Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jau desmitiem un vairāk gadu latviešu copmaņi pakojas atklāto ūdeņu pirmajam izaicinājumam. (Foto: Aigars Jansons)

Kā "9vīri" baudīja vimbu sezonu

9vīri
17. maijā 07:35 2020. gada 17. maijā 07:35
  Aldis Miesnieks | 9vīri
Patiesībā jau latviešu makšķerniekiem gada ritā ir četras galvenās gaidas – pirmā un pēdējā ledus cope (nupat – izpalika), laivu sezonas atklāšana un pavasara ūdeņos – vimbu vaktēšana. (Šīs abas varētu salīdzināt ar mednieku topa galvgalī esošajām – pīļu sezonu un briežu bauriem.) Pēdējā noteikti ir visdemokrātiskākā un vispieejamākā arī pašiem pieticīgākajiem zivju dzeņiem. Par to arī parunāsim!

Vēl tagad, sīkaļas acīm raugoties, atminos, kā tēva zapītī iespraucās pāris dūšīgu onkuļu, rūme atradās arī tādam desmitgadniekam kā man, un, pūpollaika kulminācijā mēs devāmies ganīt vimbas. Lielākoties mūsu ceļš veda uz Lielupes baseinu – Bauskas pusi, reizēm drusku augstāk – uz Mēmeli, kur toreizējais copmaņu spiediens uz vimbu migrantēm nedaudz atslāba. Gauja nekad nav bijusi vimbu gucuļu topa vieta – droši vien tāpēc, ka ūdenstilpes smilšu grunts gada laikā varēja vairākas reizes mainīties (un tātad – nebija pastāvīgas nārstu vietas), un arī pati vimba lielā koncentrācijā Vidzemes galvenajā zilajā aortā netika novērota. Cita lieta, ka starp copesbrāļiem tolaik bieži baumoja par jūnija labajiem vimbu lomiem Murjāņu pusē. Pēc gadiem pats sastapu aculieciniekus, kuri vasaras ieskaņā tur reizēm tiešām tikuši pie labām trofejām. Kā komentēja kāds ar ihtioloģiju flirtējošs paziņa – šīs, tā sauktās jāņu vimbas, tiešām reizēm aizķeras upes vidustecē un, bagātīgai barības bāzei esot, nemaz negrasās atgriezties sālsūdens mājās. Jā, vēl nedaudz pakomentējot to gadu copes vietas – Venta tomēr mums, rīdziniekiem, bija visai tāla, un, lai nokļūtu pieklājīgā starta pozīcijā un pārsteigtu kurzemniekus, izbraukt vajadzēja pašā nakts melnumā. Irbe tolaik bija padomju rietumu robežu modro sargu slēgta, savukārt pie Salacas varēja atrasties vienīgi ar īpašām atļaujām.

Vosa slēpnis

Plus vēl netālu no Mērnieku tilta, dzeloņdrāšu apjozts, visā savā krāšņumā vizēja tolaik Latvijas PSR vislīdzvērtīgākā biedra Augusta Eduardoviča Vosa makšķernieku namiņš. Runā, ka tur vimbu skrejas laikā redzēti arī CK sekretārs Vitālijs Rubenis, visu mākslu ministrs Vladimirs Kaupužs, kā arī Raimonds Pauls. Par Paulu gan es stipri šaubos, jo Maestro tomēr vienmēr bijis zvērināts spiningotājs. Bet viens stāsts no šiem slepenajiem ierakumiem, ar 80% ticamību, ir nonācis līdz mūsdienām. Proti, reiz galvenajam latvietim sakārojies zivju zupas! Pašu Eduardoviču citējot – uhas! Nu, pēc aculiecinieka stāstītā, ap māju sākusies baigā kņada, ārā kā korķis no šampanieša izsprādzis galvenais jēgers, ielēcis bobikā un aizdrāzies Salacgrīvas virzienā. Pēc pusstundas zivju ērglis atgriezies un lepni iestiepis mājā brangu lasi, pēc nostāstiem, 12–15 kilo svarā. Pēc neilga klusuma no štāba esot atskanējušas lamas visaugstākajos slāvu mātesvārdu standartos, kur varēts saklausīt tikai – kas tas par mēslu! Fiksi man saķeriet baltās, asarīšus, ķīšus! Un vēl pēc neilga laika krastmalā, ar pīckām bruņojušies, iesēdušies kādi desmit galvenā sekretāra adjutanti, šoferi un miesassargus ieskaitot!

