Kaspars Stupelis par 20 gadiem blakusvāģī, lauztiem kauliem un tālākajiem lēcieniem

Atceltā sezona

Ziņa, ka šī sezona motokrosā atcelta Covid, dēļ tev nāca kā liels pārsteigums, vai arī biji jau kaut kam tādam gatavs?

Nē, tas nebija pārsteigums. Pirms tam čempionāta organizators jau bija apzvanījis vadošos braucējus un kantētājus, lai uzzinātu viņu viedokli, tāpēc apmēram jau bija skaidrs, uz ko viss virzās. Kad atcēla vienu, otru, trešo posmu, jau diezgan labi varēja noprast, ka to vietā neko citu ielikt nebūs iespējams. Nav arī tā, ka es būtu ļoti sarūgtināts, jo atšķirībā no daudziem citiem sporta veidiem mums tagad vismaz ir skaidrība par nākotni. Neziņa ir ļoti mokoša. Tagad ir skaidrs, ka pasaules čempionāts nebūs, tātad jāpārslēdzas uz kaut ko jaunu.

Un uz ko tad pārslēgsies?

Latvijas čempionāts notiks, tāpēc varbūt varētu pierunāt manu braucēju Vilemsenu tajā piedalīties – tad es vismaz būtu atrādījies saviem faniem. Trasē mani noteikti šovasar varēs redzēt – ja ne blakusvāģos, tad noteikti solo klasē.

Tas būtu pat interesantāk, jo blakusvāģī kā kantētāju visi tevi ir pieraduši redzēt, bet Kaspars Stupelis, kurš pats ir mocim pie ragiem, tas būtu kaut kas jauns!

Darīšu visu, lai varētu startēt. Es taču trīs reizes mēnesī čakli trenējos – pāris reižu nedēļā cenšos kaut kur piedalīties treniņbraucienos. Skaidrs, ka es neesmu Pauls Jonass, taču gribu pats sev sagādāt prieku. Gribu braukt droši un pareizi. Un tad jau arī ātrums neizpaliks. Jāizvēlas tikai klase, kurā braukt, bet gan jau pie amatieriem vai hobija braucējiem varēšu startēt.

Kādas paliek tavas attiecības ar Vilemsenu? Līgumu par sadarbību pagarināsi vēl uz gadu?

Cik zinu, Vilemsens ir noskaņots turpināt braukt. Es arī, jo šogad mēs neesam izdarījuši pilnīgi neko. Tāpēc tomēr būtu vērts vēlreiz pamēģināt un pierādīt sevi. Kaut gan, protams, nevar zināt, kā būs ar atbalstītājiem un iespējām. Atbalstītāju meklēšana arī ir vesela māksla. Taču, ja viss sakritīs, tad nākamsezon darīsim visu to, ko bijām iecerējuši šogad. Varbūt pat iznāks labāk, jo būs vairāk laika sagatavoties.

Smagais ekipējums un dubļu gonkas

Motocikli ar blakusvāģi vairāk populāri laikam ir Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Esi braucis arī kaut kur tālāk?

Ar manu bijušo braucēju Etjēnu Baksu esam bijuši arī Amerikā reklamēt, kas mēs esam un ko darām, bet vairāk gonkas mums tiešām ir Eiropā.

Kāds ir startu skaits pilnā sezonā?

Ja ņemam pasaules čempionātu, tad tas sastāv no 12–14 posmiem. Tās visas ir divu dienu sacensības. Vēl arī Nīderlandes nacionālais čempionāts, kur es startēju ar Baksu, – seši septiņi posmi. Tā nu 25–30 sacensības sezonā sanāk.

Tad būtībā vasarā tev katrs vīkends ir aizņemts?

Jā, ja vasarā iekrīt viena vai divas nedēļas nogales brīvas, tad tas ir daudz.

Ar ko atšķiras nosacītā Jawa ar blakusvāģi no sporta motocikla ar blakusvāģi?

Galvenā atšķirība – ka es tur nesēžu un neizbaudu komfortu...

... cepurē ar ādas ausīm...

Tādas cepures gan man nav. Ir gadījies tā, ka aizeju uz barberšopu, kur priekšā ir čalis; var redzēt, ka motobraucējs, viņam ir ādas veste un viss pārējais. Viņš man jautā – ar ko tu nodarbojies? Saku – esmu motokrosists. Bet viņš man prasa – kur var ādas jaku nopirkt? Kā lai es to zinu? Nevar mūs visus, motobraucējus, mest vienā katlā. Rūc kā vieni, tā otri moči, taču principā tie ir pilnīgi atšķirīgi. Viens ir ielas mocis, otrs ir krosa mocis, trešais ir enduro mocis, ceturtais ir triāla mocis. Braukt ar ielas blakusvāģi vai braukt trasē krosa blakusvāģī – tās ir divas dažādas lietas.

