Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Sokrata mācība un asprātīgās sarunas nav zaudējušas aktualitāti arī šodien. Reizēm viņš tiek minēts kā visgudrākais vīrs cilvēces vēsturē. Kas bija šis gudrais un dīvainais vīrs, kurš nepavisam nebaidījās no nāves? (Foto: Universal History Archive/UIG/Shutterstock/ Vida Press)

Pārāk gudrs, lai atstātu dzīvu. Sengrieķu filozofs Sokrats - apveltīts ar asu prātu un izcilu humora izjūtu 3

9vīri
2. janvārī 06:16 2021. gada 2. janvārī 06:16
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
399 gadus pirms mūsu ēras notikusī sengrieķu filozofa Sokrata tiesas prāva tiek uzskatīta par vienu no ievērojamākajiem tiesas procesiem cilvēces vēsturē. Filozofu apsūdzēja par dievu neatzīšanu un jaunatnes samaitāšanu. Tiesa viņam piesprieda nāvessodu.

Filozofu apsūdzēja dievu neatzīšanā un jaunatnes samaitāšanā, bet tie bija tikai formāli iemesli, lai panāktu Sokrata notiesāšanu un aizdzīšanu trimdā. Faktiskais iemesls tiesas procesam bija vairāku ietekmīgu Atēnas iedzīvotāju lielā nepatika pret Sokratu – viņš daudziem šķita nīstams un bīstams, jo publiski izsmēja viņu muļķību.

Izzini pats sevi

Lai cik tas šķistu jocīgi, filozofs izdarīja visu iespējamo, lai tiktu sodīts ar nāvi. Kad tiesā Sokratam piedāvāja izvēlēties sodu, filozofs ierosināja viņam piešķirt bezmaksas maltītes Pritanejā. Šī izteiktā bezkaunība tik ļoti šokēja tiesu, ka tā piesprieda Sokratam nāvessodu. No dzīves filozofs aizgāja bez mazākā satraukuma.

Sokrata mācība un asprātīgās sarunas nav zaudējušas aktualitāti arī šodien. Reizēm viņš tiek minēts kā visgudrākais vīrs cilvēces vēsturē – ne velti orākuls Apollona templī Delfos Sokratu pasludināja par visgudrāko no visiem cilvēkiem. Kas bija šis gudrais un dīvainais vīrs, kurš nepavisam nebaidījās no nāves?

Laikabiedru skatījumā Sokrats bija visnotaļ neglīts – maza auguma, drukns, īsām kājām un lielu vēderu, pliku galvu, platu degunu un krunkainu pieri. Gan Sokrats pats, gan arī viņa skolnieki akcentēja šo neglītumu kā neatkārtojama savdabīguma apliecinājumu. Tam kalpoja skolnieku aprakstos izplatītais Sokrata salīdzinājums ar Silēnu – puscilvēcisku, pusdzīvniecisku mitoloģisku būtni ar atbaidoši neglītu ārieni, bet neizsīkstošu jaunrades spēku. Šis salīdzinājums ietvēra norādi uz Sokrata, iespējams, pat pārcilvēcisko dabu, kas izpaudās viņa daimonijā, proti, viņš jau no bērnības sevi saistīja ar kādu noslēpumainu daimonu. “Tā ir kāda dievišķa, daimoniska zīme. Jau kopš bērnības dzirdu kādu balsi, kura ikreiz, kad tā liek sevi manīt, tikai atrunā mani no tā, ko dzīros darīt, bet nekad nemudina uz to.”

Foto: Universal History Archive/UIG/Shutterstock/ Vida Press

Sokrata tēvs bija akmeņkalis, māte – bērnu saņēmēja. Visu savu mūžu Sokrats bija pavadījis Atēnās, viņam bija sieva un trīs dēli. Lai arī Sokratu neinteresēja bagātība un vara, viņš bija labās attiecībās ar vairākiem Atēnu elites pārstāvjiem. Sabiedrībā viņš regulāri parādījās kopā ar bagātiem jauniem vīriešiem, kuriem patika Sokrata ironiskā un dzēlīgi intelektuālā spēkošanās ar sastaptajiem sarunbiedriem.

