar uzbrucēja Mehmeda Ali Agdža liecībām atentātā bija piedalījušies arī Bulgārijas specdienesta pārstāvji. 1984. gadā apsūdzības uzrādīja trim Bulgārijas pilsoņiem un trim Turcijas pilsoņiem, tomēr visus attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ.

Jau krietni vēlāk Itālijas parlamentārās komisijas vadītājs, senators Paolo Gucanti žurnālistiem atzina, ka iniciatīva likvidēt pāvestu nākusi no PSRS vadības. Tas kļuvis zināms no dokumentiem, ko iesniedza bijušais VDK arhīva priekšnieks Vasilijs Mitrohins, kurš 1992. gadā emigrēja uz Lielbritāniju. Arī bijušais Vatikāna ārpolitikas nodaļas vadītājs kardināls Akille Silvestrīni Itālijas ziņu aģentūrai ANSA norādīja, ka aiz uzbrukuma stāvējis VDK vai kāds cits padomju slepenais dienests. 

Dīvaini paziņojumi

2000. gadā Itālijas prezidents Karlo Adzeljo Čampi pēc pāvesta lūguma apžēloja Mehmedu Ali Agdžu – viņu atbrīvoja un deportēja uz Turciju. Tomēr dzimtenē Agdžam neklājās viegli ­–tiesa viņam piesprieda desmit gadus ieslodzījumā par agrāk pastrādātajiem noziegumiem. Tikai 2010. gada 18. janvārī Agdži beidzot nokļuva brīvībā; ieslodzījumā viņš bija pavadījis pavisam 29 gadus.

Vēl atrodoties cietumā, Agdža no islāma bija pārgājis kristietībā un izteica vēlmi pārcelties uz dzīvi kādā katoliskā valstī. Jāatzīst gan, ka bijušais terorists pēc daudziem nebrīvē pavadītajiem gadiem bija kļuvis neadekvāts, un ārsti izteica bažas par viņa psihisko veselību. Pēc atbrīvošanas viņš pasludināja sevi par mūžīgo Jēzu Kristu un paziņoja, ka pasaule šajā gadsimtā ies bojā, bet Svētā Trīsvienība patiesībā nemaz neeksistē. Agdži arī izteicās, ka gatavojas uzrakstīt grāmatu, par kuru cerot dabūt septiņus miljonus dolāru.

Vēlāk viņš no jauna pamanījās pārsteigt sabiedrību, Turcijas televīzijā paziņojot, ka atentātu pret pāvestu bija izplānojis Vatikāns. Pēc viņa teiktā, pavēli šaut devis Vatikāna valsts sekretārs kardināls Agostino Kasaroli, uzbrukumu pasūtījis kardināls Agostino Valīni, bet visu izplānojis Vatikāna izlūkdienesta priekšnieks tēvs Mikele. Vatikāns paziņoja, ka tādas blēņas nekomentēšot.

Apšaude pie Bekingemas pils

Pavisam īpatnējs atentāts tika sarīkots pret Anglijas karalieni Elizabeti II. Kad 1981. gada 13. jūnijā angļi atzīmēja valsts nacionālos svētkus, pie Bekingemas pils notika parāde. Uz pasākumu bija sapulcējušies ļaužu tūkstoši, un to priekšā karaliene izjāja uz zirga. Negaidīti cits pēc cita nogranda vairāki šāvieni. Izbiedētais zirgs pamatīgi satrūkās, karaliene tikai ar grūtībām noturējās tam mugurā. Tūlīt pat policisti un skatītāji aizturēja uzbrucēju – tas izrādījās 17 gadus vecais Folkstounas iedzīvotājs Markus Sardžents.

