Ciemos pie Arnolda Pizika: Kuldīgas metālista ar zelta rokām
Šķiet, ka Arnoldu Piziku Kuldīgā pazīst visi. Nav jau arī brīnums, jo viņš ilgus gadus ir vadījis vienu no jaudīgākajiem metālapstrādes uzņēmumiem Kurzemē, restaurējis Kuldīgas galveno pulksteni un ražojis visdažādākās metāla lietas, ieskaitot pilsētas senlaicīgos lukturus. Nu jau vairākus gadus Arnolds ir pensijā un savu uzņēmumu ir slēdzis, taču arī tagad atrod darbiņus, kur pielikt roku. “Es jau te esmu tāds kā mazs ķeizariņš,” viņš pats nosmej – un laikam jau taisnība ir... "Deviņvīri" pie Kuldīgas pusē tik mīlētā kunga viesojās vasaras beigās.
No blakusvāģiem līdz izpūtējiem
Ko tad jūsu uzņēmums taisīja? Vietējie iedzīvotāji mums stāstīja, ka jūs esot spējis izgatavot jebko...
Tas bija sadzīves pakalpojumu kombināta metālapstrādes cehs un tiešām taisīja visu ko. Piemēram, mēs izgatavojām automašīnu izpūtējus – žiguļiem, moskvičiem, volgām un citām krievu mašīnām. Kad parādījās pirmās ārzemju mašīnas, tad pamēģinājām taisīt arī tām, taču nebija īpaša pieprasījuma. Vēl taisījām alumīnija boilerus – pēc tiem cilvēki no visas Latvijas stāvēja rindā. Gandrīz visi, kas būvēja privātmājas, bija manā kartotēkā kā boileru pasūtītāji.
Starp citu, šis uzņēmums padomju laikā ražoja motociklu blakusvāģus Rumba. Pavisam izgatavojām 3300 blakusvāģu. Cilvēks atbrauca ar motociklu, te tam pielika klāt kulbu, noregulēja savērsumu, un varēja braukt tālāk. Tas viss gan beidzās jau septiņdesmitajos gados, kad mums aizliedza ražot blakusvāģus, jo nebija tehnoloģiju, kā izgatavot neplīstošus vējstiklus. Tos taisīja no organiskā stikla, kas avārijas gadījumā bija ļoti bīstams, jo plīstot bija ass kā zobens. Es braucu uz Maskavu, lai meklētu risinājumu, jo bija parādījies polikarbonāts, ko varētu izmantot stiklu ražošanā, tomēr priekšniecība tik un tā pateica – nē!
Bet vēlāk?
Kad sākās juku laiki un privatizācija, bija jāpieņem lēmums – ko darām tālāk? Turpinām strādāt vai visu sadalām, kā daudzviet notika, un to naudu nodzeram vai nopērkam vecu opeli? Sasaucu savus 60 strādniekus un prasīju – ko darīsim? Viņi atbildēja – priekšniek, strādājam tālāk! Taču vispirms vajadzēja uzņēmumu nopirkt. Grāmatvedība visas iekārtas, sagataves un gatavo produkciju notaksēja par miljonu rubļu – 1990. gadam tā bija šausmīgi liela nauda. Naudu gan varēja dabūt bankā, taču ar noteikumu, ka tev pieder kāds īpašums, ko varētu izmantot galvojumam. Apskrēju visus Kuldīgas uzņēmējus, taču neviens neparakstījās nākt palīgā. Beigu beigās viens gudrs vīrs ieteica griezties apdrošināšanas kompānijā, jo arī tā deva naudu. Pietika atnest uzņēmuma reģistrācijas apliecību un samaksāt, šķiet, 65 000 rubļu. Paņēmu naudu no seifa, aiznesu – un tiešām dabūju to miljonu. Tolaik bija šausmīgi bankas procenti – līdz pat 125 procentiem! Procentos vien es nomaksāju 600 000 rubļu. Tā laika premjerministrs Ivars Godmanis – tolaik es biju ļoti aktīvs un piedalījos nākotnes plānu kaldināšanā – man teica: “Arnold, būs šoks un inflācija, bet pēc tam viss sakārtosies.” Tā arī bija.
