Saruna ar latviešu zirnekļcilvēku Rolandu Ruģēnu

Spēcīgie īkšķi

Klinšu kāpšanu vēl mēdz saukt arī par bolderingu. Ko tas nozīmē?

Vēsturiski bolderings ir kāpšana pa akmeņiem. Mūsdienās tā apzīmē kāpšanas trases līdz piecu metru augstumam. Kāpjam bez virvēm, bez nodrošinājuma, taču apakšā ir mīkstie matrači. Ir vēl arī tā sauktā grūtā kāpšana, kur augstums var būt desmit, divdesmit un pat trīsdesmit metri. Tur jau kāpj ar nodrošinājumu.

Bolderings taču ir iekļauts arī Tokijas olimpisko spēļu programmā?

Jā, tur bija paredzēta trīscīņa – ātrumkāpšana, bolderings un grūtā kāpšana. Tātad jābūt ļoti labam visās šajās disciplīnās, lai varētu cerēt uz augstiem rezultātiem.

Galvenais ir ātrums – cik veikli tiec pa sienu augšā?

Ātrumkāpšanā – jā. Bolderingā savukārt noteiktā laikā – piecās minūtēs – ir jāuzkāpj pēc iespējas vairāk maršrutu. Pirms tam tu vari apskatīties un izdomāt, pa kuru maršrutu vēlies kāpt. Tātad – pa kurām aizķerēm tu tiksi līdz augšai.

Vai maršruta grūtības pakāpe ir atkarīga no tā, cik slīpa un kādā leņķī ir siena?

Nē, maršruta tehnisko sarežģītību tas neietekmē, jo var arī uz negatīva leņķa uzskrūvēt vieglāku maršrutu nekā uz lēzenas sienas, kur būs tikai mikroskopiskas aizķeres. Jo aizķeres mazākas, jo grūtāk būs atsperties ar kājām. No malas varbūt liekas, ka mēs kāpjam, izmantojot galvenokārt rokas, taču patiesībā kājām ir ļoti liela nozīme. Rokām lielāka slodze ir uz negatīvā leņķa sienām, kur nākas karāties pirkstos un izmantot ķermeņa spēku, lai tiktu uz priekšu. Ja tu nevari pievilkties, tad nekas prātīgs neiznāks.

Un cik reižu tu vari pievilkties? Ar vienu pirkstu?

Ar vienu pirkstu? Ufff... Nezinu, varbūt vienu vai divas reizes. Bet normāli pievilkties – kādas 40 reizes.

Kuru pirkstu kāpjot iznāk izmantot visaktīvāk?

Īkšķi. Jo tam ir tikai viena locītava, un tāpēc tas ir spēcīgāks nekā pārējie pirksti. Kaut gan tas ir ļoti individuāli. Man pašam spēcīgākie ir īkšķi, pārējie pirksti tur mazāku slodzi.

Kāpjot pa īstajām klinšu sienām, cik redzēts, vīri lietai pieiet nopietnāk un nepaļaujas tikai uz pirkstiem vien – tur jau dzen klintī kāpšļus un izmanto virves...

Tā ir grūtā kāpšana, tas vairs nav bolderings. Taču arī bolderingu var rīkot īstajās klintīs, kāpjot pa akmeņiem; tikai apakšā jāpaliek matracīši.

Kāpšana pa sienu zālē tomēr ir tāda... mazliet sintētiska. Pats tu kāp arī īstajās klintīs?

Agrāk braucu vismaz reizi gadā, tagad retāk. Bet klintis man patīk. Tiesa, bolderingu es kāpju tikai zālē, klintīs es kāpju grūto kāpšanu ar virvi, jo tā mums Latvijā nekur nav pieejama. Esmu braucis kāpt uz Vāciju, kur ir interesantas klintis; tur tiešām jākāpj, izmantojot galvenokārt pirkstus, jo klintī ir tikai mazi caurumiņi. Lai kāptu tādā klintī, pirms tam nepieciešams īpaši trenēt pirkstus. Bet arī ar visiem treniņiem es jutu, ka pirkstu saitēm ir pārāk liela slodze. Itālijā ir forša kāpšana dolomīta klintīs, kuras gan ir tik populāras, ka ir nopulētas kā stikls, un nu jau ir grūti tur uzkāpt. Braukājam arī uz Krieviju, kur ir interesantas klintis pie Somijas robežas.

