Vīrs ar zelta rokām un Guntara Rača skolotājs: Linards Tiļugs par bungām un attiecībām ar mūziku
Aizputnieks Linards Tiļugs jau 32 gadus ir Padures pamatskolas, agrākās Lažas speciālās internātpamatskolas, direktors un vairāk nekā 40 gadu bijis arī mūziķis. Dažādos ansambļos spēlējis ģitāru un bungas, un tieši pēdējās ir tuvākas. Pēc muzicēšanas gaitu beigām Linards pievērsies bungu darināšanai, restaurācijai un kolekcionēšanai.
Linardam vēl pieci gadi līdz pensijai, un tad ikdienā varēs pilnībā nodoties savai iemīļotajai nodarbei. Tagad prioritāte ir skola, bungām atvēlēta daļa no brīvā laika. Pilnīgi jaunas meistars pagaidām uztaisījis tikai sev un savam pirmajam audzēknim, mūziķim un dzejniekam Guntaram Račam, pārējās atjaunojis, prasme nākusi pašmācības ceļā.
Kopš bērnības tieksme uz mūziku
“Bērnībā kādu vien mūzikas instrumentu varēju dabūt, tādu spēlēju. Man bija mazo bērnu metalofons, uz tā spēlēju Kur tu teci, gailīti?. Tēvs nopirka maziņu akordeonu – kā bērnu es to staipīju un pētīju. Sestajā vai septītajā klasē mācoties, man vecāki uzdāvināja pirmo ģitāru – padomju ražojuma, ar septiņām stīgām, čigānu mūzikai. Es ātri vien sapratu, ka tā ir jāpārveido par sešu stīgu instrumentu,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" atceras Linards.
Pirmsākums īstākai muzicēšanai sekoja, sākot mācības jaunizveidotajā Aizputes vidusskolas matemātikas novirziena klasē, kad kopā ar klasesbiedriem Linards nolēma dibināt grupu. Klasesbiedrs bija vēlākais "Credo" un "Līvu" ģitārists Edgars Silacērps. Pirmo publisko uzstāšanos – kāzas – Linards ar grupu nospēlēja, mācoties 10. klasē, septiņpadsmit gados.
Tālākais ceļš veda uz toreizējo Liepājas Pedagoģisko institūtu, kur jaunais censonis mācījās par latviešu valodas un literatūras skolotāju – tolaik par skolotājiem studēja daudz puišu. Kopā ar liepājnieku Ainaru Pūpolu un citiem puišiem institūtā Sabiedrisko profesiju fakultātes paspārnē tapa estrādes ansamblis, un Linards pieteicās par bundzinieku, jo šis instruments vilināja un ģitāristu jau bija pietiekami.
Pirmais ieraksts darba grāmatiņā
Otrajā kursā sekoja uzaicinājums spēlēt Liepājas restorānu maiņas ansamblī, žargonā dēvētā par podmenku. Linards izspēlējās pa visiem Liepājas krogiem – naudas ziņā bija atspaids ģimenei, ar stipendiju vien iztikt nevarētu.
“Oficiāli man darba grāmatiņā pirmais ieraksts ir nevis skolotājs, bet Liepājas Estrādes orķestru biroja mūziķis,” smej ilggadējais pedagogs. Pēc institūta beigšanas jauneklis spēlēja Aizputes meliorācijas celtniecības pārvaldes 16. kolonnas kultūras nama ansamblī "Melio", kuru pirms tam vadīja pats Guntis Veits, kuru 80. gadu sākumā noangažēja "Credo". Tad Linards kļuva par melioratoru grupas vadītāju un atkal sita savas iemīļotās bungas. Starp citu, basu grupā spēlēja vēlāk popularitāti guvušais Eduards Glotovs.
