Latvijas noslēpumi: mūsu humora simbols Mārtiņš Gailis

Šanteklērs, protams, bija pseidonīms – starpkaru Latvijas satīriķi bija iecienījuši savus joku gabalus parakstīt ar citiem vārdiem. Piemēram, dzejnieks, Rīgas domnieks Valdis Grēviņš bija Dr. Orientācijs, bet dzejnieks Jānis Sudrabkalns – Olivereto. Ludvigs Šanteklērs īstajā vārdā bija Mārtiņš Gailis. Visi trīs, starp citu, darbojās populārajā satīriskajā izdevumā Ho-Ho (1922¬–1924), kura izteiksmīgo vizuālo izskatu savukārt nodrošināja mākslinieki modernisti Uga Skulme, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs, Romāns Suta. “Joku žurnāls Ho-Ho bija asprātīgs un griezīgs asmens, kas papildināja, graizīja un konkurēja Jāņa Tilberga Svarus,” atmiņu grāmatā Rīga toreiz raksta operdziedātājs Mariss Vētra. Šanteklērs rakstīja arī Svariem (iznāca no 1920. līdz 1932. gadam), tāpat kā avīzēm Latvijas Kareivis, Brīvā Zeme, Rīts, Latvijas Sargs un daudziem citiem izdevumiem. Taču publicēt humoristisku dzeju un prozu viņš sāka vēl 1912. gadā žurnālā Dadzis (starpkaru laikā tāds vairs neiznāca). Un pat Pirmā pasaules kara gados, būdams karavīrs, ne tikai noorganizēja strēlnieku pulka teātri, bet arī rakstīja jokus strēlnieku pulka žurnālam. Varam tikai iedomāties, kā letiņi no ierakumiem brīvos brīžos ar meldiju Cik bēdīgi tie vecāki no Skroderdienām Silmačos dziedāja Šanteklēra sarakstīto: “Pie lielas upes Daugavas / Sēd prūšu junkurs traks. / Tas nevar pāri pārpeldēt, / Jo piekusis kā maks.” Vēlāk viņš rakstīja arī dziesmu tekstus lugām, ko izrādīja Nacionālajā teātrī. Starp citu, Šanteklēra pantiņus izmantojis pat citādi gana nopietnais komponists Jānis Kalniņš – viņa Piecas humoreskas izpildītas gan divdesmito gadu sākumā kādā Konservatorijas studentu ballē, gan vēl 2008. gadā komponistu muzikālajiem sānsoļiem veltītā pasākumā.

Šanteklērs rakstīja daudz, turklāt jauki, bez personīgiem apvainojumiem un sarkasma, pārsvarā reaģējot uz aktuālajiem notikumiem, dažkārt skarot arī sociālus jautājumus, piemēram, aktieru un teātru materiālo nodrošinātību. Turklāt rakstīja ne tikai jokus, bet, piemēram, avīzē Teātra Vēstnesis – gana nopietni par teātra jaunumiem, aktieru jubilejām un atcerēm. Teātris taču bija Šanteklēra pirmā nodarbošanās – aktieris Mārtiņš Gailis spēlēja Jaunajā Rīgas teātrī no 1909. līdz 1915. gadam, vēlāk darbojās Vērmanes teātra trupā, biedrības Marss teātrī, Liepājas latviešu un Rīgas latviešu teātrī, bet kopš 1919. gada bija Nacionālā teātra aktieris. Šķiet, gan ne pārāk labs, jo pārsvarā viņam tika nelielas lomas, toties aizrautīgs un savu darbu mīlošs. Trīsdesmitajos gados viņam bija nopietnas veselības problēmas, bet aktiera gaitas viņš pārtrauca tikai pēc tam, kad mēģinājuma laikā 1934. gadā saļimis uz skatuves, – sirdslēkme (viņam tolaik bija tikai četrdesmit pieci). Rakstīt gan Šanteklērs turpināja, joprojām bija dzirdams arī Rīgas Radiofonā, sagādājot jautrību ar populārā trio Piķa, Gravas un Adatiņa dēkām.

Augumā nelielais Šanteklērs bija pazīstams personāžs Rīgas sabiedrībā – tik pamanāms sava lielā deguna dēļ un mūždien ar mutes kaktiņā iespraustu pusizdzisušu pīpi – un biežs viesis tā laika radošo cilvēku vidē populārākajās kafejnīcās. Pirms Pirmā pasaules kara viņš apmeklēja Suvorova viesnīcas apakšstāva bufeti, kas tika dēvēta par Stūra krogu un bija izslavēta ar labu karbonādi, sīpolklopsi, zušiem un nēģiem. Ne vienu vien alus kausu tur baudījuši arī dzejnieki Jānis Poruks, Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe u. c. Tieši tur attīstījās Rīgas literārā vide un veidojās literārā bohēma. Kad 1919. gada vasarā tika atklāta kafejnīca Sukubs, kas piederēja Romana Sutas mātei un kuras iekštelpas apgleznoja un dekorēja jaunie modernisti Romans Suta, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns, Šanteklērs vispirms avīzei Latvijas Sargs uzrakstīja vēsturē iegājušu recenziju par to (“notikums latviešu glezniecībā un kafejniecībā”) un, līdzīgi kā daudzi radošie, vēlāk kļuva par tās pastāvīgu apmeklētāju.

Vēl Šanteklērs vienmēr bija sastopams ikvienā futbola spēlē, ne tikai virslīgas, bet arī 1. un 2. līgas sacensībās. Futbols gan vispār divdesmitajos gados bija iecienītākais sporta veids Latvijā, taču Šanteklērs bija ne tikai aizrautīgs vērotājs un sportistu uzmundrinātājs, bet arī futbola apskatnieks presē – regulāri rakstīja Sporta Žurnālam, vēlāk avīzei Sporta Pasaule. Šanteklērs cienījami spēlējis šahu un kaislīgi krāja pīpes un pīpītes.