Latvijā ir kāda vieta, kur var kāpt dabiskajā klintī?

Jumpravmuižas klintis. Tās gan ir aizsargājams objekts, taču kāpēji tām neko sliktu nenodara. Ir cita problēma – agrāk, kad par šīm klintīm zināja tikai retais, mēs tajās kāpām un tās sakopām. Bet tad kāpt klintīs aizliedza – un visa apkaime pamazām aizauga. Palaikam gan tāpat kāds aizbrauc pakāpelēt un pie viena kaut ko sakopt. Šajā ziņā kāpēju kultūra ir dabai draudzīga. Mūsu nav daudz, un mēs labi zinām, kurš tur ir bijis un ko aiz sevis atstājis.

Daudz klinšu ir Igaunijā, kur varētu kāpt un kāpt, taču tur ir cita problēma – viņiem sūnas skaitās aizsargājamas, un tāpēc tās nedrīkst tīrīt no akmeņiem. Normālos apstākļos tu atnāc un vispirms notīri klinti no smiltīm un sūnām, lai varētu kāpt. Bet Igaunijā tu neko tīrīt nedrīksti!

Olimpiskās neskaidrības

Apmēram kurā vietā tu patlaban esi bolderinga pasaules rangā?

Šobrīd grūti pateikt, jo esmu izlaidis divas sezonas. Pirmajā sezonā salauzu muguru, bet otrajā jau sezonas sākumā kāju...

Izklausās pēc ļoti “droša” sporta veida...

Patiesībā tas tiešām ir drošs, jo reti kurš traumējas tik bieži kā es. Man vienkārši nepaveicās. Taču pērn gada beigās jau biju atkopies, aizbraucu uz Eiropas čempionātu un paliku, šķiet, septiņpadsmitais. Kopējā konkurence bija ap piecdesmit.

Un cik jūsu, dullo klinšu kāpēju, Latvijā kopā ir?

Šobrīd īpaši daudz nav, taču mūsu mērķis ir padarīt kāpšanas sportu arvien atpazīstamāku un iesaistīt tajā arvien vairāk cilvēku. Tas ir ne tikai sports, bet arī vaļasprieks un iespēja tikties ar interesantiem cilvēkiem. Tā nopietni ar bolderingu nodarbojas kādi desmit cilvēki, taču var just, ka interese par to pieaug. Agrāk mūsu bolderinga zāle strādāja tikai pāris dienas nedēļā, tagad – jau katru dienu. Ir atvērta arī viena jauna zāle, ir arī pāris vietas grūtajai kāpšanai ar virvi. Jo vairāk būs vietu, kur var kāpt, jo vairāk cilvēku to izmēģinās.

Cik izmaksās interesentam šāds prieks pirmajai reizei?

Deviņi eiro – bez laika ierobežojuma. Studentiem un skolēniem – septiņi eiro.

Lai varētu pretendēt uz olimpiskajām spēlēm, kurās disciplīnas tev vajadzētu papildus īpaši trenēties?

Noteikti būtu nopietni jāpievēršas grūtajai kāpšanai, jo sen neesmu trenējis izturību. Taču tas ir laika jautājums. Lielākā problēma būtu ar ātruma kāpšanu, jo ir tikai viena standarta distance, kas nav mainījusies jau 12 gadus. Latvijā mums šāda distance nav izveidota, tāpēc priekšrocība ir tiem sportistiem, kuru valstīs tāda ir; viņi tad var trenēties caurām dienām.

Un kāds šajā distancē ir pasaules rekords?

5,30 sekundes. Tā ir 15 metru distance. Mans labākais laiks ir 7,2 sekundes. Tur ir gan jālec, gan jāskrien, turklāt jābūt fiziski ļoti spēcīgam. Tā ir vairāk vieglatlētika nekā kāpšana. Tur ir pavisam citi treniņi nekā tīrai kāpšanai. Galvenais ir pārzināt maršrutu līdz sīkākajai detaļai, jo pat minimāla kļūda maksās ļoti dārgi. Kāpšanā laika starpība parasti ir ļoti minimāla – labākajam būs 5,8 sekundes, bet 16. vietai – 6,06 sekundes. Tātad starpība praktiski nekāda.

