Latvijas noslēpumi: kas bija Kuzņecovs, kura vārds tagad rotā sabiedriskā transporta pieturu?

Kādā vasaras dienā Rīgas Porcelāna muzeja darbinieces Maijas Ņikitinas uzmanību piesaistīja angliski runājošs kungs, kurš, apstājies pie stenda ar Matveja Kuzņecova fotogrāfiju, vēlējās uzzināt vairāk par Kuzņecovu ģimeni. Redzot viņa patieso ieinteresētību, Maija Ņikitina parādīja krievu zinātnieces Ralijas Musinas grāmatu par Kuzņecovu dzimtu. Šķirstot materiālu, pie vienas no fotogrāfijām kungs iesaucies: “Tas ir mans tēvs! Es visus šos gadus meklēju ziņas par viņa likteni! Es meklēju ziņas, kur viņš ir apglabāts!” Apmeklētājs, izrādījās, bija Georgijs Kuzņecovs no ASV. Viens no agrāk varenās un slavenās dzimtas pārstāvjiem, kurus vēstures notikumi smagi pārbaudījuši un izkaisījuši dažādās pasaules malās.

Kad kalējs Jakovs atvēra savu pirmo uzņēmumu

Kuzņecovu porcelāna vēsture sākās Krievijas keramikas centrā Gžeļā, Novoharitonovkas ciemā. Tur, kā vēsta avoti, 1812. gadā kalējs (iespējams, no šejienes arī uzvārds – Kuzņecovs, kr. кузнец, kalējs)­ Jakovs atvēra savu pirmo nelielo porcelāna ražošanas uzņēmumu, kas pamazām palielinājās līdz vairākām rūpnīcām, ko Kuzņecovi uzbūvēja vai nopirka. 20. gadsimta sākumā tika izveidots lielākais porcelāna ražošanas uzņēmums visā Krievijas Impērijā.

Kuzņecovu, Krievijas tirgoņu, vecticībnieku, porcelāna ražošanas magnātu, likteņi vairāk vai mazāk saistās arī ar Latvijas vēsturi. Jakova mazdēls Sidors 1841. gadā atvēra fabriku arī Rīgā, Ķengaragā, Dreilingsbušā, par ko liecina arī zīmogi uz traukiem. Toreiz tā bija Rīgas pievārte. Sākumā uzņēmums ražoja pusfajansa, bet no 1851. gada – porcelāna priekšmetus.

Rīga nebija izvēlēta nejauši. Tā tajā laikā bija Krievijas Impērijas daļa. Lai arī Latvijā nav porcelāna ražošanai nepieciešamo izejvielu, Rīgas ģeogrāfiskais stāvoklis nodrošināja labu pieeju ostām, arī dzelzceļa līnijas deva iespēju gan piegādāt izejvielas, gan nogādāt produkciju pasūtītājam. Kuzņecovu lētie un kvalitatīvie izstrādājumi pamazām izkonkurēja ārzemju izstrādājumus un ieguva augstas balvas izstādēs. Turklāt jau no zviedru laikiem, t. i., 17. gadsimta otrās puses, Rīgā bija liela vecticībnieku kopiena, kur tie apmetās, bēgot no vajāšanām. Vecticībnieki bija vajāšanās norūdīti, attīstījuši uzņēmību, skaidru veselo saprātu, pacietību, kā arī neiecietību pret alkohola lietošanu. Nav brīnums, ka no viņu vidus tolaik nāca daudz baņķieru, uzņēmēju un sabiedrisko darbinieku. Arī Kuzņecovi piederēja pie vecticībniekiem.

Uzplaukums. Matvejs, Sidora dēls, Kuzņecovs

Uzņēmums piedzīvoja vislielāko uzplaukumu Sidora dēla Matveja (1846–1911) laikā. Matvejs pēc Sidora nāves 1864. gadā, būdams tikai 18 gadu vecs, pārņēma uzņēmuma vadību (līdz pilngadības sasniegšanai 1867. gadā viņš gan darbojās kopā ar precēto māsu vīriem kā aizbildņiem). Dzimis Duļevā, Matvejs agri sāka apgūt iemaņas uzņēmuma vadīšanā – tēvs viņu 15 gadu vecumā nosūtīja uz Rīgu, lai dēls praksē apgūtu porcelāna ražošanas un fabrikas vadīšanas nianses fabrikas pārvaldnieka, stingrā Rudakova kunga vadībā.

19. gadsimta beigās Matveja vadītā Kuzņecovu sabiedrība faktiski kļuva par porcelāna ražošanas monopolisti Krievijas Impērijā. 1887. gadā tika nodibināta M. S. Kuzņecova porcelāna, fajansa un majolikas izstrādājumu ražošanas sabiedrība, kuras īpašumā bija septiņas lielas moderni aprīkotas fabrikas. Tur tika ražota puse no Krievijas Impērijā ražotā porcelāna un fajansa (jānorāda, ka šeit nav pieskaitītas Matveja brālēna Ivana pārraudzībā esošās fabrikas, kas arī ražoja porcelānu ar Kuzņecovu vārdu, bet atšķirīgu zīmogu).

Kuzņecovu sabiedrība orientējās ne tikai uz elitāru produkciju, bet arī uz masu tirgiem, ņemot vērā plašu gaumes spektru. Kuzņecovi pievērsa lielu uzmanību rekonstrukcijas un uzlabošanas darbiem, plaši izmantoja arī Eiropas tehniskos jauninājumus. Uz materiāliem un izejvielām neekonomēja, turklāt liela daļa no tiem bija Krievijas izcelsmes (māls, smilts, alabastrs, krīts, akmeņogles, malka), bet daļu arī ieveda no ārzemēm (piemēram, dekolus; izmantoja arī mālu no Anglijas, laukšpatu un kvarcu no Norvēģijas un Somijas, ogles no Anglijas). Produkcijas monopolu uzturēja ar tirdzniecības monopolu: sabiedrībai bija savi tirdzniecības nami Maskavā, Pēterburgā, Rīgā, Baku, Varšavā, Odesā, Harkovā, Kijevā un citur. Sabiedrība piedalījās praktiski visos gadatirgos Krievijā. Lai daudzo rūpnīcu produkcija ilgi negulētu noliktavās, tika pētīts tirgus, pasūtītāju intereses. Bija iespējams ātri reaģēt uz patērētāju pieprasījumu vai interešu maiņu. Sabiedrība ražoja ne vien traukus, bet arī majolikas un terakotas rotājumus interjeriem, ikonostasus baznīcām, keramiku fasādes apdarei. Notika arī sadarbība ar Krievijas māksliniekiem, radot augsti kvalitatīvus mākslas priekšmetus, gan maksājot stipendijas Strogonova mākslas skolas audzēkņiem, kuru idejas pēc tam varēja ieviest ražošanā.

