Kokneses mācītāja dēls - šarlatāna un netikļa Rasputina protežē, latvietis Pitirims - Krievijas Baznīcas tronī

Kokneses pareizticīgo draudzes mācītāja Vasijija Oknova dēlu Pāvelu var uzskatīt par latvieti, kurš visaugstāk kāpis pa baznīcas hierarhijas kāpnēm un kļuvis par visas Krievzemes baznīcas virsvadoni – patriarhu, kaut gan viņa valdīšanas laikos Krievijā patriarha institūcija bija likvidēta. Tolaik par Krievijas pareizticīgās Baznīcas faktisko garīgo vadoni uzskatīja Pēterburgas metropolītu, kāds arī bija Pitirims (laicīgajā vārdā – Pāvels Oknovs), jo cariskajā impērijā kopš 1700. gada par oficiālo Baznīcas vadītāju uzskatīja imperatoru, kurš nebija ne garīdznieks, ne teologs. 1700. gadā Krievijas cars Pēteris I likvidēja patriarha institūciju, lai sevi pasludinātu pārāku par visiem. Patriarha institūciju Krievijā atjaunoja tikai pēc Romanovu dinastijas (un arī Pitirima gāšanas) 1917. gadā.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Latvijā sevišķi zēla nacionālisma idejas un latviešu pašapziņa, sevišķi tika uzsvērts, ka īstenībā Pitirims ir latvietis, kaut gan mūsdienu historiogrāfijas dokumentos viņš tiek dēvēts par krievu. Ja Pitirims būtu ebrejs, tad viņš būtu simtprocentīgs latvietis, jo pie jūdiem tautību nosaka pa mātes līniju, bet viņš bija pareizticīgā krieva, pie tam popa dēls.

Rasputina “ieliktenis” pasaules kara laikā

Par Krievu jeb Krievijas pareizticīgās Baznīcas faktisko galvu, visnotaļ savdabīgā un kontrversālā personība Pāvels Oknovs bija vēsturiski ļoti vētrainā laikā – no 1915. gada novembra līdz 1917. gada februārim, kad Krievijas impēriju, tai skaitā arī Latviju, plosīja Pirmais pasaules karš, varas un cilvēku noskaņojums mainījās neiedomājamā ātrumā, vienas pēc otras notika gan lielākas, gan mazākas revolūcijas un nemieri. Tolaik vienlaikus gan impērijas centrā, gan tās nomalēs valdīja dažādas varas un armijas, šai laikā saturēt kopā Krievijas Baznīcu nebija joka lieta.

Arī simtiem tūkstošu latviešu, bēgdami no vācu karaspēka, bija devušies bēgļu gaitās uz Krievijas iekšieni – tostarp arī Pitirima rezidentūras pilsētu, Krievijas galvaspilsētu Petrogradu jeb Pēteburgu, Pēterpili.

Vēsturiski Pitirima personība nav pienācīgi izvērtēta. Tam par iemeslu ir vairāki faktori: kopš 1917. gada Krievijas boļševistiskais režīms piekopa ateisma politiku, kas nepieļāva objektīvu Baznīcas vēstures izvērtējumu un pētniecību; tāpat Pitirimam tika pārmesta pārāk lielā, bet ne īsti pierādītā, sadarbība ar Rasputinu, kuru apsūdz gan izvirtībā, gan melnajā maģijā un tumsonībā; savukārt Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija visnotaļ rezervēta un pat lielas daļas sabiedrības negatīva attieksme pret pareizticīgajiem, kas nacionāli noskaņotos vēsturniekus nemudināja sīkāk izpētīt “svešās krievu ticības” vēsturi.

Interesanta ir arī Pitirima gāšana no baznīcas vadītāja troņa. To izdarīja nevis boļševiki 1917. gada oktobra apvērsuma laikā, bet gan tā dēvētās 1917. gada februāra Krievijas buržuāziskās jeb demokrātiskās revolūcijas laikā, kad no troņa nācās atteikties pēdējam Romanovu dinastijas Krievijas imperatoram Nikolajam II un savu varu atdot Krievijas Pagaidu valdībai ar Aleksandru Kerenski priekšgalā.

1917. gada februārī metropolīta Pitirima apartamentos iebrāzās satracināts revolucionāru pūlis un viņu arestēja. Viens no naida iemesliem pret garīdznieku bija tas, ka viņš esot carienes Aleksandras Fjodorovnas favorīta, par šarlatānu dēvētā  Sibīrijas zemnieka, pļēgura un mistiķa Grigorija Rasputina ieliktenis. It kā tieši ar Rasputina gādību un ieteikumiem Romanovi esot pavēlējuši par Pēterburgas metropolītu iecelt Kokneses mācītāja dēlu. Garīdznieku vairs nebija, kam aizstāvēt: Romanovi no impērijas troņa bija gāzti, bet Rasputins nogalināts 1916. gada 30. decembra atentātā.