Kādas vispār ir latviešu kāpēju, tātad arī tavas, izredzes tikt uz olimpiskajām spēlēm?

Par nākamajām spēlēm vēl nav īstas skaidrības. Bija plānots, ka pēdējās atlases sacensības būs Eiropas čempionāts, taču to atcēla Covid dēļ, un nav arī skaidrības vai tas būs un kad būs. Ja notiks, tad, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm, tur vajadzētu uzvarēt. Nereāli tas nav, taču viegli arī noteikti nebūtu.

Pasaulē kāpšanas sports ir populārs?

Kā nu kur. Vācijā ir ļoti populārs – tur skatītāju parasti ir ļoti daudz. Tur kāpšana ir apmēram tikpat populāra kā futbols. Jo ar to var nodarboties ikviens, tāpēc kāpēju vidū ir ļoti daudz studentu. Viņiem tas ir sava veida tusiņš, sava subkultūra. Vācu studenti, kuri mācās Stradiņa universitātē, nāk pie mums kāpt. Ja viņu vidū ir viens kāpējs, tad līdzi atnāks arī visi pārējie. Pakāpj, pakāpj – un pēc tam iet iedzert aliņu.

Kaut kādas naudas balvas kāpējiem sacensībās ir?

Ir, taču balvu fonds ir diezgan smieklīgs. Pelnošākās sacensības ir Ķīnā, taču pat tur pirmajai vietai paredzēti, ja nekļūdos, 10 000 dolāru. Salīdzinot ar citiem sporta veidiem, tas nav daudz.

Pelnrušķītes kurpītes

Kāpšanas sienas izveide droši vien nav lēts prieks. Cik maksā katrs kāpslītis?

Tie ir izgatavoti no stikla šķiedras, katrs maksā ap 200 eiro. Tātad kopējā summa ir diezgan iespaidīga. Taču mēs savā zālē plānojam ieguldīt vēl vairākus desmitus tūkstošus eiro.

Ar ko tās aizķeres ir noziestas – ar talku?

Nē, tas ir magnēzijs – lai neslīdētu. To smērē uz rokām pret svīšanu, lai izvairītos no slīdēšanas. Vēl kāpējiem ļoti noderīgs ir bišu vasks, lai padarītu roku ādu cietāku, citādi pret magnēziju tā noberžas kā pret smilšpapīru.

Ja paskatās uz taviem kāpšanas apaviem, tad rodas kļūdains iespaids, ka tev ir ļoti maza kāja – kā Sprīdītim...

Jā, apavi ir 40. izmēra, kaut gan kājas izmērs man ir 42. Turklāt citiem ražotājiem šis 40. izmērs skaitītos 38. izmērs.

Mazliet nespiež?

Spiež, protams. Taču viss ir vienkārši – jo mazāka kurpe, jo kāja tajā ciešāk sēž. Jo kāja ir ciešāk nostiprināta, jo tā mazāk grozās un labāk var sajust spiedienu uz pēdu. Sajūtot spiedienu, tu vari labāk izvietot smaguma centru. Kāpšanā viss balstās uz sajūtām: ir jājūt, vai neslīd rokas, ir jājūt, kur un kā tu vari atbalstīt kāju. Protams, par ērtiem šos apavus nenosauksi, taču kāpšanā tieši tādi ir nepieciešami. Turklāt ir jāprot šos apavus pareizi ievalkāt, kas nav viegli. Tāpēc es savus apavus nemainu jau sešus gadus.

Varbūt ērtāk būtu kāpt basām kājām?

Francijā viens tāds brīnumdaris ir, taču viņš kāpj tikai klintīs. Pa sienu kāpt ar plikām kājām nebūtu īsti estētiski, turklāt kājas ātri vien būtu noberztas jēlas. Klintis vēl varētu piemērotas kāpšanai ar basām kājām, taču arī tur, ja gadīsies kāds ass izcilnis, kāja būs asinīs.

Frančiem taču ir arī zirnekļcilvēks Alēns Robērs, kurš bez jebkāda nodrošinājuma rāpjas debesskrāpjos. Vai arī tas ir tikai feiks?

