Pieķerts melos: propagandas varoņteikas
Otrā pasaules kara laikā padomju propaganda tiražēja daudzus stāstus par reāliem un izdomātiem varoņdarbiem, tā mēģinot celt sarkanarmiešu kaujas garu. Karš beidzās, taču mīti saglabājās un turpināja dzīvi grāmatās un uz ekrāniem. Deviņdesmitajos gados, kad vēsturnieki beidzot varēja piekļūt pie slēgtajiem arhīviem, daudzi no šiem mītiem tika izgaisināti, taču pēdējā desmitgadē Krievijā tie atkal atdzimst ar jaunu spēku. Deviņvīri nolēma izpētīt dažus no tiem.
28 panfilovieši
Šī ir viena no visplašāk tiražētajām padomju varoņteiksmām, kuras popularizēšanai Krievija vēl tagad tērē lielas naudas summas – 2016. gadā uz ekrāniem iznāca filma 28 panfilovieši, ko atzina par Krievijas tā gada labāko filmu. Vairāki vēsturnieki šo kino dēvēja par vēstures falsifikāciju, taču viņus bargi sabāra kultūras ministrs Vladimirs Medinskis, paziņojot: “Tā ir svēta leģenda, ko nedrīkst aiztikt. Cilvēki, kuri to dara, ir pēdējie nelieši!” Viņam piebalsoja Kara vēstures biedrības zinātniskais direktors Mihails Mjagkovs: “Nebūsim naivi. Leģendas atmaskotāju mērķis ir parādīt, ka varonīgajai cīņai par savu dzimteni nav jēgas. Ja reiz nebija varoņdarbu, tad nebija arī cilvēku, kuri būtu gatavi tos veikt, un tātad nebūs arī šodien. Tātad labāk mūs būtu amerikāņi atbrīvojuši un vismaz demokrātiju uzspieduši.” Apvienības Memoriāls priekšsēdētāja Ņikitas Petrova balss pazuda patriotiski noskaņotā kora fonā: “Nedrīkst patriotisko jūtu audzināšanu balstīt melos vai “mūs iedvesmojošā puspatiesībā”. Patiesība agri vai vēlu nāk gaismā. Un daudzus gadus ilgušie meli un ideoloģiskā muļķošana novedīs pie jaunās paaudzes cinisma un pie tā, ka tā vairs nekam neticēs.”
Par ko viss šis tracis? Saskaņā ar padomju vēstures oficiālo versiju, kurai par pamatu ņemts kara gados propagandistu radītais mīts, 1941. gada 16. novembrī ģenerāļa Ivana Panfilova komandētās divīzijas 28 karavīri komisāra Kločkova vadībā pie Dubosekovas krustcelēm apturējuši 50 vācu tanku uzbrukumu. Astoņpadsmit tankus sarkanarmiešiem izdevies iznīcināt, bet arī visi padomju karavīri kā viens gājuši bojā nevienlīdzīgajā kaujā, pēc nāves saņemot Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Šo stāstu tiražēja padomju prese, īpaši akcentējot komisāra pirms kaujas teiktos vārdus karavīru uzmundrināšanai: “Krievija ir liela, bet atkāpties nav kur. Aiz mums ir Maskava!” Šī frāze kļuva hrestomātiska.
Jau pēc kara padomju prokuratūra veica informācijas pārbaudi, un atklājās, ka no visa skaistā stāsta patiesībai atbilst tikai viens fakts – pie Dubosekovas tiešām 16. novembrī ir notikusi kauja. Taču no padomju puses tajā piedalījās nevis 28 varoņi, bet gan vesela rota vismaz 120 karavīru sastāvā. Komandēja karavīrus nevis komisārs Kločkovs (viņš kaujā tiešām piedalījās un krita), bet gan kapteinis Gundilovičs, kurš toreiz izdzīvoja un karoja vēl gandrīz pusgadu, līdz krita kaujā. Vācieši rotas aizsardzības līniju pārrāva bez īpašām problēmām, zaudējot tikai piecus tankus.