1981. gada 13. jūnijā, kad angļi atzīmēja nacionālos svētkus, parādes laikā izbīli piedzīvoja pati Anglijas karaliene. Skatītāju pūlī kāds vairākkārt izšāva no starta pistoles, un karalienes zirgs stipri satrūkās, gandrīz nometot jātnieci. Uzbrucējs nekavējoties tika aizturēts. (Foto: CAMERA PRESS/Olive Ferguson / Vida Press)

Jauneklim rokās bija starta pistole, un viņš bija šāvis ar tukšām patronām. Tūlīt pēc aizturēšanas nemiera cēlājs paskaidroja, ka ar šo rīcību gribējis pievērst sabiedrības uzmanību un kļūt slavens. Vēlāk nopratināšanā puisis atzinās, ka radikālai rīcībai viņu iedvesmojusi mūziķa Džona Lenona slepkavība, kā arī atentāti pret ASV prezidentu Ronaldu Reiganu un pāvestu Jāni Pāvilu II. Viņš norādīja, cik viegli un ātri slavens kļuva Džona Lenona slepkava Marks Deivids Čepmens.

Policijā liecības sniedza arī jaunieša paziņas, un viens no viņiem atcerējās, ka Sardžents jau agrāk ieminējies, ka vēloties sarīkot apšaudi pie karaļnama. Policisti atrada uzbrucēja piezīmes, kurās bija rakstīts: “Es pārsteigšu un mistificēšu pasauli. Es kļūšu par slavenāko jaunieti pasaulē.” Sardžentu izmeklēja psihiatri un atzina, ka popularitātes kārais puisis tomēr ir garīgi vesels. 

Interesanti, ka Sardžentu tiesāja par valsts nodevību. Tiesa viņam piemēroja 1842. gadā izdoto likumu, kur par valsts nodevību traktēta rīcība, kas vērsta pret monarhu. Huligānam piesprieda piecus gadus ieslodzījumā, bet viņš cietumā sabija tikai trīs gadus. Karalienes biedētājs tika atbrīvots 1984. gada oktobrī. Iznākot no cietuma, jauneklis nomainīja uzvārdu un sāka jaunu dzīvi.

Seši uzbrukumi Francijas prezidentam

 Par sava veida čempionu atentātu vēsturē kļuvis Francijas prezidents ģenerālis Šarls de Golls, pret kuru veica pavisam sešus neveiksmīgus uzbrukumus. Kad pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Alžīrijā sākās nemieri un cīņa par valsts neatkarību, Francijas valdība, baidoties ieslīgt ilgstošā konfliktā, nolēma atteikties no kolonijas un piešķirt tai patstāvību. Tad sākās jukas pašu mājās, jo Alžīrijas zaudēšana izraisīja daudzu franču nacionālistu protestus, bet armijas aprindās nobrieda dumpis. Protams, ka par galveno vaininieku tika uzskatīts prezidents Šarls de Golls, kurš, kā norādīja daudzi politiķi, ir nodevis Francijas intereses un piekāpies vardarbības priekšā. Daudzi militāristi, it sevišķi ārzemju leģiona virsnieki, kas bija spiesti atstāt Alžīriju, notikušo uztvēra kā personīgu apvainojumu.

Francijas prezidents Šarls de Golls Trafalgāra laukumā Londonā. 1960. gada 5. aprīlis. (Foto: Mirrorpix / Vida Press)

Prezidentam de Gollam radās liela un spēcīga opozīcija, un, lai viņu dabūtu prom no politiskās skatuves, Francijā izveidojās divas organizācijas. Armijnieki ar nacionāli noskaņoto ģenerāli priekšgalā Raulu Salānu radīja organizāciju OAS (Organisation de l'armée secrète), bet politiķi bijušā premjera Žorža Bido vadībā izveidoja Nacionālās pretošanās padomi. Abu organizāciju mērķis bija par katru cenu atstādināt Gollu no amata, kaut vai pielietojot vardarbību. Golla politiskās pozīcijas tomēr izrādījās pietiekami stabilas, tāpēc oponenti ķērās pie visradikālākajām metodēm – divu gadu laikā pret prezidentu tika vēsrti vairāki atentāti.