Krosa mocis ar blaķeni ir smagāks?

Domāju, ka mums ir vieglāks. Es gan nezinu, cik sver ielas mocis. Krosa mocis sver ap 200 kilogramiem. Pēdējā laikā gan neesmu redzējis tādu tiešām mūsdienīgu ielas moci ar blakusvāģi. Lai tas būtu stabilāks un drošāks, es domāju, tam jābūt smagākam.

Motosportisti arī paši ir nopakoti gandrīz kā hokejisti – muguras, ceļu un elkoņu sargi, īpaši zābaki un ķivere... Cik sver kopā tas ekipējums?

Hokejā, ja tevi iegrūž bortā, tad ir labi, ka tev tas ekipējums ir, tas tevi pasargās. Motokrosā mēs pēdējā laikā tomēr mēģinām arvien mazāk likt kaut ko sev virsū. Ir ekipējums, kuram ir jābūt, – zābaki, ceļusargi, bruņas (tās arī arvien plānākas kļūst) un aizsargķivere. Un, protams, cimdi, drēbes un brilles. Jo tu vairāk velc virsū, jo esi smagāks un tev ir grūtāk kustēties.

Cik kilogramu kopā tas ir?

Man grūti pateikt. Mans svars ir ap kādiem 83, tad kopā ar ekipējumu būs līdz kādiem 100 kilogramiem. Taču, lai kā tu būtu saģērbies, tādā ātrumā, kādā braucam mēs, kritiena gadījumā slikti būs tā vai tā.

Jūs kā profesionāli sportisti droši vien sveraties gan pirms mačiem, gan pēc. Cik kilogramu nomet vienā sacensību nedēļas nogalē?

No pusotra līdz trim kilogramiem. Man slikts paradums ir tas, ka es gonkas dienā daudz neēdu, tikai brokastis, jo sacensību diena ir piesātināta. Man nepatīk pilnuma sajūta vēderā, es mēģinu ēst kaut ko vieglu – banānu vai kādu batoniņu. Es gan zinu, ka ir braucēji, kas var mierīgi paēst un pēc pusstundas doties uz startu. Bet es neesmu tas gadījums.

Kuras gonkas ir pretīgākas – tās, kuras ir tādas ļoti sausas, putekļainas, vai arī kārtīgi dubļainās?

Man dubļu gonkas patīk. Tādās ir ļoti interesanti, tur ir liels piedzīvojums, laimes spēle. Visi domā, ka pa dubļiem ir grūti, taču ir pavisam otrādi. Ja ārā ir lietus, tad ir daudz skābekļa, arī ātrums nav tik liels, un braucējiem ir vieglāk. Grūtāk ir tad, ja esi ieracies dubļos un moci nākas izcelt.

Ceļ abi – gan braucējs, gan kantētājs?

Jā, protams. Ja mocis nav noslāpis, es sākumā mēģinu viens izcelt priekšgalu, lai var kaut kā izbraukt. Bet principā grūtākās un nepatīkamākās sacensībām ir Latvijas vasaras, kad gaisa temperatūra pārsniedz 30 grādus. Tad ir brutāla braukšana – nevis motokrosa baudīšana, bet elle un izdzīvošana.

Cik ilgi jāmazgājas pēc dubļu gonkas? Dušā jāiet visā ekipējumā?

Tas ir tas, ko cilvēki neredz. Jāmazgājas pašam, un jāmazgā arī tehnika. Ir pamatīgi jāpiepūlas, lai četras brilles, četras ķiveres, zābakus un formas dabūtu tādās krāsās, kā tās ir bijušas. Lai visu sakoptu, paiet visa nedēļa.

Nonākt blakusvāģī

Kā tu vispār nonāci blakusvāģī? Tas tomēr ir jocīgi, ka cilvēks, kurš nodarbojas ar motokrosu, iekāpj blakusvāģī, nevis sēžas pie stūres. Tas taču ir tā kā futbolā pateikt – es gribu spēlēt aizsardzībā! Kurš tad to grib?

Futbolā vai basketbolā tu vari iekļauties komandā un dot savu pienesumu vai arī vari veidot pats savu komandu. Apmēram tā tas bija arī manā gadījumā. Ja tu brauc solo klasē, tev vajag sacensību autobusu, moci, mehāniķi, visu pārējo. Turpretī kā kantētājs tu ieej jau gatavā komandā. Visa pamatā bija finansiālais aspekts: ja es gribēju būt augsta līmeņa motokrosists, tad šī bija reālākā iespēja, kā to izdarīt. Nebija jau tā, ka es piepeši ielēcu blakusvāģī. Mans tētis bija braucis ar blakusvāģi, un es biju viņam kantējis. Man tas nebija nekas svešs un mazliet pat padevās. Jau vēlāk es sapratu, kas tas ir viens no fiziski grūtākajiem motosporta veidiem.