Skaisto leģendu par 28 panfiloviešiem no viena gala līdz otram (ieskaitot Kločkova vārdus par Maskavu) izdomāja laikraksta Krasnaja zvezda žurnālisti. Lielā mērā tas notika vienkārša pārpratuma dēļ: korespondenti bija nepareizi sapratuši, ka rotā bijuši tikai 28 cilvēki. Pareizāk sakot – 30, taču divi pirms kaujas pārbēguši pie vāciešiem, bet šo faktu avīžnieki uzskatīja labāk noklusēt. Panfiloviešu pulka komandieris Karpovs prokuratūrai pēc kara atzina: “Nekad nevienam neesmu neko stāstījis par 28 panfiloviešu kauju un arī nevarēju stāstīt, jo šādas kaujas nebija. Nekādu ziņojumu par to neesmu rakstījis. Es nezinu, uz kādu faktu pamata laikraksti vēstīja par 28 Panfilova divīzijas karavīru kauju.”
Šī patiesība uzpeldēja tikai pēc kara, un uzskatīja to labāk nepubliskot. Mācību grāmatās un oficiālajā vēsturē teiksma par 28 panfiloviešiem saglabājās kā balta patiesība. Ironiskā kārtā izrādījās, ka ne tuvu visi panfiloviešu rotas karavīri, kuri bija apbalvoti ar Padomju Savienības Varoņa nosaukumu (28 cilvēkus augstākie komandieri izvēlējas uz labu laimi, atķeksējot vārdus Dubosekovas kritušo un bezvēsts pazudušo sarakstā), ir uzskatāmi par varoņiem. Vairāki no viņiem patiesībā bija krituši vācu gūstā un pēc tam kalpojuši vācu palīgpolicijā. Šis fakts atklājās tikai viena “varoņa”, Ivana Dobrobabas, nekaunības dēļ: viņš 1948. gadā pieprasīja savu Varoņa zvaigzni, taču pārbaudē atklājās, ka panfilovietis 1942. un 1943. gadā ir dienējis vācu policijā. Iznākumā Dobrobaba ordeņa vietā saņēma 15 gadus lēģerī.
Matrosovs un ložmetējs
Šo stāstu zināja ikviens padomju skolēns – kā varonīgais padomju karavīrs Aleksandrs Matrosovs 1943. gada 23. februārī (kāda sagadīšanās – precīzi Sarkanās armijas dibināšanas dienā!) ar savām krūtīm aizsedzis ienaidnieka ložmetēja ambrazūru, tā ziedojot dzīvību, lai biedri varētu izpildīt kaujas uzdevumu un gūt uzvaru. Pēc nāves Matrosovam piešķīra augstāko apbalvojumu – Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, un viņš kļuva par vienu no mitoloģizētākajiem tēliem padomju valsts vēsturē.
Kritiski domājošiem cilvēkiem jau tolaik radās jautājums – kā gan cilvēks var aizsegt ambrazūru, ja ložmetēja raidītās lodes viņa ķermeni neizbēgami atmetīs atpakaļ? Slavenais vācu MG-42 jeb “kaulu zāģis” izcēlās ar tādu šaušanas tempu un uguns blīvumu, ka nav ne mazāko izredžu aizskriet līdz ambrazūrai un nogulties tai priekšā. Taču propaganda šādiem “sīkumiem” nepievērsa uzmanību – aizsedza ambrazūru, un viss!
Kad beidzot varēja piekļūt pie arhīviem, atklājās, ka Aleksandrs Matrosovs patiešām ir eksistējis un tiešām kritis frontē, taču tas noticis nevis 1943. gada 23. februārī, bet 27. februārī. Datumu propagandisti jau vēlāk piemeklēja atbilstošāku savām vajadzībām. Matrosova tiešais komandieris frontes laikrakstam ļoti tēlaini bija aprakstījis, kā karavīrs uzkritis ambrazūrai un piespiedis vācu ložmetēju “aizrīties ar savām asinīm”, ļaujot biedriem ieņemt ienaidnieka pozīcijas. Tiesa, turpat blakus minēts, ka ložmetēji bijuši divi, un nu jau nav skaidrs – Matrosovs tos abus neitralizējis vai tikai vienu? Ja vienu, tad ko tikmēr darīja otra ložmetēja apkalpe? Vēl komandieris piemin, ka varoņa līķis gulējis nevis uz ambrazūras, bet pie tās.
