FOTO: kā "Deviņvīri" devās samus ķert
Turpinot izglītot copes lietās neaptēstāko Deviņvīru redaktoru makšķerēšanas gudrībās, dodamies ķert lielāko no Latvijā sastopamajām zivīm – samu.
“Posies, brauksim ķert samus!” tā kādudien teica kolēģis Miesnieks. Kādēļ gan ne – sams atšķirībā no nieka asarīšiem, ko ķēru sava zemledus makšķernieka apmācības īsā kursa laikā, vismaz ir liela un cienījama zivs, no kuras varētu kaut ko pagatavot arī visai ģimenei, nevis tikai izsniegt skopas vakariņas kaķim. Tāpēc izstudēju pavārgrāmatā sama pagatavošanas receptes – īpaši kārdinoši izklausījās krāsnī cepts sams –, un biju gatavs piedzīvojumam.
“Pagaidi,” teica Miesnieks. “Makšķeres mums ir, tārpi arī ir, laiva ir sarunāta, taču vēl vajag kvoku.” Te tad arī pirmā lekcija sama ķeršanas teorijā – kvoks pārdesmit centimetrus ir dīvaina izskata rīks (maksā no 8 līdz kādiem 60 eiro), darināts no koka vai plastikāta, kas domāts samu pievilināšanai. Tā galā ir apaļa plāksnīte, ar ko jābaksta ūdenī, cenšoties izvilināt apmēram šādas skaņas – buļ, buļ. Ja buļ, buļ iznāk skanīgs un dobjš, tad sams būs klāt kā likts. Ja ir tikai plokš, plokš, tad nenāks pat raudiņas. Tā vismaz tas ir teorijā. Praksē, kā izrādījās, kvokošana (tā sauc kvoka izmantošanas procesu) nepavisam nav tik vienkārša, kā varētu padomāt; pat pieredzējušajam Miesniekam labi ja pusē mēģinājumu izdevās tāds labi trekns un kārdinošs buļ, buļ.
Zinātāji stāsta, ka sami dzīvojot tajās ūdenstilpnēs, kur ir lielas bedres, un viens no labākajiem variantiem esot Ķeguma HES ūdenskrātuve. Tāpēc devāmies uz turieni. Laiva tiešām bija sarunāta, un atlika tikai kāpt iekšā un kuģot virzienā kur, tā vismaz apgalvoja laipnais laivas saimnieks, esot labākās samu bedres.
Tālākais diezgan pamatīgi atšķīrās no tā, kā es biju iedomājies samu copi. Ilga sēdēšana un šūpošanās viļņos, no kā pamazām jau sāka piezagties jūras slimība, skatoties kā Miesnieks mēģina kvokot. Vēl, protams, var skatīties arī uz savu makšķeri, taču, tā kā samu copē pludiņu neizmanto, tad tā ir diezgan garlaicīga nodarbe. Man teica, ka to, ja sams tiešām pieķersies, uzreiz varēšot just. Nezinu, var jau būt. Tā kā man neviens sams tā arī nepieķērās, tad šajā jautājumā man viedokļa nav. Sirdi sildīja vienīgi fakts, ka arī Miesniekam pēc stundu ilgas šūpošanās viļņos nepieķērās neviens sams. Tātad pilnīgs iztukšītis. Nu, labi, ne pilnīgs – jau kuģojot krastā, man izdevās noķert leknu ūdenszāļu kušķi. Ja es būtu vegāns, tad varbūt iznāktu vakariņas, taču, tā kā tāds neesmu, tad iemetu lomu atpakaļ ūdenī.
Kopumā jāteic, ka samu cope man tomēr patika. Pirmkārt, tāpēc, ka, gatavojoties tai, tu jūties teju vai kā senais mednieks, kurš dodas mežā, lai sagādātu visai saimei alni. Abos gadījumos mērķis ir nopietns, un tu nejūties sevi izšķiedis sīkumos, dzenoties pēc zaķiem vai asarīšiem. Pat ja neko neesi noķēris, tad vismaz jūties tā, it kā būtu palicis tikai soļa attālumā no liela sasnieguma. Jo varēja taču pieķerties! Un tad tik būtu svētki!
