Latvijas noslēpumi: atmoda, kas sākās Liepājā

Latvijas pamodināšana

Jau pēc vairākiem gadiem viens no grupas Helsinki 86 pārstāvjiem Linards Grantiņš apliecināja, ka pavisam bijuši sagatavoti deviņi dokumentu komplekti – divi oriģināli un septiņi mikrofilmās. Dokumenti tikuši iedoti vairākiem drošsirdīgajiem un pat disidentiem, kuri apsolījušies tos pārvest pāri robežai, bet neviens to nav izdarījis, jo vienkārši nobijušies vai arī izrādījušies Valsts drošības komitejas cilvēki. Elfrīda Pujēna bijusi tikai rezerves variants, taču, kā vēlāk izrādījās, pats drošākais.

Helsinki 86 bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā nodibināja liepājnieki Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss. Viņi bija pirmie, kas atklāti iestājās pret okupācijas režīmu un par savu mērķi izvirzīja varas maiņu. Tolaik helsinkiešu uzdrīkstēšanās iedvesmoja daudzus. Viņi iekustināja tos politiskos procesus, kas vēlāk izraisīja neatgriezeniskas pārmaiņas un neatkarības atjaunošanu.

Vēsturnieks Rihards Rubīns raksta: “Kad Liepājā paklīda valodas, ka KGB uzgājusi kaut kādu nelegālu grupu, kura sevi nosaukusi par Helsinki 86, tam lielu uzmanību nepievērsa. Tikai vēlāk cits citam pa kluso ieteica paklausīties Amerikas balsi – tā lasot Rietumos nogādāto Helsinki 86 memorandu, un tajā esot neiedomājamas prasības, līdz pat Latvijas neatkarības atzīšanai.
Šī grupa pamodināja Latviju, 1987. gada vasarā rīkojot akcijas pie Brīvības pieminekļa. Ja 14. jūnijā varas iestādes vēl bija apmulsušas un īsti nezināja, kā šādā gadījumā rīkoties, tad 23. augusta mītiņu izklīdināja tik vardarbīgi, ka pat Latvijas televīzija uzdrošinājās paust cilvēku sašutumu.”

Divreiz uz Kanādu

Grupas Helsinki 86 dibināšanas dokumentus Elfrīda Pujēna izveda 1986. gada novembrī, kad devās uz Kanādu pie sava brāļa Arnolda Kalnciema, kurš dzīvoja Vankūveras salas galvaspilsētā Viktorijā. “Pirmoreiz uz Kanādu devos 1981. gadā, kad saņēmu brāļa ielūgumu un Kanādas valsts iestāžu atļauju,” atceras Elfrīda. “Skaidrs, ka man vajadzēja dabūt atļauju arī no padomju varas institūcijām. Es biju ielūgta ar meitu Sarmīti, jo man bija vajadzīgs pavadonis, angļu valodas pratējs. Dokumentu kārtošanā man pagāja visa vasara. Liepājas milicija, kur to visu vajadzēja kārtot, man lika šķēršļus, kā vien varēja. Es biju spiesta sagādāt visvisādas izziņas un aizpildīt anketas ar dažnedažādiem jautājumiem. Atbildēs bija pat jānorāda, kuros kapos apglabāti mani vīriešu kārtas piederīgie. Beigu beigās saņēmu paziņojumu, ka savu ārzemju pasi varu saņemt Rīgā Valsts Drošības komitejā. Tur arī uzzināju, ka atļauja doties uz Kanādu tiek izsniegta tikai man, bet meitai Sarmītei šī iespēja ir liegta. Neko darīt, man bija jābrauc bez meitas.”

Elfrīda stāsta, ka viņa devusies uz Kanādu 1981. gada 5. novembrī, bet mājās atgriezusies tā paša gada 21. decembrī. “Tā kā padomju laikos ārzemju pase bija derīga piecus gadus, nolēmu to izmanto vēlreiz un aizbraukt pie brāļa arī 1986. gadā. Šoreiz vizīte vairs netika bremzēta – tas bija laiks, kad jau bija manāmas pirmās lielo pārmaiņu vēsmas.”

Elfrīda teic, ka Liepājā daudzi esot zinājuši, ka viņa brauks uz ārzemēm. “Kādā vakarā pie manis ieradās paziņa Linards Grantiņš un satraukts nolika uz galda vairākus mikrofilmiņas kadrus. Viņš jautāja, vai es tos nevaru izvest ārpus Padomju Savienības un nodot ārzemju latviešiem. Tur esot latviešu tautai svarīgi dokumenti.”

