Oļegs Fiļs iegulda miljonus vēstures pieminekļa - Nurmuižas - atdzimšanā

Pat ja pirms 16 gadiem Oļegs Fiļs būtu speciāli meklējis kādu vēsturisku objektu, kura atjaunošana varētu izmaksāt pēc iespējas dārgāk, viņam būtu grūti atrast kaut ko lielu summu iztērēšanai vēl piemērotāku par Nurmuižas pili. Pats gan viņš tobrīd priekšā stāvošo darbu apjomu neapzinājās pat aptuveni. Vienkārši gribēja iegādāties muižu, kurā varētu ieguldīt līdzekļus, un – ceļā gadījās Nurmuiža.

Tīrā postaža

“Muižu pirmo reizi redzēju 2003. gadā – tad sāku interesēties par Latvijas vēsturi un kultūras mantojumu. Taču sākotnēji biju noskatījis pavisam citu muižiņu. Bet tad 2003. gada beigās man piezvanīja cilvēki un teica – Oļeg, braucam, tev jāredz šī muiža! Parādīja man pils galveno ēku, kurai vismaz bija virsū jumts. Kad jautāju par pārējām ēkām, man teica, ka tās esot kā bezmaksas pielikums. Tolaik biju vēl jauns, tāpēc noticēju starpnieku stāstiem par to, ka pili varēs ātri izremontēt un jau pēc gada tajā dzīvošu. Protams, dzīvē tā nenotika,” tagad atceras Fiļs.

To, cik katastrofālā stāvoklī tolaik atradās pils, var saprast pēc fotogrāfijām, kas tapušas pirmajās Nurmuižas apmeklējuma reizēs. Viss aizaudzis, pa vidu brikšņiem rēgojas drupas, bet no pils galvenās ēkas pāri bija palicis tikai grausts. Trakākais tas, ka muižas kompleksā bija nevis viena pati pils ēka, bet 33 celtnes. Un, lai atjaunotu vēsturisko muižas kompleksu, no drupām vajadzēja pacelt visas šīs vecās ēkas. Pēdējo reizi nopietnu remontu pils bija piedzīvojusi pirms vairāk nekā 100 gadiem, pēc tam viss palēnām brucis un gājis bojā. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, kad muižnieki pili jau bija zaudējuši, tajā atradās kultūras nams, tad kara laikā armijas hospitālis, pēc tam ēku kompleksu savā ziņā pārņēma kolhozs, kas nebija pats gādīgākais saimnieks. Pils galvenajā ēkā atradās kolhoza kantoris, kas savā ziņā bija labi, jo vismaz tika salabots jumts un celtne pavisam neaizgāja postā. Pārējām celtnēm paveicās mazāk: daļu laika gaitā vienkārši nojauca, bet, piemēram, kādreizējā kroga ēkā ierīkoja remontdarbnīcu un izlauza lielus vārtus, lai varētu iekšā iebraukt ar traktoru.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kolhozs, protams, izjuka, bet pilij uzradās mantinieki, kuri 1993. gadā bija atjaunojuši īpašumtiesības. Pats par sevi tas nebija nekas slikts, taču problēma tā, ka mantiniekiem gluži vienkārši nebija līdzekļu, lai uzturētu (nemaz nerunājot par atjaunošanu) tik lielu muižas kompleksu. Tas turpināja iet postā, kamēr pēc 11 gadiem to nopirka Fiļs: “Kompleksu iegādājāmies 2004. gada nogalē, tātad nu jau ir apritējuši 15 gadi. Sākotnējais stāvoklis bija briesmīgs. Viss bija aizaudzis, nesakopts. Lielākā daļa ēku dabā vispār nebija redzamas, tikai pa kādai sienai un pussagruvuši jumti. Agrāk būvniecībā neizmantoja tik cietu un izturīgu materiālu kā betons, tāpēc, ja ēka palika bez jumta, tad sienas, ko kopā saturēja java, drīz vien sāka brukt.”

Dīķis kā senlietu ādere

Vēstures pieminekļa restaurācija nav gluži tas pats, kas daudzdzīvokļu nama renovācija. Nepavisam ne. Parasta nama atjaunošanai vari nolīgt arhitektu un celtniekus un ķerties pie darba, taču vēsturiskā objekta atjaunošanā piedalīsies arī vēstures speciālisti un restauratori, un to visu pieskatīs kultūras pieminekļu inspekcija. Vispirms vajadzēs veikt izpēti, vietām pat visīstākos arheoloģiskos izrakumus, un tikai pēc tam varēs domāt par atjaunošanu un būvēšanu.

