Nezināmās leģendas. Hernhūtiešu brālības izšķirošā nozīme Latvijas valstiskuma dzimšanā

“Hernhūtiešu kustība aizsāka latviešu inteliģences veidošanos, kas vēlāk transformējās citās kustībās un idejās par nacionālas valsts iespējamību. Diemžēl šodien par latviešu Brāļu draudzi gandrīz neviens neko nezina,” atzīst Gundars Ceipe, kurš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās atjaunoja Latvijas Brāļu draudzes kustību. Viņš norāda, ka hernhūtiešu jeb Brāļu draudzes vēsture, darbība un statuss ir paradoksāls un pasaulīgās loģikas kategorijās grūti izprotams.

“Garīga atmoda ir notikums, kas neiekļaujas pasaulīgā lietu kārtībā un saprašanā. Latviešu Brāļu draudzes dzīvā tradīcija tika pārcirsta, par to trūkst ne tikai informācijas, bet pat elementāras saprašanas. Tāpēc daudzi nezina un nevar saprast, kas ir hernhūtieši. Bez jebkāda pārspīlējuma var teikt, ka 18. un 19. gadsimta latviešu un arī igauņu Brāļu draudzes atmoda un darbība bija viena no lielākajām un iespaidīgākajām garīgajām atmodām kristīgās pasaules vēsturē.”

Ar plašu misijas darbu

Brāļu draudzes aizsākumi meklējami viduslaikos – vēl ilgi pirms Lutera reformu laikmeta. Kad Konstancē sārtā sadedzināja čehu nacionālo varoni, Prāgas Universitātes profesoru un mācītāju Janu Husu (1369–1415), Bohēmijā un Morāvijā sākās spēcīga evaņģēliska un arī sociāli nacionāla kustība, kas radīja aizmetņus Brāļu draudzei. To nodibināja 1457. gada 1. martā Bohēmijā, nelielajā Kunvaldes ciematā. Pēc pirmo kristiešu parauga draudzes locekļi cits citu sauca par brāļiem un māsām. Jauno reliģisko organizāciju vispirms nosauca Frates Legis Christi (Kristus likuma brāļi), vēlāk pārdēvējot par Unitas Fratrum (Apvienotā brālība). Pirmos Brāļu draudzes bīskapus iesvētīja valdensieši, kuri saskaņā ar leģendu bija tiešie apustuļu pēcteči. Tā laika Romas katoļu baznīca nežēlīgi vajāja gan valdensiešus, gan Brāļu draudzi. Draudzes pamats bija saprotams Dieva vārds dzimtajā valodā, tās morālais un ētiskais centrs bija Kristus kalna sprediķis (Mateja evaņģēlijs, 5.–7. nodaļa), kas ietekmēja tradīciju, dievbijības izpausmi un gatavību upurēties.

Trīsdesmitgadu kara un vajāšanu dēļ pēc 1620. gada daudzi brālības pārstāvji bija spiesti emigrēt uz citām Eiropas zemēm vai arī noiet dziļā pagrīdē. Brāļu draudzes atdzimšana sākās 1722. gadā, kad reihsgrāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs (1700–1760) savos zemes īpašumos Saksijas austrumos atļāva apmesties vajātajiem Brāļu draudzes locekļiem no dažādām zemēm un nodibināt Hernhūtes apmetni, kas ar laiku izauga par pilsētiņu. Nosaukums Herrnhut cēlies no vārdu savienojuma Herrn hut, kas nozīmē Tā Kunga pasargājums.

Pēc dažiem gadiem Hernhūtes apmetnē mita jau aptuveni 300 dažādu konfesiju cilvēku. Herhūtiešu panākumiem bija vairāki iemesli. Viņu organizācijās valdīja demokrātiski principi, tur nejuta mācītāja draudīgo pirkstu. Hernhūtieši akcentēja vienlīdzību pretstatā baznīcas kundziskumam un emocionalitāti iepretim sausajai didaktikai. Brāļu draudzēs akcentēja kristīgo mīlestību, sirsnīgumu un draudzīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem, kā arī darba tikumu un kārtīgu dzīvesveidu. Ar laiku tika izvērsts plašs misijas darbs, Brāļu draudzes locekļi izceļoja un dibināja jaunas draudzes citās zemēs. Divos gadu desmitos no Hernhūtes izsūtīja vairāk misionāru, nekā divos gadsimtos no visas reformētās baznīcas kopā.

