Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kārlis Ulmanis un kara ministrs Jānis Balodis Brāļu kapu atklāšanā. (Foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, Latvijas Kara muzejs)

Latvijas noslēpums: kur slēpjas Brāļu kapu fenomens?

9vīri
6. februārī 05:22 2021. gada 6. februārī 05:22
  Sandris Metuzāls | 100 Latvijas Noslēpumi
Dažus gadus pēc Pirmā pasaules kara beigām daudzviet Eiropā sākās darbs pie brāļu kapu memoriālu veidošanas, lai pieminētu milzīgajā asinspirtī bojāgājušos karavīrus. Piemiņas vietas tapa Francijā, Beļģijā, Vācijā un citur, taču tik vērienīgu un tajā pašā laikā māksliniecisku brāļu kapu ansambli, pie kāda ķērās Latvija, neviens cits nebūvēja.

Sākums Rīgas Brāļu kapiem meklējams 1915. gada 15. oktobrī, kad smilšainā laukā blakus Lielajiem kapiem apbedīja pirmos trīs kritušos latviešu strēlniekus. Par īpaša memoriāla veidošanu tolaik nevienam nebija laika domāt, jo Rīgas pievārtē ritēja kaujas. Strēlniekus turpināja apbedīt gan blakus pirmajiem trim kritušajiem, kad tas bija iespējams, gan arī citviet, piemēram, pie Ložmetējkalna. Tikai pēc kara, 1920. gada pavasarī, toreizējais valdības vadītājs Kārlis Ulmanis nāca klajā ar iniciatīvu veidot organizāciju, kuras uzdevums būtu gādāt par kritušo strēlnieku piemiņas iemūžināšanu. 1922. gadā šim nolūkam tika izveidota Brāļu kapu komiteja, kurā darbojās sabiedriskie darbinieki un speciālisti, sākot no kādreizējā strēlnieku bataljonu organizētāja Jāņa Goldmaņa un beidzot ar Rīgas pilsētas dārznieku Andreju Zeidaku.

Apmēram tajā pašā laikā pie kritušo karavīru memoriālu veidošanas ķērās arī franči, briti un kanādieši – karā uzvarējušās nācijas, kuras par uzvaru bija maksājušas bargu cenu un kaujas laukos atstājušas desmitiem tūkstošus kritušo. Tā divdesmitajos gados tapa Tinekotas memoriāls Beļģijā pie Pašendeilas, kur apbedīti 11 000 kritušo britu karavīru, bet nesenās Sommas kaujas apkaimē ievērojamā angļu arhitekta Edvīna Lačena vadībā sāka būvēt Tipvalas brāļu kapu kompleksu – 43 metrus augstu arku. Šie projekti bija veidoti vienā stilistikā – vidū milzīgs monuments, bet apkārt pļaviņā izvietotas kapu plāksnes. Līdzīga koncepcija bija arī diviem lielākajiem trīsdesmitajos gados tapušajiem Pirmā pasaules kara memoriāliem: 1932. gadā atklātajam Lačena veidotajam memoriālam Arasas kaujas upuriem un tajā pašā gadā atklātajiem Dumonas brāļu kapiem pie Verdenas, kur milzīgo apbedījuma lauku ar baltajiem krustiem vainagoja 46 metrus augsts monuments. 1936. gadā bija gatavs arī 11 gadus tapušais Vimī memoriāls bojāgājušajiem kanādiešu karavīriem – 40 metrus augsts marmora monuments ar 20 cilvēku figūrām.

Strēlnieku apbedījuma vietas Pirmā pasaules kara laikā. (Foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, Latvijas Kara muzejs)

Cits piegājiens bija vāciešiem, kuri par godu 1914. gadā notikušajai Tannenbergas kaujai Austrumprūsijā uzbūvēja diezgan dīvainu pieminekli, tādu kā teitoņu cietoksni ar vairākiem 20 metrus augstiem torņiem. Tā centrā bija nezināmo karavīru apbedījumi, bet 1934. gadā šajā kompleksā īpašā mauzolejā apbedīja  valsts prezidentu un Tannenbergas kaujas uzvarētāju feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu. Pēc kritušo karavīru memoriāla šī stūrainā un diezgan neglītā konstrukcija neizskatījās, un Otrā pasaules kara laikā to piemeklēja bēdīgs liktenis – vācu karaspēks atkāpjoties to uzspridzināja…

Brāļu kapi divdesmito gadu sākumā. Pagaidām vēl ne miņas no iecerētā iespaidīgā memoriāla. (Foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, Latvijas Kara muzejs)

Latvieši tikmēr gāja citu ceļu un veidoja nevis kapu lauku ar vienu milzīgu pieminekli (nerunājot nemaz par betona cietokšņiem), bet veselu piemiņas vietas kompleksu. Darbu apjoms bija tik liels, ka saprotamu iemeslu dēļ tie ievilkās līdz pat 1936. gadam, tātad kopumā 12 gadus. Savu iespaidu gan te atstāja ekonomiskā krīze, kuras laikā valsts finansējums memoriāla būvei ievērojami samazinājās. Naudas grūtības bija radušās arī agrāk – tā 1925. gadā komiteja no Finanšu ministrijas bija spiesta aizņemties 20 000 latu, lai izmaksātu strādniekiem algas, šim nolūkam ieķīlājot akmens zāģi. Iespējams, celtniecība finansiālu problēmu dēļ vilktos līdz pat Otrajam pasaules karam, ja vien trīsdesmitajos gados paralēli netaptu cits vērienīgs monuments – Brīvības piemineklis. Tā celtniecībai tika piesaistīti tautas ziedojumi, taču izrādījās, ka tik daudz naudas, cik savākts, Brīvības piemineklim nav nepieciešams – kad to pabeidza, kļuva skaidrs, ka pāri palikuši 232 000 latu. Šo naudu 1936. gadā novirzīja Brāļu kapu kompleksa pabeigšanai.

