Vecrīgas geju kluba “Melnā neļķe” aizkulises un pirmais Latvijas viendzimuma mīlestības stāsts

Ja nebūtu koronavīrusa izraisītās krīzes, Rīgā šā mēneša sākumā būtu noticis kārtējais praids un visi atkal runātu par “varavīksnes kultūru”. Tomēr šogad mums LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu) kultūra jāiepazīst “attālināti”. Tādēļ šoreiz ieskats starpkaru Latvijas geju dzīvē. Kas bija visnotaļ izvērsta un nesastapās ar lielu pretestību.

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Rīgu pat varēja uzskatīt par vienu no tolaik homoseksualitātei vislabvēlīgāk noskaņotām Eiropas lielpilsētām. Tolaik bija tikai viena skaļa tiesas prāva pret gejiem – tā sauktā “Melnās neļķes” lieta, bet tad uz tiesas sola vīru kompānija sēdās ne jau savas seksuālās orientācijas dēļ, bet gan par nelegāla bordeļa uzturēšanu, prostitūtu vervēšanu un to, ka kāds skolotājs savos “mīlas tīklos” ievilka savus audzēkņus.

Tikai pēc autoritārisma un vadonības “revolūciju” uzvaras gājiena Eiropā 20. gadsimta trīsdesmito gadu vidū Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, homoseksualitāte kļuva par “neērtu tēmu”. Tomēr atšķirībā no nacistiskās Vācijas Latvijā gejus nesūtīja uz koncentrācijas nometnēm un fiziski neiznīcināja.

Rīga – geju kultūras metropole

Modes vēsturniece Olga Horošilova portālam Meduza.io stāsta: “20. gadsimta divdesmitajos gados Rīga kļuva par ievērojamu homoseksuāļu un transvestītu kultūras centru – elitāri restorāni, kabarē, moderni nakts klubi.

Īpaši publikai iepatikās Kārlis Lencs – latviešu transvestīts, kas zvaigžņotu karjeru veidoja arī Eiropā un ASV. Mode un saistība ar Vāciju (pirms nacistu nākšanas pie varas) mainīja rīdzinieku attieksmi pret homoseksualitāti. Rīgā homoseksuāļu vidū populārs bija nakts klubs “Alhambra” Brīvības ielā 25”. Tagad kādreizējais divstāvu koka nams, kurā atradās “Alhambra”, ir nojaukts, un padomju laikā tur uzcēla “Rīgas modes” (tagad – Brīvības iela 49/53).

Horošilova stāsta, ka starpkaru Latvijā homoseksuāļus “centās neievērot”, viņus nevajāja arī tiesībsargājošās iestādes. No Krimināllikuma izņēma pantu par “sodomiju” un tā vietā iestrādāja sodu par “amorālu uzvedību”, kas paredzēja samērā niecīgu sodu – naudas sodu un trīs mēnešus cietumā. Te jāpiebilst, ka par “amorālu uzvedību” varēja sodīt ne tikai gejus, bet arī heteroseksuāļus. Šajā ziņā jāuzskata, ka uzvarēja vienlīdzība.

Mākslas cilvēki it nemaz neslēpa savu netradicionālo seksuālo orientāciju. Starp viņiem, piemēram, var minēt režisoru Aleksi Mierlauku. Tāpat tautā mēļoja, ka homoseksuāls ir arī viens no Latvijas valsts dibinātājiem, vēlākais Ministru un Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš “saejoties” ar ārlietu ministru Vilhelmu Munteru.

Turīgi latviešu veikalnieki pērk jaunu karavīru miesu

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados par maksātspējīgo geju pulcēšanās vietu kļuva Emīla Kozlovska dzīvoklis Mazajā Ķēniņu ielā 14 (tagad tā ir Ķēniņu iela, jo Lielo Ķēniņu ielu pārdēvēja par Riharda Vāgnera ielu). Pēc krimināllietas materiāliem var spriest, ka šajā Kozlovska dzīvoklī turīgi vīrieši jau gados pirka jaunu karavīru mīlestību.