Pasaules izstādē Parīzē 1889. gadā Kuzņecovu sabiedrība ieguva Lielo zelta medaļu. 1900. gada Vispasaules izstādē Parīzē apmeklētājus ar savu oriģinalitāti pārsteidza Kuzņecovu sabiedrības radītais porcelāna ikonostass. Parīzē sabiedrība ieguva augstāko godalgu, bet pats Matvejs Kuzņecovs – Goda Leģiona ordeni par Krievijas un Francijas sadarbību izstādes organizēšanā. Un tā ir tikai daļa no godalgām.

1902. gadā Kuzņecovu uzņēmums uz Matveja dzīves laiku ieguva tiesības uz saviem traukiem likt zīmogu – Viņa imperatoriskās augstības galma piegādātājs, kas norādīja uz trauku augsto kvalitāti.

Matvejs Kuzņecovs neesot bijis sabiedrības cilvēks, tomēr, kā tolaik visi ievērojami Maskavas tirgotāji, uzskatījis par savu pienākumu piedalīties Maskavas saimnieciskajā dzīvē. 1901. gadā viņš tika izvēlēts Maskavas pilsētas domē, kur palika līdz 1904. gadam, iekļaujoties tirgotāju vecticībnieku grupā. Bija ievēlēts Maskavas Biržas sabiedrībā. 1892. gadā uz trim gadiem tika ievēlēts par Rīgas Nikolaja I ģimnāzijas goda pilnvaroto…

Kā tolaik visi ievērojami tirgotāji vecticībnieki, Matvejs Kuzņecovs daudz nodarbojās ar labdarību. Viņa intereses vispirms saistījās ar uzņēmuma strādnieku un darbinieku dzīves apstākļu uzlabošanu. Tika ierīkotas skolas, veikali, kur tirgoja preces par pašizmaksu, un slimnīcas (pati ārstēšanās bija par maksu). Kuzņecovu fabrika bija viena no retajām Rīgā, kas piedāvāja mazbērnu novietni 30 bērniem no zīdaiņa vecuma līdz sešiem gadiem. 1901. gadā sabiedrība ziedoja 5000 rubļu plaušu slimību sanatorijas celtniecībai Gžeļā. 1902. gadā par sabiedrības līdzekļiem tika iegādāta istaba Esentukos, kur kalpotāji tika nosūtīti ārstēties. Strādniekiem un kalpotājiem bija ierīkotas baznīcas un lūgšanu nami, un darbinieku atlasē tikusi dota priekšroka vecticībniekiem. Arī stipendiātu atbalstīšana Strogonova mākslas skolā un Mākslu atbalstīšanas biedrībā, konkursu izsludināšana māksliniekiem bija saistīta ar uzņēmuma interesēm.

Vairākus gadus Matvejs bija Rogožkas kapsētas Maskavas vecticībnieku kopienas, kas bija ne tikai vecticībnieku, bet arī labdarības kustības centrs, padomes priekšsēdētājs.

Ģimenes uzņēmums. Ģimenes lieta

Uzņēmums tika pārvaldīts kā ģimenes uzņēmums ar ģimenes kapitālu, ģimenei bija prioritārās mantojuma tiesības. 1865. gadā Matvejs apprecējās ar Nadeždu Mitjušinu no tirgotāju vecticībnieku ģimenes. Viņiem piedzima desmit bērni, no kuriem pieaugušu vecumu sasniedza pieci dēli un divas meitas. Ieguvuši izglītību un apprecējušies, arī Matveja dēli tika iesaistīti uzņēmuma darbā. Oficiāli darbā pieņēma arī meitas Klaudijas vīru. Lai varētu sekmīgi strādāt uzņēmumā, dēli saņēma atbilstošu izglītību komerczinībās, bet vecākais, Nikolajs, bija beidzis arī Maskavas Valsts universitātes Matemātikas fakultātes Ķīmijas nodaļu.

1874. gadā Kuzņecovu ģimene nopirka īpašumu 1. Meščanskas ielā Nr. 41. Šajā rajonā savulaik bija apmetušies daudzi ievērojami Krievijas tirgotāji. 1875. gadā sākas pārbūves darbi: tika nojaukti vecie koka nami un būvēti no akmens; vienstāva ēkas pārbūvētas par vairākstāvu, nedzīvojamās ēkas – par dzīvojamām, tika mainītas fasādes, logi, interjers, pārveidojot īpašumu pēc īpašnieku gaumes un viņu ērtībai. Tomēr tika saglabāts krievu muižas plānojums – galvenās ēkas atradās uz galvenās ielas līnijas, iekšpusē – plašs pagalms ar saimniecības ēkām, šķūņiem, noliktavām, staļļiem utt. Muižas iekšpusē bija plašs augļu dārzs ar lapeni un strūklaku. Tālāk no ikdienas trokšņa, ēkas otrajā stāvā, atradās arī svētajam apustulim Matejam veltītā mājas baznīca jeb lūgšanu telpa. Kuzņecovu īpašuma būvniecībā piedalījās tā laika slavens arhitekts Fjodors Šehtels.

Kad 1892. gadā precējās vecākais dēls Nikolajs, tas bija liels notikums. Īpaši svinībām kādā no Kuzņecovu rūpnīcām izgatavoja ēdienkartes no fajansa, ko rotāja jaunā pāra iniciāļi, un tās pasniedza kā piemiņas suvenīru kāzu viesiem.