Linards spēlēja arī direktorēšanas laikā – grupā "Komforts". Padomju laikos ansambļi parasti bija kādas rūpnīcas vai kolhoza paspārnē, pār šo šefību bija uzņēmies toreizējā Liepājas rajona Kazdangas Ļeņina kolhozs – bija vieglāk dabūt aparatūru nekā kultūras namiem.
Toreiz jau parādījās bungmašīnas, un Linards, darbojoties ar šo aparātu, līdztekus vēl piespēlēja stīlģitāru. Sākot no 90. gadu vidus, sekoja tajā laikā populārais formāts – divu vīru grupa, kurā Linards spēlēja kopā ar savas skolas skolotāju ar pieredzi muzicēšanā – Mārtiņu Pētersonu.
Linards visu laiku ir sapratis, ka bez mūzikas nevar dzīvot, taču visu iemācījies bez akadēmiskās izglītības ilgos gados pašmācības ceļā. “Es visu mūžu esmu pārstāvējis to jomu, ko sauc par māksliniecisko pašdarbību. Uz to nav jāskatās kā otršķirīgu procesu. Reizēm pašdarbnieki pilnīgi noteikti var konkurēt ar profesionāļiem. Covid-19 laikā man žēl to cilvēku, kuriem pamatdarbs ir muzicēšana. Ja nav kārtīga pamatdarba, ir traki,” teic Linards.
Galdnieka un kalēja mazdēls
Nu jau septiņus gadus Linardam tuvs vaļasprieks ir bungu būvēšana, restaurācija un kolekcionēšana. Pagaidām sakrājis ap 30 līdz 40 instrumentu no visas pasaules, bet caur viņa rokām gājis apmēram 100 vēsturisku bungu, kuras atjaunotas.
“Aizmetnis bija 80. gados, kad varenajā PSRS normāli mūzikas instrumenti nebija pieejami. Katrs, kas kaut ko dabūja, mēģināja instrumentu dabūt līdz normālai kondīcijai. Es arī tad pirmo bungu komplektu uzriktēju. Varbūt man tas ir asinīs no senčiem, jo abi divi vectēvi bija amatnieki – viens kalējs, otrs galdnieks. Man tā varēšana notika pamazām, un nesaku, ka process ir noslēdzies, jo visu laiku notiek mācīšanās. Es vienmēr izskatu visus informācijas avotus, pārsvarā internetā – kas par instrumentu, kāda vēsture, kā radies, kas būvējis. Tā ir interesantākā daļa, nevis pulēšana un pucēšana,” klāsta mūziķis.
Viņš pats sācis ar austrumvācu ražojumu "Trowa", kuru Drēzdenē uzgājis par nieka 100 eiro. Ļoti kvalitatīvs instruments, pat leģendārs. Šīs bungas savulaik iepirka PSRS, Latvijā bija dažos kultūras namos. Turpretim filharmonijai un pat armijai bija arī mežonīgo rietumu instrumenti.
“60., 70. gados japāņi ļoti centās ienākt pasaules tirgū ar mūzikas instrumentiem, motocikliem, automašīnām un citām precēm. Tajā laikā rietumi uz japāņiem skatījās tā, kā mēs šodien uz ķīniešiem. Štrunti, lēti. Japāņi šo priekšstatu gribēja lauzt, un tas izdevās 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā. Kad es nesen iegūto japāņu instrumentu izārdīju, varēja just, ka tā ir kvalitāte, ka tur ir materiāls. Manējais ir viens no leģendāriem instrumentiem, ar kuru firma Yamaha ieguva reputāciju pasaulē, tāpēc gribēju savā kolekcijā,” teic Linards.
Viņš zina stāstīt, ka "Yamaha" tagad ir daudzas ražotnes Ķīnā, bet, ja grib kvalitatīvu instrumentu, jābūt rakstītam "Made in Japan". Tikai mūsdienās īsti japāņu darinājumi maksā bargu naudu.