Laikabiedri stāstīja, ka Sokrats bijis ne tikai intelektuāls aristokrāts, bet arī fiziski labi attīstīts un trenēts vīrs. Savulaik viņš piedalījies kaujās, demonstrēdams drošsirdību un savaldību. Kādā epizodē, kad visi atēnieši metušies bēgt, viņš nesteidzīgi atkāpies, palaikam atskatīdamies un būdams gatavs atvairīt ikvienu pretinieku. Neraugoties uz daudzajām pārmaiņām valsts un paša dzīvē, viņš vienmēr saglabājis savaldību, bez grūtībām pratis piemēroties visiem apstākļiem, allaž bijis laipns un nekad nav ļāvies skumjām vai bailēm.

Filozofs lepojās ar savu vienkāršo dzīvesveidu un ne no viena neprasīja atalgojumu. Viņš mēdza sacīt, ka vislabāk ēd tas, kurš nedomā par gardumiem, vislabāk dzer tas, kurš negaida vēl citus dzērienus. Kam vismazāk vajag, tas atrodas vistuvāk dieviem. Sokrats uzsvēra, ka pasaulē ir tikai viens labums – zināšanas – un tikai viens ļaunums – ignorance. Bagātību un dižciltību viņš neuzskatīja ne par ko vērtīgu, gluži otrādi – par ļaunumu. Savās vēlmēs un izpausmēs viņa bija pieticīgs. Kad Sokratam kāds paziņa reiz teica, cik liela laime esot iegūt to, ko vēlas, viņš atbildēja: “Vēl lielāka laime ir vispār neko nevēlēties.”

Tagad Sokrats tiek uzskatīts par vienu no Rietumu filozofijas pamatlicējiem, viņa centrālā tēma – tikumība. Filozofa vadmotīvs: “Izzini pats sevi.” Viņš aicināja cilvēkus tiekties pēc zināšanām, jo tikai tad viņi sapratīs labo un ļauno un rīkosies ētiski.

Sarunu mākslas virtuozs

Savas domas Sokrats nepierakstīja, viņa mācība kļuva zināms no Platona un Aristoteļa veiktajiem pierakstiem. Sokrats uzskatīja, ka īsta filozofa uzdevums ir nebeidzama citu un sevis paša izjautāšana un pētīšana, ka zināšanu mērķim jābūt nevis teorētiskam, bet gan praktiskam – zināšanas vajadzīgas, lai labāk prastu dzīvot. Viņa filozofijas metode bija dialogs, ar kura palīdzību viņš mācīja citiem, cik maz viņi patiesībā zina. Pats sevi viņš salīdzināja ar dunduru, kas lidinās apkārt un dur. Dialogos Sokrats bija neuzvarams, sarunu mākslu bija izkopis līdz pilnībai.

Jāatzīst, Sokrats bija vīrs ar dīvainībām. Piemēram, kad paziņas izteica neizpratni, kāpēc viņš dzīvo ar tik stūrgalvīgu un kašķīgu sievu, viņš atbildēja, ka tas darīts ar nodomu. Tie, kas vēlas kļūt par labiem jātniekiem, trenējas jāt ar īpaši niķīgiem zirgiem, savukārt viņš vēlas būt meistarīgs un pacietīgs sarunās ar atēniešiem, tāpēc izvēlējies īpaši kašķīgu sievu. Ja reiz viņš iemācījies pieciest savu dzīvesbiedri, tad spēj būt iecietīgs pret ikvienu.