Darbs kā ziedojums

Brāļu kapu memoriāla veidošanā bija iesaistīti daudzi darbinieki: akmeņkaļi, melnstrādnieki, arhitekti un pat naktssargs, kuram sagādāja arī ieroci. Kā noskaidrojis vēstures pētnieks Uldis Lasmanis, akmeņkalim par 100 dienu darbu maksājuši 1400–1500 latus, tātad vismaz 14 latus dienā. Tiem laikiem tā bija laba alga. Tēlnieks Kārlis Zāle pelnījis vairāk – 25 latus dienā, savukārt melnstrādniekiem nācies iztikt ar 4–6 latiem dienā.

Krituša strēlnieka izvadīšana Brāļu kapos. (Foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, Latvijas Kara muzejs)

Interesanti, ka Rīgas pilsētas dārzu un parku direktoram Andrejam Zeidakam, kurš būtībā bija Brāļu kapu koncepcijas izstrādātājs, par darbu pie šā projekta alga vispār nav maksāta, tikai pašās beigās viņš saņēmis 5000 latu prēmiju. Pēc visa spriežot, sabiedriskā kārtā darbojušies arī citi Brāļu kapu komitejas locekļi, jo viņu vārdi algu sarakstos neparādās. Var pieņemt, ka Brāļu kapu izveides darbs bija goda lieta, kuru tie cilvēki, kuri ikdienā pildīja citus pienākumus, bija gatavi veikt bez atlīdzības.

Vienotais standarts

Pārlapojot Brāļu kapu komitejas sēžu protokolus, Uldis Lasmanis uzdūries interesantām diskusijām par apbedījumu vietu noformējumu. Kā zināms, visas apbedījuma vietas Brāļu kapos ir veidotas pēc viena standarta: vienkārša plāksne ar vārdu, uzvārdu, dzimšanas un miršanas datiem. Taču sākumā tas nebija pašsaprotami. Kad divdesmitajos gados Brāļu kapos sāka apbedīt arī Latvijas armijas virsniekus un karavīrus, izcēlās strīdi par to, vai tiešām visiem apbedījumiem jābūt vienādiem. Domstarpības sākās par 1928. gadā mirušā pulkveža Jorģa Zemitāna apbedījumu, jo Studentu rotas veterāni uzstāja, ka pulkvedis ir pelnījis īpašu piemiņas zīmi. Brāļu kapu komitejas locekļi pēc ilgām diskusijām to arī atļāva, taču viņi nebija rēķinājušies, ka līdzīga vēlme varētu rasties arī citu apbedīto piederīgajiem. Nepagāja necik ilgs laiks, kad komiteja saņēma kaudzi iesniegumu, kuros bija lūgta atļauja uzstādīt īpašu pieminekli tam vai citam karavīram. Tad komiteja pieņēma striktu lēmumu – visām apbedījuma vietām jāizskatās vienādi un punkts! Pirms tam gan vēl nācās skaidroties ar Studentu rotas vīriem, pierunājot tos noņemt nesen uzstādīto pieminekli pie Zemitāna kapa.

Tikai vienu reizi vēl izcēlās līdzīga diskusija – 1938. gadā, kad tika lemts par viena no strēlnieku bataljonu organizētājiem un Latvijas Pagaidu valdības kara ministra Jāņa Zālīša apbedījuma vietu. Parādījās ierosinājums to atzīmēt ar īpašu pieminekli, ko aplūkot komitejas locekļi pat brauca uz akmeņkaļu darbnīcu, taču beigās tik un tā palika nelokāmi – visiem apbedījumiem jābūt vienādiem! Šī tradīcija tika saglabāta arī vēlāk, mainoties varām.

Saistītās ziņas

Latvietis, kurš pārvaldījis lielāko teritoriju - noslēpumainais Sibīrijas saimnieks Roberts Eihe 7
Septiņdesmito gadu populārākais Latvijas suvenīrs pārsteigs daudzus 6
Kā Latvija nonāca tukšo pudeļu gūstā 8

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Citi šobrīd lasa

"Baraholka" 90.gadu stilā? Centrāltirgus vadība taisnojas par bijušā Piena paviljona "jauno veidolu" 10
Trīs karaļnama pārstāvji "izvēlas nepazīt Hariju" prinča Filipa bērēs
Vīruss neatkāpjas. Visā Latvijā pieaug Covid-19 gadījumu un slimnīcās nonākušo skaits 15
Pievienot komentāru

Смерть в день рождения: 14-летний именинник решил покатать пятерых друзей на машине родителей. Выжил только один

Постаревший Джонни Депп вышел в свет впервые за долгое время