Tikai bungas ar dvēseli
Viņa rokās nokļuvušas Amerikā, Lielbritānijā, Japānā un Vācijā ražotās bungas. Ķīnas industrija jau ir datorizēta – tur cilvēku roku darbs instrumentu radīšanā gandrīz nemaz vairs nav pielikts. Bungās nav meistara dvēseles, par to saka Linards.
Tādas viņu neinteresē, bet gan vintage instrumenti. Restaurācijā vispatīkamākais esot mirklis, kad visas nopulētās detaļas līdz pēdējai šeibītei ir saliktas uz galda – noservētas kā svētku vakariņu galds. Tad jāskrūvē kopā un, ja viss labi sapas, jāgaida pirmā skaņa. “Grūtākais ir knibināšanās ar visiem sīkumiņiem, jo reizēm tie ir norūsējuši, nosūbējuši, nekopti, netīri – tīrīšana ir garlaicīga un paņem daudz laika,” atklāj meistars.
Viņaprāt, jānovērtē veco instrumentu priekšrocības, nevis uzreiz jāpērk jauni, un patīkami, ka to saprot arī jaunā paaudze. Siguldā ir jaunu puišu grupa Zelta kniede, kuri cenšas atrast un spēlēt vēsturiski vērtīgus un labi skanošus instrumentus. Nesen Linards Labvēlīgā tipa bundziniekam Ainim Zavackim atjaunojis vēsturisku Amati bungu komplektu.
Mājās taps bungu istaba
Aiz katra instrumenta ir kāds stāsts. “Man ienesa bungas briesmīgā paskatā – ja nekas nesanāk, uztaisi pulksteni. Sāku ārdīt, un atklājās kas interesants. Skrūves, ar ko pievelkas plastika, bija no misiņa, kas pat mūsdienās ir ļoti ekskluzīvi. Misiņš ir krāsainais metāls, tas nerūsē. Ieliku internetā jautājumu vecajiem mūziķiem un zinātājiem – kas tas varētu būt? Uzpeldēja vārds Milorijs. Tāds vīrs Rīgā 70. gados būvējis mūzikas instrumentus, bijis cirka bundzinieks. Tā nu manā rīcībā ir nonākušas vienas no viņa darinātajām bungām. Tām arī korpuss ir no hromēta misiņa. Vēsture vien jau ir kaut kas, tās vārdā nāksies atjaunot instrumentu. Šodien Milorija ražotās bungas Latvijā ir uz pirkstiem skaitāmas,” lepojas Linards.
Meistara Aizputes mājas saimniecības ēkas otrajā stāvā iecerēta bungu istaba, bet jau tagad ierodas interesenti. “Ciemos brauc draugi vai cilvēki, kuri saistīti ar muzicēšanu, īpaši bundzinieki. Atved restaurējamo instrumentu un apskatās manu kolekciju. Parastam cilvēkam tas nebūs interesanti, bet ir puiši, kuriem pat aizķeras elpa, to visu redzot. Vecākās bungas man varētu būt no 1959. gada – amerikāņu "Slingerland" ražojuma modelis Radio King, ražotas Čikāgā no viendaļīga tvaikā liekta kļavas korpusa, un tas bija pēdējais gads, kad šī firma atradās šajā Amerikas lielpilsētā. Drīz pārvācās uz citu vietu,” stāsta kolekcionārs.
Račam ierādīja pirmos ritmus
Kopš 80. gadu sākuma Linards ir pazīstams ar Guntaru Raču, kad toreizējā Liepājas pionieru namā nodibinājās pusaudžu grupa, instrumentālais ansamblis, kur Račs sāka savas muzikālās gaitas kā bundzinieks.
“Mūs no toreizējā pedagoģiskā institūta ansambļa piesaistīja kā darbaudzinātājus. Es Guntaram ieliku bungu kociņus rokās un parādīju pirmos ritmus. Sanāk, ka esmu viņa pirmais skolotājs. Kopš tā laika mums saikne bijusi pastāvīgi, esam palikuši labi draugi uz mūžu,” priecājas pedagogs.