Visi ģimenes locekļi dzīvoja ģimenes īpašumā 1. Meščanskas ielā dažādos namos vai dzīvokļos, izņemot jaunāko Matveja dēlu Mihailu, kurš, kā vēsta nostāsti, esot apprecējies pret tēva gribu un tādēļ kopā ar sievu Veru dzīvojis Rīgā, kur vadījis fabriku. Kuzņecovu mazbērni auguši, guvernanšu pieskatīti, mācījušies labās ģimnāzijās. Vasarās īpašuma iemītnieki devušies atpūsties uz ārzemēm vai uz vasarnīcām Krimā, Majoros pie Rīgas vai Verbilkos, kur lielā māja, nopirkta kopā ar fabriku, drīz vien kļuva par Kuzņecovu ģimenes vasaras rezidenci.

Ģimene turēja godā vecticībnieku tradīcijas. Svētdienās un svētkos lūgšanu telpā notikuši dievkalpojumi, ievēroti rituāli. Uz Lieldienām svētīja kuličus, kuri likti uz lieliem, pašu Kuzņecovu ražotajiem traukiem. Pirmajā svētku dienā pagalmā ripinātas olas. Biznesa ķēriens, plašas laicīgās intereses bija kopā ar dziļi reliģiozām jūtām.

Matvejs Kuzņecovs nomira pēkšņi 1911. gada februārī ar sirdstrieku un apglabāts Maskavā, Rogožkas kapsētā. Bēru procesija esot stiepusies vairāku kvartālu garumā. Zārks līdz Rogožkas kapsētai nests uz rokām. Lai pieminētu aizgājēju, pūlī mestas vara monētas. Baznīca, kur notika ceremonija, bijusi pārpildīta. Tur bija sapulcējušies Maskavas tirgotāju augstākie pārstāvji, domes un Biržas komitejas locekļi, labdarības un dažādu citu organizāciju, kur Matvejs bija darbojies, locekļi, radinieki, ģimenes draugi un uzņēmuma darbinieki.

Pēc Matveja nāves uzņēmumi pārgāja viņa mantiniekiem. Kā bija pieņemts tirgotāju slānim, bērni turpināja tēvu darbu, saglabājot un palielinot senču kapitālu. Uzņēmuma pārvaldē darbojās Matveja dēli Nikolajs, Sergejs, Aleksandrs, Georgijs un Mihails, un pēc vīra nāves arī meita Klaudija. Kā vecākais dēls par sabiedrības pārvaldes priekšsēdētāju kļuva Nikolajs. Jaunākais dēls Mihails jau iepriekš dzīvoja Rīgā un vadīja Rīgas rūpnīcas darbu.

Labklājīgajā dzīvē gadījās arī ne visai patīkami notikumi. Drīz pēc Matveja nāves viņa mazmeita Nadežda deva piekrišanu laulībai ar kādu Jurgenu, patīkamu jaunu cilvēku, kurš sācis savu karjeru komercijas jomā. Arī līgavainis bija laimīgs – līgava jauna, skaista, izglītota, bagāta. Drīz pēc laulību ceremonijas jaunie devušies uz dzīvokli, kur bijis paredzēts mielasts. Līgava aizgājusi pārģērbties un ilgi nav rādījusies. Ieraudzījis uz grīdas nomesto plīvuru, Jurgens no kalpones uzzinājis, ka līgava izgājusi pa kalpotāju izeju, iesēdusies karietē un aizbraukusi. Viņš bijis satriekts. Izrādījies, Nadežda mīlējusi citu, precētu cilvēku un laulībai piekritusi tikai mantojuma dēļ: Matvejs mazmeitām piešķīris katrai 75 000 rubļus, ko viņas varējušas saņemt tikai pēc laulību noslēgšanas. Tomēr Nadeždas personīgā dzīve nav kārtojusies veiksmīgi. Radinieki viņu atcerējās kā nervozu un slimīgu sievieti. Dzīvojusi māsas Margaritas ģimenē – sākumā Rīgā, tad emigrācijā ASV, kur mirusi 1960. gadā.

Dēli uzņēmumu pārvaldīja sekmīgi. Uzņēmuma vērtība auga. Netika aizmirsta arī labdarība, darbošanās sabiedrības interesēs un Maskavas pilsētas domē. Savukārt 1914. gadā Rīgā, Maskavas ielā, netālu no fabrikas, tika celta pareizticīgo baznīca. Naudu ziedoja arī iedzīvotāji, pilsēta. Baznīcai bija paredzēts porcelāna ikonostass un fajansa detaļas interjerā. Plānus izjauca karš. Baznīca palika nepabeigta.

Par labu badacietējiem

Sākoties Pirmajam pasaules karam, pirmā triecienu saņēma fabrika Rīgā. 1913. gadā tā bija iespaidīga ražotne ar gandrīz trim tūkstošiem darbinieku. Sākoties karam, mazā pieprasījuma un izejvielu trūkuma dēļ ražošanu samazināja, bet 1915. gadā fabrikas iekārtas 140 vagonos evakuēja uz Kuzņecoviem piederošajiem īpašumiem Krievijā. Kara laikā tika izpostīti daudzi ražošanas korpusi, noliktavas un dzelzceļa atzars. Mihails un Vera Kuzņecovi pameta Rīgu un atgriezās Maskavā.

Pēc oktobra apvērsuma Krievijā sākumā fabrikās palika vecā administrācija un tiesības uz peļņas procentiem. Uzņēmēji domāja, ka padomju vara ilgi nenoturēsies. Taču Pilsoņu karš, nacionalizācija un sarkanais terors visu mainīja. 1918. gada vasarā jau sākās masveida emigrācija.