Elfrīda pazinusi Grantiņu, pateicoties darba darīšanām. “Mums bija kopējas haltūras lietas. Viņš gatavoja dzintara rotaslietas un nāca pie manis uz Metalurgu, lai noniķelētu ietvariņus. Tolaik es sadarbojos ar daudziem lietišķajiem māksliniekiem – niķelēju un sudraboju gredzenus, ķēdītes, saktas, dzintaru ietvarus. Tas process ilga apmēram divas stundas, un pa to laiku mēs ar Grantiņu bieži vien runājām par politiku. Mēs viens otru ļoti labi sapratām, taču Helsinku grupā es nebiju ne toreiz, ne vēlāk.”
Kundze piebilst, ka tovakar Grantiņš bijis pamatīgā stresā. “Viņš sacīja, ka čeka viņam jau seko un kuru katru dienu saņems ciet. Turklāt viņš nezināja, vai es piekritīšu viņa lūgumam. Ja es gadījumā nepiekrītu, it kā kļūstu par potenciālu ziņotāju čekai.”
Elfrīda paņēmusi mikrofilmiņas kadrus un teikusi, ka mēģinās aizvest. Abu tikšanās notika 1986. gada 19. augustā, bet pēc divām dienām Grantiņu arestēja.  

Uzlauzts dzīvoklis

Elfrīda stāsta, ka pavisam bijuši trīs mikrofilmiņu kadri. Katrā kadrā pa lappusei, bet trešās lappuses tekstam bijušas pievienotas arī grupas dibinātāju fotogrāfijas. “Mājās neuzdrīkstējos nevienam teikt, kas man līdzi vedams. Ne jau tāpēc, ka neuzticētos saviem bērniem. Es negribēju, ka viņus čekā pratinātu. Negribēju, lai mani bērni būtu spiesti nodot savu māti, ja gadījumā pārbītos vai neizturētu spīdzināšanu.”
Sākumā Elfrīda nav zinājusi, kur kadrus noslēpt. “Ik pa laikam pārliku no vienas vietas otrā. Tad ieliku maciņā, kuru pakāru sekcijas aizmugurē. Iespējams, čeka mūsu dzīvesvietu tomēr pārmeklēja. Kādudien bija uzlauzts dzīvoklis, tomēr dīvainā kārtā nekas nebija paņemts. Tas bija laikā, kad Grantiņš jau sēdēja cietumā.”

Atļauju izbraukt uz Kanādu Elfrīda saņēmusi 21. novembrī, bet līdz tam arestētā Linarda Grantiņa lietā uz čeku izsaukti aptuveni simts cilvēku. “Es gaidīju, ka arī mani pratinās, taču – nē. Toties izsauca manu meitu Sarmīti, kura tolaik strādāja Liepājas avīzē Komunists. Čeka bija konfiscējusi Grantiņam blociņu, kurā bija pierakstīti daudzi telefonu numuri, starp tiem – arī mūsu mājas telefona numurs. Tā kā Grantiņam bija tikai astoņu klašu izglītība, čeka nosprieda, ka viņam kāds ir palīdzējis grupas dokumentus sagatavot. Viņi pieļāva, ka tā varētu būt mana meita, žurnāliste Sarmīte Pujēna. Atklāti sakot, viņa tik tiešām vienu rakstu bija labojusi, bet ne vairāk.”

Dokumentu publiskošana

Tā arī nesagaidījusi aicinājumu ierasties čekā, Elfrīda veiksmīgi aizlidoja uz Kanādu. “Mikrofilmiņas kadrus es ietinu kabatlakatā, kuru ieliku svārku ārējā kabatā. Es nospriedu: ja muitā nolems meklēt, tad smalki pārmeklēs visas mantas. Tāpēc nolēmu nekur dziļi neslēpt.” Robežu Pujēnas kundze šķērsojusi bez problēmām, viņa nav pārmeklēta.

“Kanādā es nodevu dokumentus Raisku ģimenei, viņu jaunākais dēls Jānis tos pārsūtīja uz Ameriku Oļģertam Pavlovskim, kurš bija Amerikas latviešu apvienības vadītājs. Starp citu, tagad viņš dzīvo Latvijā, Kalngalē.”