Vimbu viltnieces

Jau desmitiem un vairāk gadu latviešu copmaņi pakojas atklāto ūdeņu pirmajam izaicinājumam. Protams, ka nokļūt Pierīgas vimbu garāžās bija daudz izdevīgāk – Buļļupe, Lielupes lejtece, Bauskas divupes un kaut kādas Gaujas Rīgas līča attekas noteikti bija tuvāk par Ventu un to pašu Gaujas augšteci. Jau iepriekš minēju, ka kooperēties privātā autiņā noteikti bija izdevīgāk nekā iekarot toreiz vēl regulāri kursējošo sabiedrisko transportu, kas, starp citu, ļoti aktīvi šiverēja gar galvenajiem valsts saldūdens bastioniem. Kāpēc latviešiem tik ļoti tīk vimbas? Tāpēc, ka, neskatoties uz nelielajiem vidējiem izmēriem, – treknas, svaigi ēdamas, vienīgi tā pēršanās ar asakām! Lai arī mūsu makšķernieki ir diezgan viszinoši, reizēm uz trofeju konkursiem tiek iesūtīti sapali, meža vimbas un tāds Latvijas faunas artefakts kā kazes. Visu cieņu vimbu sapalveidīgajām māsīcām, bet atšķirt vimbas no vīzdegunīgās garlūpes tomēr vajadzētu prast!

Jau desmitiem un vairāk gadu latviešu copmaņi pakojas atklāto ūdeņu pirmajam izaicinājumam. (Foto: Aigars Jansons)

Par aksesuāriem

Galvenās klapatas toreiz vimbu gucuļiem bija ar kātiem – ūbersmago Auroras stiklšķiedras teleskopisko posmkāji vēl varēja sastūķēt, bet tikpat smagnējo četrus metrus slaido un divdaļīgo bambusnieku – nu nekādīgi. Tā nu vīri brauca busiņos, zākādamies un visus privātos spēkratus pēdējiem sievasmātes vārdiem nolikdami! Nedaudz labāka bija situācija spoļu frontē – tā kā vimbošana tāda gruntsmakšķerēšana vien ir (neskaitot dažus hipsterus, kuri provē madāmas piečakarēt pusūdenī), lieliski derēja Ņevas inerces spole, kas no tālienes nedaudz atgādināja krievu automāta PPŠ aptveri. Vēl puiši ondulēja ar Ļeņingradas inerceni, bet pašiem avangarda zivju ērgļiem bija īstas, importa spoles – tās, pateicoties mūsu medniekiem, kuri Skandināvijā nodeva dzīvnieku miesu un ādas, Makšķernieku biedrībā pēc labākiem barteriem varēja iemainīt pret augstvērtīgiem normāņu loriņiem – lielākoties Abu kompānijas spolēs un vizuļos. Par auklām – viss bija vienkāršāk – tika lietoti lielākoties praulaini 0,25–0,40 mm striķi. Bet, pat neskatoties uz primitīvo komplektāciju, tā laika makšķerniekiem bija īpašs talants visu diezgan līgani aizlaist dēlī. Jo īpaši bieži mājās tika aizmirstas spoles! Vīri, būdami apķērīgi kā imperatora pingvīni, īpaši nesacepās, nostiprināja auklu uz apakšējā riņķa un, izvilkuši cauri pārējiem, turpināja strādāt ar 10–12 metru garu striķi. Tālāk gan sākās ekstravaganta cope – spolei neesot, vismaz 120–150 gramu smagais svins (vimbu tērces savā kulminācijā ir ļoti straujas) ar roku bija jāielingo maksimāli precīzi pie bedres kantēm vai atstraumju ierakumiem. Arī rezultatīva cope bija jāizvada ļoti prātīgi un akurāti ar roku palīdzību.