Nē, feiks gan tas nav. Daži tādi zēni jau ir nokrituši un tā beiguši savu dzīvi. Tagad vairs palicis tikai kāds pārītis, kas vēl turpina kāpt. Principā arī man būtu interesanti pamēģināt, tikai tad jābrauc uz Ameriku, kur ir augstākas sienas.

Šis tas jau arī mums ir – Nacionālā bibliotēka, Saules akmens...

Agrāk, bērnībā, es daudz kur esmu kāpis – gan kopā ar tēvu, gan viens pats. Kāpelēju pa jumtiem un citur, taču tā atšķiras no klinšu kāpšanas. Kāpjot pa ēkām, tev ir skaidra celtnes struktūra un apmēram zināms, kas būs priekšā. Klintī tu tā īsti vairs nevari neko prognozēt. Taču labāk pie mums pa ēkām nekāpelēt, lai nerādītu sliktu piemēru citiem.

Vai slavenajā Silvestra Stallones filmā Klinšu kāpējs no kāpšanas viedokļa kaut kas vispār atbilst īstenībai?

Tur ir pilnīgi nereāli kadri, nekādas saistības ar īstenību.

Alpīnisms tevi neuzrunā? Teiksim, uzkāpt Everestā...

Alpīnisms ir domāts pensionāriem. Kad būšu vecāks, tad par to padomāšu. Tas nav sports. Pareizāk sakot, alpīnismā ir arī sportiskas disciplīnas, piemēram, ledus kāpšana, taču tā ir fiziski ļoti smaga. Parastajā alpīnismā galvenais ir izturība un gatavība ilgi iet. Un tas viss maksā ļoti dārgi, jo nepieciešams labs ekipējums. Tur taču ir arī ļoti auksti – palaikam dzirdu, ka kāds kalnos ir nosaldējis kādu pirkstu. Es labāk kāpšu tepat pa sienām.

Cik reižu esi salauzis kādu kaulu, kāpjot “tepat pa sienām”?

Nav daudz. Divdesmit gadu laikā ir lauzta kāja, mugura un pirksts. Nelāgi sanāca tikai tas, ka divi no šiem lūzumiem bija īsā laika sprīdī un pilnīgi nelaikā – kad biju labi uztrenējies un labā formā.

Tavam tēvam, leģendārajam “jumtu cilvēkam” Ērikam Ruģēnam, kurš bija izstaigājis, šķiet, visus Rīgas jumtus, lūzumu skaits laikam sasniedza divciparu skaitli...

Jā, bet viņš vairāk nodarbojās ar urbāno alpīnismu. Arī es ar to sāku, un man tīri labi patika, taču mūsdienās ar to ir problēmas, jo visur ir saliktas novērošanas kameras. Agrāk to varēja darīt pa kluso, taču tagad uzreiz sākas panika un viss velk uz kriminālu, jo cilvēkiem liekas, ka pa jumtiem staigā tikai zagļi.

Kā vispār sāki ņemties ar kāpšanu? Tēvs sakūdīja?

Sešu gadu vecumā es pirmoreiz ieraudzīju, kas tā kāpšana tāda ir, bet septiņos gados sāku pats ar to nodarboties. Gāju tēvam līdzi uz treniņiem, jo viņš trenēja jauniešus. Tobrīd bija pieejama tikai viena siena, turklāt tā pati no koka ar iegrebtām aizķerēm. Sākumā bija interesanti, taču vēlāk apnika visu laiku kāpt vienu un to pašu maršrutu. Baigā garlaicība. Tagad šajā ziņā ir vienkāršāk, jo nav problēmu pārskrūvēt aizķeres un mainīt maršrutu. Taču tolaik bija tikai viena siena, kas man bija līdz nāvei apnikusi, tāpēc vienubrīd uz kādu laiku vispār bija pārtraucis kāpt. Taču tad mani paaicināja uz sacensībām, kurās paliku ceturtais. Nospriedu – nu gan esmu kļuvis tizls! Vajadzēja kaut ko darīt lietas labā, tāpēc uzbūvējām paši savu zāli. Tagad te trenējos un aicinu to darīt arī citus.