Kāds paziņa izteicies, ka viņa sieva Ksantipe ar savu lamāšanos esot neciešama, uz ko Sokrats mierīgi atbildējis: “Esmu pie tā jau pieradis, kā pierod pie vinčas nemitīgas čīkstoņas. Arī tu taču panes zosu gāgas.” – “Bet zosis man gādā olas un zoslēnus,” iebilda paziņa. – “Bet Ksantipe man dzemdē bērnus,” atteica Sokrats.

Filozofs bija apveltīts ne tikai ar asu prātu, bet arī ar labu humora izjūtu. Kad viņam jautāja, vai vajag precēties, Sokrats ieteica to darīt. Ja gadīsies laba sieva, paziņa būs laimīgs, ja slikta – kļūs par filozofu. Abos gadījumos viņš būs ieguvējs.

Sokrats atzina, ka tieši saprāts ir tas, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, paceļ viņu pāri citām dzīvām radībām, taču atšķirībā no visaptverošās, izsmeļošās dievišķās gudrības cilvēks nevar būt gudrs, zinošs visos jautājumos. Tāpēc cilvēka gudrības mērķis ir zināt robežu starp savu zināšanu un nezināšanu, kā arī izraudzīties savu zināšanu objektu.

Veidojot dialogus ar iedzīvotājiem, Sokrats nereti izsmēja sarunbiedru muļķību. Protams, atradās cilvēki, kas to ņēma ļaunā un vēlējās atriebties. Daļai atēniešu Sokrats bija kā dadzis acī, un viņi meklēja iespēju, kā no dzēlīgā filozofa atbrīvoties.  

Foto: scanpix

Tāda iespēja gadījās 399. gadā pirms mūsu ēras, kad viņu apsūdzēja bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā. Filozofa apsūdzētāji un prasības iesniedzēji bija trīs vīri – jaunais dzejnieks Melēts, politiķis Likons un tirgotājs Anits. Toreizējā tiesas procesa kārtība neparedzēja speciālu apsūdzības uzturētāju – prokuroru; apsūdzību uzturēja paši prasības iesniedzēji. Pēc tā laika likumiem apsūdzētajam vajadzēja aizstāvēties pašam. Kas to nespēja, vērsās pie speciālista – logogrāfa, kurš uzrakstīja aizstāvības runu.

Apsūdzētais to iemācījās no galvas un tiesā norunāja. Pirms tiesas prāvas Sokrāta paziņa Līsijs bija uzrakstījis filozofam izcilu aizstāvēšanās runu, taču Sokrats to nepieņēma. “Tava runa, Līsij, ir teicama, taču man tā nav piemērota,” norādīja filozofs. “Kāpēc runa tev nav piemērota, ja tā ir teicama?” neizpratnē bija Līsijs. Uz to Sokrats atbildēja, ka viņam arī glītas sandales un skaisti apmetņi būtu nepiemēroti. 

Kad grūti izvairīties no nekrietnības

Atēnās bija izveidota unikāla tiesas sistēma – Hēliaja zvērināto tiesa. Tajā ietilpa 6000 tiesas piesēdētāju, kas katru gadu izlozes kārtībā tika izraudzīti no Atēnas pilsoņiem. Stājoties amatā, viņi deva zvērestu: “Es tiesāšu pēc tautas un Padomes likumiem un lēmumiem. Es neatzīstu nedz tirāniju, nedz oligarhiju. Es neklausīšos tos, kuri runā pret atēniešu demokrātiju. Es, būdams tiesnesis, nepieņemšu dāvanas ne pats, ne ar trešās personas starpniecību. Es vienādi noklausīšos aizstāvību un apsūdzību un lemšu par lietu pēc tās būtības.”

Foto: Historia/Shutterstock/ Vida Press

Jāatzīmē, ka Hēliaja dalījās komisijās pa 200–500 locekļiem. Atkarībā no lietu nozīmīguma tās izskatīja vienas vai vairāku komisiju sastāvā. Tiesas sastāvs tika izlozēts pēdējā brīdī – tiesas dienas rītā. Šāda kārtība mazināja iespēju piekukuļot vai kā citādi ietekmēt tiesnešus, turklāt hēliasti ieradās tiesā, neko nezinot par iztiesājamo lietu.