Svētā gara apēnoti

Astoņpadsmitā gadsimta sākumā Ziemeļu karš un pēckara periods vērtējams kā viens postošākajiem  un drūmākajiem laika posmiem, ko savā vēsturē piedzīvoja Latvijas iedzīvotāji. Latviešu stāvoklis bija nožēlojams. Juridiski un faktiski latvieši bija vergi, pieklājības labad saukti par dzimtcilvēkiem. Zemnieki bija muižas manta, kas tika piesaistīta vācu muižnieku īpašumiem. Zemniekus drīkstēja pirkt, pārdot, mainīt un nospēlēt kārtīs. Latvieša karjeras iespēju augstākā virsotne – muižas kučiera buka. Valdīja analfabētisms, par zemnieku izglītošanu nevarēja būt ne runas.

Pirmie Hernhūtes brāļi – Kristiāns Dāvids un Timotejs Fīdlers – vispirms ieradās Rīgā, tad devās uz Valmiermuižu, kur viņus jo īpaši labi uzņēma tās saimniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683–1750). Vēlāk viņa kļuva par vienu no galvenajām kustības veicinātājām Vidzemē. Fon Hallarte aicināja hernhūtiešus sūtīt uz Vidzemi brāļus, kas būtu priekšzīmīgi tikumos un amatos. 1736. gadā apspriedē Valmiermuižā tika izstrādāts plāns hernhūtiešu tālākai darbībai, lai evaņģēlija labā vēsts aizsniegtu arī latviešu dzimtļaudis. Darbības stratēģijā centrālā vieta tika ierādīta izglītības jautājumiem. Sanākušie nolēma dibināt speciālu skolotāju semināru, kur sagatavotu kvalificētus skolotājus no latviešu vidus, kas vēlāk paši spētu mācīt tautiešus dažādās zinībās un mācīt Kristus labo vēsti jeb pestīšanu.

Jau 1737. gadā Vidzemē sāka ierasties no Hernhūtes sūtītie skolu darbinieki un amatnieki, viņu vidū arī diezgan daudz čehu tautības pārstāvju no Morāvijas un Bohēmijas. Starptautiskā valoda tolaik bija vācu. Lai spētu atvērt latviešu zemnieku sirdis Dieva žēlastībai, hernhūtiešu pirmais stratēģiskais uzdevums bija iemācīties latviešu valodu. Un to viņi arī darīja, strādājot smago muižas darbu kopā ar zemniekiem.

1738. gadā fon Hallarte iepirka zemi Gaujas labajā krastā, tagadējā Valmieras pilsētas teritorijā, un dāsni sponsorēja Brāļu draudzes centra – diakonāta un latviešu skolotāju semināra – ēku kompleksa celtniecību. Skolotāju seminārā ne tikai izglītoja, bet arī mācīja dziedāt, vingrot un spēlēt mūzikas instrumentus. No Valmiermuižas hernhūtiešu kustība strauji izpletās pa visu Vidzemi. Līdztekus semināra darbībai Valmierā sāka rīkot atsevišķas Brāļu draudzes saiešanas. 1739. gada 8. janvārī organizēja pirmo saiešanu speciāli latviešu cilvēkiem.