Krievijas Pagaidu valdība panāca, ka Pitirims atsakās no metropolīta amata un viņu aizsūtīja nometinājumā jeb faktiski ieslodzījumā uz Vladikaukāza eparhijā esošo Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) klosteri Beštau kalnā, kur viņš 1920. gada 5. martā mira. Savulaik klīda dažādi mīti par Pitirima nāvi – vieni apgalvoja, ka revolucionāri viņu nošāvuši, jo metropolīts neesot gribējis pildīt sētnieka pienākumus, otri – ka viņš saķēris tīfu.

Skaidrs vienīgi tas, ka viņš 1920. gadā 62 gadu vecumā mira Krievijas dienvidu pilsētā Jekaterinodarā (tagad – Krasnodarā), bēgdams no boļševiku režīma (tolaik, Krievijas Pilsoņu kara laikā, Jekaterinodara bija monarhistiski noskaņoto Kubaņas kazaku varā).

“Appludinātā” Pitirima biogrāfija

Visā šajā vēstures mutulī un nestabilitātes laikā tūkstošiem bēgļu gaitās Krievijā nokļuvušo latviešu Pitirimu teju vai dievināja. Un daudzi ne jau reliģijas dēļ, viņu uzteica arī luterāņi un ateisti, jo monarhistiski domājošais un savā ziņā augstprātīgais Pitirims bija visnotaļ labvēlīgi noskaņots pret latviešiem un stiprināja viņus skarbajās bēgļu gaitās. Arī latviešu bēgļi viņam nebeidza izteikt savu pateicību. Kā viens no spilgtākajiem tā laika publiskās pateicības liecinājumiem var kalpot Petrogradā izdotā latviešu nedēļas žurnālā “Varavīksne” publicētais mākslinieciskais gleznojums: “Mitropolitam Pitirimam jāiet pa tiltu galvu reibinošā augstumā. Mitropolits Pitirims Kaukāzijas frontē”.

Pitirims nebija aizmirsis, ka nācis no latvju zemes, perfekti pārvaldīja latviešu valodu un Petrogradā, neskatoties uz lielo aizņemtību un savu stāvokli, vadīja dievkalpojumus latviešu valodā. Mūsu tautieši uz tiem pulcējās ne tikai Jēzus Kristus mudināti, bet arī tādēļ, lai apliecinātu savu tautisko piederību un gūtu kādu “garīgu atvieglojumu” grūtajās bēgļu gaitās. Iespējams, daudzi tai laikā nepievērsa uzmanību tam, ka Pitirims bija supermonarhistiski noskaņots, viņš bija ne tikai Krievu tautas savienības Kurskas nodaļas goda priekšsēdētājs, bet arī savos sprediķos pastāvīgi uzsvēra, ka latviešiem glābiņš jāmeklē nevis Rietumos, bet Austrumos. Bet toreiz jau situācija bija pavisam citādāka nekā šobrīd – latvieši bija atmukuši uz Krieviju, lai glābtos no vācu zvērībām.

Tagad atmiņas un liecības par Pitirimu ir izgaisušas, tāpat kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, būvējot Pļaviņu hidroelektrostaciju, appludināta viņa dzimtā puse – Kokneses pareizticīgo baznīca ar metropolīta mātes un tēva kapavietām (viņa vecākus gan vēlāk, padomju gados, pārapbedīja Kokneses Jaunajos kapos).

Pēdējais pirmsrevolūcijas arhierejs

Lai arī Romanovu galma intrigas lielākā vai mazākā mērā ir noslēpumainības plīvurā tītas, tad Pāvela Oknova biogrāfijas dati ir vairāk vai mazāk zināmi.

Viņš piedzima 1858. gada 28. novembrī Kokneses pareizticīgo mācītāja Vasilija Oknova ģimenē. Viņa tēvu 19. gadsimta vidū, kad simtiem latviešu, protestējot pret vācu luterāņu mācītāju un baronu kundzību un cerībā uz zemes piešķiršanu Sibīrijā, pārgāja pareizticībā, uz Latviju misionāra darbībā atsūtīja no Tveras guberņas Krievijā. Gods kam gods, Oknovs vecākais ātri vien apguva latviešu valodu un Koknesē izveidojās viena no lielākajām pareizticīgo draudzēm Latvijā. Viņš iemīlējis kādu latvieti, ar ko arī apprecējies un viņu laulībā piedzimis vēlākais Krievijas Baznīcas virsvadonis.