Tomēr šādai kārtībai bija arī savi negatīvie aspekti. Hēliajai bija visai zems kompetences līmenis. Tiesneši bieži vien nezināja vai tikai pavirši pārzināja likumus un reizēm nemaz neizprata lietas būtību, tāpēc apsūdzētājs un apsūdzētais savās runās vairāk runāja nevis par lietu, bet gan slavēja sevi pašu, lai izpelnītos tiesas labvēlību. Reizēm apsūdzētie, kuriem draudēja bargs sods, centās iežēlināt tiesnešus, atvedot uz tiesu savus mazos bērnus. Sokrsts šādu uzvedību kategoriski nosodīja un savā aizstāvēšanās runā, tieši pretēji, provocēja un kaitināja tiesu.

Savā ziņā tiesa – tā bija izrāde. Atēnās tiesas iekārtojums bija amfiteātra formā. Apsūdzētajam bija tiesības runāt tikpat ilgi, cik ilgi runāja viņa apsūdzētāji. Sēdes beigās tiesnešiem bija jāveic divi aizklāti balsojumi. Pirmajā reizē bija jāizdara izvēle, vainīgs vai nevainīgs, bet otrajā reizē, ja apsūdzētais tika atzīts par vainīgu, jābalso par soda veidu. Bija jāizvēlas no diviem variantiem, ko pirms tam bija ieteikuši apsūdzētājs un apsūdzētais.  

Kā jau noprotams, Sokratam par prāvas iznākumu nebija nekādu ilūziju, jo pēc apsūdzības runas un liecību noklausīšanās viņš tiesai teica: “Es vēlētos, lai man tas izdotos, jo tas nāktu par labu kā jums, tā man, un lai mana aizstāvēšanās būtu sekmīga. Taču domāju, ka tas būs grūti, jo labi apzinos, kāds ir stāvoklis.”

Ironizējot par saviem apsūdzētājiem, viņš norādīja: “Kāds iespaids jums, atēnieši, radies par maniem apsūdzētājiem, to nezinu; bet es viņu dēļ gandrīz vai aizmirsu pats sevi: tik pārliecinošas bija viņu runas. Tomēr – pateikšu skaidri un gaiši – viņi neteica nevienu patiesu vārdu. Tātad: ko īsti sacīja mani apmelotāji? “Sokrāts pārkāpj likumus un blēņojas, pētīdams to, kas ir zem zemes, un to, kas ir debesīs, kā arī vājāko lietu padarīdams par stiprāko un to visu mācīdams arī citiem.”

Foto: Historia/Shutterstock/ Vida Press

Tas skan apmēram šādi: “Sokrats pārkāpj likumus, samaitādams jaunatni un neatzīdams dievus, kurus atzīst valsts, bet atzīdams citas – jaunas dievišķas būtnes.” Tāda ir apsūdzība. Tālāk aplūkosim katru šīs apsūdzības punktu atsevišķi. Melēts tātad apgalvo, ka noziedzos, samaitādams jaunatni. Bet es, atēnieši, apgalvoju, ka noziedzas Melēts, nenopietni izturēdamies pret nopietniem jautājumiem un vieglprātīgi citus saukdams pie tiesas, kā arī izlikdamies, ka ir norūpējies un gādā par tādām lietām, kas viņam nekad nav rūpējušas.” 

Tiesā Sokrats skaidroja, ka nav grūti izvairīties no nāves, bet daudz grūtāk ir izvairīties no nekrietnības, jo tā ir ātrāka par nāvi. Par to liecinot konkrētā situācija – viņu, vecu un gausu vīru, notvērusi nāve, bet viņa spēcīgos un veiklos apsūdzētājus – nekrietnība.