Pēc revolūcijas namu 1. Meščanskas ielā nacionalizēja. 1918. gada 1. aprīlī Kuzņecovu īpašumu ieņēma bruņota 40 cilvēku grupa, kas sevi dēvēja par neatkarīgajiem anarhistiem. Pēc anarhistu padzīšanas un Kuzņecovu galda piederumu atkarošanas tikusi sarīkota Kuzņecovu mantu izdalīšana visiem, kas to vēlējās. Rinda bijusi gara. Mantas – cepures, cilindri, korsetes, grāmatas. Viss vērtīgākais gan tika atdots Valsts ārkārtējai komisijai jeb čekai. 1922. gadā tika izdemolēta mājas baznīca. No Kuzņecovu lūgšanu telpas par labu badacietējiem tika paņemti daudzi dārgakmeņi, vairāk nekā 100 ikonu rīzas (apkalumi), svečturi, krusti. Runāja, ka sudrabs izkausēts, ikonas pārdotas ārzemēs, daļa izmestas vai izmantotas kā dēļi (vecticībnieku ikonas gleznoja uz cipreses koka, ko negrauž ķirmji). Dažas 17. gadsimta ikonas un nedaudz no īpašuma nodeva muzejam. 1924. gada martā Maskavas vadība slēdza lūgšanu telpu, bet ēkas atdeva strādniekiem dzīvošanai. Ēkā atradās dažādas iestādes, banka, bet no 1988. gada māju īrē Maskavas Kultūras fonds. Tur iekārtota muzeja istaba, kas veltīta tirgotāju ikdienai. No īpašuma tagad palikušas tikai dažas mājas. Lielāko daļu īpašuma nojauca 60.–70. gados, kad blakus būvēja metro staciju Botāniskais dārzs.

Matveja Kuzņecova vecākā meita Klaudija ar jaunākās meitas Marijas Turkovas ģimeni pārcēlās uz mazu bēniņu dzīvoklīti Novinska bulvārī; kopā ar viņām dzīvoja arī divas guvernantes, kas bija kļuvušas par ģimenes loceklēm. No mājas Meščanskas ielā izdevās izvest dažas mēbeles un pat Behšteina koncertklavieres, gramofonu un plates ar operas mūziku. Mazmeita Marina stundām varējusi klausīties šīs plates un zinājusi no galvas operu ārijas. Klavieres gan pēc gada atņemtas un atdotas kādam tautas klubam. Sākumā dzīvojuši kā tolaik visi buržuji – pārdodot visu, ko iespējams pārdot, dārglietas, galdautus, aizkarus. Bijuši pastāvīgi uzpircēji, un Klaudija mācējusi labi kaulēties. Reizēm Klaudija, miljonāra meita, esot arī pati tirgojusi tirgū pašceptus pīrādziņus. Neraugoties uz to, ka agrāk dzīvojusi ar pavāriem un kalpiem, viņa pēc revolūcijas esot pazemīgi pieņēmusi dzīvesveida maiņu. Ģērbusies vienkārši un pat vecmodīgi – gari tumši svārki un kaftāni. Garie sirmie mati saņemti uz augšu un sasprausti mezglā. Bijusi reliģioza, ievērojusi vecticībnieku paražas. Pie viņas bieži uz vakariņām pulcējušies arī citi Maskavā palikušie Kuzņecovi. 1923. gadā Klaudija arī pārcēlās uz Rīgu.

Jauna dzīve. Rīga

Pēc revolūcijas un īpašumu nacionalizācijas katram ģimenes loceklim bija jāizvēlas, ko darīt tālāk. Lielākā daļa Kuzņecovu pārcēlās uz Latviju, Rīgu, kur bija palikusi vienīgā Kuzņecovu fabrika, kas nebija nacionalizēta, arī māja, daži īpašumi.

Uz Rīgu sākumā aizbrauca četri no pieciem Matveja dēliem: Nikolajs, Sergejs, Aleksandrs un Mihails ar ģimenēm. Brauciens no Maskavas drīzāk atgādināja bēgšanu. Palikt tur vairs nebija droši. Pirmais atgriezās jaunākais dēls Mihails un sāka darbu, lai atjaunotu fabrikas darbību.

Drīz pēc Kuzņecovu aizbraukšanas sākās aresti. Piektais brālis, Matveja dēls Georgijs, kā arī Aleksandra dēls Nikolajs ar ģimenēm tika arestēti un nosūtīti uz Sibīriju, Toboļsku. Viņus notiesāja kā latviešu spiegus par to, ka sarakstījušies ar radiem Rīgā. Pateicoties Latvijā jau esošo Kuzņecovu pūlēm, viņiem izdevās pārcelties uz Rīgu. Maskavā uz dzīvi palika divas Klaudijas meitas un Matveja Kuzņecova jaunākā meita Anna ar ģimenēm.

Sergeja dēla Borisa ceļš uz Rīgu arī nebija vienkāršs. Viņš neaizbrauca no Padomju Krievijas tad, kad tas bija iespējams. Pēc dažiem gadiem tomēr nolēmis bēgt, pārgājis Somijas robežu, brīnumaini izglābies no robežsargiem ar suņiem. No Somijas kaut kā ticis līdz Latvijai. Rīgā Boriss dzīvojis pie vecākiem, ilgi slimojis. Boriss sācis strādāt Kuzņecovu porcelāna fabrikā, bet nav spējis atkopties, 1941. gadā saslimis un nomiris.

Rīgas fabrikā strādāja gandrīz visi Kuzņecovu ģimenes locekļi. Jau 1921. gada janvārī Latvijas prese ziņoja, ka fabrika ir atsākusi darbu un turpina ražot izstrādājumus ar Kuzņecovu zīmogu. Postījumu un evakuācijas dēļ fabrikā nebija nepieciešamo iekārtu, trūka darbinieku un kapitāla. Bijusi pat doma fabriku pārdot somu firmai Arabia, tomēr ražošanu izdevies izglābt, pateicoties arī Latvijas valsts atbalstam. Sākumā ražošanā izmantoja porcelāna masu, kas vēl bija pagrabos, un saglabājušās pirmskara laika trauku formas. Pirka arī tā sauktos baltos traukus no ārzemēm, ko pēc dekorēšanas pārdeva jau ar Kuzņecovu fabrikas zīmogu.

1926. gadā ražošanā bija nodarbināti 458 cilvēki. Fabrikas darbs lielā mērā bija atkarīgs no ārējā tirgus, jo materiālus ieveda no Eiropas. Preču lielāko daļu tirgoja uz vietas, lai gan daļu arī eksportēja. Latvijas tirgus ir mazs, sarežģītāk iegūt kvalitatīvas izejvielas un eksportēt produkciju. Lai arī eksportēja, tomēr ne vairs tādos apjomos kā iepriekš. Samazinājās arī nodarbināto cilvēku skaits. Reizēm strādniekiem algas vietā deva čekus trauku saņemšanai. 1931. gadā 219 strādnieki sāka streiku.

1933. gadā daļu akciju pārdeva talantīgam uzņēmējam, inženierim ķīmiķim Mārtiņam Kalniņam, ko ievēlēja par AS M. S. Kuzņecovs valdes priekšsēdētāju. Sabiedrība pamazām atguvās, 1935. gadu beidza ar peļņu, un fabrikā strādāja jau ap 750 strādnieku. Izstrādājumu līmenis bija augsts. Pieaicināja darbā pazīstamus māksliniekus – Romanu Sutu, Jēkabu Bīni, Vili Vasariņu, Ansi Cīruli. Suta izveidoja arī skolu fabrikas mākslinieku apmācībai.

1938. gadā fabrikā strādāja jau 500 cilvēki. Pieauga sortiments. Izgatavoja arī tehniskos priekšmetus, fajansu celtniecībai, elektroizolatorus, šamota izstrādājumus, ķieģeļus. Keramikas fabrika ražoja keramikas izstrādājumus. Tobrīd Rīgā dzīvoja ap 30 Kuzņecovu ģimenes locekļu. 

200 bļodiņu un 200 krūzīšu Garlība Merķeļa pamatskolai

Peļņu veicināja arī fabrikas augstais prestižs. 1935. gadā Latvijas sūtnis Briselē uzdāvināja Beļģijas karalim servīzi, kas bija darināta pēc Romana Sutas skicēm (tā raksta Jaunākās Ziņas 1935. gada 25. jūlijā). Vispasaules izstādēs Briselē (1935) un Parīzē (1937) Kuzņecovu porcelāns no Latvijas ieguva augstas godalgas (Jaunākās Ziņas 1935. gada 4. oktobrī un 1937. gada 7. decembrī). Sakarā ar Kuzņecova fabriku dibināšanas 125 gadu jubileju un atzīmējot augstos sasniegumus starptautiskajās izstādēs, 1937. gadā Latvijas valdība Nikolajam Kuzņecovam un viņa brālim Matvejam piešķīra IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet Klaudijas znotam un fabrikas tehniskajam direktoram Anatolijam Turkovam – IV pakāpes Atzinības krustu. Uzņēmuma vadība par godu šim notikumam tika pieņemta audiencē pie Valsts prezidenta. Audiences laikā Kuzņecovi nodeva Valsts prezidenta rīcībā traukus 10 000 latu vērtībā, ko prezidents varēja nodot skolām vai citām iestādēm pēc sava ieskata.

Savukārt audiencē pie Valsts un Ministru prezidenta, kā 1937. gada 17. novembrī raksta Valdības Vēstnesis, A/S Kuzņecovs porcelāna fabrikas pārstāvji Kuzņecovs un Kalniņš Kārlim Ulmanim pasnieguši porcelāna medaļu, kuras vienā pusē bijuši Valsts un Ministru prezidenta un kara ministra attēli, bet otrā – valsts ģerbonis un uzraksts Dievs, svētī Latviju!.  

Pārlapojot 30. gadu presi, Kuzņecovu vārdu varam bieži pamanīt sabiedriskās aktivitātēs. Kuzņecovu porcelāna fabrika regulāri ziedoja balvas dažādām labdarības loterijām, sporta sacīkstēm, Lielajam pavasara tirgum Rīgas Latviešu biedrībā, dažādiem aizsargu pasākumiem. 1937. gada februārī Preses balles karnevāla balvai ziedota vāze latviskā gaumē. Atbalstījuši un veicinājuši filmas Zvejnieka dēls uzņemšanu un Uzvaras laukuma izveidi Rīgā. 1937. gada maijā sabiedrība ziedojusi Siguldas pils izdaiļošanai greznu vāzi pils ēdamzāles kamīnam, bet Ķemeru viesnīcas atklāšanā 1936. gada maijā Kuzņecovu sabiedrība dāvina mākslinieciski darinātu vāzi (mākslinieces Meijas darbs).

Nav aizmirstas arī izglītības iestādes. 1939. gadā Kuzņecovu sabiedrība Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai dāvinājusi izrakteņu un to izstrādājumu paraugus un kolekcijas. 1940. gada janvārī nolemts ar 100 latiem atbalstīt Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļas apdāvinātāko, bet trūcīgāko audzēkni. Fabrika Valkas pamatskolai dāvināja 231, bet Rīgas pilsētas Garlība Merķeļa 20. pamatskolai lielāku daudzumu porcelāna trauku — 200 bļodiņu, 200 krūzīšu, 75 šķīvjus un sešas mākslinieciski darinātas puķu vāzes.

Dzīvojuši draudzīgi, bijuši viesmīlīgi

Matveja vecākā meita Klaudija pēc mātes nāves bija uzņēmusies rūpes par visu ģimeni. Viņa gan strādājusi uzņēmumā, gan rūpējusies par brāļu un māsas ģimenēm, darbojusies dažādās labdarības organizācijās. Rīgā Klaudija bija atgājusi no sabiedriskās dzīves, vairāk nodarbojusies ar ģimeni. Tomēr viņa dzīvi interesējusies par Rīgas fabrikas dzīvi. Neraugoties uz to, ka ilgus gadus dzīvojusi lielā bagātībā, viņa Rīgā, tāpat kā Maskavā, pacietīgi panesusi kraso dzīves apstākļu maiņu. Klaudija bijusi ļoti reliģioza. Istabā bijis stūrītis ar ikonām, kur vienmēr degušas sveces. Viņa stingri ievērojusi gavēņus, pat tā, ka reizēm grīļojusies aiz nespēka. Bet, neraugoties uz dievbijību, viņa, kā daudzi Kuzņecovi, mīlējusi spēlēt kārtis.

Kuzņecovi Latvijā dzīvojuši vienkārši. Visi – gan jaunie, gan vecākā paaudze – strādājuši fabrikā. Vasarā Jūrmalā īrējuši vasarnīcu, kur dzīvojušas sievas un bērni, bet vīri atbraukuši ar vilcienu nedēļas nogalēs vai vakaros. Dzīvojuši draudzīgi, bijuši viesmīlīgi. Kuzņecovu jaunatne aizrāvusies ar tenisu, bijuši Rīgas tenisa kluba biedri. Plašajā Kuzņecovu ģimenē vārdi bieži atkārtojās, tādēļ tika izdomāti dažādi mīļvārdiņi, kā cits citu sauca ģimenes locekļi.