Tā laika Kriminālpolicijas materiāli vēsta, ka Kozlovska vienistabas dzīvoklī pulcējas “vietējā garnizona jauni kareivi un ka šo sapulcēšanos laikā vīriešu starpā notiekot visāda veida pretdabiski dzimuma sakari, to starpā pederastija”. Sakarā ar dabūtām ziņām, kriminālpolicijas subinspektors Liepiņš kādā 1925. gada novembra vakarā piepeši ieradās Kozlovska dzīvoklī un izdarīja kratīšanu. Lūk, ko par to vēsta senie policijas arhīvi, ko rakstā "Melnās neļķes ziedināšana. Homoseksuālisms starpkaru Latvijā” citē Ineta Lipša:

“Dzīvoklis sastāvēja no virtuves un vienas istabas. Virtuvē uz kušetes aiz speciālā veidā ierīkota širmja tika atrasti divi viens uz otra guļoši vīrieši, kuri izrādījās par Hariju Michailovski un Alfredu Normani. Viņiem abiem bikses bija atpogātas un no tām bij redzami dzimuma orgāni. Apskatot istabu, izrādījās, ka tur atrodas sevišķi plata gulta un gultas galā bundža ar vazelīnu”.
 
Dzīvoklī redzēto policija uzskatīja par pietiekamu, lai ierosinātu pirmo un vienīgo krimināllietu starpkaru Latvijā, kurā par pederastiju apsūdzēja vairākus vīriešus. Laikraksts “Jaunākās Ziņas” to pasniedza kā “prāvu, kāda vēl nav bijusi Latvijas tiesu vēsturē”, jo tiesai nodotie četri vīrieši “šo neķītro netikumu piekopuši organizētā veidā – klubā”. Avīze uzreiz to nodēvēja par "Melnās neļķes kluba lietu" (kaut gan izmeklēšanā šis apzīmējums vispār nefigurēja, un arī paši aizturētie sevi tā nesauca).

"Melnā neļķe" skandalozajai lietai pielipa tādēļ, ka pilsētā klīda baumas, ka Viesturdārza apkārtnē pastāv “pederastu klubs ar nosaukumu “Melnā neļķe”, kas nosaukumu ieguvis, pateicoties caurlaidei – īpašam žetonam, kurā attēlota melna neļķe uz zaļas emaljas. Un omoseksuālas orientācijas vīriešus starpkaru Latvijā sāka dēvēt par melnajām neļķēm.

Tikmēr humora un satīras žurnāli steidzās publicēt karikatūras un jokus par “Melno neļķi”:

Albums ar simtiem jaunu un skaistu kareivju

Kā sākās pirmās brīvvalsts skaļākā geju prāva, atklāj raksts 1926. gada janvāra “Ilustrētajā Kriminālžurnālā”, kur rakstīja par "Melnās neļķes klubu":

"Pilsoņu morāliskais līmenis jau ilgāku laiku noslīdējis neizsakāmi zemu. Visāda veida uzdzīve sastopama dažādās vietās un tiek pārsteigti un atklāti arvienu no jauna šāda veida noziegumi. Jaunākais - pagājušās piektdienas naktī atklāts Mazajā Ķēniņu ielā, Kozlovska dzīvoklī, tā sauktais “Melnais neļķes” klubs, kur salasījušies homoseksuālisti."

"Klienti šai klubā bijuši padzīvojuši, turīgi kungi un jau ilgāku laiku metropolē cirkulēja baumas par šī kluba esamību, tikai to nekādā ziņā neizdevās līdz šim pašam laikam atklāt. Uzkrītošākais bijis tas, ka jau ilgāku laiku iedzīvotāji manījuši, ka no Kozlovska dzīvokļa parasti iznākuši un gājuši turp daudz kareivji. Iedzīvotāji domājuši, ka Kozlovskis nodarbojas ar spiegošanu, bet nekā teikt vai darīt policiju uzmanīgu negribējuši un nedrīkstējuši. Dzīvoklis Kozlovskim sastāvējis no divām istabām sētas mājā. Varēts ieiet no ielas, - Kaļķu ielas un no sētas - Mazās Ķēniņu ielas (daļu šīs ielas ēkas sagrāva Otrā pasaules laikā un tā vietā izveidoja Filharmonijas skvēru, tagad – Līvu laukumu)."