Nāve – laime vai nelaime?

 Sokrats tiesā atzina, ka ar savu uzvedību iemantojis daudzu cilvēku jo sīvu naidu, kas ir par iemeslu viņa tiesas prāvai. “Un tas mani arī pazudinās, ja tapšu pazudināts, – ne Melēts un ne Anits, bet ļaužu apmelojumi un naids, kas jau iegrūduši postā arī daudz citu krietnu vīru un, domājams, vēl iegrūdīs; nav nekāda pamata ticēt, ka būšu pēdējais.”

Runājot par nāvi, Sokrats pauda uzskatu, ka nekas nevar būt labāks par pārcelšanos no šejienes uz citu vietu, kur viņam būs iespēja iztaujāt un iesaistīties sarunās ar aizpasaules iemītniekiem. “Bīties nāves, atēnieši, taču nav nekas cits kā iedomāties, ka esi gudrs, lai gan neesi, proti, iedomāties zinām, ko nezini. Neviens taču nezina, kas ir nāve un vai tā cilvēkiem tikai nav pati lielākā laime, bet viņi baidās no tās, it kā droši zinātu, ka tas ir pats lielākais ļaunums.

Un vai tas ir kas cits kā tā pati peļamā ignorance – iedomāties, ka zina to, ko nezina? Es, atēnieši, varbūt arī atšķiros ar to no lielākās daļas cilvēku, un, ja es apgalvotu, ka esmu kādā ziņā gudrāks par citiem, tad tajā ziņā, ka, nezinādams nekā noteikta par apstākļiem Aīdā, arī neiedomājos tos zinām. Bet rīkoties noziedzīgi un neklausīt labākajam, dievam vai cilvēkam, – tas, to zinu, ir nekrietni un apkaunojoši.”

Tiesā Sokrats pauda neizpratni par kritiku, kas bija vērsta pret viņu, un norādīja uz savu lietderību Atēnas sabiedriskajā dzīvē. “Es, apkārt staigādams, to vien daru kā cenšos jūs – jaunus un vecus – pārliecināt, lai nerūpējaties pirmām kārtām un ne tik lielā mērā par savu miesu un mantu, bet par to, lai pēc iespējas labāka jums būtu dvēsele, atgādinādams, ka tikums nerodas no mantas, bet no tikuma cilvēkiem tiek ir manta, ir visi citi labumi kā personiskajā, tā sabiedriskajā dzīvē. Ja es ar tādām runām samaitāju jaunatni, tām patiešām vajadzētu būt kaitīgām; bet, ja kāds apgalvo, ka runāju ko citu, tad viņš nesaka taisnību.

Foto: Gianni Dagli Orti/Shutterstock/ Vida Press

Iegaumējiet: ja atņemsit man dzīvību – bet, kas es esmu par cilvēku, to tiku jums izstāstījis, – tad kaitēsit vairāk sev nekā man. Man nekā ļauna nepadarīs ne Melēts, ne Anits. Viņi arī to nespētu, jo, manuprāt, tas nebūtu savienojams ar dievišķās kārtības jēdzienu, ka nekrietnāks cilvēks varētu kaitēt krietnākam. Tiesa gan, viņš, iespējams, var man atņemt dzīvību, izraidīt trimdā vai atņemt pilsoņtiesības. To viņš un arī dažs labs cits varbūt uzskata par lielu ļaunumu, es turpretī tā nedomāju. Daudz lielāks ļaunums, pēc manām domām, ir tas, ko dara viņš, netaisni pūlēdamies cilvēkam atņemt dzīvību.”