Var redzēt, ka ražošanas iekārtas jums ir no padomju laikiem. Viens darbgalds ražots Maskavā, otrs Ordžonikidzē, trešais Čeļabinskā...
Jā, jo tos darbus, ko darījām mēs, nevar veikt ar datorizētām iekārtām. Agrāk te strādāja seši virpotāji. Man bija uzņēmums ar radošu pieeju. Jau kaut ko darījām, tad ar garantiju – un ne jau uz gadu vai diviem. Kad uztaisījām Kuldīgas Annas baznīcai no nerūsējošā tērauda krustu, tad man žurnālisti prasīja – cik tad ilgi tas nostāvēs? Teicu, ka baznīca varbūt kādreiz sabruks, bet krusts paliks. Dodu 500 gadu garantiju! Jo nerūsējošajam metālam ir jāiztur 500 gadu.
Darbgaldus es iepirku dažādās vietās. Maksāja kādus 5000 rubļus, 7000 rubļus. Lūk, šo frēzi atvedu no Ļeņingradas, tagadējās Pēterburgas. Tur bija uzņēmums, kas ražoja visai Padomju Savienībai elektrības skaitītājus. Es sadraudzējos ar tā priekšnieku un sarunāju, ka atpirkšu no viņiem veco frēzi, jo viņiem vietā nāca jauni darbgaldi. Pārskaitīju naudu un braucu ar kravas mašīnu pakaļ. Taču pirms braukšanas piekrāvām televizora kasti ar gaļu, šķiņķi un desām. Iekrāvām to žiguļa bagāžniekā un pēc astoņām stundām bijām Ļeņingradā. Aiznesu to kasti uz uzņēmumu un saku – nu, te tāda maza dāvaniņa, lai vieglāk iekraut to frēzi! Kā priekšnieks sajuta to smaržu, tā uzreiz atplauka un teica: “Arnolģik, es nevaru tev dot to veco mašīnu, došu jauno! Pēc plāna man ir jāņem nost vecā un jāliek vietā jauna, taču patiesībā vecajai nav nekādas vainas. Tāpēc ņem jauno iekārtu, kas ir vēl iepakojumā, bet es papīros ierakstīšu, ka tā ir lietota!”
60 000 sinepju lāpstiņu
No kurienes jums tā mīlestība uz dzelžiem?
No tēva. Viņš strādāja Sarkanajā metalurgā Liepājā par elektriķi. Kad 1941. gadā nāca vācieši, viņš kopā ar Imantu Sudmali piedalījās Liepājas aizstāvēšanā. Beigās viņš dabūja pa kaklu gan no vāciešiem, gan no krieviem: pasēdēja Brocēnos koncentrācijas nometnē un bija ieslodzījumā Kuldīgā. Tas jau tāds tradicionāls stāsts, jo mammai viens brālis bija leģionā, otrs – Sarkanajā armijā. Par Arnoldu, starp citu, mani nosauca par godu tēvabrālim, kurš gāja bojā, aizstāvot Ļeņingradu. Starp citu, mans tēvs bija remontējis Kuldīgas Katrīnas baznīcu – bija pat palicis uzraksts, ka to darījis Voldemārs Piziks Žaņa dēls. Un – kāda sakritība – mans tēvs bija labojis baznīcas pulksteni, bet vēlāk to piedāvāja darīt man...
Izklausās, ka radi jums ir bijuši diezgan sarkani...
Visādi ir bijuši. Mammas brālis tiešām bija diezgan sarkans. Tēvs kā uzņēmuma vadītājs bija partijā. Mani pašu padomju laikā trīs reizes aicināja stāties partijā. Taču tolaik es jutos varens un jūra man bija līdz ceļiem. Reiz man pat iedeva brīvdienu, lai uzrakstu iesniegumu stāties partijā, taču to es tā arī neuzrakstīju un teicu, ka jūtos vēl pārāk jauns partijai.