"Ja kāds Kozlovskim jautājis, kāpēc pie viņa ierodas tik daudz vīriešu, tas atbildējis, ka tas pasniedz dziedāšanas un mūzikas stundas, kaut arī nekad neviens nav dzirdējis nevienu skaņu vai balsi no viņa dzīvokļa izplūstam."

"Slepenpolicija jau ilgāku laiku dzīvokli uzraudzījusi, bet nekas uzkrītošs nav bijis konstatējams. No dzīvokļa visi arvienu iznākuši nedzērušā stāvoklī un nekādas piedauzības uz ielu nav pielaiduši. Bez tam visi apmeklētāji, tāpat arī kā partneri-kareivji, dzīvoklī ielaisti tikai ar sevišķu paroļu zināšanu un šis paroles mainītas ļoti bieži, lai nekad nevarētu tikt izspiegotas. Logi dzīvoklim parasti bijuši aizsegti ar priekškariem un iekšā bijusi saredzama iesarkani zaļa gaisma."

"Slepenpolicistiem izdevies izzināt pēdējās, patlaban lietojamās paroles un tādā veidā tie ari iekļuvuši dzīvoklī. Otrā dzīvokļa istabā tie pārsteiguši vairākus pilsoņus tieši nozieguma izdarīšanā. Dzīvoklī atrasts albums ar vairākām simtu jaunu un skaistu kareivju fotogrāfijām. Tas bijis domāts klientiem un tie pēc tā varējuši sev izvēlēties kādu pēc patikas."

"Policijai atklājot sevi, daudzi bijuši nepatīkami pārsteigti, jo galvenais: nepatīkamākais atklātais ziņojums avīzēs un viņu vārdu atklāšanā. Sievietes nekad dzīvoklī nav gājušas, izņemot vienu vienīgu, kura visu zinājusi, jo skaitījusies K. saimniece. Cik tagad paredzams, tad lietā iemaisītas ap 50 personas, starp tām dažas labi pazīstamas."

Divas vīriešu sirdis

Modes vēsturniece Olga Horošilova 1928. gada laikrakstā “Preciniece” (“iknedēļas precību laikrakstam” paspēja iznākt tikai 12 numuri, jo to valsts vara iekļāva Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā) atklājusi pirmo līdz šim atrasto geju tēmai veltīto daiļdarbu – “Divas vīriešu sirdis”. Tā kā laikraksts bija divvalodīgs un stāsts publicēts krievu valodā, tad vēsturniece spriež, ka tā autors ir krievu emigrants, kurš uz Latviju atmucis pēc boļševiku apvērsuma. Daiļdarba saturs gan ir diezgan primitīvs:

“Kopš Aleksandrs un Pēteris sevi atcerējās, jau kopš agras bērnības, viņi bija lieli draugi. Dzīvoja viens otram kaimiņos, spēlējās lielā ēnainā dārzā. Sākās skolas gaitas, abi draugi sēdēja vienā skolas solā, mācījās no vienām mācību grāmatām. Gāja laiks. Vienam palika trīspadsmit, bet otram četrpadsmit gadi."

"Klasesbiedri sāka runāt par skaistajām ģimnāzistēm, par viņu kājiņām un citiem “labumiem”, kas vīriešus padarīja bez prāta. Staltais un izstīdzējušais Hrušovs vienurīt, ierodoties ģimnāzijā, visiem kā lielu noslēpumu atklāja, ka pirmo reizi naktī izbaudījis intīmos priekus ar sievieti. Šī sieviete bija visparastākā prostitūta. Viņš stāstīja saviem klasesbiedriem, kā viņi divatā palikuši tumšā istabā, kā viņa kaislīgi skūpstījusies un pēc tam…"

"Aleksandrs un Pēteris Hrušova stāstīto klausījās klusējot, bet pēc tam vakarā nolēma izbaudīt neiepazītās izjūtas. Bija miglains vakars. Abi draugi ilgi staigāja pa pusizmirušo pilsētu, līdz pie viņiem pienāca uzkrāsojusies, stipri pēc smaržām un alkohola smakojoša sieviete, viņus uzaicinot pie sevis – “paspēlēties”."