Tiesā Sokrats norādīja, ka neredz ne mazākā iemesla baidīties no nāves. “Būt mirušam ir viens no diviem: tas nozīmē vai nu nebūt nekam, kad mirušais vairs neko nejūt, vai, kā parasti uzskata, nāve dvēselei ir zināma pārmaiņa, pārvietošanās no šejienes uz citu vietu. Ja nu neko nejūt un šis stāvoklis ir kas līdzīgs miegam, kad gulētājs pat neredz nekādus sapņus, tad nāve būtu brīnumains ieguvums.

Domāju tā: ja kādam vajadzētu izvēlēties nakti, kurā viņš gulējis tik cieši, ka pat nav redzējis sapni, un visas pārējās sava mūža naktis un dienas salīdzinātu ar šo nakti, un ja viņam pēc rūpīgām pārdomām vajadzētu pateikt, cik dienu un nakšu viņa mūžā bijušas labākas un patīkamākas par šo nakti, tad, manuprāt, ne vien parasts cilvēks, bet arī pats Lielais Ķēniņš atzītu, ka tādas naktis būtu pavisam viegli saskaitāmas salīdzinājumā ar pārējām dienam un naktīm. Un, ja nu nāve ir tāda, tad dēvēju to par ieguvumu, jo viss laiks tādā gadījumā nešķiet ilgāks par vienu vienīgu nakti. Bet, ja nāve ir kā pārcelšanās no šejienes uz citu vietu un ja taisnība, ko stāsta – tur atrodas visi mirušie, tad kas gan varētu būt vēl labāks par to, tiesneši?”

Foto: Alfredo Dagli Orti/Shutterstock/ Vida Press

Atteikšanās no bēgšanas

 Savā runā Sokrats ieteica atēniešiem droši raudzīties acīs nāvei un apzināties, ka ar krietnu cilvēku nevar notikt nekas ļauns ne viņa dzīves laikā, ne arī pēc nāves. “Manā liktenī šis pavērsiens nav iestājies pats no sevis, bet skaidri redzu, ka man ir labāk mirt jau tagad un tikt atpestītam no visām raizēm. Tāpēc arī mana iekšējā balss ne reizi nav brīdinājusi mani, un es neturu īpaši ļaunu prātu uz tiem, kas mani notiesājuši, un uz saviem apsūdzētājiem. Tiesa gan, ne jau ar tādu nodomu viņi mani notiesājuši un apsūdzējuši, bet iedomādamies, ka man ar to kaitēs, un to var viņiem pārmest.

Tomēr man viņiem vēl ir lūgums: atmaksājiet, atēnieši, maniem dēliem, kad tie būs pieauguši, un tirdiet viņus tāpat, kā esmu jūs tirdījis, ja jums liksies, ka viņiem manta un vēl cits kas rūp vairāk nekā tikums; un, ja viņi iedomāsies diezin kas esam, nebūdami nekas, tad rājiet viņus tāpat kā es jūs, ka viņi atstāj novārtā to, kas nepieciešams, un ir par sevi augstās domās, kaut gan neko nav vērti. Ja jūs tā rīkosities, tad gan es, gan mani dēli būsim saņēmuši to, ko esam pelnījuši. Taču ir jau laiks iet projām – man, lai mirtu, jums, lai vēl dzīvotu. Bet, kurš no mums dodas pretī labākam liktenim, tas nevienam nav zināms, vienīgi dievībai.” 

Kā uzskata vēsturnieki, Sokrats būtu varējis prasīt un sekmīgi panākt izraidīšanu no valsts. Turklāt zināms, ka toreiz bija cilvēki, kas būtu palīdzējuši filozofam izbēgt no jebkāda soda, noorganizējot viņa bēgšanu no cietuma – ja vien Sokrats pats to būtu vēlējies. Bet viņš no tā atteicās.