Elfrīda piebilst, ka ne visi ārzemju latviešu sabiedrības pārstāvji uzņēmuši viņu draudzīgi, daži izturējušies ar aizdomām. “Tur bija tāds Kārlis Miķelsons, bijušais leģionārs. Viņš man neuzticējās un sacīja, ka no Latvijas uz ārzemēm neviens bez čekas ziņas nevar tikt. Es atbildēju, ka viņam ir taisnība, jo vienīgā iestāde, kas izdod ārzemju pases, ir čeka.”

Toreiz ticis nolemts helsinkiešu dokumentus uzreiz nepubliskot, lai pasargātu Pujēnas kundzi no iespējamām nepatikšanām. “Visticamāk, čeka sāktu analizēt, kurš no Latvijas iedzīvotājiem izbraucis uz ārzemēm un kurš šos materiālus varētu būt nodevis atklātībā. Sanāca tā, ka helsinkiešu memorandu Brīvā Eiropa sāka lasīt tad, kad es pirmo dienu jau biju mājās. Tas bija 1987. gada 11. janvārī.”

Elfrīdai atgriežoties mājās, viņu uz sarunām izsaucis Liepājas čekas priekšnieks Rudzītis. Protams, viņam nav bijis ne jausmas, ka tieši viņa nesen izvedusi dokumentus, kuru publiskošana ārzemēs sagādās tik lielas galvassāpes čekai.   

“Viņš bija ļoti laipns un jautāja, kā man gājis un vai ārzemēs kāds man nav nodarījis pāri. Viņš interesējās par bezdarba problēmām Kanādā, uz ko atbildēju, ka pa kanādiešu darbavietām nestaigāju, tāpēc nevaru par to viņam pastāstīt. Viņš arī jautāja, vai Kanādā esot daudz narkomānu. Sacīju, ka nevienu neredzēju, toties ievēroju ļoti daudz sporta klubu. Sacīju, ka arī pie mums vajadzētu izveidot. Kā nopratu, Rudzītis nebija īsti apmierināts ar manis teikto, jo nebija ne kā tāda, ko viņš varētu izmantot.”

Dokumentu izvešanas nozīme

1990. gada 5. oktobrī, kad Linards Grantiņš jau dzīvoja Minsterē, viņš rakstiski sniedza interviju laikrakstam Liepājas Vārds. Tas bija laiks, kad Augstākā Padome bija pieņēmusi deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Jautāts par Elfrīdas Pujēnas lomu politiskajos notikumos, Grantiņš rakstīja: “Pie sevis domāju, vai bez šīs sievietes Helsinki 86 būtu iznākuši tādi, kādi tie bija. Bet to es zinu pilnīgi droši, bez Helsinkiem 86 nebūtu bijis 14. jūnijs, bet bez 14. jūnija nebūtu bijis 4. maijs. Lasītājam varbūt liksies, ka es sabiezinu krāsas, bet viss lielais reiz taču sācies no kaut kā pavisam sīka. No vidus nekas nesākas, bet daudzi šodien to vēlētos. Bet es labi atceros, kā lūza un pazuda drošie un tā saucamie politiskie disidenti, kad es organizēju 14. jūniju. Bet pēc tam uzradās visādi, kuri Latvijas presē un TV stāsta pasakas par saviem varoņdarbiem, bet kuru uzvārdus zem politisko prasību dokumentiem jūs atrast nevarēsiet pat ar lupu.”

Divas sarunas ar čekistiem

Pēc Linarda Grantiņa aresta uz čeku tika izsaukta Elfrīdas Pujēnas meita Sarmīte. Viņa atceras, ka pavisam bijušas divas sarunas ar čekistiem. Vispirms pie viņas mājās, otrreiz – VDK Liepājas nodaļā.

Sarmīte Pujēna stāsta – kādā 1986. gada vasaras dienā viņai piezvanījis Linards Grantiņš un jautājis, vai viņa, būdama žurnāliste, nevar izlasīt kādu tekstu un, ja nepieciešams, to palabot. Pēc kāda laika Grantiņš bijis klāt uz iedevis vēstuli, kas bijusi adresēta starptautiskajām organizācijām. “Tas bija melnraksts. Rakstīts ar zīmuli uz rūtiņu lapas. Vispār uzrakstīts bija diezgan labi, neko tur īpaši nevajadzēja labot. Šķiet, ieliku vienu komatu. Teksts bija par stāvokli Latvijā un latviešu diskrimināciju.” Sarmīte teic, ka viņa tekstu ātri izlasījusi un drīz vien aizmirsusi par šo gadījumu. Tikšanos viņa atcerējusies vien tad, kad par to sākusi interesēties čeka.

