Ekonomists Uldis Osis briesmu stāstiem, ka būs jāmirst badu, netic, bet turpmāk nāksies samierināties ar mazāku algu
Ekonomikas doktors Uldis Osis prognozē, ka dzīve drīz vien pēc pandēmijas uzliktajiem ierobežojumiem sāks atgriezties ierastajās sliedēs. Tomēr mums tuvākos pāris gadus būs jārēķinās ar to, ka nāksies dzīvot ekonomiskāk un arī algas samazināsies, bet tik lielas kataklizmas, ka būtu jāmirst badā neiestāsies.
Osis intervijā žurnālam “9Vīri” saka, ka Covid-19 dēļ neparedz “pavisam briesmīgu krīzi”:
“Varētu vēl būt un droši vien būs grūti laiki, droši vien vēl divus, trīs gadus uz nulles līmeņa vai nelieliem plusiem turēsimies, pieaugs valsts parāds un kompāniju parādi, to vajadzēs risināt. Darba tirgus būs grūtāks, algas drusku apgriezīsies, nāksies samierināties un dzīvot ekonomiskāk, bet tādiem briesmu stāstiem, ka būs jāmirst badu, es neticu”.
Tāpat viņš pauž, ka pat bez pandēmijas jau bija iesākusies ekonomikas recesija. Tikai koronavīruss to paātrināja: “Jau (pirms ārkārtējās situācijas) bija sākusies ekonomikas attīstības tempu palēnināšanās. Vīruss to ietekmēja spēcīgāk un īstermiņā. Ja pandēmijas nebūtu, zināma stagnācija tuvākos 3–5 gadus būtu bijusi tik un tā un notikusi lēnākā un vieglākā formā”.
- Pašlaik dzīve tomēr faktiski ir apstājusies...
- Domāju, ka drīz vien tā atkal sāks atjaunoties. Īstenībā tā nav apstājusies. Jā, ielas ir patukšas, bet tik un tā visi braukā, tātad uz kaut kurieni brauc un kaut ko dara.
- Bet kultūras pasākumi nenotiek, teātri, sporta zāles, restorāni ir ciet...
- Faktiski apstājies ir viens sektors – masu pasākumi, tūrisms, viesnīcas. Bet tur, kur notiek ražošana, un tur, kur ir iespējams pakalpojumus sniegt tiešsaistē, viss turpinās. Te ir pat savs pozitīvais moments – tehniskās iespējas jau sen ļāva strādāt attālināti, bet vai nu nebija pietiekamu iemaņu, vai bija inerce un tradīcija, kas to neļāva izvērst plašāk. Tas gan, manuprāt, mainīsies radikāli, piespiedu mājās sēdēšanas dēļ daudzi uzņēmumi, it īpaši pakalpojumu sniedzēji, atklās, ka ir izdevīgāk, ja daļa darbinieku sēž mājās; tad arī biroju telpu vajag mazāk, elektrība ietaupās, mazāki kļūst nomas maksu izdevumi. Arī transports pēc krīzes varbūt būs mazāk noslogots.
- Tomēr – cik ilgi Latvijas ekonomika var izturēt sēdēšanu mājās, šādu ārkārtas stāvokli?
- Šis ārkārtas stāvoklis attiecas pārsvarā uz masu pasākumiem. Valstij noteikti ir jāpalīdz šim sektoram, un valsts to jau dara – var diskutēt, vai dara visu, ko vajag, un cik pareizi dara, bet tas notiek.
Vai atkopšanās no vīrusa izraisītās krīzes būs smaga un kā tā noritēs? Uz to Osis atbild:
“Kā no šīs situācijas iziet politiski, grūti pateikt. Eiropas Savienībai īstenībā vajadzētu kļūt par tādu kā impēriju, šobrīd tā ir diezgan neorganizēta. Nesen lasīju, ka katrai Eiropas Savienības valstij ir savs viedoklis, ko darīt, kā stiprināt ekonomiku. Vieni izlaidīs eiroobligācijas, citi finansēs stabilizācijas programmas... Eiropas Komisija mēģina palielināt savu varu, sakot, ka nepieciešams palielināt strukturālo fondu ilgtermiņa finansējumu – kas īstenībā, manuprāt, no ekonomiskā viedokļa būtu vispareizākais. Vai arī visu līdzekļu kombinācija, pie kā Eiropa droši vien arī nonāks – gan izlaidīs obligācijas, kas ir samērā ātri izdarāms, gan pēc krīzes vai tās ietekmē palielinās Eiropas Savienības ilgtermiņa finansējumu caur strukturālajiem fondiem.
Pašreizējā krīzē banku sektors ir daudz spēcīgāks, nekā bija iepriekšējā. Tas ir tas pozitīvais, kas man ļauj ticēt, ka šī krīze varbūt nebūs tik briesmīga, kā viens otrs šobrīd iztēlojas, un mēs diezgan ātri atgūsimies – ne tikai mēs, bet arī Eiropā un citur pasaulē. Man nākotne nerādās tik drūmās krāsās.
Protams, krīzes ekonomiskās sekas noteikti būs. Iespējams pat, ka ļoti lēna un stagnatīva attīstība būs nākamos divus, trīs gadus, bet tas varētu būt ne tikai tāpēc, ka vīruss devis tādu triecienu, bet tāpēc, ka globālā ekonomika jau bija sākusi pārstrukturēties, ņemot vērā specializāciju, tarifu karus, citus spēles noteikumus. Šī pārstrukturēšanās varētu ieilgt pat vairāk nekā ar vīrusu saistītie krīzes efekti”.