“Vispirms bija nepieciešams ēku stāvokļa novērtējums, izpēte, konservācija, tīrīšana – tas aizņēma pirmos piecus gadus. Strādājām kopā ar kultūras pieminekļu inspekciju un arheologiem, jo šis taču ir vēstures objekts. Mums izdevās visu saglābt, un pēc tam jau varējām ķerties klāt katras ēkas atjaunošanas. Katrai ēkai ir pieminekļu inspekcijā un būvvaldē saskaņots projekts – tas viss prasa daudz laika un uzmanības. Divreiz gadā pieminekļu inspekcija pārbauda, ko un kā mēs darām. Tāpēc mums bija vajadzīgs arhitekts, kuram ir tiesības atjaunot vēsturiskus objektus. Nojaukt vecu ēku un uzbūvēt jaunu vietā nav liela māksla, taču atjaunot vēsturiskajā izskatā ir pavisam cita vērtība,” skaidro Fiļs.

Tas viss prasa lielu darbu un laiku, un patlaban atjaunota ir tikai daļa ēku, bet, piemēram, pati galvenā pils ēka vēl tikai gaida restaurāciju. Izrādās, pirms ķerties pie atjaunošanas darbiem, vispirms ir jāattīra pamati un jānodrošina to hidroizolācija: “Restaurāciju nevar sākt, pirms nav nodrošināta hidroizolācija, citādi viss, ko būsi uzkrāsojis, jau pēc mēneša nokritīs nost. Mitrums nāk augšup pa sienām vai arī kondensējas gaisā. Kā ar to cīnījās vecos laikos? Nekā necīnījās: kad grīdas dēļi pēc desmit gadiem sapuva, tos vai nu nomainīja, vai vienkārši pa virsu uzlika jaunu klājumu. Visus tos slāņus mums nācās atrakt. Pašā apakšā atradām pat bruģi! Tagad jau trīs gadus kādi pieci cilvēki strādā tikai pie pils pamatiem. Nu jau daudzviet pamati četru metru dziļumā ir atjaunoti un hidroizolēti.” Taču arī pēc pilnīgas pamatu sakārtošanas būs vēl pāris gadi jānogaida, pirms varēs ķerties pie pārējo telpu atjaunošanas. Bet tur darba būs pārpārēm, un arī tēriņi nebūs mazi – tikai katras krāsns atjaunošana vien prasīs trīs mēnešus.

Arheoloģiskās izpētes darbs pirms seno celtņu restaurācijas reizēm atnesa arī pa kādam pārsteigumam. Piemēram, izrādās, arī agrāk ļaudis nav bijuši sevišķi kārtīgi un apzinīgi un daļu nevajadzīgo lietu nevis nesuši uz kādu kaktu, kas atvēlēts atkritumiem, bet vienkārši izmetuši kaut kur tālāk no acīm. Teiksim, muižas dīķī. “Kad sākām muižas dīķu tīrīšanu, nācās te rīkot veselu arheoloģisko ekspedīciju. Ko tikai mēs te atradām – ratus, riteņus, traukus, vecas ūdenspīpes, karavīru ķiveres... Katru kausu, ko izcēla ekskavators, izbēra dīķa malā, un arheologi pārbaudīja, ko tur var atrast. Četras reizes uz mūsu dīķiem brauca sapieri, jo kara laikā tur bija samestas arī sprāgstvielas,” stāsta Oļegs Fiļs.