“Atklāti sakot, es biju ļoti pārsteigta, kad man negaidīti piezvanīja no čekas un teica, ka vajag aprunāties. VDK darbinieks izteica gatavību ierasties pie manis mājās. Pirms ierašanās viņš vēl prasīja, vai es pazīstu tādu Linardu, uz ko atbildēju, ka nepazīstu gan. Tikai vēlāk man pielēca, ka runa ir par Linardu Grantiņu. Mūsu mājās viņu par Linardu nemaz nesauca, tikai par Grantiņu. Kad čekists ieradās, viņš jautāja, vai Grantiņš man nav rādījis savus tekstus. Atbildēju, ka vienu melnrakstu esmu redzējusi. Teicu, ka tolaik to neuztvēru īsti nopietni, turklāt man nebija ne jausmas, kādiem nolūkiem tas bijis paredzēts. Ar to saruna arī beidzās.”

Nākamajā reizē Sarmītei piezvanīts uz darbu, viņa uzaicināta uz Liepājas čekas kantori. “Tā bija diezgan nepatīkama sajūta. To sajūtu es atceros vēl spilgtāk nekā pašu sarunu. Gaitenī sēdēja vairāki cilvēki, kā sapratu, par to pašu lietu. Bija ieradušies čekisti no Rīgas. Atkal prašņāja par Grantiņu, un es atbildēju to pašu, ko pirmajā reizē. Viņi man jautāja, kāpēc es neesmu ziņojusi par Grantiņa noziegumu, uz ko atbildēju, ka man tā lieta nav likusies nopietna. Kaut kāda vēstule uz rūtiņu lapas, turklāt rakstīta ar zīmuli. Čekisti mani informēja, ka par tādu rīcību es varu zaudēt darbu avīzē. Taču viņi esot saņēmuši labu raksturojumu no redakcijas, tāpēc nekādas represijas pret mani nevērsīs.”

No sarunas čekā Sarmīte sapratusi, čekistiem nav šaubu, ka Grantiņš pats tos tekstus nav rakstījis. Kāds viņam esot palīdzējis. Tomēr čekistiem tā arī nav izdevies to noskaidrot. Un tikai pēc daudziem gadiem tapa zināms, ka grupas Helsinki 86 pirmos dokumentus rakstījis jaunais mācītājs Juris Rubenis, kurš tolaik kalpoja kādā no Liepājas luterāņu draudzēm. To vēlāk kādā intervijā apliecināja arī pats mācītājs.

Elfrīdas Pujēnas nepareizā biogrāfija

Elfrīdas Pujēnas dzīvē nav trūcis ne smagu pārbaudījumu, ne asa sižeta piedzīvojumu. Piedzīvotas gan kara bēgļu gaitas, gan sarežģītais pēckara laiks. Reizēm nācies strādāt vairākās darbavietās, lai uzturētu ģimeni. Kopā ar vīru, Liepājas teātra aktieri Edgaru Pujēnu viņa izaudzinājusi trīs meitas un vienu dēlu.

Elfrīdas dzimtā puse ir Mores pagasts tagadējā Siguldas novadā. Kad 1944. gadā Latvijā nākusi iekšā Sarkanā armija, viņa ar māsīcu bēgusi uz Kurzemi, jo toreiz gribējies ticēt – tik tālu krievi netiks. Devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, tomēr vēlāk atgriezusies Latvijā. Atsākusi mācīties ģimnāzijā, tad – vakarskolā. Elfrīda atceras, ka klasē mācījies kāds sarkanais partizāns, kas norādījis: ja nestāsies komjaunatnē, nevienā augstskolā netiksi. “Bet es jau nevarēju iestāties, mana biogrāfija bija sabojāta ar diviem lieliem grēkiem – es biju bijusi Vācijā, un mans brālis bija dienējis leģionā. Tobrīd pat nezināju, vai viņš vispār ir dzīvs.”

Tā kā Elfrīda ļoti vēlējusies iegūt augstāko izglītību, augstskolā viņa tomēr iestājusies.

Savas biogrāfijas dēļ nav uzņemta Latvijas Valsts universitātē, tāpēc studējusi Ļeņingradas industriālā institūta Rīgas filiālē. Mācījusies gan vakarskolā, gan institūtā, turklāt vēl strādājusi. Pirmā darbavieta – Rīgas telefona tīkla pārvalde. Kad izdegusi kāda telefona savienojumu šahta, par iemeslu uzskatīta diversija, tāpēc no darba atlaisti visi, kam kaut kas nav bijis kārtībā biogrāfijā. Arī Elfrīda.  