1879. gadā Oknovs juniors pabeidza Aleksandra ģimnāziju Rīgā un iestājās Kijevas Garīgajā akadēmijā, ko 1883. gadā pabeidza ar kandidāta grādu un tika atstāts akadēmijā kā pasniedzējs. 1883. gadā viņš iestājās mūku kārtā, pieņemot Pitirima vārdu, un tika iesvētīts par priesteri. Tālāk sekoja viņa straujais kāpums pa Baznīcas karjeras kāpnēm:  Stavropoles, pēc tam Sanktpēterburgas Garīgā semināra rektors; Novgorodas-Severskas, pēc tam arī Tulas un Beļovas, Kurskas un Belgorodas bīskaps; Vladikaukāza un Mozdokas, Samāras un Stavropoles, Kartalinas un Kahetijas arhibīskaps; Gruzijas eksarhs; Svētās Sinodes loceklis. 

1915. gada 23. novembrī Pitirimu iecēla par Petrogradas un Ladogas metropolītu – tolaik Krievijas Pareizticīgās Baznīcas augstākajā amatā, no kura viņu 1917. gada februārī nosvieda revolucionāri.  Tā viņam bija lemts kļūt par pēdējo pirmsrevolūcijas arhiereju toreizējās Krievijas galvaspilsētas katedrā.

Latvijas pareizticīgo garīdznieks un publicists Pēteris Gredzens par Pitirimu rakstīja: “Dzimis un audzis Latvijā, Koknesē, netālu no teiksmainā Staburaga, kur viņa tēvs bija par priesteri, metroplīts Pitirims, pa Daugavas krastiem staigādams, Latvijas gaisu elpodams, lai gan vēlāk daudz no dzīves vētrām svaidīts, tomēr nekad nav aizmirsis savu dārgo dzimteni, viņš vienmēr ir uzmanīgāk klausījies un dziļāk jutis līdzi katram latvietim, viņš izjutis to iekšējo uzbudinājumu, to jūtu saviļņojumu, kas aizkustina maigākās dvēseles stīgas.

Metropolīts Pitirims, lai gan pēc dzimuma krievs, tomēr ļoti labi pārvalda latviešu valodu un ne tikai pārvalda to, bet arī mīl. Satikdamies ar latviešiem, viņš labprāt runā latviski, un lielu prieku viņam dara labas ziņas no Latvijas. Turpretim Latvijas bēdas ir arī viņa bēdas” (citēts no virspriestera Jāņa Kalniņa sastādītās grāmatas “Virspriesteris Jānis Jansons”, Rīga, 2020).

Draudzība ar sekretāru Vaņu. Melīgs lišķis?

Tai pašā laikā Krievijas baznīcas vēsturnieki par Pitirimu izteikušies ne sevišķi glaimojoši, it sevišķi par laiku, kad viņš bija Pēterpils metropolīts.

Svētās Sinodes prokurors, kņazs Nikolajs Ževakovs: “Mātes ietekmē viņam piemita sevišķas sievišķības pazīmes”.

Krievijas armijas un flotes garīdznieks Grigorijs Šaveļskis savos memuāros rakstīja: “Pitirims Petrogradas katedrā kāpa laikā, kad viņa ārējās īpašības, skaistums, ar kuru viņš apbūra apkārtējos, pazuda. Viņš kļuvis par samērā neievērojamu, divkosīgu un melīgu vecīti. Neskatoties uz saviem 58 gadiem, viņš ir vecišķs, valoda raustās, nekad neskatās sarunbiedram acīs. Viņa gaita drīzāk ir nožēlojama, nesimpātiska. Vienlaikus neviens metropolīts nav bijis tik cieši saistīts ar cara ģimeni. Ja iepriekšējie metropolīti pie imperatora viesojās divas, trīs reizes gadā, tad viņš katru nedēļu, kad vien viņam ienāca prātā. Manuprāt, cars un cariene viņu pieņēma tādēļ, ka akli ticēja Rasputina pārdabiskajām spējām”. Pitirims atbalstīja Rasputinu, un cars un viņa sieva nevēlējās, lai Baznīcas vadībā nonāktu garīgs līderis, kurš būtu pārāks par Rasputinu.

Daudz baumu arī izraisīja Pitirima sevišķi uzkrītošā draudzība ar savu sekretāru Ivanu Osipenko, sauktu vienkārši par Vaņu, kuru Pitirms dēvēja par savu “audzēkni”. Tiek uzskatīts, ka viņus saistīja ne tikai garīga, bet arī miesiska mīlestība.

