FOTO: ieskats Rīgas Motormuzeja slēptajās rezervēs

Ar taustāmām vēstures liecībām ir viena liela problēma – kamēr tās nav kļuvušas par retumu, cilvēki parasti pat neiedomājas, ka kādudien šīs vecās mantas var kļūt par vērtību. Kad 19. gadsimta otrajā pusē nojauca lielāko daļu seno Rīgas mūru, neviens īpaši neprotestēja– ārprāts, mēs taču iznīcinām vēstures pieminekli, pēcteči mūs par to nolādēs! Gluži pretēji – rīdzinieki priecājās, ka ir tikuši vaļā no drūmajiem mūriem, kuru vietā nu būs kanālmalas apstādījumi.

Tāpat ir ar automašīnām. Deviņdesmitajos gados nevienam nenāca prātā, ka veco Opel Rekord vai Ford Scorpio vajadzētu noglabāt garāžā, nevis nodot lūžņos – un Latvijā nav saglabājusies gandrīz neviena šo marku automašīna puslīdz labā stāvoklī, kaut gan pirms 20 gadiem to bija daudz. Lai saglabātu kaut daļu no šā riteņotā mantojuma, Rīgas Motormuzeja speciālisti iespēju robežās vāc vecās mašīnas un iekonservē, lai tās neietu zudumā.

“Parastam cilvēkam, ieraugot uz ielas GAZ-52, liekas – nu, kas gan tur tāds īpašs? Taču muzeja darbs ir vākt lietas, lai saglabātu tās nākamajām paaudzēm. Un, ja mēs visus GAZ-52 sagriezīsim lūžņos, tad vienā brīdī atjēgsimies, ka vairs nav nevienas tādas automašīnas, ko mēs varētu parādīt saviem bērniem,” skaidro muzeja direktora vietnieks un Latvijas Antīko automobiļu kluba valdes priekšsēdētājs Agris Šmits.

Tāpēc arī kādā īpaši neafišētā vietā tiek vākti vecie transportlīdzekļi, kuri šobrīd varbūt nav vēl uzskatāmi par kaut ko ārkārtīgi retu, taču var teikt, ka ir uz iznīcības robežas – apmēram tāpat kā Sarkanajā grāmatā ierakstītās radības. Kādēļ šī vieta netiek reklamēta? Tāpēc, ka pa muzeja slēgtajiem fondiem apmeklētājiem parasti netiek ļauts vazāties, bet cīnīties ar ziņkārīgajiem, kuri mēģina ielavīties pa, tēlaini izsakoties, žoga šķirbu, muzejam nav ne mazākās vēlēšanās. Tāpēc plašākai publikai nāksies vien iztikt ar to, ko Deviņvīri jums par redzēto pastāstīs; paši mēs esam apzvērējuši, ka vietu neizpaudīsim, citādi mūs sabrauks ar 1953. gada zviedru bruņutransportieri.

Nonākot milzīgajā telpā, uzkrītoši ir tas, ka liela daļa no te novietotajiem transportlīdzekļiem ir smagā tehnika. Tam ir savs izskaidrojums – ar vieglo automašīnu, īpaši jau padomju laika, vākšanu un saglabāšanu itin labi tiek galā privātie entuziasti, savukārt par kravas mašīnām un spectehniku tādas intereses kolekcionāriem nav.

Tāpēc žiguļi un moskviči ir saglabājušies kuplā skaitā, bet smagie GAZ, ZIL vai autobusi – ne. Jāņem arī vērā, ka vieglie automobiļi atradās privātās rokās un katrs īpašnieks tos centās kopt. Savukārt smagā tehnika bija dažādu valsts uzņēmumu pārziņā, kas ar to īpaši neceremonējās; ja pienāca laiks norakstīt, tad nodeva lūžņos, un punkts. Privātpersonai padomju laikā atpirkt nolietotu kravas mašīnu vai autobusu bija praktiski neiespējami; izņēmums bija tikai mikroautobusi Latvija, ko padomju varas pēdējos gados atļāva iegādāties daudzbērnu ģimenēm.