Bet mīlestība uz dzelžiem tiešām nāk no bērnības, kad tēvs pa vasarām aicināja piestrādāt galdniecībā, kur locīju un veidoju durvju krampīšus. Tā nostrādāju divas trīs vasaras un nopelnīju pats savu naudu. Plus vēl paspēju pastrādāt pie kalēja par uzsitēju – taisījām būvskavas.
Es sāku no pašiem pamatiem, tāpēc mani neviens nevar maisā iebāzt. Sadzīves pakalpojumu kombinātā sāku strādāt kā palīgstrādnieks, paralēli arī mācījos un dejoju tautiskās dejas un spēlēju teātri dramatiskajā kolektīvā. Jaunības trakumā visu varēja pagūt. Pa vidu vēl bija jāiziet dažādi kvalifikācijas celšanas kursi.
Kur ņēmāt metālu ražošanai?
Liela rūpnīca bija Zaporožjē, vedām no turienes. Ja bija labi kontakti un blats, tad vienā dienā varēja dabūt divus 60 tonnu vagonus ar nerūsējošo tēraudu. Kad to uzzināja grāmatvede, viņa saķēra galvu – es izputināšot uzņēmumu! Visa nauda aizies divos vagonos metāla! Beigās vienu vagonu varējām paturēt, otru nācās sūtīt uz Mangaļiem un nodot lūžņos. Es braucu arī uz ministrijām runāties un meklēt materiālus. Puse metāla, kas pienācās Latvijas sadzīves pakalpojumu kombinātiem, nāca uz Kuldīgu. Jo mums bija liels uzņēmums, kurā strādāja 110 cilvēki. Produkciju sūtījām pa visu Padomju Savienību, arī uz sociālisma valstīm. Tālākais sūtījums bija uz Kubu. Mēs taisījām arī sulu kausiņus, sinepju lāpstiņas ēdnīcām un tā tālāk. Starp citu, kad privatizēju uzņēmumu, man nācās nopirkt arī gatavo produkciju, kur bija arī 60 000 šo sinepju lāpstiņu... Tās mēs pārkausējām, jo nebija vairs uz kurieni tās sūtīt.
Tādi, lūk, bija tie laiki. Taču neko no tā visa es nenožēloju un ar savu darba mūžu lepojos. Arī ar saviem darbiniekiem, no kuriem daudzi tika izaudzināti manā uzņēmumā. Kad nolēmu to slēgt, visi darbinieki bija uz izķeršanu, neviens neaizbrauca sēnes lasīt. Otra tāda uzņēmuma Kurzemes zonā nebija. Mums bija kvalificēti virpotāji, frēzētāji, metinātāji, atslēdznieki, skārdnieki. Bija pat tapsētava, kurā strādāja septiņas šuvējas. To izveidojām, kad uztaisījām pulēšanas iekārtas savas produkcijas pulēšanai. Kad taisījām motocikliem blakusvāģus, tapsētājas taisīja tiem sēdekļus. Vēlāk šuvām žiguļiem sēdekļu pārvalkus.
Cik metāla visa darba mūža laikā caur jūsu rokām izgājis?
Oho, tie ir veseli dzelzceļa sastāvi! Rēķinājis neesmu, bet noteikti vairāki sastāvi. Katru nedēļu vedām pa divām trim tonnām. Mēnesī uzņēmumam cauri izgāja no piecām līdz desmit tonnām. Gadā – divi trīs vagoni. Mamma man prasīja – dēls, vai tad tu visus dzelžus jau neesi atvedis? Padomju laikā bija vairāk, jo tad lielā apjomā ražojām produkciju, ko varēja kraut kaudzē. Brīžam pats brīnījos – nu kam gan tādus sūdus vajag?
Vai esat strādājis ar visiem iespējamiem metāliem?