Reiz Guntars viņam rakstījis, ka vēlas mazajiem sarīkojumiem, dzejoļu krājumu lasījumiem, mazu drobeni, 12 collu lielu, atsūtījis arī bildi, ka par lētu naudu var nopirkt internetā. Taču par tādu cenu nekad nevar dabūt labu instrumentu, tikai tīrasiņu ķīnieti un vēl briesmīgāku.
“Es atkal atradu internetā piedāvājumā vienu korpusu tajos izmēros, kā Guntars vēlējās, no bubinga. Tas ir cēlkoks no Āfrikas, bubinga dzimtene ir Kongo, Kamerūna un Gabona, tas var izaugt līdz 50 metru augsts. Šā īpašā koka krājumi ir tuvu pie beigām, tas ļoti tiek saudzēts, bet nedaudz vēl pasaulē saglabājies. Esot divreiz cietāks par ozolu, ar savu toni un skanējumu. Viens no pirmajiem bubinga materiālu 80. gadu sākumā savos instrumentos izmantoja vācu ražotājs "Sonor" – tā skaitījās augsta klase. Teicu savam draugam – ņem šo korpusu, uztaisīšu bungas! Tapa mazās atsperbundziņas ar zeltītām malām un skanēja labi. Tagad klāt vajag kājbungu 16 collu diametrā,” atklāj bungmeistars.
Otra tāda Latvijā nav
Guntars Račs "Kas Jauns Avīzei" teic, ka Linardu pazīst jau kopš 16 gadu vecuma. Pēdējā sadarbība uz skatuves bijusi pirms diviem gadiem, kad grupa "Saldās sejas" koncertēja Aizputē, un Tiļuga kungs bija uzaicināts kā īpašais viesis – skolotājs piespēlēja bungas.
“Linards man palīdz atrast vēsturiskas bungas. Pirms pieciem vai sešiem gadiem ar viņa palīdzību iegādājos retas amerikāņu bungas – 1976. gada "Rogers Big R. Manu" pamata bungu komplektu viņš arī restaurēja. Tagad top pilnīgi jauns komplekts no bubinga koka. Tas būs unikāls, vienīgais visā pasaulē ar šādu salikumu, šādu meistara darbu. Katrs bundzinieks, ja ir Aizputē, vēlas apskatīt viņa bungu kolekciju,” ar savu pedagogu lepojas Račs. Otra tāda meistara Latvijā nav, Guntars viņa iespaidā arī sācis veidot savu mazo bungu kolekciju, pagaidām esot piecas.
“Ņemot vērā, ka šobrīd lielo koncertu iespējas ir ļoti minimālas, daudz ātrāk ceru atgriezties pie dzejas koncertiem ar nelielu mūziķu sastāvu, domāju, tas notiks septembrī. Redzēs, kā ies ar manu pārcelto koncertu, kas tagad paredzēts 14. augustā Liepājas Olimpiskajā centrā – tur ir ļoti daudz skatītāju vietu – varbūt būs jāpārceļ vēl,” šaubās mūziķis un dzejnieks.
Pašlaik viņš raksta grāmatu, turpinājumu grāmatai 365, un cer atklāšanas svētkos izmantot Linarda darināto instrumentu. Rudens pusē tapšot gatava, bet nosaukumu autors vēl neatklāj, tas būs turpinājums dzejas krājumam 365.
“Pandēmijas laikā iedvesma ir ne pārāk,” atzīst Račs. “Satieku daudzus cilvēkus, un viņi man saka, ka nav radošs laiks. Valdīja apjukums, un daudz radošāk man šobrīd klājas dārza darbos. Apgūstu dārznieka iemaņas, labāk iet ar dārzniecību nekā ar rakstīšanu.” Tomēr pamazām viss stājas savās vietās, un mūzika arī atgriezīsies – Guntars trīs dziesmas šajā laikā jau uzrakstījis. Kaut kas jau notiek.