Ilgus gadus Rīgas Motormuzejs ir meklējis kopīgu valodu ar valsts iestādēm, lūdzot rast iespēju atdot veco un norakstāmo tehniku muzeja fondam. Varētu likties – kas gan tur sarežģīts, jo nevienam citam taču vecie vāģi tāpat nav vajadzīgi? Taču praksē bieži vien līdz šim ir nācies saskarties ar ilgu un sarežģītu papīru kārtošanu – kā piemēru Šmits min gadījumu, kad muzejs pieteicies uz kādas iestādes rīcībā esošu vecu PAZ autobusu, taču formalitāšu kārtošana ilgusi vairākus gadus, un, kad beidzot viss bijis sakārtots, kārtotais spēkrats jau bija kļuvis par graustu. “Taču tobrīd atteikties no tā arī mēs vairs nevarējām. Patiesībā jau to vajadzēja vest uz lūžņiem, bet tad mums teiktu – ja jūs šitā, tad nākamreiz mēs neko jums nedosim! Par laimi, pēdējā laikā gan vismaz ar Aizsardzības un Iekšlietu ministriju mums ir izdevies šo jautājumu sakārtot. Reizēm ir grūti kādas iestādes funkcionāram ieskaidrot, kādēļ mums to veco mašīnu vajag. Sak, vai tu esi aptracis, kam tu to gribi saglabāt? Tad saku – pagaidi, sagriezt lūžņos jau vienmēr arī mēs varēsim paspēt! Tam pašam vecajam ZILam iekšā ir tanka motors – un cik tanku motoru Latvijā ir palicis? Fonda kolekcija kalpo arī kā apmaiņas fonds – gadījumā ja citas valsts muzeju ļoti interesē kāds no mūsu automobiļiem, kādi Motormuzejam ir vairāki, ir iespējams runāt par apmaiņu, pretī saņemot kaut ko tādu, kas interesē mūs.”

Fondā esošā tehnika radikāli atšķiras no tām mašīnām, kas stāv muzeja ekspozīcijā. Te tā ir noputējusi, izskatās nodzīta un ne visai pievilcīga. Taču gan jau kādudien, agrāk vai vēlāk, restauratori ķersies klāt arī šiem vāģiem. Un pēc gadiem desmit vai divdesmit daļu no šiem spēkratiem mēs droši vien redzēsim muzejā – atjaunotus un spožus. Bet pagaidām varam uzmest acis muzeja fonda dārgumiem – lai arī varbūt vizuāli neciliem, taču gana vērtīgiem.

Pēdējais mohikānis

Dzeltenais RAF mikroautobuss ir pēdējais, kas kalpojis Latvijas valsts struktūrām, konkrēti Maltas ugunsdzēsēju vienībā. “Mēs speciāli pārbaudījām visās datubāzēs – tā tiešām ir pēdējā Latvija, kas skaitījās valsts dienestā. Spriežot pēc dokumentiem, tā ir ražota 1977. gadā, taču virsbūve vēlāk ir mainīta. Brauca tā vēl pavisam nesen – paskat, tehniskās apskates uzlīme ir datēta ar 2019. gada augustu. Auto ir tehniskā kārtībā un braucošs. Tā, lūk – vēl pērn mums valsts dienestā bija rafiņš!” smej Agris Šmits.

Armijas arsenāls

Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijas armija vēl tikai veidojās, tai daudz tehnikas sadāvināja dažas turīgākas valstis. Tautā tās mēdza saukt par “humpalu mašīnām”, un daudzas tiešām bija ražotas vēl piecdesmitajos gados, taču labāk tādas nekā nekādas – tobrīd Latvijas karavīri un zemessargi bija pateicīgi arī par tādām.

“Rietumnieki atbrīvojās no saviem morāli un tehniski novecojušajiem automobiļiem, un tagad par to varam tikai priecāties, jo esam tikuši pie lieliskiem muzeja eksponātiem. Ja tagad tās būtu jāpērk par naudu, tas būtu diezgan dārgi,” saka Šmits.

Apvidus vāģi

“Vēl pavisam nesen šos apvidus automobiļus izmantoja Latvijas robežsargi – jau tas vien pierāda, cik laba un izturīga ir šī tehnika. Šis ir Hotchkiss apvidus auto – būtībā Jeep Willys atvasinājums, ko ražoja vēl pēc Otrā pasaules kara. Kad runāju ar robežsargiem, viņi atzina, ka esot bijusi ļoti forša mašīna – vienkārša un viegli remontējama. Šie auto ir braucami arī tagad, mēs tos paņēmām ejošus. Kaut kādu lokālo tūningu vīri tur ir taisījuši, bet tas arī saprotams – kaut kādas detaļas šīm mašīnām varēja dabūt, kaut ko nācās domāt pašiem.”