Vēlāk atradusi darbu Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā. Turklāt neveiksmīgi apprecējusies un drīz vien izšķīrusies.
Ļoti īpatnējā veidā viņa iepazinusies ar savu nākamo vīru, vēlāko Liepājas teātra aktieri Edgaru Pujēnu. Edgars viņu atradis pēc šķiršanās sludinājumiem, kādus tolaik lika avīzēs. Tajos bija minēti ne tikai šķirto vārdi un uzvārdi, bet arī adreses.
Tolaik Pujēns atradies izsūtījumā, Intā, kur bija notiesāts uz desmit gadiem pēc toreiz populārā 58. panta – dzimtenes nodevība. Kad viņš dienējis padomju armijā, ticis arestēts par izrunāšanos. Citiem sacījis, ka viņam nepatīkot dzīve Padomju Savienībā, tāpēc bēgšot uz ārzemēm. Viņa brālis dzīvojot Zviedrijā, tur arī došoties. Atrodoties lēģerī, viņš uzrakstījis vēstuli Elfrīdai. Tā abi sākuši sarakstīties. Kad 1956. gadā atbrīvots no ieslodzījuma un atgriezies dzimtenē, abi drīz vien apprecējušies.

Elfrīda teic, ka abi bijuši viena viļņa cilvēki, turklāt viņiem saskanējuši politiskie uzskati: abi nav cietuši padomju varu.
Tā kā Edgars Pujēns bija aizputnieks, Elfrīda pārcēlās uz Kurzemi. Interesanti, ka par Elfrīdu sāka interesēties vietējie čekisti. Vēlējušies noskaidrot, no kurienes viņa tāda uzradusies, ja ar mieru precēties ar nesen brīvībā palaistu lēģernieku. Aizputē arī atklājies, ka Edgaram ir aktiera talants. Sākumā darbojies Aizputes pašdarbības teātrī, bet vēlāk, izturot konkursu, pieņemts darbā Liepājas teātrī.    

Liepājā Elfrīda strādājusi dažādos uzņēmumos, pārzinot ar ražošanu saistītos ķīmiskos procesus. Pirms pensionēšanās viņa strādāja uzņēmumā Sarkanais metalurgs galvanizācijas cehā par laboranti. Kaut dzīvesbiedrs Edgars Pujēns jau 1994. gadā devās mūžībā, gluži viena Elfrīda nejūtas. Viņai ir četri bērni, divpadsmit mazbērni un četri mazmazbērni.  

Kas notika ar Grantiņu?

Daudzi agrākie Linarda Grantiņa paziņas uzskata, ka pēc čekas noorganizētajām eksekūcijām Grantiņš ir pamatīgi izmainījies un šodien viņu vairs nevar nosaukt par normālu.  

 
Apcietinājuma laikā Grantiņš ticis ievietots pie kriminālistiem, kas viņu regulāri dauzījuši. Arī pats Grantiņš vēlāk atzina, ka cietumā kriminālisti viņu regulāri līdz samaņas zaudēšanai situši ar ķebli pa galvu. Cik zināms, Vācijā Grantiņš regulāri ārstējies dažādās nervu klīnikās. Zinātāji izteikušies, ka paranoīdā šizofrēnija viņu pārvērtusi par citu personību, kas pati neapzinās savu slimību.

Par to, ka Grantiņam ir garīga rakstura traucējumi, agrāk spilgti apliecināja viņa izveidotais interneta portāls Latvijas Republikas Tautas tribunāls, kurā viņš piesprieda nāvessodu daudziem Latvijas politiķiem, kultūras, reliģijas un sabiedriskajiem darbiniekiem. Visur viņš saredzēja nodevējus, kangarus, provokatorus, Maskavas aģentus un žīdkomunistu mafijas pārstāvjus.

Daudzi bijušie Grantiņa cīņu biedri arī izteikuši nožēlu, ka Grantiņš ar savu neadekvāto uzvedību manāmi diskreditējis kustību Helsinki 86. Tāpat viņi uzsver, ka nepieciešams atšķirt šodienas dīvaino Grantiņu no tā varonīgā Grantiņa, kurš 1986. gadā nodibināja cilvēktiesību organizāciju Helsinki 86 un kurš 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā pirmoreiz okupācijas gados aicināja tautu uz ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa.