Viss ir relatīvs. Kāda bija visu laiku izcilākā zinātnieka Alberta Einšteina dzīve

Alberts Einšteins apgalvoja, ka iztēle ir svarīgāka nekā zināšanas. “Analizējot sevi un savas domāšanas metodes, es nonāku pie secinājuma, ka talants fantazēt man ir bijis nozīmīgāks nekā talants uzsūkt zināšanas.” Interesanti, ka savu revolucionāro teoriju par relativitāti viņš atklāja, kad iztēlojās, ka jāj uz gaismas stara.

Tiek uzskatīts, ka neviena cita zinātnieka ieguldījums 20. gadsimtā nav tā ietekmējis priekšstatu maiņu par pasaules uzbūvi kā Einšteina relativitātes teorija un vispārīgā relativitātes teorija. Viņš sāka apšaubīt agrākās nostādnes un nāca klajā ar saviem priekšstatiem par patieso lietu kārtību, pierādot, ka kustība un masa ir relatīvas, nevis absolūtas, un ka matērija, laiks un telpa ir savstarpēji atkarīgi. Relativitātes teorijas radīšanai un attīstīšanai zinātnieks veltīja daudzus savas dzīves gadus, viņa atklājumi izmainīja fizikas virzību un cilvēces uzskatus par laiku un telpu.

“Man nav nekādu īpašo talantu. Esmu tikai ļoti zinātkārs,” atzina Einšteins, kurš parasti savus eksperimentus veica prātā un vēlāk tos demonstrēja zīmējumu formā.  

Kad Einšteins nāca klajā ar vispārīgo relativitāti, daudzi par to tikai smējās, jo nešķita nopietni, ka telpa var būt izliekta. Sākumā arī daudzi zinātnieki nepieņēma Einšteina teoriju, kas sagrāva ierastos priekšstatus. Tāpēc arī Nobela prēmiju 1921. gadā viņam piešķīra nevis par relativitātes teoriju, bet gan par fotoelektriskā efekta skaidrojumu un nopelniem teorētiskās fizikas jomā.

Vēlāk Einšteins lika pamatus vēl vairākām nozīmīgām teorijām, piemēram, par tā saucamajām kurmju alām, kuras savieno galaktikas, par Visuma multidimensiju un iespējām ceļot laikā. Viņš mēģināja izstrādāt apvienotā lauka teoriju, kurai bija jāaptver visi zināmie fizikas un Visuma likumi, bet diemžēl to nepabeidza. Einšteins izgudroja arī praktiskas lietu, piedāvājot atšķirīgus tehniskus risinājumus žirokompasam, ledusskapim un dzirdes aparātam.

Nenoliedzami, viņš bija ne tikai izcils zinātnieks, bet arī liels savādnieks. Materiālās vērtības viņu nevilināja, taču vilināja sievietes. Einšteins bija divas reizes precējies un daudzas reizes iemīlējies. Ceļojumos viņš mēdza pazaudēt vilciena biļetes un čemodānus, bieži aizmirsa, kur nolicis sava dzīvokļa atslēgas. Reiz krogā viņš uzsauca dzeramo kādai vieslektoru grupai, bet vēlāk atklāja, ka naudasmaku atstājis mājās. Londonā goda doktora titula saņemšanas ceremonijā zinātnieks ieradās ar salmu cepuri galvā, pamatīgi pārsteidzot prominento publiku.

Par viņu aizmāršību un sadzīvisko nevērību klīda anekdotes. Draugi zināja stāstīt, ka reiz zinātnieks saticis savu paziņu un teicis: “Atnāciet šovakar ciemos! Pie manis būs profesors Stimsons.” Paziņa neizpratnē iebildis: “Bet profesors Stimsons – tas taču esmu es!” Einšteins atbildējis: “Tam nav nozīmes, vienalga atnāciet!”

Visai īpatnējs bijis zinātnieka ģērbšanās stils – džemperis, bieza šalle un sandales. Turklāt viņš bieži bijis bez zeķēm. Nereti Einšteina izskata dēļ radušies visādi pārpratumi, piemēram, restorānu pārziņi atteikušies ielaist bomzīgā paskata kungu, jo, lūk, te esot smalkas vakariņas un publika gaidot ierodamies slaveno Albertu Einšteinu.

Ja neņem vērā zinātnieka pastiprināto interesi par sievietēm, viņa dzīvesveids bija diezgan askētisks. Viņa kolēģis un draugs Leopolds Infelds reiz izteicās: “Ierobežodams savas vajadzības līdz minimumam, viņš vēlējās paplašināt savu brīvību, savu neatkarību. Mēs taču esam miljonu priekšmetu vergi, bet Einšteins centās šo atkarību samazināt līdz minimumam.”

Tālāk rakstā - atklāti par Alberta Einšteina bērnību, zinātnisko darbību, sievietēm viņa dzīvē, kā arī mūža pēdējām dienām.