"Vīru runas" tagad arī televīzijā

Raidījums ar spēcīgu un tiešu nosaukumu «Vīru runas». Iepazīstināsiet ar sevi?

Sandris Metuzāls: Pirms nu jau vairāk nekā četriem gadiem izdevniecība «Rīgas Viļņi» bija nolēmusi izdot vīriešu žurnālu un to darīt uzaicināja mūs abus ar kolēģi Aldi Miesnieku. Droši vien tādēļ, ka abiem jau bija ilga pieredze šādos projektos – Aldis vairāk nekā desmit gadus bija veidojis žurnālu «Copes Lietas», bet es – «FHM». Ja tinam «filmu» vēl tālāk atpakaļ, tad grūti pat visus manus darbus atcerēties: sākot no laikraksta «Diena» vēl deviņdesmito gadu sākumā, tad nedēļas avīze «Tev», «Vakara Ziņas», «Neatkarīgā Rīta Avīze», kādu brīdi arī žurnāls «Klubs», kā arī visādi blakusprojekti, ieskaitot triju sējumu grāmatu «Mūsu vēsture. 1985–2005», kurai biju viens no līdzautoriem.

Visu šo sarakstu pārskatot, var rasties iespaids, ka esmu studējis žurnālistiku, taču tā patiesībā nav – pēc Valkas vidusskolas beigšanas aizgāju studēt vēsturniekos. Tās bija astoņdesmito gadu beigas, un par žurnālistiku tad vēl pat nedomāju. Patiesībā arī uz vēsturniekiem aizgāju galvenokārt tādēļ, ka biju neglābjami stulbs matemātikā, bet visās citās fakultātēs bija jākārto iestājeksāmeni kā reiz matemātikā… Vēsturniekos nebija.

Aldis Miesnieks: Ar žurnālistiku praktiski saskāros jau no 1985. gada, kad pēc armijas ar kaut kādiem mammas blatiem nonācu «Padomju Jaunatnes» korektūras kalvē. Turpat man nodrukāja dažus rakstiņus, un 1986. gadā iestājos LU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā – toreiz vēl nekādas atsevišķas fakultātes mums nebija. Tā es pa dienu malos pa Visvalža ielu, bet vakaros braucu strādāt uz Preses namu.

Vīru runās esat «iesituši roku», jo, pirms nonākt TV6, raidījums bija un arī patlaban redzams platformā Jauns.lv.  Kā jūs definētu paši, par ko ir jūsu raidījums?

Sandris Metuzāls: Vairāk nekā 20 gadus nostrādājot dažādos vairāk vai mazāk vīriešu auditorijai veltītos izdevumos, neizbēgami izveidojas kaut kāds specifisks skatījums uz dzīvi un lietām. Pat pie labākās gribas es nespētu rakstīt nopietnus rakstus par ezotēriku vai reportāžas no hiromantu kongresa. Tādēļ, gribi vai negribi, nākas darīt to, kas, gribētos cerēt, daudzmaz sanāk – runāties ar sev līdzīgajiem par lietām, kas mani pašu interesē. Par laimi, kaut kā tā ir sanācis, ka interešu loks man ir diezgan plašs – sākot ar vēsturi un mūziku, beidzot ar klasiskām automašīnām un kulināriju. Tādēļ arī raidījums būtībā ir par mums pašiem – par vīriem, kuriem interesē tipiskas vīru lietas. Tikai mēs cenšamies atrast tādus vīrus, kas aktīvi dara kaut ko tādu, kas iziet ārpus ikdienas rāmjiem. Es teiktu, ka raidījums ir par tādiem cilvēkiem, kuru darbs vai vaļasprieks ir tāds, par ko mums pašiem gribētos sacīt – o, es arī tā gribētu!

Aldis Miesnieks: Nu, kādu tur roku. Kāda bija saprašana par interviju tapšanu, tādas arī taisījām. Labi, ka startējam tiešajā ēterā – tur ļoti redzamas amatieriskas kļūdas, elektroniskais medijs tomēr nav prese, komatiņus pēc tevis neviens nesaliks.

Par kādām tēmām un cilvēkiem plānojat sarunāties?