Salonvagonā no Pēterpils uz Koknesi

Savukārt starpkaru Latvijā par Pitirimu runāja daudz bijīgāk. Par to liecina publikācijas tā laika presē:

Mitropolīts Pitirims bija latvietis 
“Pazīstamais un galma aprindās iespaidīgais Pēterpils metroplīts Pitirims bija latvietis, cēlies no Kokneses, kur viņa tēvs bija par mācītāju. Pitirims bieži apmeklēja savu tēvu. Parasti Koknesē tas ieradās lepni, jo ceļošanai tam deva speciālu salonvagonu. Gubernators to vienmēr sagaidījis uz guberņas robežām, bet, ja tas gribējis tāpat kaut kur pabraukties, tad viņa rīcībā bijuši 8 zirgi un kariete. Visā visumā Pitirims izturējies stipri augstprātīgi. Revolūcijas laikā to nošāva, jo tas atteicies iet pie sabiedriskiem darbiem – ceļu tīrīšanas. Ļaudis, kas to pazina, stāsta, ka tas bijis cilvēks ar lielu erudīciju”. (“Pēdējais Brīdis”, 1932. gada 1932. gada 26. augustā)

1936. gada 17. martā viens no lielākajiem Rīgas dienas laikrakstiem “Pēdējā Brīdī” 1. lappusē, publicējis, kā pats uzsver, - “sensacionālu rakstu”: “Agrākam Pēterpils metropolītam un Gruzijas ekzarham Pitirimam māte bijusi latviete”:

“Iepazīdamies ar pareizticīgās baznīcas veciem materiāliem, mūsu līdzstrādnieks atrada interesantus datus.

Tā, izrādās, ka agrākam Pēterpils un Ladogas pēdējam metropolītam, tag. nelaiķim, Pitirimam māte bijusi latviete un tas cēlies no Kokneses. Pitirima tēvs – Vasilijs Oknovs (pēc tautības – krievs no Tveras gub.) – sākumā darbojās kā mācītājs, vēlāk - kā virsprieters un prāvests. Koknesē māc. Oknovs ticis toreiz pārcelts no Tveras uz Vidzemi, lai šeit kā Krievijas baznīcas pārstāvis stātos pretī vietējās vācu muižniecības iespaidiem latvju iedzīvotāju starpā.

Šeit arī māc. Oknovs ieskatīja sev kā dzīves biedreni latvju meiteni, kuru apprecēja. Viņu laimīgā laulība bija svētīta trim dēliem, no kuriem Romans vēlāk strādāja Rīgas gubernatora pilī kā ierēdnis, otrs dēls Leonīds kļuva par ģimnāzijas direktoru Veravā (tagad - Igaunija Veru), bet jaunākais – Pāvils, vēlākais metropolīts un eksarhs taisīja lielu karjeru garīdzniecībā.

Atzīmējams, ka mātes – latvietes ietekme uz savu dēlu Pitirimu bijusi tik liela, ka viņš savu latvisko izcelšanos nekad neesot slēpis, kaut atradies arvien krievu garīdzniecības un galma vidū.

Toreiz cariskajā Krievijā pārāk daudz uzsvērt savu latvietību Pitirimam liela izdevība gan nebijusi – saka mūsu vecie koknesieši, kas bìj. Pēterpils metropolītu vēl tagad labi atceras, bet viņš savu tautību nekad nenoliedzis.

Tā Pitirms tradicionālajās krievu Lieldienas, kad evaņģēliju parasti pareizticīgās baznīcās lasa vairākās valodās, vienmēr esot izmantojis, lai Svētos rakstus nolasītu arī latviski, ko izdarījis viņš, neraugoties uz to, kur, kādā bij. Krievijas apgabalā arī neatrastos.

Metropolīts Pitirims nereti arī apciemojis savus vecākus Koknesē, kur tad viņš bijis pieietams arī visiem mūsu tautiešiem. Viņš Koknesē ieradies no Pēterpils salonvagonā. Kokneses latvju pareiztic. baznīcai un draudzei toreizējais Krievijas metropolīts Pitirims veltījis daudz uamanības, rūpēdamies arī no savas puses par draudzes izkopšanu.

Vēl tagad Kokneses Sv. Pētera-Pāvila baznīcas teritorijas kreisā pusē, mākslinieciski izveidotā dzelzkaluma iežogā, atrodas Pitirima tēva un viņa mātes kaps. Pats Pitirims miris Pjatigorskā, pēcrevolūcijas laikā, ar tīfu”.