Ar lielāko daļu noteikti. Mūsdienās metāla ražošana attīstās un parādās arvien jauni veidi. Piemēram, metāls, kas ēd metālu, bet pats nedilst. Reiz taisījām bukses meža iekrāvējam Forwarder. Tam bronzas bukses vajadzēja mainīt divas reizes gadā, līdz beidzot nospriedu – pietiek, vajag izdomāt kaut ko citu! Uztaisījām no nulatrona, metāla, kam iekšā ir eļļa. Pēc tam tā Forwarder saimnieks pie manis nerādījās divus gadus. Kad satiku, prasīju – nu, kā darbojas bukses? Esot Forwarder jau pārdevis, bet bukses bijušas kā jaunas!
Kuldīgas pulksteņa atdzimšana
Kāds ir bijis sarežģītākais pasūtījums?
Man ir prasījuši – vai ir kaut kas, ko nevari uztaisīt? Es tad parasti atbildu – mironim bērnu nevar uztaisīt. Visu pārējo var! Man bija ļoti laba komanda. Nekad mums nebija mērķa taisīt lielu peļņu – cenas vienmēr bija demokrātiskas, lai visi cilvēki varētu saņemt pakalpojumus. Vēl tagad viens otrs kuldīdznieks man pārmet – kā gan mums bez tevis tagad iztikt, Arnold? Nu bet pagaidiet – man taču arī ir sava dzīve! Vai tad neesmu pelnījis atpūsties? Man taču patlaban rit 54. gads darba stāžā, jo kaut ko es vēl daru. Piemēram, skaitos Kuldīgas rātes pulksteņmeistars un divas reizes nedēļā eju pulksteni uzvilkt un ieeļļot. Arī visi vecie Kuldīgas lukturi ir mans darbs.
Cik vecs tas pulkstenis ir?
Tas ir nācis no Šveices, vairāk nekā 100 gadu vecs. Starp citu, mūsu darbnīca to pulksteni atjaunoja un uzstādīja. Strādājām pusotru gadu, jo vajadzēja izgatavot jaunus zobratus, daudzas detaļas restaurējām. Atjaunojām arī čuguna zvanu, jo tas bija nosviests zemē no jumta un iesprādzis. Man teica, ka tas vairs nav labojams, tomēr mēs visu izdarījām un atjaunojām. Neviens neņēmās labot čugunu, taču mēs nolēmām eksperimentēt – vai nu sanāks, vai nesanāks! Mums bija tik labs amatnieks, ka visu izdarīja izcili labi. Pulksteņa ciparnīca bija norūsējusi melna, bet mēs to atjaunojām no nerūsējošā metāla. Nokrāsojām ar augstvērtīgām auto krāsām. Vārdu sakot, tagad tam atkal ir 100 gadu garantija.
Stāsts par to, kā sākām labot Kuldīgas domes pulksteni, ir diezgan interesants. Pāris gadus tas īsti nedarbojās, un to uzvilka katrs, kam nebija slinkums. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad viena domes deputāte nokavēja sēdes sākumu. Domes priekšsēdētāja viņai aizrādīja – sak, mums taču sēde jau labu laiku norisinās, varējāt jau laikā atnākt... Deputāte paskatījās uz domes pulksteni un atbildēja – bet vēl taču ir tikai 12, līdz sēdes sākumam vēl divas stundas! Ar to pietika, lai tiktu pieņemts lēmums par pulksteņa restaurāciju. Arnold, vai varēsi sataisīt? Kāpēc ne?! Jo man taču bija lieliska meistaru komanda! Un tā nu Kuldīgas galvenais pulkstenis atkal darbojas.
Nav žēl, ka jūsu kādreiz tik darbīgais uzņēmums tagad ir slēgts?
Ko tur žēlot? Man nav žēl. Man prieks par to, ka savu esmu izdarījis un savu ķieģeli Kuldīgā iemūrējis. Kad eju pa pilsētu, redzu – te ir mans roku darbs, te un te arī!