Vairāki no Kuzņecoviem dzīvoja nelielos dzīvokļos tā sauktajā saimnieku mājā, kas atradās pie fabrikas. Tā bija neliela divstāvu koka māja. Pie mājas bija dārzs, ko iekļāva žogs, kas atdalīja māju no fabrikas. Klaudija aizņēmusi tikai vienu istabu pirmajā stāvā, blakus kopīgajai ēdamistabai. Mājā bija kopīga virtuve, kur saimniekoja pavāre. Tur pusdienojuši visi mājā dzīvojošie, kā arī tie Kuzņecovi, kas bija atbraukuši uz fabriku darīšanās.

30. gadu beigas iesākas ar zaudējumiem lielajā un draudzīgajā ģimenē. 1936. gada 18. maijā 69 gadu vecumā no sirds slimības nomira ievērojamā porcelāna rūpnieka Matveja Kuzņecova vecākā meita Klaudija. Klaudija saaukstējusies, smagi saslimusi, un viņu aprūpēt bijusi noalgota žēlsirdīgā māsa, katru dienu braucis arī Kuzņecovu ģimenes ārsts. Divas mūķenes dienu un nakti lasījušas lūgšanas. Miljonāra Matveja Kuzņecova vecākā meita nomirusi mazā istabiņā. Tomēr, lai arī Klaudija dzīvojusi vienkārši un Rīgā viņai nav bijis pārāk daudz draugu, bēres bijušas lielas, daudzi cienījuši viņu kā vecāko Kuzņecovu meitu.

1937. gada nogalē 67 gadu vecumā nomira Matveja dēls Aleksandrs, bet 1938. gada 19. oktobrī – arī Matveja vecākais dēls Nikolajs, uzņēmuma vadītājs. Vēl tikai tā paša gada aprīlī ģimene bija sveikusi Nikolaju viņa 70 gadu jubilejā. Viņš bijis dzīvespriecīgs, enerģisks, darbīgs. Nekas nebija liecinājis, ka viņš nenodzīvos līdz nākamajai dzimšanas dienai. Bet gadījās tā, ka viņš tramvajā sadauzīja kāju. Jauna trauma jau reiz traumētajā vietā izsaukusi iekaisuma procesu. Operācija nepalīdzēja, sākās gangrēna. Nikolajs piekritis kājas amputācijai, taču organisms bijis stipri novārdzis un nav spējis cīnīties. Kolēģi viņu atcerējās kā cilvēku, kurš apņēmīgi īstenojis iecerētos plānus, pats personīgi piedalījies uzņēmumu vadīšanā. Lielās materiālās iespējas nebija viņu padarījušas par tādu bagāta cilvēka dēlu, kurš tikai tērē vecāku kapitālu. 1938. gada vasarā nomira arī Vera, jaunākā brāļa Mihaila sieva, un drīz no dzīves šķīrās arī pats Mihails, Matveja Kuzņecova jaunākais dēls. Īsā laikā no dzīves bija aizgājuši četri no dzīvi palikušajiem ievērojamā uzņēmēja Matveja Kuzņecova bērniem. Vēl viens no Matveja dēliem, Georgijs, pēc dažiem gadiem mirs izsūtījumā

Sibīrijā…

Jaunas represijas. Jauns karš

Nodibinoties padomju varai, Kuzņecovu īpašumus īsā laikā nacionalizēja jau otro reizi. Atkal sākās represijas, kas smagi skāra Kuzņecovu ģimeni. 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēja astoņus Kuzņecovu ģimenes locekļus, izsūtījumu pārdzīvoja tikai trīs. Divi no ģimenes locekļi bija arestēti jau 1940. gadā, notiesāti kā tautas nodevēji un nomira nometinājuma vietās. Vēl divus Kuzņecovus arestēja drīz pēc Otrā pasaules kara sākuma, kad vācieši jau tuvojās Rīgai, un 1941. gada 27. jūnijā noslepkavoja Rīgas Centrālcietumā. Viens no viņiem bija Matveja Kuzņecova mazdēls Matvejs, Kuzņecovu rūpnīcas ķīmiķis. Viņš Rīgā apprecējās ar māsīcu Jeļenu Kuzņecovu, viņiem piedzima meita Tatjana, tomēr pēc laika izšķīrušies. Jeļena apprecēja Pjotru Dolgovu, kurš arī strādāja porcelāna fabrikā. Savukārt Matvejs apprecējās ar fabrikas strādnieci Praskovju. Pēc fabrikas nacionalizācijas Matvejs un Pjotrs abi turpināja strādāt fabrikā. Kā atcerējās Matveja Kuzņecova meita Tatjana, 23. jūnijā tēvs aizkavējies darbā rūpnīcā kopā ar toreizējo rūpnīcas direktoru Georgu Kruglovu. Kabinetā ienākuši karavīri, kuri meklējuši diversantus. Bijušas ziņas, ka no fabrikas it kā tikušas dotas zīmes ienaidnieka – vācu – aviācijai. Kuzņecovu ģimenes locekļi kādam likušies vispiemērotākie diversantu lomai. Matvejs ar Pjotru Dolgovu arestēti un aizvesti uz Centrālcietumu. Uz ģimenes pieprasījumiem tikai atbildēts, ka notiek apstākļu noskaidrošana. Tad Tatjana dzirdējusi pa radio paziņojumu, ka tautas ienaidnieki ir uz nāvi notiesāti un viņiem izpildīts nāvessods. Nosaukts arī sodīto saraksts, kurā Tatjana sadzirdējusi sava tēva un audžutēva vārdus. Nākamajā dienā Rīgā ienācis vācu karaspēks. Jeļena Kuzņecova kopā ar Praskovju meklējušas Matveja un Pjotra mirstīgās atliekas, lai varētu pienācīgi apglabāt. Gandrīz nedēļu pēc aresta radinieki abus ar grūtībām atpazinuši Centrālcietumā nošauto vidū. Matvejs bijis tā izkropļots, ka viņu spējusi atpazīt tikai viņa māte. Uz Pjotra ķermeņa nav bijis ložu pēdu, tikai sitieni. Jeļena ilgi nespējusi noticēt notikušajai nelaimei. Abi nogalinātie bija bijuši viņas vīri. 1944. gadā arī Jeļena ar meitu Tatjanu nolēmusi pamest Latviju, taču Vācijā nonākušas padomju okupācijas zonā un atgriezušās Rīgā. Jeļena vēl ilgi meitai Tatjanai vairījusies stāstīt par ģimenes vēsturi, jo baidījusies, ka arī ar viņām varētu izrēķināties.

