Murkšķu dienas gaidās: ciemos pie 36 dzīvnieciņiem Alsungā

Pusgads miegā

Pirmais jautājums, kas rodas ikvienam murkšķu audzētavas Jaunstuči apmeklētājam, – kā vispār var izdomāt Latvijā audzēt murkšķus? Kāpēc tieši tos, nevis kādu saimniecībā derīgākus dzīvniekus, piemēram, trušus vai aitas? Audzētavas saimniecei Silvijai Teterei atbilde tālu nav jāmeklē: “Tāpēc, ka viņi ilgi guļ! Savos kalnos taču viņi noguļ 5–6 mēnešus gadā!” Tā tas tiešām ir, jo rudenī murkšķis laižas ziemas miegā un mostas tikai pavasarī, tātad ekonomiskais aprēķins ir skaidri redzams – pusi gada dzīvnieciņus var nebarot.

Patiesības labad gan jāpiebilst, ka ne jau visu mūžu Silvija ir ņēmusies ar murkšķiem. Agrāk, kad pašai gadu nasta bijusi mazāka un veselība labāka, viņas saimniecība nodarbojusies ar lopkopību, bet, kad spēki sākuši iet mazumā, meklēts jauns risinājums. Bijusi doma par šinšillām, taču tās ir diezgan kaprīzi zvēriņi, un izvēle palikusi pie murkšķiem.

Un tā 2004. gadā Jaunstučos ieradušies pirmie seši murkšķu pārīši, atvesti no kādas audzētavas Slovākijas Tatros. Patlaban Jaunstuču audzētavā (tā ir vienīgā murkšķu audzētava Baltijā) ir 36 murkšķi, taču esot bijis laiks, kad to skaits pārsniedzis četrdesmit.

Sākumā murkšķu audzēšana bijusi vairāk hobija līmenī, apmeklētājiem tos rādot apmaiņā pret ziedojumiem dzīvnieku uzturēšanai. “Pirmos trīs četrus gadus jau neviens par mums nezināja. Sākumā cilvēki labprāt ziedoja, veda arī pārtiku. Kad ieviesām ieejas biļetes, tad ziedojumi beidzās. Pirmajiem iemītniekiem uztaisījām sešas būdiņas – īsti jau nezinājām, kā to labāk darīt. Skrāpējās un koda viņi kā velli! Domāju – nu ko es ar viņiem iesākšu! Rētas vēl tagad ir palikušas. Vēlāk jau kaut kā iemācījos ar viņiem apieties,” stāsta Silvija. “Bizness tas īsti nav, jo darbojamies tikai dažus mēnešus gadā. Ziemā murkšķi guļ, un viss ir aizvērts. 15. oktobrī veramies ciet, bet vaļā – 15. aprīlī.”

Pēdējo gadu siltās ziemas gan murkšķus ir mazliet apmulsinājušas, piemēram, pērn bijis grūti piedabūt zvēriņus iet gulēt. “Laiks ir pienācis, miedziņš nāk, bet aizmigt nevar. Jo viņiem gulēšanai vajag mīnusus,” skaidro murkšķu kopēja Ārija Matēviča. Parasti migu gulēšanai murkšķi paši iekārto jau oktobra beigās, aizbāžot mājiņas ieejas caurumu ar sienu – tā pa savam izslēdzot apgaismojumu. Bet pavasarī varot dzirdēt, ka mājiņā sākas rosība; tad ir skaidrs, ka būrīšus vajag atziemot, noņemot ieejas aizbāžņus. Šoziem gan laiks bijis tik silts, ka pirmie murkšķi bijuši augšā jau februārī.

Čau un Rasma vienā būrī

Pandēmijas un pašizolācijas laiks diezgan smagi iesitis pa kabatu murkšķu saimniecībai, jo pavasara pusē, kad dzīvnieciņi modās no miega, visi publiskie pasākumi un pulcēšanās bija aizliegti. Tātad apmeklētāju nebija, un nebija arī ienākumu. Taču barot murkšķus vajadzēja tik un tā, bet tas izmaksā diezgan prāvu summu – pavasara dīkstāves laikā vien tam iztērēti 1500 eiro. Saimniecei prātā vienubrīd pat iezagusies doma par audzētavas likvidāciju. Par laimi, maija otrajā pusē jau sākās kaut kāda kustība, bet vasaras vidū, kad audzētavu apmeklēja Deviņvīri, vienas stundas laikā vien murkšķus apmeklēja kādi desmit cilvēki. Sestdienās un svētdienās var pat nākties pagaidīt rindā.

