Latvijas noslēpumi: sešu valstu karakalps Voldemārs Ozols
Ir cilvēki, kuri nekādi nevar nosēdēt mierā, – viņus nepārtraukti dīda nelabais un mudina iesaistīties jaunās avantūrās. Viens no visu laiku izcilākajiem piedzīvotāju meklētājiem ir Voldemārs Ozols, kurš savas dzīves laikā paspēja izkaroties piecos karos, turklāt dažādu valstu armijās
1884. gadā dzimušais Voldemārs Ozols jau jaunībā izvēlējās militāru karjeru un Pirmā pasaules kara priekšvakarā absolvēja cariskās Krievijas Ģenerālštāba akadēmiju. Dienesta biedri atceras, ka jau tolaik Ozols juties ievērojami pārāks par citiem, staigājis, ar degunu mākoņus stumdams, un ar pārējiem īpaši nav draudzējies. Lielummānija nekur nepazuda arī vēlākajos gados, jo, ka savās atmiņās raksta viens no Ozola kolēģiem Aleksandrs Plensners, kādā atklātības brīdī Voldemārs viņam esot paziņojis: “Man vajag kā Napoleonam miljonu armiju, ar ko rīkoties!” Tiesa, tādus mērogus sasniegt viņam nekad tā arī nebija lemts, taču avantūrisma garu tas nemazināja.
Pirmā pasaules kara sākumā Ozols darbojās Kaukāzā, kur organizēja armēņu nacionālās vienības. Vēlāk viņu pārcēla uz vācu fronti, un 1916. gadā Voldemārs sāka dienēt latviešu strēlnieku vienībās. Gluži tāpat kā lielajam vairumam strēlnieku, Ozolam negāja secen boļševisma bacilis, un 1917. gadā viņš pat tika ievēlēts par strēlnieku pašpārvaldes jeb Iskolastrela priekšsēdētāju. Taču boļševikos viņš diezgan ātri vīlās, pameta strēlnieku rindas un, kādu laiku padzīvojis Krievijā, atgriezās mājās. Te viņš iestājās topošajā Latvijas armijā, taču drīz vien to atstāja – gan tādēļ, ka te nebija miljonu vēriena, gan arī tādēļ, ka bija problēmas sadzīvot ar citiem virsniekiem.
Nekur tālu gan Ozols neaizgāja, jo nākamais pieturas punkts bija Igaunija, kur bijušais skolasbiedrs, Igaunijas armijas komandieris ģenerālis Laidoners viņu iekārtoja savā štābā, bet vēlāk piekomandēja latviešu vienībām Ziemeļlatvijā. Taču arī Igaunijā Ozols ilgi neaizkavējās un jau 1920. gada sākumā parādījās Lietuvas armijā, kā reiz uz Polijas–Lietuvas karu par teritorijas dalīšanu. Lietuvā viņa karjera bija īsa, taču diezgan spoža – Ozols uzkalpojās līdz ģenerālštāba priekšnieka vietniekam.
Kad karš pēc pāris mēnešiem beidzās, Ozols dienestu pameta un atgriezās dzimtenē, kur nodarbojās ar lauksaimniecību, publicistiku un politiku. Viņa vadītā bijušo brīvības cīnītāju biedrība Leģions trīsdesmito gadu sākumā bija viens no ietekmīgākajiem pusmilitārajiem formējumiem Latvijā, un daudzi pat visā nopietnībā gaidīja, ka leģionāri sarīkos valstī apvērsumu, lai pieliktu punktu politisko partiju ķīviņiem. Tomēr Ozols ar kompāniju izrādījās vairāk runātāji nekā darītāji, jo, kad attiecīgajām iestādēm nāca ausīs Leģiona sazvērnieciskie plāni, organizāciju aizliedza, bet tās vadītāju izraidīja no valsts.
Ko neizdarīja Ozols, to 1934. gada 15. maijā izdarīja Kārlis Ulmanis, taču vēl dažas dienas pirms tam Voldemārs, iepriekš nelegāli šķērsojis robežu, tika apcietināts. Ulmanim nenāca ne prātā izrādīt pretimnākšanu potenciālajam konkurentam (nevienam nebija arī noslēpums, ka Ozols nebija sevišķi augstās domās par Ulmani), tādēļ Ozols aiz restēm pavadīja gandrīz gadu, bet pēc tam tika atkal padzīts no Latvijas un apmetās Francijā.
Saviem talantiem pielietojumu viņš atrada Eiropas otrā malā – Spānijā, kur tobrīd plosījās pilsoņu karš. Ozols iestājās republikāņu dienestā un tika iecelts par armijas apmācības daļas priekšnieku (esot pat bijis plāns izveidot atsevišķu latviešu vienību, ko Ozols varētu komandēt, taču beigās karotāju bijis par maz), taču kara beigās viņu nez kādēļ arestēja darba devēji – republikāņi. Zinot tā laika tikumus, nebūtu nekāds brīnums, ja bijušie draugi Voldemāru būtu pielikuši pie sienas, taču viņam paveicās – pateicoties latviešu diplomāta Fēliksa Cielēna pūlēm, Ozols tika atbrīvots un aizbrauca uz Franciju, kur pavadīja dažus nākamos gadus.
Vēl pirms došanās karot uz Spāniju Ozols Parīzē bija nodibinājis kontaktus ar bijušo 3. Kurzemes strēlnieku pulka rakstvedi Oskaru Stīgu, kurš tagad bija kļuvis par augsta ranga padomju izlūku. Ļoti iespējams, ka tieši Stīga bijušo dienesta biedru pamudināja doties uz Spāniju, kaut gan, zinot Ozola avantūrista dabu, ilgi droši vien pierunāt viņu nevajadzēja. Atgriezies Francijā, Voldemārs no 1940. gada aktīvi darbojās padomju izlūkdienesta labā ar segvārdu Zolā. Pēc vācu iebrukuma Francijā Ozols sadarbojās ar franču pretošanās kustību, vienlaikus strādājot PSRS labā. Turklāt viņš bija nonācis arī vācu pretizlūkošanas redzeslokā un, lai arī pašam to nezinot, pastarpināti bija piegādājis noderīgu informāciju vāciešiem. Šā iemesla dēļ kara beigās viņu arestēja amerikāņi – tā bija jau trešā reize Ozola mūžā, kad viņš nonāca aiz restēm. Ilgi gan apcietinājumā viņš nesabija, tika atbrīvots un varēja atgriezties padomju kontrolētajā Latvijā, kur līdz nāvei 1949. gadā nostrādāja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē par pasniedzēju.