Kino un muzejs

Ņemot vērā, cik plaša ir Rīgas Motormuzeja kolekcija, nav pārsteigums, ka bieži vien tās dārgumus izmanto kinoļaudis. “Vienu otru mašīnu, kas filmas sižetā labi ierakstītos un uz ekrāna lieliski izskatītos, mēs tomēr neļaujam izmantot, jo šie auto ir pārāk vērtīgi, lai tos apskādētu,” saka Agris. Vairākas muzeja mašīnas var ieraudzīt arī nesen plašu publicitāti guvušajā seriālā Černobiļa, ko filmēja tepat netālu, Lietuvā. “Gandrīz visas filmas, kas tiek filmētas Latvijā vai kaut kur netālu, izmanto Rīgas Motormuzeja vai Antīko automobiļu kluba biedru automašīnas. Ne visu gan ir iespējams atrast. Piemēram, patlaban top filma Mātes piens, kurai vajadzīga ir astoņdesmito gadu padomju ātrās palīdzības mašīna. Taču šādas automašīnas Latvijā nav saglabājušās, lai cik dīvaini tas izklausītos! Ir tikai GAZ-24 pikapa versija, kas pieder vienam mūsu Antīko automobiļu kluba biedram, tad ir viena ātrā palīdzība, kas ir Motormuzejā, kā arī viena, kas nav līdz galam salikta; vienkārši rūpnīca beidza darbu, un šis auto palika uz konveijera. Daudzi brīnās – nu, kā var tā būt, ka neviena ātrās palīdzības mašīna nav saglabājusies, bet tā tas tiešām ir.

"Brāķa paraugs"

“Šī zilā Latvija ir pilnīgi jauns mikroautobuss, nobraucis tikai septiņus kilometrus. Mēs speciāli to atstājām tādu, kādu saņēmām, lai uzskatāmi būtu redzami visi defekti, kas šim automobilim ir bijuši, jau nobraucot no konveijera. Tas ir uzskatāms piemērs, cik dramatiska kvalitāte bija vēlīnajiem RAF ražojumiem – viss ir šķībs un greizs. Tie rafiņi, ko tagad atjauno, ne tuvu tā neizskatījās tad, kad nobrauca no konveijera, tagad tie ir savesti ideālā kārtībā.”

Mežaparka busiņš

Astoņdesmito gadu bērni noteikti atceras RAF autovilcieniņu, kas kursēja Mežaparkā. Tagad vilcieniņš (pareizāk sakot, tas, kas no tā palicis pāri) stāv Motormuzeja noliktavā un gaida restaurāciju – tās projekts jau ir sākts. Mazāk zināms ir fakts, ka vilcieniņa vadīšana esot bijusi ārkārtīgi smags darbs, jo vilcējam bijušas nopietnas problēmas ar bremzēm – tās vienkārši nav tikušas galā ar smago sastāvu. Iznākumā bijuši gadījumi, kad vilcieniņš nav spējis apstāties un iebraucis krūmos...

AAK relikvija

Vecais ZIL savulaik ir kalpojis kā Antīko automobiļu kluba tehniskā atbalsta automašīna. “Retro automašīnu pasākumos tas parasti brauca no aizmugures un savāca visus “kritušos” – tos auto, kam bija radušās tehniskas problēmas. Padomju Savienībā visi šādi auto parasti bija armijas krāsā, taču mūsu kluba vīri bija sagādājuši mazliet dzīvespriecīgāku krāsojumu. Tagad jau šis auto ir kļuvis par muzeja eksponātu,” stāsta Šmits.

Mācību līdzeklis

ZIL kravas auto tik labā stāvoklī ir saglabājies vienkārša iemesla dēļ – tas bija Rīgas Tehniskās universitātes mācību automobilis. Šā paša iemesla dēļ arī krāsojums ir netipisks šādam auto – parasti tie bija zili vai aizsargkrāsas.

Robežsargu visurgājējs

Padomju ražojuma visurgājējs deviņdesmitajos gados bija godam kalpojis Rēzeknes robežsargiem. “Vīri teica, ka esot ar to braukuši pa Rāznas ezeru; dampim apakšā ir pontoni. Padomju armijā šādiem visurgājējiem virsū varēja likt visu ko – raķešu iekārtas, lokatorus, smago ložmetēju. Vēl tagad tas ir ejošā stāvoklī,” saka Šmits.

Naudas mašīna

Deviņdesmito gadu Latvijas Bankas naudas pārvadāšanas mašīna – bruņots Ford Bronco. Rets vāģis, ko par naudu nopirkt mūsdienās būtu pagrūti. Konkrētais auto cietis avārijā, tāpēc mazliet apskādēts viens sāns, taču jauns spārns tam jau esot sagādāts.

TV vāģis

Televīzijas pārvietojamā stacija, ko LTV izmantoja vēl divtūkstošajos gados. “Man televīzijā strādāja paziņas, kas laikus padeva ziņu, kad šo tehniku gatavojās norakstīt. Paspēju sarunāt, ka šo autobusu atdod muzejam. Šoferi stāstīja, ka beigās jau braukšana ar to vairs neesot bijusi droša un uz filmēšanas vietām to vilkuši. Visa video aparatūra un monitori vēl tagad ir iekšā, ir pat Panorāmas kladītes! Kad braucu šim busam pakaļ, viss kolektīvs iznāca atvadīties no tā! Jo vecie vīri šo tehniku tiešām uztver kā kolēģi, nevis kā pliku dzelzi. Katrai šādai pārvietojamai stacijai padomju laikā bija kodētais nosaukums, un šī ir Laura.”