Pirmajā reizē atnāca tikai astoņi latvieši, bet ar katru nākamo nedēļu apmeklētāju skaits arvien pieauga. Ārkārtīgi nozīmīga bija turpmākā hernhūtiešu rīcība – viņi uzsāka pastorālo darbību. Un notika tas, ko šodien vēsturnieks Gundars Ceipe vērtē kā pārdabisku un pārpasaulīgu notikumu, proti, garīgā atmoda. Sākās latviešu grēkatziņas un grēknožēlas laiks. Notikuma laikabiedru liecībās lasāms, ka daudzas dvēseles tika modinātas, cilvēki raudāja par saviem grēkiem, cits citam lūdza piedošanu un atdeva pirms daudziem gadiem nozagtās mantas. Mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdza krogus. Tiesas palika bez darba, likvidēja cietumus, jo tie stāvēja tukši.

Gundars Ceipe atzīmē: “1739. gadā Valmierā sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja ievērojamas tautas daļas pasaules sapratni un dzīves jēgu. 1739. gada Vasarsvētku garīgais satricinājums Vidzemes dzīvi vērsa pilnīgi savādāku. Bija sākusies viena no lielākajām atmodām Eiropas vēsturē, kas ar savu spēku no vēstures mijkrēšļa nācijas gaismā izveda divas tautas – latviešus un igauņus. Šajā notikumā  atrodas garīgais pagrieziena un atslēgas punkts visai turpmākajai Latvijas vēsturei, notika nācijas ieņemšana. Latvieši tapa Svētā Gara apēnoti. ” 

Visizglītotākie zemnieki Eiropā

Šajā laikmetā izauga pirmā latviešu dzimtcilvēku – inteliģentu paaudze. Latvieši masveidā sāka mācīties lasīt, lai varētu saprast Svētos rakstus. Viņi sāka rakstīt, lai savās autobiogrāfijās varētu liecināt par Dieva darbu viņu dzīvē. Hernhūtiešu dzīvesstāsti ir pirmie daiļdarbi un nacionālās literatūras žanrs latviešu literatūrā. Veidojās latviešu vēsturiskā pašapzināšanās un savā ziņā arī izredzētības fenomens. Brāļu draudze formēja latviešu sabiedrisko dzīvi, no kuras izauga savi līderi, un organizēja sistemātisku izglītības darbu, kas balstījās mājmācībā. Brāļu draudzes būtība – padarīt ticību saprotamu un pieejamu arī vienkāršam cilvēkam, ieviešot dzīvē desmit baušļus un tuvākā mīlestību.

Viena no Brāļu draudze tradīcijām – katrai dienai izvēlēties savu lozungu. Šo tradīciju aizsāka grāfs Cincendorfs, kas pēc vakara lūgšanas deva draudzes pārstāvjiem konkrētu lozungu – biblisku paroli, pēc kuras draudzei nākamajā dienā vadīties. Vēlāk šo lozungu vienkārši izlozēja. Piemēroti Bībeles un dziesmu panti tika uzrakstīti uz atsevišķām lapiņām un savākti kastītē, no kuras viens no draudzes pārstāvjiem izvilka lozungu nākamajai dienai.

Būtisks aspekts Brāļu draudzes darbībā bija neparastais lēmumu pieņemšanas veids. Tas notika pēc apustuļu parauga – lozējot. Svarīgie lēmumi tika pieņemti tikai šādā veidā – lūdzot Svētā Gara vadību un velkot lozi. Ja nebija vienprātības kādā jautājumā, vilka lozi ar trīs atbilžu variantiem: jā, nē un tukšā loze, kas nozīmēja, ka atbilde vēl netiek dota. Reizēm lozes vilka, lai noskaidrotu, piemēram, vai kādam pārim būs laulāties vai ne, vai arī jāpagaida.

Astoņpadsmitā gadsimta  beigās hernhūtiešu darbības rezultātā Vidzemes latvieši un igauņi kļuva par visizglītotākajiem zemniekiem tā laika Eiropā. Atsevišķos hernhūtiešu novados lasīt un rakstītpratēju skaits pārsniedza 90 procentu. Ja paraugāmies citur Eiropā, piemēram, Francijas zemnieki vēl 18. gadsimtā ir analfabēti, un tikai 19. gadsimta sākumā izveidojas 30 %, kuri māk lasīt un rakstīt. Latvieši šos trīsdesmit procentus sasniedza jau 18. gadsimtā, bet 19. gadsimtā izglītoto zemnieku procents ir tuvu sešdesmit.