Savukārt Matveja mazdēla Nikolaja ģimene izsūtījumu piedzīvoja divreiz. Pirmo reizi viņi tika izsūtīti vēl no Maskavas, taču ģimenei izdevās viņus izsaukt uz Rīgu. Meita Marina piedzima izsūtījumā Toboļskā. Viņa 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vecākiem un brāli, būdama 16 gadu veca, tika izsūtīta vēlreiz – šoreiz no Rīgas. Lai arī ģimenei atnākuši pakaļ trijos naktī, māte Sofija, iespējams, atcerēdamās iepriekšējo izsūtījumu, reaģējusi zibenīgi. Viņa salikusi līdzi siltās drēbes bērniem, sev un vīram. Neuzkrītoši uzlikusi jostu, kur bijušas iešūtas zelta monētas, paņēmusi līdzi arī dārglietas. Izvedēji tikmēr bijuši aizņemti ar istabu pārmeklēšanu, atliekot malā iepatikušās lietas. Nobijušos Marinu uzrunājis jauns puisis, kas bijis izvedēju rindās. Viņš licis ielikt līdzņemamajās mantās arī Marinas pašas rotaslietu lādīti, kur meitene glabāja savas ķēdītes, auskarus, krellītes. Tie lieti noderējuši vēlāk, iemainot pret maizes gabalu vai kādu saldētu zivi.

Ģimenes galvu Nikolaju Šķirotavā atšķīra no ģimenes. Sieva Sofija vēl iedevusi līdzi vienu no sagatavotajiem koferiem. Vēlāk ar šausmām sapratusi, ka vīram atdevusi bērniem paredzētās lietas. Vilcienā kopā bijuši izsūtītie latvieši, krievi, ebreji, kā atcerējās Marina, visi bijuši patīkami cilvēki. Pēc trīs nedēļām ceļā Marina ar māti un brāli Kirilu nonākuši Novosibirskā, kur ar baržu pa Obu aizvesti uz Narimsku, vēlāk nonākuši Kolpaševā. Uz baržas Marina negaidīti satikusi savu krustmāti Mariju Kuzņecovu, Matveja dēla Georgija sievu. Abas apskāvušās, izraudājušās, uz atvadām krustmāte iedevusi Marinai savu platīna brošu ar briljantiem – vēl vienu glābiņu no bada nāves.

Narimskā cara laikā trimdā bijis arī pats Staļins (redzējušas viņa mājiņu). Salīdzinot ar izsūtīto dzīves apstākļiem, Staļina mājiņa likusies izcila. Dzīvošana taigā, barakā, knišļi, utis, vēlāk dzīve zemnīcā. Māte pa ziemu plānos Rīgas zābaciņos ar ragaviņām braukusi pa sādžām, pārdodot visu, ko iespējams pārdot. Marina strādājusi gan ķieģeļu fabrikā, gan krāvusi ogles, gan gājusi meža darbos. Sākumā pārinieks atteicies strādāt ar jauno meiteni (bābu, sievišķi), bet vēlāk slavējis viņas izturību (viņa taču ir divu veču vērta!). Iespējams, palīdzējis arī Kuzņecovu raksturs, kas neļāvis padoties.

Par tēvu kādu laiku nav bijušas nekādas ziņas, līdz 1942. gada augustā saņēmuši vēstuli no Soļikamskas. Tēvs rakstījis, ka ļoti uztraucas par ģimeni, par to, kā viņiem klājas. Rakstījis, ka nēsā sievas Sofijas vilnas jaku, ka no meitas Marinas mēteļa uztaisījis segu, un šīs lietas viņam tik ļoti ļauj justies tuvāk savai mīļajai ģimenei. Un ļoti uztraucies, ka pie viņa palikuši dēla Kirila ziemas zābaki – kā gan viņš ziemā bez tiem?… 1943. gada vasarā tēvam ļāvuši doties pie ģimenes, tikai – nomirt. Nikolajs Kuzņecovs, agrāk skaists, ziedošs vīrietis, tagad izskatījies pēc večuka, pārvietojies ar spieķi, uzpampušām kājām. Lai arī smagi slims, Nikolajs centies palīdzēt ģimenei, iekārtojies gaļas kombināta plānu daļā, kur saņēmis pusdienas un reizēm arī šādus tādus produktus, kas bijis liels atspaids. Tomēr jau tā paša gada novembrī Nikolaja veselība strauji pasliktinājusies, viņš nespēkā pakritis darbavietā un nomiris.

Pēc kara dzīve kļuvusi nedaudz vieglāka. Brāli Kirilu palaiduši mācīties uz Tomsku. Pēc tam viņš iekārtojies uz dzīvi Kuibiševā, nodibinājis ģimeni. Viņš Rīgā nav atgriezies, palicis Samarā.

Izsūtījumā Marina iemīlējusies. Mīļotais arī bijis no izsūtītajiem, tomēr kopdzīve nav izdevusies. Lai nu kā, bet 1958. gadā pēc izsūtījumā pavadītajiem 17 gadiem Marina kopā ar māti un dēliņu Vadimu atgriezās Rīgā. Kādu laiku dzīvojusi pie māsas, pie paziņas. Taču miliči pavēlējuši doties projām no Rīgas, tāpēc kādu laiku dzīvojusi arī Maskavā, līdz ar Ministru Padomes atļauju varējušas palikt uz dzīvi Rīgā. Marina sākusi strādāt Leļļu teātrī, kur 32 gadus pārzinājusi rekvizītus un noliktavu.

Liela daļa Kuzņecovu, kuri pārdzīvoja represijas un karu, emigrēja. Sergejs kopā ar meitām kara beigās aizbrauca no Latvijas, miris 1945. gadā Vācijā (tagad – Čehijā). Viņa meitas Margarita un Nadežda, un mazdēls Vladimirs pēc tam emigrēja uz ASV. Uz ASV emigrēja arī Matveja mazmazdēls un Nikolaja dēls Georgijs. Klaudijas mazmeita Marina Turkova ar māti, vīru un bērniem nonāca Austrālijā.