Foto: Historia/Shutterstock/ Vida Press

Toreizējā soda noteikšanas kārtība bija šāda: abas puses – apsūdzētāji un apsūdzētais – ieteica soda veidu, un tieneši izvēlējās, kuru piespriest. Sokrats pamatīgi nokaitināja tienešus, teikdams, ka viņš nevis jāsoda, bet jāatalgo ar bezmaksas maltītēm Pritanejā. Tolaik bezmaksas ēdināšana Pritanejā bija pagodinājums, ko piešķīra godājamiem pilsoņiem par nopelniem valsts labā. Tikai pēc atkārtotas prasības noteikt samērīgu soda veidu Sokrats ierosināja sev piespriest nelielu naudas sodu.

Viņa uzvedība jāvērtē kā apzināta tiesnešu provocēšana un kaitināšana. Laikabiedru liecības vedina secināt, ka filozofs bija gatavs mirt, tāpēc pārvērta tiesas prāvu par savas mācības paraugstundu. Viņa skolnieki Platons un Ksenofonts vēlāk pieļāva, ka Sokrats centies tienešus pamācīt, nevis pārliecināt par sev vēlamāku soda mēru. Sokrats aizstāvēja savus principus, par kuriem bija gatavs mirt, turklāt, kā var noprast, viņam nebija ne mazāko baiļu atstāt šo pasauli. Viņš jutās brīvs no jebkādiem aizstāvēšanās stratēģijas žņaugiem un tiesā varēja pateikt visu, ko domāja.

Kauss ar velnarutka indi

Kā uzskata vēsturnieki, Sokrats varēja glābt savu dzīvību, ierosinot sev kā soda mēru trimdu, taču to viņš neizdarīja. Slēgtajā balsošanā piedalījās 501 tiesnesis, no kuriem 281 nobalsoja, ka Sokrats ir vainīgs. Par nāvessodu balsoja jau 360 tiesnešu.

Kad pēc tiesas prāvas cietumā pie Sokrata ieradās Kritons un mudināja bēgt, filozofs atteicās. “Uz kurieni?” viņš bija neizpratnē. “Vai ir tāda vieta, kur nemirst?” Kritons gan centās viņu pierunāt un norādīja, ka, atsakoties bēgt un glābties no nāvessoda, viņš pamet savus dēlus. Tomēr Sokrats izvēlējās palikt cietumā, lai stoiski pieņemtu piespriesto sodu. Viņš arī negribēja, lai bēgšanu izskaidrotu ar viņa mazdūšību, jo uzskatīja, ka īstam filozofam nav jābaidās no nāves. Kad sieva Sokratam teica: “Tu mirsti netaisnīgi!” – viņš mierīgi atbildēja: “Vai tad tu gribētu, lai es mirstu taisnīgi?”

Un vēl kāda īpatnība. Pirms nāves viņš palūdza Kritonam ziedot gaili dievam Eskulapam. Tā laika tradīcijas noteica, ka gaili ziedo kā pateicību par izveseļošanos. Ar to Sokrats it kā darīja zināmu, ka nāvi uzskata par izveseļošanos. 

Foto: scanpix

Lai citus atbrīvotu no rūpēm, pirms aiziešanas viņš rūpīgi nomazgājās. Kad Sokrats jau dzīrās tukšot kausu ar iepriekš sagatavotu velnarutka indi, māceklis Apollodors viņam pasniedza skaistu apmetni. “Kā tā?” brīnījās filozofs. “Mans vecais apmetnis bija pietiekami labs dzīvošanai, bet miršanai vairs neder?” Viņš bija nodzīvojis akurāt 70 gadus, kad bez mazākā satraukuma iedzēra indi un atstāja šo pasauli.

Citi šobrīd lasa

Tramps neprot atkāpties ar godu 20
No Gobzema partijas ārā lien āža kāja 43
Pirmo reizi četru gadu laikā sals Latvijā pastiprinājies līdz -30 grādiem 5
Tēmas: Atēnas
Skatīt visus komentārus

Ветеринар, организатор свадеб или похорон: кем звезды хотели стать в детстве

Анастасия Волочкова показала себя в тесном купальнике на фоне иконы