Otrkārt, atšķirībā no manā otrajā makšķerēšanas nodarbībā piekoptās spiningošanas samu copē ir krietni mazāk iespēju samudžināt auklu un kaut ko sabojāt. Iemet āķi ar tārpu, sēdi un gaidi. Nevajag neko raustīt un izpildīt sarežģītas kustības. Un tas ir labi tādam diletantam kā man. Slikti tikai, ka nebija samu... Bet gan jau citreiz.
Nedaudz par samiem
Domājams, ka pirmās zivis Latvijā sāka ķert mezolīta laikmetā – ap 7000. gadu pirms mūsu ēras. Visaktīvākā zvejošana noteikti bija lielo upju un ezeru (Lubāna palienās) apkaimē. Un noteikti, ka bez Atlantijas storēm (Acipenser sturio), kuras tolaik bija biežas un ierastas viešņas mūsu iekšējos ūdeņos, galvenais loms tomēr bija Daugavas baseinā mītošais sams (Silurus glanis), jo karpas cistercieši mūspusē ievazāja tikai pērnās tūkstošgades ieskaņā. Kā mūsu senči ķēra? Sākumā droši vien vienkārši dūra! Ar šķēpiem, žebērkļiem. Vēlākajā neolītā parādījās arī kaut kādi tīkli (no kaņepājiem), pīti murdi un citas zivju lamatas, un lietas aizgāja jautrāk! Agrāk, kad Daugava pirmshesu laikos bija krāčaina un diezgan sekla upe, samam droši vien nācās stipri iespringt – augštecē vēl nesen, pirms kādiem 150 gadiem, sama nārsta ziedoni (no aprīļa beigām līdz pat augustam) gaidīja kā gadatirgu. Tad sarosījās gan liels, gan mazs – žebērkļi, dakšas rokās, brideņi padusēs –, un ūsainajam iestājās vakars!
Mūsdienās, protams, makšķernieki samu valdzina pēc visiem copmaņu goda kodeksiem. Sāksim ar pašu galveno – kur šamo meklēt! Te nerunāsim par dažām privātām vai publiskām ūdenstilpēm, kur sams ir nonācis pret paša un dabas vēlmēm. Tātad Daugava un tās vecākie bērni – Aiviekste, Dubna, Pērse, Ogre un Ilūkste. Par Ogres un Ilūkstes attiecībām ar samiem daudz liecību nav. Kādā dziļumā meklēt? Copmaņiem, protams, kārdinošākie ir divu augšējo hesu uzpludinājumi – virs Ķeguma un arī virs Pļaviņām. Sams gan skaitās plēsoņa, bet savā būtībā ir visai slinks visēdājs – pāris dienu pastāvējusi maita viņam varētu būt deserta topa augšgalā. Dziļums jums, protams, jāizvēlas pašiem, bet stāvas kantis, bedru malas neviens vēl nav atcēlis. Kāti – noteikti cieti. Derēs arī karpu kāti un vislielākās akcijas fīderi. Spoles – var gan inerces, gan bezinerces – uz kasetes (it sevišķi – ja gruntojat no krasta) vajadzētu būt vismaz 300 metru auklai. Parastajai auklai – diametrs ap 0,35, pītajai – 0,22. Ko likt uz āķa? Nekas labāks par naktstārpu vēl nav izdomāts! Par kvokiem runājot, te pašam jāizšķiras – vai trenēties kaujas apstākļos vai mājā vannasistabā, kur ir liela varbūtība, ka pēc dažām nodarbībām jūsu ārdurvju rokturis būs ieziests ar kečupu vai zobu pastu.