Jāatzīst, ne krieviem, ne vāciešiem nepatika latviešu labi organizētā un nacionālā organizācija – Brāļu draudze. Muižnieku un mācītāju sūdzību dēļ 1743. gada 16. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt Brāļu draudzes saiešanas namus un aizliedza sapulces Krievijas impērijā. Laikmets no 1744. līdz 1817. gadam pazīstams kā Brāļu draudžu klusais gājiens. Tika slēgtas un aizzīmogotas draudzes saiešanu vietas, atņemtas grāmatas, vajāti nepakļāvīgie.

1744. gada decembrī reihsgrāfa Cincendorfa sieva Erdmūte Doroteja Cincendorfa personīgi ieradās Pēterburgā, taču viņam neizdevās pārliecināt ķeizarieni atcelt rīkojumu. Turklāt 1834. gadā cariskās valdības likumdošanā ieviesa normu, ka jaunu Brāļu draudzes saiešanu iekārtošanai nepieciešama iekšlietu ministra personiski parakstīta atļauja. Saiešanas pakļāva vāciskās baznīcas uzraudzībai, ik vārds un dziesma bija jāsaskaņo ar mācītāju. Bija arī citas birokrātiskas represijas, kas tomēr nedeva cerēto rezultātu – neizdevās iznīdēt ne Brāļu draudzes kustību, ne salauzt latviešu zemnieku stāju.

Nacionālā elite un atmoda

Latviešu tautai kopumā ļoti labvēlīgo 19. gadsimtu, kad notika sociālo pārmaiņu un reformas, simboliski atklāja hernhūtiešu organizētie Kauguru nemieri 1802. gadā, kur pirmo reizi pret latviešu zemniekiem tika raidītas regulārās karaspēka vienības ar lielgabaliem. Deviņpadsmitā gadsimta 30.–40. gados Brāļu draudze Vidzemē un Igaunijā sasniedza  savus iespaidīgākos izmērus – 100 000 organizācijas dalībnieku. Hernhūtieši dominēja un faktiski noteica latviešu un igauņu dzīvi.  

Dzimtbūšanas atcelšana jaunā attīstības līmenī aktualizēja latviešu cīņu par savām nacionālajām un cilvēktiesībām. Ekonomiski un politiski valdošie baltvācieši ārkārtīgi sīksti turējās pie savām kungu kārtas privilēģijām. Pirmais latviešu zemnieks, kas tiesas ceļā uzvarēja vācu baronu fon Veisenšteinu, bija leģendārais hernhūtietis Aumanis Anžs (1783–1852) no Dzērbenes Kurmju mājām. Tas kļuva iespējams, jo ticības brāļi sameta naudu un noalgoja divus labus Rīgas advokātus. Laika gaitā, attīstoties Brāļu draudzēm, to vadību veidoja latviskās sabiedrības elite – čaklākie, krietnākie, gudrākie un turīgākie tautas dēli un meitas.

Tas arī hernhūtiešus krasi atšķīra no citiem zemniekiem – viņi veidoja tā saucamo zemnieku aristokrātiju. Brāļu draudze ar tās savdabīgo iekārtu, saiešanu namiem, organizāciju, tradīcijām, liturģisko praksi, savu kultūru un stilu bija izveidojusies par specifiski latvisku kristietības izpausmes veidu. Cittautieši to uzlūkoja pat kā latviešu nacionālo baznīcu. Turklāt saiešanu līderiem bija milzīga garīgā autoritāte savu tautiešu vidū.

Runājot par latviešu izglītotību, vietā norādīt, ka prasme rakstīt un lasīt bija kļuvusi par normu ļoti plašam zemnieku lokam, kas sāka veidot inteliģences piramīdas pašu apakšu. Laika gaitā uz tās sāka bāzēties arvien gudrāki un intelektuālāki cilvēki, līdz pašās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā latviešiem jau bija pirmie inteliģenti, kas nāca no hernhūtiskas vides.

Saistoši, ka Brāļu draudzē liela nozīmē tika piešķirta muzikālajai kultūrai. Hernhūtieši Latvijā ieviesa jauno mūzikas mācīšanas metodiku, kuras rezultātā dziedāšana un muzicēšana kļuva masveidīga. Jau vēlāk, attīstoties muzikālajai kultūrai, Latvijas laukos nebija sētas, kurā divi trīs cilvēki nemācētu spēlēt vijoli vai pūst trompeti. Tā bija pavisam normāla parādība.

Un vissvarīgākais aspekts – hernhūtieši veicināja nacionālo atmodu, kas nebūtu iespējama bez nacionālās elites izveidošanās. Faktiski ir jārunā par Brāļu draudzi kā par nacionālās atmodas sākumu, jo tā salīdzinoši īsā laika periodā radīja inteliģenci: skolotājus, mācītājus, rakstniekus, dzejniekus.

Drošs patvērums

Vērtējot Brāļu draudzes vēsturisko nozīmi, Ceipe saka: “Tas bija kaut kas netaustāms. Tās bija idejas. Mācība un pārliecība par to, kāda ir lietu patiesā kārtība pasaulē. Šī apustuliskā Brāļu draudzes tradīcija nozīmēja vienkāršu un mīlestības pilnu attieksmi pret pasauli, jo tā ir Dieva mīlestības rota ar visu dzīvo, kas to piepilda, dabu, dzīvniekiem un īpaši cilvēkiem, kuru atbildībā pasaule ir nodota. Brāļi ticēja, ka Dievs darbojas līdzvērtīgi ikvienā cilvēkā neatkarīgi no pasaulīgā stāvokļa, jo visi Viņam vienādi vērti un mīļi. Ikvienam ir jābūt personīgām attiecībām ar Trīsvienīgo caur Dieva dēlu, kurš, mūs mīlēdams, tapa par mūsu brāli – Jēzu Kristu. Mūsu Jērs ir uzvarējis, sekosim Viņam – tāda bija un ir Brāļu draudzes devīze.

Tātad hernhūtieši atnesa jaunu, savā senajā tradīcijā sakņotu uzskatu kopumu par to, kā šajā pasaulē dzīvot, kā veidot attiecības ar Visuvareno, citiem cilvēkiem un savu dzīvi. Tas nozīmē, ka esam atzinuši līdzīgas vērtības, dzīvojuši ar līdzīgu dzīvesziņu un stilu. Uzskatu vienība arī ir tas, kas svešiniekus padara par draugiem un brāļiem.”

Brāļu draudzes fenomenu savulaik pastiprināti pētīja rakstnieks Arturs Baumanis (1905–1989), kurš radīja vēsturisko romānu – triloģiju Herhūtieši. Stāstot par saviem pētījumiem, viņš atzīmēja: “Galvenais, kas mani nodarbināja, bija: kāpēc Vidzemē Brāļu draudzes tapšana notikusi tik spontāni – itin kā vācbrālis Dāvida kungs būtu iemetis izkaltušā mežā degošu pagali; vai varētu salīdzināt ar kādas novas – jauna zvaigžņu pudura – pēkšņu parādīšanos pasaules telpā. Vajadzēja būt ļoti svarīgiem iemesliem arī tāpēc, ka vajāta un jau tikpat kā iznīcināta, šī kustība vairākas reizes atdzima vēl lielākā spēkā. Kad to fonu – aizmuguri – biju aplūkojis, tikai tad sapratu, kāpēc toreiz Vidzemē varēja izplaukt tik ķēnišķīgs politisks un reliģisks zieds kā saiešanas kambaru sistēma.