Līdzīgi izpētītas arī kādreizējo celtņu atrašanās vietas. Tā siltumnīcas pamatus atrast izdevies, var teikt, “pēc taustes”. Proti, muižas vēsturiskais plānojums gan bija saglabājies, un aptuvena nojausma, ka kaut kāda būve konkrētajā vietā atradusies, ir bijusi, taču ar aci neko redzēt nav bijis iespējams, jo vecajiem pamatiem pa virsu kolhoza laikā sabērta zeme un akmeņi. “Atrakām ķieģeļu velves un sienas, kas ļāva saprast, kā siltumnīca apmēram ir izskatījusies. Tolaik tā bija no koka un stikla, un tādu to atjaunot bija nepraktiski, tāpēc uzbūvējām uzlabotu siltumnīcu. Tajā audzēsim dārzeņus. Arī par oranžēriju mēs zinājām tikai to, ka tāda ir bijusi, taču no tās nekas pāri nebija palicis. Viss bija apbērts ar zemi, ārā redzama tikai viena sienas mala. Atrokot virskārtu, atklājām sienu struktūru, atradām arī jumta konstrukcijas nospiedumu uz blakus esošās ēkas, kas ļāva saprast, cik augsta oranžērija bijusi. Ir saglabājušas fotogrāfijas, kurās pie pils vārtiem redzamas palmas. Domājām – bet ko tad viņi ziemā darīja ar tām palmām? Izrādās, nesa uz oranžēriju, ko visu ziemu apkurināja. Tātad oranžērija bija tik augsta, lai tajā varētu novietot palmas...” tā izpētes darbu mehānismu ieskicē muižas saimnieks.

Viesnīca un koncertzāle

Kaut gan līdz pils galvenās ēkas atdzimšanai vēl daži gadi jāpagaida, daļa citu ēku ir jau atjaunotas un gatavas uzņemt viesus. Kādreizējā kroga ēkā (tajā pašā, kur kolhoza laikā atradās remontdarbnīcas) šopavasar durvis vēra restorāns un viesnīca, kuru restaurācijā izmantoti vēsturiskie materiāli. Tiesa, nācies improvizēt, jo, piemēram, 14 metrus garus baļķus, kādus agrāk izmantoja griestu sijām, mūsdienās vairs nav iespējams dabūt, nācies stiķēt sijas kopā no īsākiem baļķēniem. Blakus esošajā saimniecības ēkā ierīkota koncertzāle, kas pēc formas mazliet atgādina Rīgas Hanzas peronu. Lai uzlabotu akustiku, daļa griestu pārseguma ir noņemta, atstājot tikai abos galos, bet vidū ir tikai griesti.

Restorānā domāts izmantot vietējos produktus, tāpēc muižā iekārtots savs garšvielu dārzs, turklāt tas izveidots īpatnējā formā: “Šis dārziņš ir mūsu vīzija par to, kā varēja izskatīties pils barokālais dārzs, jo visas dobes izvietotas apmēram tā, kā, piemēram, Rundāles pils dārzs. Kā izskatījās Nurmuižas dārzs, mēs nezinām, jo nekādi attēli nav saglabājušies.”

Tā kā Nurmuižas saimnieks ir liels vīna cienītājs, kompleksā ir arī sava vīnogu audzētava. Daļa vīnogu aug oranžērijā, daļa brīvā dabā – laukumā, ko no visām pusēm ieskauj mūra sienas. “Sienas dienā uzsilst un rada unikālu mikroklimatu. Pērn izaudzējām milzīgu ražu – apmēram tonnu ļoti garšīgu vīnogu. Te mums aug arī Francijas Pinot Noir un Chardonnay vīnogas, kas mūsu apstākļos prasa ļoti lielu uzmanību. Bet tepat audzējam arī vecās Latvijas un padomju laiku vīnogu šķirnes, kurām ogas ir ļoti gardas,” stāsta Fiļs. Un stāsta tik aizrautīgi, ka nav šaubu – pils tiešām ir viņa sirdslieta, kam iztērēts ne tikai daudz naudas, bet arī veltīts milzums laika.

Kam viņam tas viss vajadzīgs? Vienkārši dārga rotaļlieta vai arī misijas apziņa? Pats muižas saimnieks to skaidro tā: “Skaidrs, ka Latvijas apstākļos muižā ieguldīto naudu atpelnīt nav iespējams. Tas bija skaidrs jau tad, kad pili iegādājos, to pašu saka arī citu muižu īpašnieki. Labākajā gadījumā ar viesnīcu, restorānu un citām izklaidēm vari nosegt kārtējos izdevumus. Patlaban pilī ir ieguldīti jau septiņi miljoni eiro, turklāt iegādes izdevumi uz kopējā fona bija nenozīmīgi – apmēram divu Pļavnieku dzīvokļu vērtībā. Tātad faktiski tā ir labdarība. Man ir prasījuši, kādēļ par to naudu neuzbūvēju sev māju Francijā, taču man tas ir attieksmes jautājums. Man rūp tas, kas notiek Latvijā, nevis Francijā. Savā ziņā tas bija mazliet nejauši, ka, iegādājoties pils ēku, patiesībā dabūju veselu muižas kompleksu ar 33 ēkām, kurai katrai ir sava vēsture un savs stāsts. Bet varbūt tieši tā tam visam arī bija jānotiek!”