Zviedru dāvana

Bruņumašīna Scania, ko zviedri nelielā skaitā saražoja Otrā pasaules kara laikā un īsi pēc tā. Deviņdesmitajos gados tās tika uzdāvinātas Baltijas valstu armijām, taču tagad Latvijā ir saglabājušas vairs tikai trīs, no kurām divas ir Motormuzejā. “Pašā Zviedrijā es muzejā tādu esmu redzējis vienu. Spriežot pēc tā, cik nelaimīgi bija zviedru kolēģi, uzzinājuši, ka mums ir saglabājušās trīs, viņiem pašiem šīs bruņumašīnas ir liels retums.”

Civilās aizsardzības rezerves

Medicīniskā dienesta GAZ automašīnas, kas atradušās civilās aizsardzības rezervē. Ar automašīnām nav vispār braukts, pat riepas ir nelietotas. Nekāds īpašais retums šādi automobiļi nav, taču tik un tā vēstures liecība.

Honekera mersedess

Auto, ko vizītes laikā Rīgā astoņdesmitajos gados izmantoja Vācijas Demokrātiskās Republikas vadonis Ērihs Honekers. Speciāli viņam šo auto bija sagādājuši vietējā Iekšlietu ministrija, bet pēc dārgā viesa aizbraukšanas mašīna palika tepat Latvijā. “Sākumā mums bija informācija, ka tā esot Honekera dāvana. Kad sākām nopietni pētīt, tad atklājās, ka laikam jau šo auto VDK nopirka speciāli Honekeram. Taču vēl prasās šo jautājumu padziļināti izpētīt, jo īstas skaidrības nav.”

ASV sūtņa auto

Automobilis, ar ko septiņdesmitajos gados vizinājās ASV vēstnieks Maskavā. Aizmugurē katrās durvīs pa diviem pelnu traukiem – kurš mūsdienu auto kaut ko tādu vairs piedāvā?!

VVF mersedess

No skata – pavisam parasts mersedess, tādi vēl tagad diezgan daudz braukā pa ielām. Taču šim ir īpašs stāsts, jo tas bija prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dienesta auto – tas pats, kas Lietuvā saskrējās ar govi... Izrādās, ka automašīnai ir bijis diezgan grūts mūžs, jo sadursme ar govi nav bijis vienīgais negadījums, turklāt auto diezgan bieži lūzis. Vēlāk tas stāvēja kādā Aizsardzības ministrijas placī un jau bija bez piecām minūtēm ceļā uz šrotu, kad to uzgāja Motormuzeja ļaudis. “Kad man prasīja, kam man šo mašīnu vajag, es teicu – ziniet, 1934. gadā nevienam īpaši vērtīgs nelikās arī Kārļa Ulmaņa kadiljaks. Taču tagad mēs esam par to auto sajūsmā. Un tas pats ir ar šo mersedesu – jā, ne tagad un varbūt ne pēc pieciem gadiem, taču kaut kad būs svarīgi tas, ka esam saglabājuši bijušo prezidentu mašīnas. Vēl jau mēs ceram arī uz Gunta Ulmaņa mersedesu, taču tas pagaidām ir kādas privātpersonas īpašumā.”

Java kastē

Motocikls Jawa ar blakusvāģi veikala iepakojumā – koka kastē. Muzejs to nopircis no kādas privātpersonas, kas mocīti astoņdesmito gadu beigās iegādājusies tikai tādēļ, lai vismaz kaut ko dabūtu par rubļiem, kam tobrīd strauji kritās pirktspēja. Tas bija laiks, kad cilvēki, līdzīgu apsvērumu vadīti, pirka visu ko – sākot no šujmašīnām un beidzot ar radioaparātiem. Un kāds, lūk, bija nopircis arī pašam ne pārāk vajadzīgu javu...

Invalīdu kijevietis

Kijevļaņin – pirmais padomju invalīdu braucamrīks. Motormuzejs ir savācis pilnu padomju laika invalīdu transportlīdzekļu kolekciju, no kuras lielākā daļa aplūkojama muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Sarkanās zvaigznes brīnumi

Mopēdu rūpnīca Sarkanā zvaigzne ražoja ne tikai lielā daudzumā slavenos Rīga mopēdus, bet arī mēģināja projektēt interesantākus braucamrīkus. Diemžēl sērijveida ražošanā neviens no šiem brīnumiem tā arī nenonāca, jo padomju ekonomika nebija ieinteresēta daudzveidīgas produkcijas ražošanā.