Lai cik drūmas domas saimniecei būtu nākušas prātā, taču par savu lolojumu apēšanu gan viņa nekad neesot domājusi: “Viņiem taču visiem ir vārdi! Kā tu ēdīsi Jāni vai Ervīnu!” Katru būrīti tiešām rotā to iemītnieku vārdi, ko izdomājusi pati saimniece. Mums vislabāk patika pārītis Dons un Lily, kā arī audzētavas vecākie iemītnieki – Čau un Rasma. Miesās brangākos audzētavas murkšķus sauc Ervīns un Žanete.

Vispār murkšķa gaļa tiešām esot ēdama (pārāk daudz gan tās nav, jo lielāko daļu svara veido tauki), bet taukus var izmantot medicīnā un kosmētikā, kažoku – apģērba ražošanā.

Starp citu, nekvalitatīvas pārtikas dēļ reiz visa murkšķu saime gandrīz patiešām aizgājusi uz labākiem medību laukiem. Tikai ar lielām pūlēm ārstam izdevies apturēt iekšējo asiņošanu, taču ziemas miegā murkšķi togad aizgājuši tik novārguši, ka īsti nav bijis cerību sagaidīt pamošanos pavasarī. Taču – tavu brīnumu! – marta vidū pirmais murkšķis tomēr pamodies un nosvilpies, un drīz vien bijuši augšā arī pārējie. Kauli un āda – taču dzīvi!

Noķert murkšķi

Ja nu kāds sadomā tirgoties ar murkšķiem, tad jaunam dzīvnieciņam cena ir no 180 eiro, vēlāk var sasniegt pat 300 eiro. Ar laiku cena ceļas tāpēc, ka pāroties un vairoties murkšķi sāk tikai 3–4 gadu vecumā, tātad līdz tam zvēriņš jābaro, tā teikt, pa tukšo. Latvijas audzētava gan nepraktizē murkšķu tirgošanu privātpersonām, jo tas īsti nav dzīvnieks, ar kuru varētu tikt galā cilvēks bez pieredzes. Dzīvoklī murkšķi noteikti nevar turēt, taču arī lauku mājās būs jāveic daži drošības pasākumi. Piemēram, jāuzbūvē ar metālu apkalts būris, jo koku murkšķa asie zobi sagrauzīs vienas nakts laikā. Daži murkšķi gan pārdoti mazajiem privātajiem zoodārziem. “Gadās jau kuriozi – kad pakaļ murkšķim atbrauc ar cepumu kārbu. Tas taču ir grauzējs! No tādas kastes viņš būs laukā, vēl pirms pircējs būs aizbraucis līdz lielceļam,” smej Ārija. Ko runāt par kartona kasti, ja pat 400 eiro vērtu koka būri gadu vecs murkšķis reiz iznīcinājis stundas laikā!

Jāņem arī vērā: lai arī murkšķis izskatās resns un neveikls, patiesībā tas ir žiperīgs dzīvnieks, par ko pārliecināties nācies audzētavas darbiniekiem, reiz nožogojumā cenšoties sagūstīt no būra izmukušu murkšķi. “Trīs sievas pusstundu to murkšķi dzenāja un nevarēja dabūt rokā. Beigās jau es kļuvu dusmīga un teicu – ņemšu kādu dēļa galu un viņu apdullināšu! Cik tad ilgi tā var skriet? Tomēr atradām citu risinājājumu – iedzinām viņu stūrī un noķērām ar šašliku cepamo pannu,” stāsta Silvija.

Protams, mūs interesē pats galvenais jautājums – vai tiešām pēc murkšķa mošanās laika var prognozēt gaidāmo laiku, kā visi zinām no slavenās filmas Murkšķa diena? “Muļķības,” diezgan kategoriski nosaka Ārija. “Kāds mums sakars ar amerikāņiem, tur taču murkšķi dzīvo brīvā dabā!”