Tas bija iestādīts uz, tā sakot, milzīgas komposta jeb (tautas valodā runājot) mēslu kaudzes. Vidzemes panorāma man rādīja neaizmirstamu ainu: latvietim itin nekur nebija glābiņa – ne baznīcā, ne muižā, ne pie ķeizara... Pat ne mežā, ne pāri lielajai latviešu upei Vidzemes latvietim nebija droša patvēruma, kaut gan uz turieni bēguši tūkstošiem. Viņam, zemniekam, nepiederēja pat ne tik daudz zemes, kur varētu mietu iedurt, pie kā nabaga cilvēkam negaisā patverties, lai viesulis neaiznes. Šis apstāklis acīmredzot bija Vidzemes Brāļu draudzes nodibināšanas un spīdošo panākumu atslēga. Viņus varēja glābt vienīgi “brīnumi, kas necerēti nāk”.”

Beigas un atjaunošanās

Gundars Ceipe norāda, ka hernhūtiešu garīgā kustība veidoja pamatu tam, ko šodien mēdz saukt par latvisko mentalitāti. “Brāļu draudzei varam teikt paldies par daudzām latviskām tradīcijām, arī par Dziesmu svētkiem, par latvisko skaistuma un dabas izjūtu, par ziedu mīlestību un kapu svētkiem. Starptautiskā mērogā Brāļu draudzes pārstāvji iniciēja daudzas tagad labi zināmas lietas, piemēram, skatu torņus, sporta laukumus un daudz ko citu. Viņi ieviesa arī fiksētās cenas, jo līdz tam notika kaulēšanās.” 

Tomēr ar 19. gadsimta otro pusi Brāļu draudze pamazām atdeva savas pozīcijas. Draudze jutās fiziski un morāli novājināta nepārtraukto vajāšanu dēļ un līdz ar straujo kapitālistiskās sabiedrības attīstību zaudēja savu sociāli politisko ietekmi. Vietumis arī pašā Brāļu draudzes kustībā bija garīgas krīzes pazīmes. Brāļu draudze gan turpināja pastāvēt – vairāk vai mazāk aktīvi darbojās vairāk nekā 150 saiešanas namu. Dažviet pat veidojās jaunas saiešanas, tomēr to vairs nevarēja salīdzināt ar agrāko ietekmi. Deviņpadsmitā gadsimta 60.–70. gados latvieši sāka dibināt dažādas laicīgas biedrības un organizācijas.

Lai vai kā, bet Brāļu draudze savu vēsturisko misiju bija veikusi. Tā turpināja pastāvēt arī pirmās brīvvalsts laikā, kustībai bija aptuveni 50 saiešanu namu, kas parasti atradās kāda bagāta un godājama saimnieka īpašumā. Kaut nams juridiski skaitījās saimnieka privātīpašums, tas bija paredzēts visiem, jo to būvēja kopīgiem spēkiem. Starpkaru periodā latviešu Brāļu draudzes vadība atradās Vecrīgā,  Rīgas Brāļu draudzes saiešanas namā Kalēju ielā 8.

Vēsturnieks norāda, ka pirmās brīvvalsts laikā, divdesmitajos gados, īsti nebija saprotams Brāļu draudzes juridiskais aspekts. “Ar lielu ietekmi kultūrā un arī sociālajā dzīvē Brāļu draudze Latvijas teritorijā bija darbojusies jau gandrīz 200 gadu, bet, kā izrādījās, tā atradās ārpus juridiskiem rāmjiem. Tā nebija atsevišķa reliģiska konfesija, tāpēc to ieskaitīja pie biedrībām. Un tikai 1934. gadā, kad pieņēma likumu par reliģiskām organizācijām un to apvienībām, Brāļu draudze uz īsu laiku ieguva juridisku statusu – reliģiskā apvienība.”

Tagad Brāļu draudzes kustība ir atjaunota, to vada Gundars Ceipe. Viņš atzīmē, ka pirmais Brāļu draudzes pasākums noticis 1997. gadā Straupē, bet 2001. gadā nodibināta Brāļu draudzes misija. Tā ir garā radniecīgu cilvēku apvienība no dažādiem Latvijas novadiem, draudzei ir vairāki saiešanas nami, skola Madonas pusē un apņēmība turpināt iesākto misiju.