Sandris Metuzāls: Tēmas un cilvēki būs visdažādākie, taču, kā likums, ikvienam no viņiem būs tāds darbs vai hobijs, kas drusciņ iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Piemēram, esam jau parunājušies ar retro automašīnu restaurētāju un kolekcionāru, ar lidmašīnu būvētāju – jā, ir Latvijā arī tādi! –, ar suņu pajūgu vadītāju, ar paukošanas treneri un pat ar Ziemassvētku lampiņu vācēju. Par ko ar viņiem visiem runāt? Protams, par to, ar ko viņi nodarbojas! Par ko gan citu runāt ar suņu pajūgu pavēlnieku, ja ne par suņiem un to, kā tikt galā ar baru ratos iejūgtu haskiju? Turklāt ar runāšanu mēs neaprobežojamies, jo katra raidījuma obligāta sastāvdaļa ir praktiskie darbi, kuru laikā mēs paši pamēģinām iejusties mūsu stāsta varoņa ādā. Vēl tagad brīnos, kā Kārlis un Aldis nenolauza kaklu, mēģinot savaldīt suņu pajūgu…

Aldis Miesnieks: Domāju, mēs neejam īpaši prom no žurnāla formāta, jo patiesībā jau 99 procentos gadījumu runājamies ar cilvēkiem, kuri mums ir simpātiski un nes savu individuālo cilvēcisko un piedzīvojumu bagāžu. Protams, ka tur – lai atrastu cilvēku un saruna vestos – mums jāpielieto un jāieslēdz savas profesionālās maņas.

Līdz šim intervijas veidojāt divatā, nu jums pievienojas arī Kārlis Seržants. Kas tematiski būs viņa stiprā puse?

Sandris Metuzāls: Kārli paņēmām, lai man būtu kompanjons sarunās par mašīnām un tehniku – Aldis no tā visa ne velna nesaprot. Bet, ja nopietni, tad Seržanta kungs arī ir gana daudz pa dzīvi burzījies un uzkrājis pieredzi dažādās jomās, pirmām kārtām jau drošības un kriminālo lietu jomā – galu galā, ilgus gadus nostrādājis par kriminālreportieri un vadījis raidījumu «Degpunktā». Turklāt vēl viņam ir pieredze tādā jomā, kādā nav mums ar Miesnieku, – praktiskajā politikā. Tas gan nenozīmē, ka mēs mēģināsim kļūt par Jāni Domburu numur divi vai trīs – politika nav mūsu lauciņš. (Smejas.)

Aldis Miesnieks: Nu, Kārlis ir tāds mierīgs, prātīgs profesionālis. Man viņš atgādina tādu 19. gadsimta medicīnas profesoru, kuram pietrūkst tikai pensneja. Bet ēterā viņš noteikti jūtas pārliecinātāks nekā mēs, kaut gan mēs arī no gaismām jau vairs nebaidāmies. Man šķiet, Kārlis ir tāds urķētājs šā vārda labajā nozīmē, viņam patīk izzināt visas patiesības stipri detalizēti.

Vai nebaidāties, ka šajā laikmetā tēmu nodalīšana pa dzimumiem var izsaukt pārmetumus par seksismu?

Sandris Metuzāls: Interesanti, kādēļ šādus jautājumus nekad neuzdod sieviešu raidījumu veidotājām? Ja nopietni, par šo lietu domājām jau tad, kad tapa raidījuma nosaukums – ar «Vīru runām» mēs sev, protams, esam uzlikuši zināmu rāmi un tādu kā nolemtības slogu. Taču nekur jau nav teikts, ka mūsu raidījumu varoņi mūždien būs tikai kungi vien – ir pietiekami daudz arī sieviešu, ar kurām būtu interesanti parunāties. «Vīru runas» jau nenozīmē, ka visiem sarunas dalībniekiem jābūt vīriešiem. Mēs taču kā vīri varam parunāties arī ar dāmu, vai ne?

Aldis Miesnieks: Kas man riebjas mūsdienu sabiedrībā – tā ir vispārīgā tolerance. Pret visu! Man vienalga, no kurienes viss šis libertiānisms nāk – no štatiem vai skandināviem, bet jābūt taču kaut kādiem pašcieņas standartiem. Ja man riebjas BLM vai velosipēdistu celiņi – kāda vella pēc es to nevaru pateikt? Streips, piemēram, kā netradicionāli orientēts var gvelzt visu, kas viņam ienāk prātā! Latviešiem vispār piemīt tāda kalpiska regula – vienmēr par visu un visiem atvainoties.

Kā var spriest pēc līdzšinējās darba pieredzes, «roku iesituši» esat arī tandēmā. Kas ir tas, kas jūs savedis un noturējis kopā? Pieļauju, ka vienlaikus tās ir dažādas un kopīgas intereses?