Kāds ir braucēja un kantētāja ieguldījums uzvarai? 50 pret 50?

Es teiktu, ka – jā. Varbūt 40 pret 60.

Kam par labu? Kantētājam?

Patiesībā grūti pateikt. Ļoti daudzi kantētāji izjūt motociklu – un es gribu sevi pieskaitīt pie tādiem – un saprot, ko braucējs grib darīt. Kantētāja misija ir palīdzēt mocim maksimāli ātri virzīties uz priekšu un braucējam braukt drošāk, tādā veidā sasniedzot ātrāko apļa laiku. Taču kantētājs var šo procesu arī palēnināt, ja viņam nepietiek meistarības vai arī viņš ir piekusis. Tas nav gluži kā uz ielas motocikla blakusvāģī – tu apsēdies, un, kā tevi vedīs, tā vedīs. Es varu nosvērties uz nepareizo pusi vai par maz izkantēt, vai arī nebūt pareizajā brīdī pie aizmugurējā rata, lai būtu labāka saķere.

Vai tev vārds “kantētājs” neliekas mazliet divdomīgs? Jo kantēšanai sarunvalodā ir arī cita nozīme. Kā citās valodās to sauc?

Angliski mūs sauc vēl muļķīgāk – par passengers jeb līdzbraucējiem. Jaunībā es ļoti ņēmu to visu pie sirds. Kā šodien atceros – tas bija trešais pasaules čempionātu gads, mana angļu valodas prasme tolaik bija ļoti švakā līmenī. Mēs ar Vilemsenu braucām Spānijas posmā. Man pienāk klāt, filmē un saka – jūs esat kā monkiji. Es pat apvainojos – ko, es esmu kaut kāds mērkaķēns? Kaut gan patiesībā kantētājam tās kustības tiešām ir kā mērkaķēnam.

Kā frančvalodīgie sauc kantētājus? Tu taču esi braucis ar viņiem...

Man liekas – passager. Holandiski ir bakkenist.

Par izkrišanu no moča un lauztiem kauliem

Vai bieži gadās, ka kantētājs izkrīt no blaķenes?

Gadās, ka izkrīt. Taču ir gadījies arī tā, ka braucējs nokrīt no moča. Baks nokrita, un es pieķeros pie stūres un izstūrēju to līkumu.

Kāda ir sadzīvošana komandā? Ar braucēju taču pavadi vairāk laikā kopā nekā ar labākajiem draugiem...

Ir tā, ka pēc vasaras vairs negribas nevienu no komandas redzēt. Taču es apzinos, ka jebkurā komandā var būt nesaskaņas. Reizēm viss ir baigi forši, bet reizēm... Taču es spēju pielāgoties un saprotu to nogriezni, kas man jānoiet ar šiem cilvēkiem.

Komandā laikam galvenā zvaigzne ir braucējs, bet kantētājs paliek otrajā lomā...

Tā ir, taču es pats veidoju savu personību. Lai kādā komandā es būtu, es gribētu domāt, ka cilvēki mani ciena un iedvesmojas no manis kā no personības, nevis tikai skatās, ar ko kopā esmu braucis. Man ir palaimējies braukt ar daudziem tiešām izciliem pasaules klases braucējiem – Serģi, Vilemsenu, Baksu, Adriansenu. Tie ir bijušie pasaules čempioni.

Kā tu atpūties starpsezonās?

Tālu no sporta es neaizeju. Man patīk kalnu divriteņi. Ziemā patīk distanču slēpošana. Man patīk rollerslēpošana. Labprāt braucu ar krosa motociklu solo klasē. Ar šiem sporta veidiem es kaut kā varu atslēgties no blakusvāģu sporta. Es neesmu ne makšķernieks, ne mednieks. Varbūt varētu paceļot, uzkāpt kādā kalnā. Kalni man ļoti patīk. Bet brīvais logs vienmēr ir ļoti mazs – dažas nedēļas, kad varu atslēgties, bet pēc tam virpulis sākas no sākuma.

Vai tu zini, kāds ir garākais lēciens ar motociklu?

Tas noteikti ir veikts Amerikā un mērīts pēdās...

Cik varētu būt metros – virs 100 vai zem?

Pie simts.

Pareizā atbilde ir 107 metri. To 2007. gadā paveica austrāliešu puisis Robijs Medisons.