Jau desmitiem un vairāk gadu latviešu copmaņi pakojas atklāto ūdeņu pirmajam izaicinājumam. (Foto: Aigars Jansons)

Citi knifi

Vēl ļoti svarīgs bija auklas iemetiena faktors. Zinot, ka copes brālība ir nervoza publika, īpaši piesātinātā vietā iesācējam, ja viņš nav Brieža radinieks, ieteiktu metienu pieslīpēt tuvākajā pļavā. Jo tādi firmas maucieni, ka aukla teju pussimta metru horizontā piesmej vēl vismaz desmit rotaļnieku striķus, ir redzēta bieži vien! Nu, ko man te daudz komentēt – labi, ka čečeni nemakšķerē! Ir, protams, arī otra šlaka – tā gandrīz kā varoņteika tika atstāstīts gadījums, kad vienkopus upmalā savākušies PSRS vieglatlētikas izlases dzelžu vīri (veseris, disks, šķēps – viņu vidū bija arī leģendārie brāļi Jānis un Uldis Doņiņi – Jānim Doniņam, starp citu, joprojām pieder ceturtais labākais rezultāts ar vecā tipa šķēpu starp latviešiem). Viens spēkonis – kā metis, tā svins izzudis upes otrā krasta miglājā, un no tās puses drīz vien atskanējis žēlīgs – mūūū!

Jau desmitiem un vairāk gadu latviešu copmaņi pakojas atklāto ūdeņu pirmajam izaicinājumam. (Foto: Aigars Jansons)

Par barības daudzveidību un vimbas gastronomiju

Nu, tajās tālajās dienās divi galvenie uz āķa spēlētāji bija sarkanais – komposta slieciņš – un visu copmaņu sievu ledusskapju mīlulis – baltais vai mušu kāpurs. Nereti abi kopā kā ieroču brāļi uz āķa ešafota kāpa kopā! Ar laiku parādījās dažādi dienvidjūru ķēmu jūras kokteiļi – ar astoņkājiem, mīdijām un tagad tik populārajām garnelēm. Plus vēl visi mūspusē izrokami un citādi savācami dažādi kukaiņu kāpuri. Vimbu bars nav nedz brekši, nedz karpas un pat ne raudas – to ir sasodīti grūti noturēt uz vietas, bet ir iespējams ieinteresēt. Interesants, bet diemžēl nepierādāms ir stāsts par zivju junkuru, kurš reiz uzradies Lielupes lejtecē un sācis štepselēt sidrabainās kā apsēsts. Taču uz āķa liekamo izmanīgi slēpis. Bet copmaņi ir ne tikai ziņkārīga, bet arī izmanīga tauta – iepilinājuši vairākas šļukas brandvīna, un klāra kļuvusi neparasta aina – vīriņš pirms nedēļas noslēdzis veiksmīgu salaku sezonu, un zivju saldētavā palicis lērums. Nodomājis, ja jau salakas tādas kanibāles un ēd pašas savas māsas, varbūt arī vimba iekāro pēc gurķīša smaržojošo fileju?

Jau desmitiem un vairāk gadu latviešu copmaņi pakojas atklāto ūdeņu pirmajam izaicinājumam. (Foto: Aigars Jansons)

Par vimbu gastronomiju sakot, nebūšu liekvārdīgs – ir divas galvenās opcijas – mazsālītā, kur, ādu nenovelkot ļoti uzmanīgi, kaut vai ar plaķenēm, izlasiet asaku miriādes. Tālāk jau sāls pret cukuru, attiecībā 1:1 vai kā jums labāk patīk, un jau pēc pāris stundām vēsā vietā, nolejot šķidrumu, varat filēt uz maizes. Vimbu kotletēm sāls un cukura attiecība varētu būt līdzīga, derētu arī laba eļļa, un obligāts ir fileju divkāršs maršs caur gaļas mašīnu!

Citi šobrīd lasa

Kurā zodiaka zīmē dzimušās ir vislabākās sievas 5
Noskaidrojies patiesais hercogieņu Ketrīnas un Meganas attiecību izjukšanas iemesls 9
Histēriskos smieklos sieviete stāsta par neveiklāko brīdi mūžā, parādoties kailai meitas attālināto mācību tiešraidē 2
Pievienot komentāru

Любимое развлечение: принцесса Диана брала сыновей в «секретные поездки»

Жена Игоря Крутого рассказала о сложностях воспитания 16-летней дочери