Georgija Kuzņecova ceļojums uz Magadanu

Matveja Kuzņecova bērnu un mazbērnu pēcteči, kas izglābās no represijām un kara sekām, tagad dzīvo Latvijā, Krievijā, ASV un Austrālijā. Viņi tur piemiņā savas ģimenes īpašo likteni. Pēc neatkarības atjaunošanas bija iespēja atgūt dažus nekustamos īpašumus, taču pašu fabriku saskaņā ar privatizācijas noteikumiem atgūt nebija iespējams. Grūti pateikt, kā būtu noticis, ja Kuzņecovu mantiniekiem būtu bijusi iespēja atgūt arī pašu porcelāna fabriku. Vai būtu bijis iespējams trešo reizi atkārtot veiksmes stāstu un atjaunot Kuzņecova vārda spožumu? Porcelāna ražošana piedzīvo krīzi visā Eiropā, dārgās izejvielas un energoietilpīgā ražošana, lētie izstrādājumi no Ķīnas, kā arī pašu patērētāju paradumu maiņa, kad vairs kā statusa apliecinājumu nepērk krāšņās un dārgās servīzes, aizvien vairāk uzņēmumiem liek samazināt vai pavisam apturēt ražošanu. No visām bijušajām Matveja Kuzņecova ģimenes fabrikām ražošanu turpina tikai Duļevas fabrika Krievijā.

Georgijam Kuzņecovam māte Olga bija daudz stāstījusi par viņa tēvu, Georgiju, vienu no izcilās Kuzņecovu ģimenes. Georgijs jau bija viesojies Latvijā, meklējis tēva atdusas vietu, domājis, ka viņš ticis nogalināts vēl Rīgā. Georgijs savulaik pat meklējis ziņas par tēva likteni toreizējā Rīgas Porcelāna rūpnīcā, protams, neveiksmīgi. Niecīgās krievu valodas zināšanas, kā arī nepieciešamība orientēties, kuros arhīvos pieprasīt un atrast informāciju par represētajiem, arī neveicināja viņa meklējumus. Šoreiz, Latvijas apmeklējuma priekšpēdējā dienā, viņa radiniece, ar kuru viņš ceļoja kopā, pierunāja Georgiju iegriezties Rīgas Porcelāna muzejā, lai vēlreiz aplūkotu liecības par ģimenes vēsturi un varbūt uzzinātu kaut ko jaunu. Un viņiem paveicās.

Georgijs Kuzņecovs, Aleksandra dēls, 1941. gada maijā tika notiesāts ar astoņu gadu brīvības atņemšanu. Georgija sieva Olga tolaik bijusi gaidībās. Viņa bieži braukusi uz Centrālcietumu, vedusi vīram paciņas. Tikšanās reizēs vīrs dedzīgi mudinājis Olgu doties projām no Latvijas, solot pats viņai noteikti pievienoties kaut kad vēlāk. Olgai izdevās aizbraukt uz Vāciju, tur viņai piedzima dēls Georgijs, kurš savu tēvu nekad tā arī neieraudzīja. Olga vēlāk apprecējās ar amerikāņu pulkvedi, ģimenē piedzima vēl divas meitas. Georgijs, Georgija dēls, dzīvo ASV, Havaju salās.

Georgijam ļoti paveicās, uzrunājot tieši Maiju Ņikitinu, kura muzejā pēta Kuzņecovu vēsturi un labi pārzina ģimenes dzimtas koku. Georgijs uzzināja, ka viņa tēvs nav nošauts Rīgā, bet miris no tuberkulozes 1944. gada 29. aprīlī Magadanas apgabala Sevvostlagā. Tas viņam bija emocionāls brīdis – pēc ilgiem meklējumiem pēkšņi atklāt patiesību. Pēc Rīgas apmeklējuma Georgijs uzreiz ieplānoja braucienu uz Magadanu. Viņš apmeklēja vietu, kur agrāk atradās slimnīca, kurā nomira viņa tēvs. 2017. gadā Georgijs Kuzņecovs mēnesi ceļoja pa Izraēlas svētajām vietām; viņš bija paņēmis līdzi četrus krustus, izgatavotus no nogrimušu kuģu vara platēm, kuras savulaik atradis, nirstot Havaju salās (Georgijs ir sportists, nodarbojas arī ar niršanu). Krustus viņš svētīja pareizticīgo baznīcā Jeruzalemē, Svētā kapa baznīcā un citās svētās vietās. Pirms došanās uz Magadanu, 2018. gada augustā Georgijs pasūtīja īpašu gravējumu, ar mērķi atstāt vienu krustu tēvam. Pašlaik šis krusts atrodas nelielā kapelā, kas bija uzcelta darba nometnes ieslodzīto piemiņai. Pārējos divus krustus Georgijs ir uzdāvinājis draugiem, vienu atstājis sev.

Georgijs saudzīgi glabā ģimenes relikvijas – tēva gredzenu, porcelāna nieciņus, izgriezumus no avīzēm, vecāku privātas lietas. Tagad Georgijs plāno vēl vienu Magadanas apmeklējumu. Šoreiz – lai ierīkotu piemiņas vietu savam tēvam, kas būs arī liecība par šo stipro, darbīgo ģimeni, kas izdzīvojusi tik sarežģītu un vienlaikus aizraujošu likteni.

_{Rakstā izmantotie avoti: Галкина Е., Мусина Р. Кузнецовы. Династия и семейное дело. Москва: Время, 2005; Сергиенко И. И., Туман У. В. Кузнецовы. На перекрестках истории. Старообрядчество в России (XVII–XX вв.). Вып. 3. Москва, 2004; Березовская А. Родом из “Кузнесовки”. Русский Мир, 2010, № 10 (Tatjanas Kuzņecovas atmiņas); Березовская, А.  “Фарфоровая кровь”. Русский Мир, 2008, № 10 (Marinas Kuzņecovas atmiņas); materiāli no RP KIA Rīgas Porcelāna muzejs zinātniskā arhīva.}