Sandris Metuzāls: Vienojošais faktors mums ar Aldi droši vien ir cieņa pret skotu «single malt» viskiju. Patiesībā jau pirms daudziem gadiem kaut kā sanāca tā, ka Aldis laiku pa laikam palīdzēja veidot žurnālu «FHM», un šīs palīdzēšanas ietvaros tika realizēti daži diezgan dulli projekti – braucām gan uz viskija festivālu Londonā, gan uz erotikas un pornoizstādi Berlīnē. Tādu kopīgu piedzīvojumu mums ir kāda kaudzīte, tātad laikam jau domāšanas veidā kaut kas radniecīgs ir. Taču ir arī lietas, kur mums nesapas – atšķirībā no Miesnieka man pilnīgi vienaldzīgs ir basketbols, arī copēt es lāgā neprotu.

Aldis Miesnieks: Vai ar cilvēku tu vari būt kopā ilgstoši un tāpat – strādāt, tas, pēc manas pieredzes, ir skaidrs stundas laikā. Sandris ir tāds pats grāmatu tārps kā es, varbūt ar citādu ievirzi – mani vairāk uzrunā daiļliteratūra, viņu – ar zinātnisku piesitienu, viņš jau mums ir vēsturnieks bez diplomdarba. Hobiji gan mums atšķiras – man riebjas viss, kas saistīts ar tehniku, viņam, savukārt, visas makšķerēšanas, basketbols un fantazī. Taču viņam piemīt normāla humora izjūta, kas vienmēr atšķir inteliģentu un sabiedrībā pašpietiekamu cilvēku.

No malas vērojot, šķiet, ka ar to, kam pievēršaties raidījumā, aizraujaties arī reālajā dzīvē. Ne raidījuma, ne žurnāla saturs nav tikai darbs, kas jāpadara.

Sandris Metuzāls: Protams, ir lietas, kas interesē ārpus tām raidījuma pārdesmit minūtēm. Piemēram, man ļoti patīk vecas mašīnas – pašam ir «svētdienas auto», 1982. gada BMW. Tādēļ, kad, raidījumu veidojot, radās iespēja izbraukt Biķernieku trasē apli ar trīsdesmito gadu automašīnu, man tas bija tiešām lielisks piedzīvojums! Tiesa, ikdienā ar tādu vāģi braukt es negribētu un arī citiem neiesaku – bremzēšana prasa kārtīgu fizisko spēku, vadāmība ir stipri tālu no ideāla un arī klimatkontroles nav. Toties sēdekļi ļoti mīksti!

Aldis Miesnieks: Nu ja tevi neinteresē cilvēki, viņu stāsti – tad… nafig tev žurnālistika? Ej par frēzētāju, audzē lopus vai rapsi vai drāz svilpavniekus. Manuprāt, normālam žurnālistam vienmēr ir jābūt kaut kādai empātijai pret savu sarunas biedru.

Kas ir trakākais, ko esat piedzīvojuši sava hobija dēļ?

Sandris Metuzāls: Ja darbu uzskatām par hobiju, tad laikam tas varētu būt lidojums ar motodeltaplānu – sajūta tāda, kā ar mopēdu uzbraukt debesīs un pēkšņi attapties, ka esi 100 metrus virs zemes un viss, kas tevi saista ar šaubīga izskata lidaparātu, ir tikai šaura drošības josta…

Aldis Miesnieks: Vienreiz mūs Maurīcijā izlaida Indijas okeānā, un tūlīt pēc tam sākās vētra. Visas salas ostas aizvēra, un tā mūs pa okeānu mētāja tādi 5-7 metru viļņi līdz pat vakaram. Nekāda vaina, arī cope bija izcila – nekad vairs neesmu noķēris tik lielus mahi-mahi (ap 20 kilogramiem).

Sandris Metuzāls: Par kopīgiem piedzīvojumiem runājot, viens no epohālākajiem bija brauciens ar Miesnieku uz Minhenes «Oktoberfest», uzcērtoties piebaldzēnu tautas tērpos. Doma bija vienkārša: ja jau bavārieši iet alu dzert savos nacionālajos kostīmos, kādēļ mēs nevarētu to pašu darīt piebaldzēnu tērpos? Jāteic, nepamanīti mēs tur nepalikām – vietējie ar mums kopā labprāt bildējās un taujāja, no kādas tālas zemes tad esam atbraukuši. Tas, ka mūs neparādīja Bavārijas televīzijā, ir skaidrojams tikai ar tās reportieru nolaidību…