Senais spožums

Nurmuižas pils komplekss ir viens no vecākajiem, kas saglabājies Latvijā. To, ka šī pils ir ļoti sena, var saprast jau no pirmā acu uzmetiena. Te nav nekā no glamūra un spožuma, kas raksturīgs 19. gadsimta muižām, kas lielākoties ir saglabājušās līdz mūsdienām un no kurām daudzas tagad ir atjaunotas. Nurmuižas pilij nepiemīt tā elegance, kas, piemēram, Bīriņu, Krimuldas vai Dikļu pilīm. Nekādu kolonnu, nekādu tornīšu un citu greznu detaļu. Vienkārša un praktiska ēka, kas, liekas, izkāpusi no cita laikmeta, un tā tas arī patiesībā ir. Visas iepriekš minētās pilis ir būvētas apmēram pirms 150 gadiem, turpretī Nurmuižas pils vēsture ir daudz senāka – tā ir tapusi jau 1595. gadā.

Tas bija laiks, kad pils pildīja nevis muižnieku greznas rezidences, bet gan nocietinājuma funkcijas. Tas noprotams jau no pils kompleksa plānojuma, kas saglabājies līdz mūsdienām: pati pils ēka ir masīva, ar biezām sienām un nelieliem logiem, bet pa perimetru izvietotās palīgēkas kopā ar mūri ir kalpojušas kā nocietinājumu sistēma. Protams, vēlākajos gadsimtos, kad nepieciešamība pēc tādiem nocietinājumiem zuda (artilērijas attīstība ātri vien padarīja tos bezjēdzīgus), pils piedzīvoja vairākas pārbūves.

Pilī saimniekoja fon Firksu dzimta, kas bija viena no bagātākajām visā Kurzemē. Firksi bija uzticami Kurzemes hercogu atbalstītāji, ieņēma augstus amatus hercogistes militārajā hierarhijā, tāpēc tika atbilstoši atalgoti. Zināms, ka Firksiem piederēja arī Talsu un Pedvāles pilis. Nurmuižas apkaimē viņi apsaimniekoja 17 000 hektāru zemes, tātad būtībā visu Laucienes pagastu. Interesanta detaļa – pēdējais vācu muižnieks, kurš Nurmuižā saimniekoja 20. gadsimta sākumā līdz Kārļa Ulmaņa īstenotajai zemes reformai, bija Oto Firkss. Tātad iniciāļi sakrīt ar Oļega Fiļa iniciāļiem, ko bija ievērojuši tagad muižas atjaunošanas darbos iesaistītie strādnieki un kādā no restaurētajām ēkām uz sienas atstājuši ierakstu – OF 2016.

Pēdējā pils pārbūve datēta ar 20. gadsimta sākumu, un to īstenojis slavenais Rīgas arhitekts Vilhelms Bokslafs, kurš projektējis Mākslas akadēmijas ēku, Jaunmoku pili un vairākus citus pazīstamus objektus. Bokslafs licis nojaukt tornīti, kas bija piebūvēts kādā no iepriekšējām pils renovācijas reizēm, un iekštelpas padarījis dzīvošanai komfortablākas. Par ko viņam pateicība no pils tagadējā īpašnieka: “Kad es pirms desmit gadiem saņēmu informāciju par visām iepriekšējām pils pārbūvēm – bet tas viss bija dokumentēts trijos sējumos –, tad jautāju toreizējam Rundāles pils direktoram Imantam Lancmanim: “Ko man ar to visu iesākt? Kuru no pils variantiem atjaunot? Jurgena fon Firksa būvēto bruņinieku pili vai kādu no vēlākas renovācijas variantiem?” Lancmanis man par lielu atvieglojumu atbildēja, ka varu palikt pie pēdējās, Bokslafa renovācijas. Tas tiešām bija atvieglojums, jo dzīvot bruņinieku pilī, lai cik romantiski tas varbūt izklausās, patiesībā būtu diezgan nekomfortabli. Turklāt Bokslafa renovācija pilij atgrieza klasicisma izskatu ar tīrām un taisnām līnijām. Un nav mazsvarīgi arī tas, ka tādā pilī būs komfortabli dzīvot.”