Jā, zinu viņu. Viņš no Triumfa arkas arī ir nolēcis, Anglijā paceltam tiltam pārlēca pāri. Traks džeks.

Un cik tālu ar blaķeni var aizlēkt?

Gan jau kādu trīsdesmitmetrīgu tramplīnu noteikti esam lēkuši. 25 vai 28 metrus noteikti. Tālākais varētu būt ap 30 metriem. Viens no garākajiem varētu būt Amerikā, kad mēs ar Baksu tur braucām.

Vai tu zini, kam pieder Ginesa rekords lauzto kaulu ziņā motociklistu vidū?

Droši vien Stranam.

Nē, bija tāds kaskadieris Īvels Nīvels – viņam bijuši 433 lauzti kauli. Tev laikam bija kādi trīsdesmit?

Jā, šis tas ir. Tā kā es uz Nīvela fona esmu bērna līmenī. Man viss ir labi.

Tu esi četrkārtējs čempions, taču tādā sporta veidā, kas nav īpaši populārs un visā pasaulē zināms. Nav spožuma. Nav mazliet žēl?

Ir. Reizēm aizdomājos par taisnīgumu, līdzsvarošanu starp sporta veidiem, taču tad sev mēģinu atgādināt, ka ne jau tie tituli un slava ir galvenais. Labi, ir tev tituls un medaļa mājās, taču galvenais tomēr ir ceļš – treniņi zālē vai braukšana. Piedzīvojums – tas ir galvenais! Pēc gadiem neviens neatcerēsies, cik slavens kurš bija. Bet man noteikti būs ko pastāstīt – ko esmu piedzīvojis un pārvarējis. Tas ir galvenais.

Vai arī tu saņem valsts maksātās prēmijas par izcīnīto titulu? Jo tavā gadījumā ir diezgan sarežģīti – tu taču brauc kopā ar citas valsts pilsoni...

Es visu savu karjeru esmu startējis ar Latvijas licenci, esmu Latvijas pilsonis un startējis no Latvijas. Tiesa, ar citu braucēju. Bet arī Pauls Jonass startē Husqvarna komandā. Tā gadās, ka topa braucēji brauc citu valstu komandās. Visačgārnāk bija šogad, kad Krievijas rallija pilots Grjazins tika prēmēts no Latvijas valsts kabatas, jo viņš startēja ar Latvijas licenci. Tas man tomēr liekas ačgārni, ka tādā veidā tiek prēmēti sportisti.

Paldies valstij, ka esmu ticis novērtēts, taču ļoti sāpīgs atgadījums man bija 2003. gadā, kad es vēl biju zaļknābis un neko nepelnīju, braucu ar Vilemsenu un izcīnīju titulu. Es zināju, ka Serģis un Rasmanis vienmēr tika prēmēti, tāpēc arī cerēju uz prēmiju. Taču togad man paziņoja, ka esmu braucis ar citas valsts pilotu un man prēmija nepienākas. Taču pašā laikā zemledus makšķerniekiem un šaha spēlētājiem prēmija pienācās. Tas mani, jaunu puiku, ļoti atsēdināja. Es visu sezonu neko nebiju pelnījis un cerēju uz kādu bonusiņu, lai ziemu varu izdzīvot. Bet tas man nepienācās.

Cik ilgi vēl domā braukt? Vienubrīd gribēji jau mest mieru, bet tad mainīji domas.

Es tā īpaši par to nedomāju. Uz šo jautājumu man ir četras atbildes vienā – viss atkarīgs no tā, vai man turpmāk arī būs motivācija, veselība, vai man būs labs braucējs un atbalstītāji.

Tu taču noteikti esi domājis – ko darīsi pēc sportista karjeras beigām?

Esmu. Man gribētos paņemt pauzi un saprast to virzienu, kurā es gribētu tālāk iet. Varbūt nākamās sezonas laikā es jau likšu pamatus, kurā virzienā iet. Es esmu trenējis cilvēkus, palīdzējis pilnveidoties, sakārtot savu dzīvi un veselību. Es zinu, ka tā būtu niša, kur es varētu darboties un būtu pieprasīts. Bet, ja es kādu sportistu trenētu, tā būtu tieši tā pati dzīve kā tagad, tikai bez startēšanas mačos, bet atbildība varbūt ir vēl lielāka. Nezinu, vai, divdesmit gadus pavadījis ceļā, esmu gatavs vēl dzīvot uz koferiem. Nezinu. Bet varbūt, ja to nedarīšu, man visa tā pietrūks.

Patlaban es nevaru konkrēti pateikt: “Tiklīdz Kaspars beigs sportot, darīs to un to...” Es laikam ļaušos dzīvei un savām sajūtām, iespējām un piedāvājumiem.