"Viņi iegāja zemā, netīrā istabā. Viens no viņiem ar sievieti aizgāja aiz aizslietņa, bet otram uznāca nepārvarams riebums par to, ko viņi taisās darīt. Slepus draugs abus atstāja un aizgāja no ielas prostitūtas dzīvokļa. Kopš tās dienas Pēterim sievietes vairs nepastāvēja. Arī Aleksandrs, atnākot mājās, nozvērējās, ka kopā ar sievieti bijis pirmo un pēdējo reizi mūžā."

"Draugi pabeidza ģimnāziju, iestājās universitātē, kopīgi noīrēja istabu. Bet ne ilgi viņu dzīve bija mierīga, izplatījās baumas, ka Aleksandrs un Pēteris ir homoseksuāli. To uzzināja varasvīri, un viņiem nācās pamest gan studijas, gan pilsētu."

"Pagāja ļoti daudz gadu. Abi nosirmoja, bet viņi viens otru nekrāpa. Divi vīrieši kā vīrs un sieva kopīgi nodzīvoja vairāk nekā trīsdesmit gadus”."

“Melnās neļķes” pielūdzēji

Šai pašā – 1928. gada 28. augusta - “Precinieces” numurā publicēts arī kāda N. Šegoļeva raksts, kurā autors iestājas par homoseksualitātes dekriminalizēšanu un aicina nevajāt viendzimuma attiecību baudītājus. "Precinieces" redakcija atradās Marijas ielas sākumā -  ielas 8. namā. Tā kā redakcijas līdzstrādnieki visnotaļ perfekti varēja ne tikai no rakstiem pārliecināties, kas darās Rīgas slavenākajā "mīlas promenādē". Tomēr kā arguments tam tiek minēts tolaik valdošais uzskats, ka homoseksualitāte ir anormāla dziedzeru attīstība un to iespējams “klīniski ārstēt:

“Kādreiz Rīgā pastāvēja “Melnās neļķes” klubs, Vecrīgā – nelielā privātā dzīvokli. Šī kluba dalībnieki dalījās “aktīvos” un “pasīvajos”. Bija arī speciāli “pasīvo” vervētāji – pārsvarā jauni ļaudis bez noteiktas nodarbošanās.

Tagad šis klubs ir slēgts, vairākiem šī kluba biedriem piesprieda cietumsodu. Ar to lieta arī noslēdzās.

Bez šaubām Rīgā, kā jebkurā lielā pilsētā ar tūkstošiem kārdinājumu un grēku, ir arī “viendzimuma vīriešu mīlestības” piekritēji, kuriem kaut kādā veidā ir jāapmierina sava slimīgā tieksme. Es nemaz nebrīnīšos, ja kāds teiks, ka pie mums tāpat kā sieviešu pastāv arī vīriešu prostitūcija.

Forels (ārsts, zinātnieks - ?) saka: “Homoseksuālisms nav iedzimta nepilnība. Lielā mērā tā ir mandeļu dziedzera anormāla attīstība. Tāpēc daudz lietderīgāka ir šādu subjektu klīniska ārstēšana, nevis tiesiska vajāšana.

Šim viedoklim nevar nepiekrist. Daudzās valstīs jau atcelta homoseksuālistu kriminālvajāšana. Uzskatu, ka veiksmīga cīņa pret “viendzimuma vīriešu mīlestību” būs tad, ja vērsīsimies pret “Melnās neļķes” kluba īpašniekiem un vīriešiem-prostitūtām, nevis pret pašiem homoseksuāļiem”.