1991. gadā frontinieks un rakstnieks Vjačeslavs Kondratjevs bija atradis krietni loģiskāku Matrosova varoņdarba skaidrojumu: “Jau kara laikā, kad mums stāstīja par Matrosova varoņdarbu, mēs bijām neizpratnē – kādēļ gan jāmetas virsū ambrazūrai, ja izdevies tik tuvu piekļūt ienaidnieka ugunspunktam? Jo var taču ambrazūras lūkā iemest granātu, var uz to šaut ar automātu, tā kaut uz brīdi piespiežot ložmetēju apklust. Taču Sašam acīmredzot nebija ne granātas, ne automāta – soda rota (patiesībā gan tā nebija soda rota – Red.), kurā viņš dienēja, bija bruņota tikai ar šautenēm. Tāpēc viņš bija spiests rīkoties citādi: apejot dzotu, viņš uzlīda tajā no augšas un mēģināja piespiest ložmetēja stobru pie zemes. Taču vācu karavīri saķēra viņu aiz rokām un norāva lejā, un pēc tam nošāva. Šo pauzi tad arī izmantoja pārējie sarkanarmieši...”
Vēsturnieks Boriss Sokolovs gan apšauba versiju par to, ka Matrosovs mēģinājis piespiest ložmetēja stobru, jo parasti viss ložmetējs atradās dzota iekšienē un no augšas tā stobram klāt nevarēja tikt. Ticamāk liekas, ka Matrosovs no augšas varēja būt mēģinājis apšaut ložmetējniekus, taču vācieši izrādījās veiklāki un nošāva viņu pašu. Taču Matrosova līķis nosprostoja dzota ventilācijas lūku, un vāciešiem nācās to novilkt malā, un šīs aizķeršanās laikā klāt bija jau pārējie uzbrucēji.
Gastello pēdējais lidojums
Atšķirībā no 28 panfiloviešiem par lidotāja Gastello varoņdarbu neviena filma gan nav uzņemta, taču Krievijas mācību grāmatās viņa vārds atrodams vēl šobaltdien. Kapteinis Nikolajs Gastello bija viens no pirmajiem, kam Padomju Savienības Varoņa nosaukumu piešķīra jau pašā kara sākumā, tā atzīmējot lidotāja uzupurēšanos cīņā ar iebrucējiem.
Pēc oficiālās versijas, 1941. gada 26. jūnijā Gastello komandētais bumbvedējs DB-3 kaujā tika sašauts, bet komandieris krītošo lidmašīnu apzināti novirzīja uz vācu transporta kolonnu, kas lidaparāta eksplozijā tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Šo stāstu tad arī tiražēja padomju propaganda. Taču, izpētot arhīva materiālus, atklājās, ka Gastello, lai arī tiešām gāja bojā, nekādu īpašu kaitējumu ienaidniekam nav nodarījis. Patiesībā viņa lidmašīna nokritusi purvā apmēram 40 metru no zenītlielgabala, kas to notrieca. Kā raksta vēsturnieks Boriss Sokolovs, Gastello pie labākās gribas nevarēja taranēt pretinieka autokolonnu, jo pat viena motora bojājuma gadījumā DB-3 kļuva nevadāms. Tiesa, viens padomju bumbvedējs tiešām bija nogāzies uz ceļa netālu no vācu kolonnas, nenodarot tai kaitējumu, taču to komandēja nevis Gastello, bet kapteinis Maslovs. Ziņojumā par abu lidmašīnu bojāeju gluži vienkārši bija iezagusies kļūda – vienīgā šajā lidojumā izdzīvojušā bumbvedēja komandieris abus lidaparātus kaujas karstumā bija sajaucis.
Teorētiski pēc kara kļūdu varēja labot, taču propagandisti nebija raduši piekāpties – ja reiz par varoni ir pasludināts Gastello, tad tā tam būs būt! Maslova lidmašīnas bojāejas vietā tika uzstādīts piemineklis Gastello, Maslova lidmašīnas atliekas nosūtīja uz muzeju kā Gastello lidmašīnas atlūzas, bet paša Maslova un viņa apkalpes mirstīgas atliekas klusi apbedīja brāļu kapos.
Interesanta ir vēl kāda detaļa – saskaņā ar vietējo iedzīvotāju liecībām viens no Gastello bumbvedēja apkalpes locekļiem paguvis izlēkt ar izpletni un kritis vācu gūstā. Kurš tas bija – nav zināms. Vēsturnieks Sokolovs min faktu, ka deviņdesmitajos gados Londonā ir nomiris kāds Nikolajs Gastello, taču, vai tas tiešām bija slavenais lidotājs vai arī tikai vārda un uzvārda brālis, to var tikai minēt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. "Par Viņi melo – Pieķerts melos!" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".