Jā, bet kāpēc Šanteklērs? Šķiet, ka viņam ar pašironiju viss bija kārtībā, – pseidonīmu humorists esot izvēlējies sava lielā deguna dēļ. Kā zināms šanteklēra ir vistu šķirne, savukārt ap 1910. gadu Edmona Rostāna lugā no putnu dzīves Chantecler franču aktieris Kokelēns, arī liela deguna īpašnieka, nospēlēja spožu lomu.

Ludvigs Šanteklērs

Sukub nr. 6 jeb 6 Buki

Latvijas Sargs (1919. gada 19. augusts)

“Sukub Nr.6 ir kafejnīca. Šinī kafejnīcā var dzert siltu kafeju. Var redzēt jaunu mākslu, jo visas 6 Buku (atvainojiet, Sukub Nr.6. Aizmirstas man šis vārds) sienas ir kā milzīgas gleznas.

Kas ir Sukub un ko tas nozīmē, es vēl nezinu. Bet tas dzeltenais Nr.6 nozīmē, ka gleznotājiem ir nevis pieci prāti, bet gan seši. Un sestais prāts ir vajadzīgs, lai saprastu jauno mākslu. Kam prāti tikai pieci, tas tikai brīnīties var. Un mīklu minēt.

Seši prāti un seši gleznotāji: Skulme, Suta, Strunke, Tone, Ubāns un Aleksandra... Ek, nevaru atminēties, kā to dāmu sauca. To sesto gleznotāju. (Domāta Aleksandra Beļcova – Red.). Šie seši veikuši apmēram 13 sienas un 4 griestus, neskaitot logu rūtis un centrālapkurināšanas trubas. Ar vārdu sakot, notikums latviešu glezniecībā un kafejniecībā.

Nu mums ir savs kaktiņš, savs stūrītis, kur apsēsties un šausmināties.

Arheologs Straubergs domā, ka uz sienām tēlots izpostītais un sajauktais Bēgļu arhīvs, Suvorova ielā 126.

Kritiķis Bērziņš domā, ka gleznās esot attēlots trakā aktiera mūžs, jo uz vienas sienas esot mirušā Jaunā Teātra sufliera kaste.

Daži dzejnieki šinīs gleznās redz papīra kurvi ar viņā nogremdētiem dzejoļiem.

Kāds romānu rakstnieks domā, ka uz sienām esot tēlota Limbažu un Piebalgas revolūcija, jo uz gleznām ir zivju spuras un tādi kā āža ragi.

Viktors Eglītis domā, ka krāsas un raibie Sukuba traipi nozīmē muhamedāņu maiznīcu ar izgāztiem cepumiem.

Pāvils Rozītis apgalvo, ka zilās krāsu sirdis esot trioletes un dzeltenās – sonetas.

Skalbe domā, ka Sukuba gleznās attēlota Latvijas valsts mākslas darbinieka mantu izpārdošana. Brāļi Kroderi paskaidro, ka uz Sukuba sienām esot tēlota visas pasaules jūrniecība un jūras ceļi.

Jakobsonu Kārlis apgalvo, ka mūsu jaunie mākslinieki attēlojot asins ķermeņu cīņu ar slimības baciļiem. Ķirbji esot preparātu bundžas un zilās sirdis – mirušie mākslinieki.

Erss saka, ka viņi redzot krāsu ripuļos un kvadrātos modes šuvējas galdu ar zīda lupatiņām.

Jūlijs Roze pārliecināts, ka viņš Sukuba gleznās redzot gada tirgu pēc kaušanās. Te lūk esot galdi ar ābecēm, burtnīcas un dzeltenu kliņģeru kaudzes.

Akuraters pastāv un atrod par nemaldīgām domas, ka raibie krāsu ripuļi un kubi nozīmējot Ugunsdzēsēju Biedrības puķu un vērtīgu lietu izsoli rudens svētkos.

Alfreds Ozoliņš gleznās atrod sava čello gabalu. Viņš domā, ka pārējie krāsu krikumi nozīmējot Neldnera muzikāliju veikala nošu krājumu.

Sudrabkalns dievojas, ka Sukuba sienās esot tēlota bagāta, bet neizglītota muhamedāņa dzīvoklis.

Šitik pretrunīgas domas es savācu. Nekā no viņām neizlobīju.

Griezos pie pašiem gleznotājiem ar lūgumu, lai viņi man paskaidro, ko īsti nozīmē un ko attēlo raibās Sukuba Nr. 6 gleznas.

Skulme nekā neatbildēja.

Strunke saskaitās.

Suta teica, lai es lasot viņa rakstus.

Tonem nebija laika.

Ubāns teica, ka citreiz paskaidrošot.

To sesto gleznotāju, dāmu, nepazīstu…

Tagad jau vairākas dienas mokos ar gleznu satura uzminēšanu, bet vēl nav izdevies. Drīz krāsu traks es palikšu. Jau saule man dzeltena zaļa liekas un garena. Bet zāle un koki melnām lapām. Debesis rūtainas un cilvēki līķu izskatā:

Ak, jaunā māksla nr. 6!

Ak, Sukub – Bukus! Kad tavi gleznotāji izstādi rīkos, tad mākslas kari būs! Bet mēs jau būsim pārbrīnējušies. Gan aprimsimies visi. Un Sukubā vairs galva nereibs.

Lūdzu, vienu glāzi kafejas!”