Slēpnis priekšpilsētā

Pirmoreiz viņam uzbruka 1961. gada maijā, kad uz šosejas netālu no Parīzes prezidenta automašīnas virzienā tika mesta granāta. Nākamā gada maijā policija atklāja sazvērestību – bija ieplānots likvidēt de Gollu, kamēr viņš ceļoja pa Franciju. De Golls mazpilsētās tikās ar vēlētājiem, un bija iecerēts, ka vienā no tikšanās reizēm prezidentu nošaus snaiperis. Sazvērestību laikus novērsa, un vēlāk rakstnieks Frederiks Forsaits šo atgadījumu izmantoja romānā Šakāļa diena.

1961. gada jūlijā nemiernieki uz šosejas novietoja spridzekli, bet Francijas drošības dienestiem izdevās novērst atentātu un notvert tā rīkotājus. Tomēr visnopietnākais uzbrukums prezidentam bija paredzēts 1962. gada 22. augustā. Pasākums bija izplānots ar militāru precizitāti, tajā piedalījās 15 labi sagatavoti kaujinieki. Liktenīgajā dienā ģenerālis de Golls ar sievu, znotu un apsardzi izbrauca no Elizejas pils un devās uz lidostu. Prezidenta kortežā bija divas melnas automašīnas Citroen un četri policijas motociklisti. Dodoties uz lidostu, viņi šķērsoja Parīzes priekšpilsētu, kur slepkavas bija ierīkojuši slēpni. 

Apakšpulkvedis Žans Marī Bastjēns Tjerī ar bezrūpīgu sejas izteiksmi stāvēja autobusa pieturā un turēja rokā sarullētu laikrakstu, kas bija zīme uzbrukumam. Bruņotie kaujinieki slēpās krūmos un automašīnā netālu no pieturas. Uzbrucēji bija bruņojušies ar automātiem un rokasgranātām, un nekas netraucētu teroristiem realizēt savu plānu, ja vien prezidenta apsardzes priekšnieks nebūtu devis rīkojumu strauji palielināt kortežas ātrumu.

Pamājot ar laikrakstu, apakšpulkvedis Tjerī deva signālu, bet prezidenta automašīna tik ātri iegriezās līkumā, ka uzbrucēji nepaspēja kārtīgi sagatavoties. Uguni atklāja tikai tad, kad ģenerāļa automašīna jau sāka attālināties. Pār to nobira ložu krusa, tika sašauta priekšējā riepa un aizmugurējais stikls. Apšaudes laikā gan prezidents, gan viņa līdzbraucēji pieliecās, un lodes viņus neskāra. Ģenerālis tikai sagrieza pirkstu ar stikla lauskām.

Drīz vien tika noskaidrots, ka atentātā vainojama organizācija OAS. Deviņi uzbrucēji stājās tiesas priekšā, bet piecus tiesāja neklātienē. Sods bija bargs. Tiesa piesprieda sešus nāvessodus, no kuriem piecus vēlāk nomainīja pret mūža ieslodzījumu. Apžēlošanas atteikumu saņēma tikai dumpinieku vadonis Žans Marī Bastjēns Tjerī, kas bija izplānojis šo uzbrukumu.

Saistītās ziņas

Populārā „X-failu” aktrise Džiliana Andersone pievienosies seriālam „The Crown” kā Mārgareta Tečere 3
Ulmaņa dzīvību izglāba viņa adjutanta drosme. Leģendām apvīti neveiksmīgi atentāti
Kenedija pētnieki: publiskotie dokumenti neatspēkos sazvērestības teorijas par atentātu

Citi šobrīd lasa

Produktu saraksts: ko glabāt mājās pieliekamajā, lai tik bieži nav jāiet uz veikalu
Lady Gaga atguvusi nozagtos suņus; publiskots video ar laupīšanas brīdi 3
Kāpēc Japāna tik vēlu uzsāka savu vakcinēšanas kampaņu? Pie vainas nelāga pieredze
Pievienot komentāru

Раскрыта стоимость дворцов Пугачевой с Галкиным, Киркорова и Волочковой

Бузова, Лобода, Муцениеце и другие показали на пляже модные туники предстоящего лета